Par 2006.gada 23.februāra Konvenciju par darbu jūrniecībā 6. pants — Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc

tā izsludināšanas. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu

valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2011.gada 7.aprīlī.

Valsts prezidents

V.Zatlers

Rīgā 2011.gada 27.aprīlī

MARITIME LABOUR CONVENTION, 2006

The General Conference of the International Labour

Organization,

Having been convened at Geneva by the Governing Body of the

International Labour Office, and having met in its Ninety-fourth

Session on 7 February 2006, and

Desiring to create a single, coherent instrument embodying as

far as possible all up-to-date standards of existing

international maritime labour Conventions and Recommendations, as

well as the fundamental principles to be found in other

international labour Conventions, in particular:

- the Forced Labour Convention, 1930 (No. 29);

- the Freedom of Association and Protection of the Right to

Organise Convention, 1948 (No. 87);

- the Right to Organise and Collective Bargaining Convention,

1949 (No. 98);

- the Equal Remuneration Convention, 1951 (No. 100);

- the Abolition of Forced Labour Convention, 1957 (No.

105);

- the Discrimination (Employment and Occupation) Convention,

1958 (No. 111);

- the Minimum Age Convention, 1973 (No. 138);

- the Worst Forms of Child Labour Convention, 1999 (No. 182);

and

Mindful of the core mandate of the Organization, which is to

promote decent conditions of work, and

Recalling the ILO Declaration on Fundamental Principles and

Rights at Work, 1998, and

Mindful also that seafarers are covered by the provisions of

other ILO instruments and have other rights which are established

as fundamental rights and freedoms applicable to all persons,

and

Considering that, given the global nature of the shipping

industry, seafarers need special protection, and

Mindful also of the international standards on ship safety,

human security and quality ship management in the International

Convention for the Safety of Life at Sea, 1974, as amended, the

Convention on the International Regulations for Preventing

Collisions at Sea, 1972, as amended, and the seafarer training

and competency requirements in the International Convention on

Standards of Training, Certification and Watchkeeping for

Seafarers, 1978, as amended, and

Recalling that the United Nations Convention on the Law of the

Sea, 1982, sets out a general legal framework within which all

activities in the oceans and seas must be carried out and is of

strategic importance as the basis for national, regional and

global action and cooperation in the marine sector, and that its

integrity needs to be maintained, and

Recalling that Article 94 of the United Nations Convention on

the Law of the Sea, 1982, establishes the duties and obligations

of a flag State with regard to, inter alia, labour conditions,

crewing and social matters on ships that fly its flag, and

Recalling paragraph 8 of article 19 of the Constitution of the

International Labour Organisation which provides that in no case

shall the adoption of any Convention or Recommendation by the

Conference or the ratification of any Convention by any Member be

deemed to affect any law, award, custom or agreement which

ensures more favourable conditions to the workers concerned than

those provided for in the Convention or Recommendation, and

Determined that this new instrument should be designed to

secure the widest possible acceptability among governments,

shipowners and seafarers committed to the principles of decent

work, that it should be readily updateable and that it should

lend itself to effective implementation and enforcement, and

Having decided upon the adoption of certain proposals for the

realization of such an instrument, which is the only item on the

agenda of the session, and

Having determined that these proposals shall take the form of

an international Convention;

adopts this twenty-third day of February of the year two

thousand and six the following Convention, which may be cited as

the Maritime Labour Convention, 2006.

General

Obligations

Article I

1. Each Member which ratifies this Convention undertakes to

give complete effect to its provisions in the manner set out in

Article VI in order to secure the right of all seafarers to

decent employment.

2. Members shall cooperate with each other for the purpose of

ensuring the effective implementation and enforcement of this

Convention.

Definitions and

Scope of Application

Article II

1. For the purpose of this Convention and unless provided

otherwise in particular provisions, the term:

(a) competent authority means

the minister, government department or other authority having

power to issue and enforce regulations, orders or other

instructions having the force of law in respect of the subject

matter of the provision concerned;

(b) declaration of maritime

labour compliance means the declaration referred to in

Regulation 5.1.3;

gross tonnage calculated in accordance with the tonnage

measurement regulations contained in Annex I to the International

Convention on Tonnage Measurement of Ships, 1969, or any

successor Convention; for ships covered by the tonnage

measurement interim scheme adopted by the International Maritime

Organization, the gross tonnage is that which is included in the

REMARKS column of the International Tonnage Certificate

(1969);

(d) maritime labour

certificate means the certificate referred to in Regulation

5.1.3;

(e) requirements of this

Convention refers to the requirements in these Articles and

in the Regulations and Part A of the Code of this Convention;

(f) seafarer means any person

who is employed or engaged or works in any capacity on board a

ship to which this Convention applies;

(g) seafarers' employment

agreement includes both a contract of employment and articles

of agreement;

(h) seafarer recruitment and

placement service means any person, company, institution,

agency or other organization, in the public or the private

sector, which is engaged in recruiting seafarers on behalf of

shipowners or placing seafarers with shipowners;

(i) ship means a ship other

than one which navigates exclusively in inland waters or waters

within, or closely adjacent to, sheltered waters or areas where

port regulations apply;

(j) shipowner means the owner

of the ship or another organization or person, such as the

manager, agent or bareboat charterer, who has assumed the

responsibility for the operation of the ship from the owner and

who, on assuming such responsibility, has agreed to take over the

duties and responsibilities imposed on shipowners in accordance

with this Convention, regardless of whether any other

organization or persons fulfil certain of the duties or

responsibiities on behalf of the shipowner.

2. Except as expressly provided otherwise, this Convention

applies to all seafarers.

3. In the event of doubt as to whether any categories of

persons are to be regarded as seafarers for the purpose of this

Convention, the question shall be determined by the competent

authority in each Member after consultation with the

shipowners' and seafarers' organizations concerned with

this question.

4. Except as expressly provided otherwise, this Convention

applies to all ships, whether publicly or privately owned,

ordinarily engaged in commercial activities, other than ships

engaged in fishing or in similar pursuits and ships of

traditional build such as dhows and junks. This Convention does

not apply to warships or naval auxiliaries.

5. In the event of doubt as to whether this Convention applies

to a ship or particular category of ships, the question shall be

determined by the competent authority in each Member after

consultation with the shipowners' and seafarers'

organizations concerned.

6. Where the competent authority determines that it would not

be reasonable or practicable at the present time to apply certain

details of the Code referred to in Article VI, paragraph 1, to a

ship or particular categories of ships flying the flag of the

Member, the relevant provisions of the Code shall not apply to

the extent that the subject matter is dealt with differently by

national laws or regulations or collective bargaining agreements

or other measures. Such a determination may only be made in

consultation with the shipowners' and seafarers'

organizations concerned and may only be made with respect to

ships of less than 200 gross tonnage not engaged in international

voyages.

7. Any determinations made by a Member under paragraph 3 or 5

or 6 of this Article shall be communicated to the

Director-General of the International Labour Office, who shall

notify the Members of the Organization.

8. Unless expressly provided otherwise, a reference to this

Convention constitutes at the same time a reference to the

Regulations and the Code.

FUNDAMENTAL

RIGHTS AND PRINCIPLES

Article III

Each Member shall satisfy itself that the provisions of its

law and regulations respect, in the context of this Convention,

the fundamental rights to:

(a) freedom of association and the effective recognition of

the right to collective bargaining;

(b) the elimination of all forms of forced or compulsory

labour;

(d) the elimination of discrimination in respect of employment

and occupation.

SEAFARERS'

EMPLOYMENT AND SOCIAL RIGHTS

Article IV

1. Every seafarer has the right to a safe and secure workplace

that complies with safety standards.

2. Every seafarer has a right to fair terms of employment.

3. Every seafarer has a right to decent working and living

conditions on board ship.

4. Every seafarer has a right to health protection, medical

care, welfare measures and other forms of social protection.

5. Each Member shall ensure, within the limits of its

jurisdiction, that the seafarers' employment and social

rights set out in the preceding paragraphs of this Article are

fully implemented in accordance with the requirements of this

Convention. Unless specified otherwise in the Convention, such

implementation may be achieved through national laws or

regulations, through applicable collective bargaining agreements

or through other measures or in practice.

IMPLEMENTATION

AND ENFORCEMENT RESPONSIBILITIES

Article V

1. Each Member shall implement and enforce laws or regulations

or other measures that it has adopted to fulfil its commitments

under this Convention with respect to ships and seafarers under

its jurisdiction.

2. Each Member shall effectively exercise its jurisdiction and

control over ships that fly its flag by establishing a system for

ensuring compliance with the requirements of this Convention,

including regular inspections, reporting, monitoring and legal

proceedings under the applicable laws.

3. Each Member shall ensure that ships that fly its flag carry

a maritime labour certificate and a declaration of maritime

labour compliance as required by this Convention.

4. A ship to which this Convention applies may, in accordance

with international law, be inspected by a Member other than the

flag State, when the ship is in one of its ports, to determine

whether the ship is in compliance with the requirements of this

Convention.

5. Each Member shall effectively exercise its jurisdiction and

control over seafarer recruitment and placement services, if

these are established in its territory.

6. Each Member shall prohibit violations of the requirements

of this Convention and shall, in accordance with international

law, establish sanctions or require the adoption of corrective

measures under its laws which are adequate to discourage such

violations.

7. Each Member shall implement its responsibilities under this

Convention in such a way as to ensure that the ships that fly the

flag of any State that has not ratified this Convention do not

receive more favourable treatment than the ships that fly the

flag of any State that has ratified it.

REGULATIONS AND

PARTS A AND B OF THE CODE

Article VI

1. The Regulations and the provisions of Part A of the Code

are mandatory. The provisions of Part B of the Code are not

mandatory.

2. Each Member undertakes to respect the rights and principles

set out in the Regulations and to implement each Regulation in

the manner set out in the corresponding provisions of Part A of

the Code. In addition, the Member shall give due consideration to

implementing its responsibilities in the manner provided for in

Part B of the Code.

3. A Member which is not in a position to implement the rights

and principles in the manner set out in Part A of the Code may,

unless expressly provided otherwise in this Convention, implement

Part A through provisions in its laws and regulations or other

measures which are substantially equivalent to the provisions of

Part A.

4. For the sole purpose of paragraph 3 of this Article, any

law, regulation, collective agreement or other implementing

measure shall be considered to be substantially equivalent, in

the context of this Convention, if the Member satisfies itself

that:

(a) it is conducive to the full achievement of the general

object and purpose of the provision or provisions of Part A of

the Code concerned; and

(b) it gives effect to the provision or provisions of Part A

of the Code concerned.

CONSULTATION

WITH SHIPOWNERS' AND SEAFARERS' ORGANIZATIONS

Article VII

Any derogation, exemption or other flexible application of

this Convention for which the Convention requires consultation

with shipowners' and seafarers' organizations may, in

cases where representative organizations of shipowners or of

seafarers do not exist within a Member, only be decided by that

Member through consultation with the Committee referred to in

Article XIII.

ENTRY INTO

FORCE

Article VIII

1. The formal ratifications of this Convention shall be

communicated to the Director-General of the International Labour

Office for registration.

2. This Convention shall be binding only upon those Members of

the International Labour Organization whose ratifications have

been registered by the Director-General.

3. This Convention shall come into force 12 months after the

date on which there have been registered ratifications by at

least 30 Members with a total share in the world gross tonnage of

ships of 33 per cent.

4. Thereafter, this Convention shall come into force for any

Member 12 months after the date on which its ratification has

been registered.

DENUNCIATION

Article IX

1. A Member which has ratified this Convention may denounce it

after the expiration of ten years from the date on which the

Convention first comes into force, by an act communicated to the

Director-General of the International Labour Office for

registration. Such denunciation shall not take effect until one

year after the date on which it is registered.

2. Each Member which does not, within the year following the

expiration of the period of ten years mentioned in paragraph 1 of

this Article, exercise the right of denunciation provided for in

this Article, shall be bound for another period of ten years and,

thereafter, may denounce this Convention at the expiration of

each new period of ten years under the terms provided for in this

Article.

EFFECT OF ENTRY

INTO FORCE

Article X

This Convention revises the following Conventions:

Minimum Age (Sea) Convention, 1920 (No. 7)

Unemployment Indemnity (Shipwreck) Convention, 1920 (No.

Placing of Seamen Convention, 1920 (No. 9)

Medical Examination of Young Persons (Sea) Convention, 1921

(No. 16)

Seamen's Articles of Agreement Convention, 1926 (No.

22)

Repatriation of Seamen Convention, 1926 (No. 23)

Officers' Competency Certificates Convention, 1936 (No.

53)

Holidays with Pay (Sea) Convention, 1936 (No. 54)

Shipowners' Liability (Sick and Injured Seamen)

Convention, 1936 (No. 55)

Sickness Insurance (Sea) Convention, 1936 (No. 56)

Hours of Work and Manning (Sea) Convention, 1936 (No. 57)

Minimum Age (Sea) Convention (Revised), 1936 (No. 58)

Food and Catering (Ships' Crews) Convention, 1946 (No.

68)

Certification of Ships' Cooks Convention, 1946 (No.

69)

Social Security (Seafarers) Convention, 1946 (No. 70)

Paid Vacations (Seafarers) Convention, 1946 (No. 72)

Medical Examination (Seafarers) Convention, 1946 (No. 73)

Certification of Able Seamen Convention, 1946 (No. 74)

Accommodation of Crews Convention, 1946 (No. 75)

Wages, Hours of Work and Manning (Sea) Convention, 1946 (No.

76)

Paid Vacations (Seafarers) Convention (Revised), 1949 (No.

91)

Accommodation of Crews Convention (Revised), 1949 (No. 92)

Wages, Hours of Work and Manning (Sea) Convention (Revised),

1949 (No. 93)

Wages, Hours of Work and Manning (Sea) Convention (Revised),

1958 (No. 109)

Accommodation of Crews (Supplementary Provisions) Convention,

1970 (No. 133)

Prevention of Accidents (Seafarers) Convention, 1970 (No.

134)

Continuity of Employment (Seafarers) Convention, 1976 (No.

145)

Seafarers' Annual Leave with Pay Convention, 1976 (No.

146)

Merchant Shipping (Minimum Standards) Convention, 1976 (No.

147)

Protocol of 1996 to the Merchant Shipping (Minimum Standards)

Convention, 1976 (No. 147)

Seafarers' Welfare Convention, 1987 (No. 163)

Health Protection and Medical Care (Seafarers) Convention,

1987 (No. 164)

Social Security (Seafarers) Convention (Revised), 1987 (No.

165)

Repatriation of Seafarers Convention (Revised), 1987 (No.

166)

Labour Inspection (Seafarers) Convention, 1996 (No. 178)

Recruitment and Placement of Seafarers Convention, 1996 (No.

179)

Seafarers' Hours of Work and the Manning of Ships

Convention, 1996 (No. 180).

DEPOSITARY

FUNCTIONS

Article XI

1. The Director-General of the International Labour Office

shall notify all Members of the International Labour Organization

of the registration of all ratifications, acceptances and

denunciations under this Convention.

2. When the conditions provided for in paragraph 3 of Article

VIII have been fulfilled, the Director-General shall draw the

attention of the Members of the Organization to the date upon

which the Convention will come into force.

Article XII

The Director-General of the International Labour Office shall

communicate to the Secretary-General of the United Nations for

registration in accordance with Article 102 of the Charter of the

United Nations full particulars of all ratifications, acceptances

and denunciations registered under this Convention.

SPECIAL

TRIPARTITE COMMITTEE

Article XIII

1. The Governing Body of the International Labour Office shall

keep the working of this Convention under continuous review

through a committee established by it with special competence in

the area of maritime labour standards.

2. For matters dealt with in accordance with this Convention,

the Committee shall consist of two representatives nominated by

the Government of each Member which has ratified this Convention,

and the representatives of Shipowners and Seafarers appointed by

the Governing Body after consultation with the Joint Maritime

Commission.

3. The Government representatives of Members which have not

yet ratified this Convention may participate in the Committee but

shall have no right to vote on any matter dealt with in

accordance with this Convention. The Governing Body may invite

other organizations or entities to be represented on the

Committee by observers.

4. The votes of each Shipowner and Seafarer representative in

the Committee shall be weighted so as to ensure that the

Shipowners' group and the Seafarers' group each have half

the voting power of the total number of governments which are

represented at the meeting concerned and entitled to vote.

AMENDMENT OF

THIS CONVENTION

Article XIV

1. Amendments to any of the provisions of this Convention may

be adopted by the General Conference of the International Labour

Organization in the framework of article 19 of the Constitution

of the International Labour Organisation and the rules and

procedures of the Organization for the adoption of Conventions.

Amendments to the Code may also be adopted following the

procedures in Article XV.

2. In the case of Members whose ratifications of this

Convention were registered before the adoption of the amendment,

the text of the amendment shall be communicated to them for

ratification.

3. In the case of other Members of the Organization, the text

of the Convention as amended shall be communicated to them for

ratification in accordance with article 19 of the

Constitution.

4. An amendment shall be deemed to have been accepted on the

date when there have been registered ratifications, of the

amendment or of the Convention as amended, as the case may be, by

at least 30 Members with a total share in the world gross tonnage

of ships of at least 33 per cent.

5. An amendment adopted in the framework of article 19 of the

Constitution shall be binding only upon those Members of the

Organization whose ratifications have been registered by the

Director-General of the International Labour Office.

6. For any Member referred to in paragraph 2 of this Article,

an amendment shall come into force 12 months after the date of

acceptance referred to in paragraph 4 of this Article or 12

months after the date on which its ratification of the amendment

has been registered, whichever date is later.

7. Subject to paragraph 9 of this Article, for Members

referred to in paragraph 3 of this Article, the Convention as

amended shall come into force 12 months after the date of

acceptance referred to in paragraph 4 of this Article or 12

months after the date on which their ratifications of the

Convention have been registered, whichever date is later.

8. For those Members whose ratification of this Convention was

registered before the adoption of an amendment but which have not

ratified the amendment, this Convention shall remain in force

without the amendment concerned.

9. Any Member whose ratification of this Convention is

registered after the adoption of the amendment but before the

date referred to in paragraph 4 of this Article may, in a

declaration accompanying the instrument of ratification, specify

that its ratification relates to the Convention without the

amendment concerned. In the case of a ratification with such a

declaration, the Convention shall come into force for the Member

concerned 12 months after the date on which the ratification was

registered. Where an instrument of ratification is not

accompanied by such a declaration, or where the ratification is

registered on or after the date referred to in paragraph 4, the

Convention shall come into force for the Member concerned 12

months after the date on which the ratification was registered

and, upon its entry into force in accordance with paragraph 7 of

this Article, the amendment shall be binding on the Member

concerned unless the amendment provides otherwise.

AMENDMENTS TO

THE CODE

Article XV

1. The Code may be amended either by the procedure set out in

Article XIV or, unless expressly provided otherwise, in

accordance with the procedure set out in the present Article.

2. An amendment to the Code may be proposed to the

Director-General of the International Labour Office by the

government of any Member of the Organization or by the group of

Shipowner representatives or the group of Seafarer

representatives who have been appointed to the Committee referred

to in Article XIII. An amendment proposed by a government must

have been proposed by, or be supported by, at least five

governments of Members that have ratified the Convention or by

the group of Shipowner or Seafarer representatives referred to in

this paragraph.

3. Having verified that the proposal for amendment meets the

requirements of paragraph 2 of this Article, the Director-General

shall promptly communicate the proposal, accompanied by any

comments or suggestions deemed appropriate, to all Members of the

Organization, with an invitation to them to transmit their

observations or suggestions concerning the proposal within a

period of six months or such other period (which shall not be

less than three months nor more than nine months) prescribed by

the Governing Body.

4. At the end of the period referred to in paragraph 3 of this

Article, the proposal, accompanied by a summary of any

observations or suggestions made under that paragraph, shall be

transmitted to the Committee for consideration at a meeting. An

amendment shall be considered adopted by the Committee if:

(a) at least half the governments of Members that have

ratified this Convention are represented in the meeting at which

the proposal is considered; and

(b) a majority of at least two-thirds of the Committee members

vote in favour of the amendment; and

half the government voting power, half the Shipowner voting power

and half the Seafarer voting power of the Committee members

registered at the meeting when the proposal is put to the

vote.

5. Amendments adopted in accordance with paragraph 4 of this

Article shall be submitted to the next session of the Conference

for approval. Such approval shall require a majority of

two-thirds of the votes cast by the delegates present. If such

majority is not obtained, the proposed amendment shall be

referred back to the Committee for reconsideration should the

Committee so wish.

6. Amendments approved by the Conference shall be notified by

the Director-General to each of the Members whose ratifications

of this Convention were registered before the date of such

approval by the Conference. These Members are referred to below

as the ratifying Members . The notification shall contain a

reference to the present Article and shall prescribe the period

for the communication of any formal disagreement. This period

shall be two years from the date of the notification unless, at

the time of approval, the Conference has set a different period,

which shall be a period of at least one year. A copy of the

notification shall be communicated to the other Members of the

Organization for their information.

7. An amendment approved by the Conference shall be deemed to

have been accepted unless, by the end of the prescribed period,

formal expressions of disagreement have been received by the

Director-General from more than 40 per cent of the Members which

have ratified the Convention and which represent not less than 40

per cent of the gross tonnage of the ships of the Members which

have ratified the Convention.

8. An amendment deemed to have been accepted shall come into

force six months after the end of the prescribed period for all

the ratifying Members except those which had formally expressed

their disagreement in accordance with paragraph 7 of this Article

and have not withdrawn such disagreement in accordance with

paragraph 11. However:

(a) before the end of the prescribed period, any ratifying

Member may give notice to the Director-General that it shall be

bound by the amendment only after a subsequent express

notification of its acceptance; and

(b) before the date of entry into force of the amendment, any

ratifying Member may give notice to the Director-General that it

will not give effect to that amendment for a specified

period.

9. An amendment which is the subject of a notice referred to

in paragraph 8(a) of this Article shall enter into force for the

Member giving such notice six months after the Member has

notified the Director-General of its acceptance of the amendment

or on the date on which the amendment first comes into force,

whichever date is later.

10. The period referred to in paragraph 8(b) of this Article

shall not go beyond one year from the date of entry into force of

the amendment or beyond any longer period determined by the

Conference at the time of approval of the amendment.

11. A Member that has formally expressed disagreement with an

amendment may withdraw its disagreement at any time. If notice of

such withdrawal is received by the Director-General after the

amendment has entered into force, the amendment shall enter into

force for the Member six months after the date on which the

notice was registered.

12. After entry into force of an amendment, the Convention may

only be ratified in its amended form.

13. To the extent that a maritime labour certificate relates

to matters covered by an amendment to the Convention which has

entered into force:

(a) a Member that has accepted that amendment shall not be

obliged to extend the benefit of the Convention in respect of the

maritime labour certificates issued to ships flying the flag of

another Member which:

(i) pursuant to paragraph 7 of this Article, has formally

expressed disagreement to the amendment and has not withdrawn

such disagreement; or

(ii) pursuant to paragraph 8(a) of this Article, has given

notice that its acceptance is subject to its subsequent express

notification and has not accepted the amendment; and

(b) a Member that has accepted the amendment shall extend the

benefit of the Convention in respect of the maritime labour

certificates issued to ships flying the flag of another Member

that has given notice, pursuant to paragraph 8(b) of this

Article, that it will not give effect to that amendment for the

period specified in accordance with paragraph 10 of this

Article.

AUTHORITATIVE

LANGUAGES

Article XVI

The English and French versions of the text of this Convention

are equally authoritative.

EXPLANATORY NOTE

TO THE REGULATIONS AND CODE OF THE MARITIME LABOUR CONVENTION

1. This explanatory note, which does not form part of the

Maritime Labour Convention, is intended as a general guide to the

Convention.

2. The Convention comprises three different but related parts:

the Articles, the Regulations and the Code.

3. The Articles and Regulations set out the core rights and

principles and the basic obligations of Members ratifying the

Convention. The Articles and Regulations can only be changed by

the Conference in the framework of article 19 of the Constitution

of the International Labour Organisation (see Article XIV of the

Convention).

4. The Code contains the details for the implementation of the

Regulations. It comprises Part A (mandatory Standards) and Part B

(non-mandatory Guidelines). The Code can be amended through the

simplified procedure set out in Article XV of the Convention.

Since the Code relates to detailed implementation, amendments to

it must remain within the general scope of the Articles and

Regulations.

5. The Regulations and the Code are organized into general

areas under five Titles:

Title 1: Minimum requirements for seafarers to work on a

ship

Title 2: Conditions of employment

Title 3: Accommodation, recreational facilities, food and

catering

Title 4: Health protection, medical care, welfare and social

security protection

Title 5: Compliance and enforcement

6. Each Title contains groups of provisions relating to a

particular right or principle (or enforcement measure in Title

5), with connected numbering. The first group in Title 1, for

example, consists of Regulation 1.1, Standard A1.1 and Guideline

B1.1, relating to minimum age.

7. The Convention has three underlying purposes:

(a) to lay down, in its Articles and Regulations, a firm set

of rights and principles;

(b) to allow, through the Code, a considerable degree of

flexibility in the way Members implement those rights and

principles; and

are properly complied with and enforced.

8. There are two main areas for flexibility in implementation:

one is the possibility for a Member, where necessary (see Article

VI, paragraph 3), to give effect to the detailed requirements of

Part A of the Code through substantial equivalence (as defined in

Article VI, paragraph 4).

9. The second area of flexibility in implementation is

provided by formulating the mandatory requirements of many

provisions in Part A in a more general way, thus leaving a wider

scope for discretion as to the precise action to be provided for

at the national level. In such cases, guidance on implementation

is given in the non-mandatory Part B of the Code. In this way,

Members which have ratified this Convention can ascertain the

kind of action that might be expected of them under the

corresponding general obligation in Part A, as well as action

that would not necessarily be required. For example, Standard

A4.1 requires all ships to provide prompt access to the necessary

medicines for medical care on board ship (paragraph 1(b)) and to

carry a medicine chest (paragraph 4(a)). The fulfilment in good

faith of this latter obligation clearly means something more than

simply having a medicine chest on board each ship. A more precise

indication of what is involved is provided in the corresponding

Guideline B4.1.1 (paragraph 4) so as to ensure that the contents

of the chest are properly stored, used and maintained.

10. Members which have ratified this Convention are not bound

by the guidance concerned and, as indicated in the provisions in

Title 5 on port State control, inspections would deal only with

the relevant requirements of this Convention (Articles,

Regulations and the Standards in Part A). However, Members are

required under paragraph 2 of Article VI to give due

consideration to implementing their responsibilities under Part A

of the Code in the manner provided for in Part B. If, having duly

considered the relevant Guidelines, a Member decides to provide

for different arrangements which ensure the proper storage, use

and maintenance of the contents of the medicine chest, to take

the example given above, as required by the Standard in Part A,

then that is acceptable. On the other hand, by following the

guidance provided in Part B, the Member concerned, as well as the

ILO bodies responsible for reviewing implementation of

international labour Conventions, can be sure without further

consideration that the arrangements the Member has provided for

are adequate to implement the responsibilities under Part A to

which the Guideline relates.

THE REGULATIONS

AND THE CODE

TITLE 1. MINIMUM

REQUIREMENTS FOR SEAFARERS TO WORK ON A SHIP

Regulation

Regulation 1.1 - Minimum age

Purpose: To ensure that no under-age persons work on a

ship

1. No person below the minimum age shall be employed or

engaged or work on a ship.

2. The minimum age at the time of the initial entry into force

of this Convention is 16 years.

3. A higher minimum age shall be required in the circumstances

set out in the Code.

Standard

Standard A1.1 - Minimum age

1. The employment, engagement or work on board a ship of any

person under the age of 16 shall be prohibited.

2. Night work of seafarers under the age of 18 shall be

prohibited. For the purposes of this Standard, night shall be

defined in accordance with national law and practice. It shall

cover a period of at least nine hours starting no later than

midnight and ending no earlier than 5 a.m.

3. An exception to strict compliance with the night work

restriction may be made by the competent authority when:

(a) the effective training of the seafarers concerned, in

accordance with established programmes and schedules, would be

impaired; or

(b) the specific nature of the duty or a recognized training

programme requires that the seafarers covered by the exception

perform duties at night and the authority determines, after

consultation with the shipowners' and seafarers'

organizations concerned, that the work will not be detrimental to

their health or well-being.

4. The employment, engagement or work of seafarers under the

age of 18 shall be prohibited where the work is likely to

jeopardize their health or safety. The types of such work shall

be determined by national laws or regulations or by the competent

authority, after consultation with the shipowners' and

seafarers' organizations concerned, in accordance with

relevant international standards.

Guideline

Guideline B1.1 - Minimum age

1. When regulating working and living conditions, Members

should give special attention to the needs of young persons under

the age of 18.

Regulation

Regulation 1.2 - Medical certificate

Purpose: To ensure that all seafarers are medically fit to

perform their duties at sea

1. Seafarers shall not work on a ship unless they are

certified as medically fit to perform their duties.

2. Exceptions can only be permitted as prescribed in the

Code.

Standard

Standard A1.2 - Medical certificate

1. The competent authority shall require that, prior to

beginning work on a ship, seafarers hold a valid medical

certificate attesting that they are medically fit to perform the

duties they are to carry out at sea.

2. In order to ensure that medical certificates genuinely

reflect seafarers' state of health, in light of the duties

they are to perform, the competent authority shall, after

consultation with the shipowners' and seafarers'

organizations concerned, and giving due consideration to

applicable international guidelines referred to in Part B of this

Code, prescribe the nature of the medical examination and

certificate.

3. This Standard is without prejudice to the International

Convention on Standards of Training, Certification and

Watchkeeping for Seafarers, 1978, as amended (STCW). A medical

certificate issued in accordance with the requirements of STCW

shall be accepted by the competent authority, for the purpose of

Regulation 1.2. A medical certificate meeting the substance of

those requirements, in the case of seafarers not covered by STCW,

shall similarly be accepted.

4. The medical certificate shall be issued by a duly qualified

medical practitioner or, in the case of a certificate solely

concerning eyesight, by a person recognized by the competent

authority as qualified to issue such a certificate. Practitioners

must enjoy full professional independence in exercising their

medical judgement in undertaking medical examination

procedures.

5. Seafarers that have been refused a certificate or have had

a limitation imposed on their ability to work, in particular with

respect to time, field of work or trading area, shall be given

the opportunity to have a further examination by another

independent medical practitioner or by an independent medical

referee.

6. Each medical certificate shall state in particular

that:

(a) the hearing and sight of the seafarer concerned, and the

colour vision in the case of a seafarer to be employed in

capacities where fitness for the work to be performed is liable

to be affected by defective colour vision, are all satisfactory;

and

(b) the seafarer concerned is not suffering from any medical

condition likely to be aggravated by service at sea or to render

the seafarer unfit for such service or to endanger the health of

other persons on board.

7. Unless a shorter period is required by reason of the

specific duties to be performed by the seafarer concerned or is

required under STCW:

(a) a medical certificate shall be valid for a maximum period

of two years unless the seafarer is under the age of 18, in which

case the maximum period of validity shall be one year;

(b) a certification of colour vision shall be valid for a

maximum period of six years.

8. In urgent cases the competent authority may permit a

seafarer to work without a valid medical certificate until the

next port of call where the seafarer can obtain a medical

certificate from a qualified medical practitioner, provided

that:

(a) the period of such permission does not exceed three

months; and

(b) the seafarer concerned is in possession of an expired

medical certificate of recent date.

9. If the period of validity of a certificate expires in the

course of a voyage, the certificate shall continue in force until

the next port of call where the seafarer can obtain a medical

certificate from a qualified medical practitioner, provided that

the period shall not exceed three months.

10. The medical certificates for seafers working on ships

ordinarily engaged on international voyages must as a minimum be

provided in English.

Guideline

Guideline B1.2 - Medical certificate

Guideline B1.2.1 - International guidelines

1. The competent authority, medical practitioners, examiners,

shipowners, seafarers' representatives and all other persons

concerned with the conduct of medical fitness examinations of

seafarer candidates and serving seafarers should follow the ILO/

WHO Guidelines for Conducting Pre-sea and Periodic Medical

Fitness Examinations for Seafarers, including any subsequent

versions, and any other applicable international guidelines

published by the International Labour Organization, the

International Maritime Organization or the World Health

Organization.

Regulation

Regulation 1.3 - Training and qualifications

Purpose: To ensure that seafarers are trained or qualified to

carry out their duties on board ship

1. Seafarers shall not work on a ship unless they are trained

or certified as competent or otherwise qualified to perform their

duties.

2. Seafarers shall not be permitted to work on a ship unless

they have successfully completed training for personal safety on

board ship.

3. Training and certification in accordance with the mandatory

instruments adopted by the International Maritime Organization

shall be considered as meeting the requirements of paragraphs 1

and 2 of this Regulation.

4. Any Member which, at the time of its ratification of this

Convention, was bound by the Certification of Able Seamen

Convention, 1946 (No. 74), shall continue to carry out the

obligations under that Convention unless and until mandatory

provisions covering its subject matter have been adopted by the

International Maritime Organization and entered into force, or

until five years have elapsed since the entry into force of this

Convention in accordance with paragraph 3 of Article VIII,

whichever date is earlier.

Regulation 1.4 -

Recruitment and placement

Purpose: To ensure that seafarers have access to an efficient

and well-regulated seafarer recruitment and placement system

1. All seafarers shall have access to an efficient, adequate

and accountable system for finding employment on board ship

without charge to the seafarer.

2. Seafarer recruitment and placement services operating in a

Member's territory shall conform to the standards set out in

the Code.

3. Each Member shall require, in respect of seafarers who work

on ships that fly its flag, that shipowners who use seafarer

recruitment and placement services that are based in countries or

territories in which this Convention does not apply, ensure that

those services conform to the requirements set out in the

Code.

Standard

Standard A1.4 - Recruitment and placement

1. Each Member that operates a public seafarer recruitment and

placement service shall ensure that the service is operated in an

orderly manner that protects and promotes seafarers'

employment rights as provided in this Convention.

2. Where a Member has private seafarer recruitment and

placement services operating in its territory whose primary

purpose is the recruitment and placement of seafarers or which

recruit and place a significant number of seafarers, they shall

be operated only in conformity with a standardized system of

licensing or certification or other form of regulation. This

system shall be established, modified or changed only after

consultation with the shipowners' and seafarers'

organizations concerned. In the event of doubt as to whether this

Convention applies to a private recruitment and placement

service, the question shall be determined by the competent

authority in each Member after consultation with the

shipowners' and seafarers' organizations concerned. Undue

proliferation of private seafarer recruitment and placement

services shall not be encouraged.

3. The provisions of paragraph 2 of this Standard shall also

apply - to the extent that they are determined by the competent

authority, in consultation with the shipowners' and

seafarers' organizations concerned, to be appropriate - in

the context of recruitment and placement services operated by a

seafarers' organization in the territory of the Member for

the supply of seafarers who are nationals of that Member to ships

which fly its flag. The services covered by this paragraph are

those fulfilling the following conditions:

(a) the recruitment and placement service is operated pursuant

to a collective bargaining agreement between that organization

and a shipowner;

(b) both the seafarers' organization and the shipowner are

based in the territory of the Member;

to authorize or register the collective bargaining agreement

permitting the operation of the recruitment and placement

service; and

(d) the recruitment and placement service is operated in an

orderly manner and measures are in place to protect and promote

seafarers' employment rights comparable to those provided in

paragraph 5 of this Standard.

4. Nothing in this Standard or Regulation 1.4 shall be deemed

to:

(a) prevent a Member from maintaining a free public seafarer

recruitment and placement service for seafarers in the framework

of a policy to meet the needs of seafarers and shipowners,

whether the service forms part of or is coordinated with a public

employment service for all workers and employers; or (b) impose

on a Member the obligation to establish a system for the

operation of private seafarer recruitment or placement services

in its territory.

5. A Member adopting a system referred to in paragraph 2 of

this Standard shall, in its laws and regulations or other

measures, at a minimum:

(a) prohibit seafarer recruitment and placement services from

using means, mechanisms or lists intended to prevent or deter

seafarers from gaining employment for which they are

qualified;

(b) require that no fees or other charges for seafarer

recruitment or placement or for providing employment to seafarers

are borne directly or indirectly, in whole or in part, by the

seafarer, other than the cost of the seafarer obtaining a

national statutory medical certificate, the national

seafarer's book and a passport or other similar personal

travel documents, not including, however, the cost of visas,

which shall be borne by the shipowner; and

operating in its territory:

(i) maintain an up-to-date register of all seafarers recruited

or placed through them, to be available for inspection by the

competent authority;

(ii) make sure that seafarers are informed of their rights and

duties under their employment agreements prior to or in the

process of engagement and that proper arrangements are made for

seafarers to examine their employment agreements before and after

they are signed and for them to receive a copy of the

agreements;

(iii) verify that seafarers recruited or placed by them are

qualified and hold the documents necessary for the job concerned,

and that the seafarers' employment agreements are in

accordance with applicable laws and regulations and any

collective bargaining agreement that forms part of the employment

agreement;

(iv) make sure, as far as practicable, that the shipowner has

the means to protect seafarers from being stranded in a foreign

port;

(v) examine and respond to any complaint concerning their

activities and advise the competent authority of any unresolved

complaint;

(vi) establish a system of protection, by way of insurance or

an equivalent appropriate measure, to compensate seafarers for

monetary loss that they may incur as a result of the failure of a

recruitment and placement service or the relevant shipowner under

the seafarers' employment agreement to meet its obligations

to them.

6. The competent authority shall closely supervise and control

all seafarer recruitment and placement services operating in the

territory of the Member concerned. Any licences or certificates

or similar authorizations for the operation of private services

in the territory are granted or renewed only after verification

that the seafarer recruitment and placement service concerned

meets the requirements of national laws and regulations.

7. The competent authority shall ensure that adequate

machinery and procedures exist for the investigation, if

necessary, of complaints concerning the activities of seafarer

recruitment and placement services, involving, as appropriate,

representatives of shipowners and seafarers.

8. Each Member which has ratified this Convention shall, in so

far as practicable, advise its nationals on the possible problems

of signing on a ship that flies the flag of a State which has not

ratified the Convention, until it is satisfied that standards

equivalent to those fixed by this Convention are being applied.

Measures taken to this effect by the Member that has ratified

this Convention shall not be in contradiction with the principle

of free movement of workers stipulated by the treaties to which

the two States concerned may be parties.

9. Each Member which has ratified this Convention shall

require that shipowners of ships that fly its flag, who use

seafarer recruitment and placement services based in countries or

territories in which this Convention does not apply, ensure, as

far as practicable, that those services meet the requirements of

this Standard.

10. Nothing in this Standard shall be understood as

diminishing the obligations and responsibilities of shipowners or

of a Member with respect to ships that fly its flag.

Guideline

Guideline B1.4 - Recruitment and placement

Guideline B1.4.1 - Organizational and operational

guidelines

1. When fulfilling its obligations under Standard A1.4,

paragraph 1, the competent authority should consider:

(a) taking the necessary measures to promote effective

cooperation among seafarer recruitment and placement services,

whether public or private;

(b) the needs of the maritime industry at both the national

and international levels, when developing training programmes for

seafarers that form the part of the ship's crew that is

responsible for the ship's safe navigation and pollution

prevention operations, with the participation of shipowners,

seafarers and the relevant training institutions;

representative shipowners' and seafarers' organizations

in the organization and operation of the public seafarer

recruitment and placement services, where they exist;

(d) determining, with due regard to the right to privacy and

the need to protect confidentiality, the conditions under which

seafarers' personal data may be processed by seafarer

recruitment and placement services, including the collection,

storage, combination and communication of such data to third

parties;

(e) maintaining an arrangement for the collection and analysis

of all relevant information on the maritime labour market,

including the current and prospective supply of seafarers that

work as crew classified by age, sex, rank and qualifications, and

the industry's requirements, the collection of data on age or

sex being admissible only for statistical purposes or if used in

the framework of a programme to prevent discrimination based on

age or sex;

(f) ensuring that the staff responsible for the supervision of

public and private seafarer recruitment and placement services

for ship's crew with responsibility for the ship's safe

navigation and pollution prevention operations have had adequate

training, including approved sea-service experience, and have

relevant knowledge of the maritime industry, including the

relevant maritime international instruments on training,

certification and labour standards;

(g) prescribing operational standards and adopting codes of

conduct and ethical practices for seafarer recruitment and

placement services; and

(h) exercising supervision of the licensing or certification

system on the basis of a system of quality standards.

2. In establishing the system referred to in Standard A1.4,

paragraph 2, each Member should consider requiring seafarer

recruitment and placement services, established in its territory,

to develop and maintain verifiable operational practices. These

operational practices for private seafarer recruitment and

placement services and, to the extent that they are applicable,

for public seafarer recruitment and placement services should

address the following matters:

(a) medical examinations, seafarers' identity documents

and such other items as may be required for the seafarer to gain

employment;

(b) maintaining, with due regard to the right to privacy and

the need to protect confidentiality, full and complete records of

the seafarers covered by their recruitment and placement system,

which should include but not be limited to:

(i) the seafarers' qualifications;

(ii) record of employment;

(iii) personal data relevant to employment; and

(iv) medical data relevant to employment;

seafarer recruitment and placement services provide seafarers and

ensuring that there is a means by which the services can be

contacted in an emergency at all hours;

(d) procedures to ensure that seafarers are not subject to

exploitation by the seafarer recruitment and placement services

or their personnel with regard to the offer of engagement on

particular ships or by particular companies;

(e) procedures to prevent the opportunities for exploitation

of seafarers arising from the issue of joining advances or any

other financial transaction between the shipowner and the

seafarers which are handled by the seafarer recruitment and

placement services;

(f) clearly publicizing costs, if any, which the seafarer will

be expected to bear in the recruitment process;

(g) ensuring that seafarers are advised of any particular

conditions applicable to the job for which they are to be engaged

and of the particular shipowner's policies relating to their

employment;

(h) procedures which are in accordance with the principles of

natural justice for dealing with cases of incompetence or

indiscipline consistent with national laws and practice and,

where applicable, with collective agreements;

(i) procedures to ensure, as far as practicable, that all

mandatory certificates and documents submitted for employment are

up to date and have not been fraudulently obtained and that

employment references are verified;

(j) procedures to ensure that requests for information or

advice by families of seafarers while the seafarers are at sea

are dealt with promptly and sympathetically and at no cost;

and

(k) verifying that labour conditions on ships where seafarers

are placed are in conformity with applicable collective

bargaining agreements concluded between a shipowner and a

representative seafarers' organization and, as a matter of

policy, supplying seafarers only to shipowners that offer terms

and conditions of employment to seafarers which comply with

applicable laws or regulations or collective agreements.

3. Consideration should be given to encouraging international

cooperation between Members and relevant organizations, such

as:

(a) the systematic exchange of information on the maritime

industry and labour market on a bilateral, regional and

multilateral basis;

(b) the exchange of information on maritime labour

legislation;

legislation governing recruitment and placement of seafarers;

(d) the improvement of procedures and conditions for the

international recruitment and placement of seafarers; and

(e) workforce planning, taking account of the supply of and

demand for seafarers and the requirements of the maritime

industry.

TITLE 2.

CONDITIONS OF EMPLOYMENT

Regulation

Regulation 2.1 - Seafarers' employment agreements

Purpose: To ensure that seafarers have a fair employment

agreement

1. The terms and conditions for employment of a seafarer shall

be set out or referred to in a clear written legally enforceable

agreement and shall be consistent with the standards set out in

the Code.

2. Seafarers' employment agreements shall be agreed to by

the seafarer under conditions which ensure that the seafarer has

an opportunity to review and seek advice on the terms and

conditions in the agreement and freely accepts them before

signing.

3. To the extent compatible with the Member's national law

and practice, seafarers' employment agreements shall be

understood to incorporate any applicable collective bargaining

agreements.

Standard

Standard A2.1 - Seafarers' employment agreements

1. Each Member shall adopt laws or regulations requiring that

ships that fly its flag comply with the following

requirements:

(a) seafarers working on ships that fly its flag shall have a

seafarers' employment agreement signed by both the seafarer

and the shipowner or a representative of the shipowner (or, where

they are not employees, evidence of contractual or similar

arrangements) providing them with decent working and living

conditions on board the ship as required by this Convention;

(b) seafarers signing a seafarers' employment agreement

shall be given an opportunity to examine and seek advice on the

agreement before signing, as well as such other facilities as are

necessary to ensure that they have freely entered into an

agreement with a sufficient understanding of their rights and

responsibilities;

signed original of the seafarers' employment agreement;

(d) measures shall be taken to ensure that clear information

as to the conditions of their employment can be easily obtained

on board by seafarers, including the ship's master, and that

such information, including a copy of the seafarers'

employment agreement, is also accessible for review by officers

of a competent authority, including those in ports to be visited;

and

(e) seafarers shall be given a document containing a record of

their employment on board the ship.

2. Where a collective bargaining agreement forms all or part

of a seafarers' employment agreement, a copy of that

agreement shall be available on board. Where the language of the

seafarers' employment agreement and any applicable collective

bargaining agreement is not in English, the following shall also

be available in English (except for ships engaged only in

domestic voyages):

(a) a copy of a standard form of the agreement; and

(b) the portions of the collective bargaining agreement that

are subject to a port State inspection under Regulation 5.2.

3. The document referred to in paragraph 1(e) of this Standard

shall not contain any statement as to the quality of the

seafarers' work or as to their wages. The form of the

document, the particulars to be recorded and the manner in which

such particulars are to be entered, shall be determined by

national law.

4. Each Member shall adopt laws and regulations specifying the

matters that are to be included in all seafarers' employment

agreements governed by its national law. Seafarers'

employment agreements shall in all cases contain the following

particulars:

(a) the seafarer's full name, date of birth or age, and

birthplace;

(b) the shipowner's name and address;

employment agreement is entered into;

(d) the capacity in which the seafarer is to be employed;

(e) the amount of the seafarer's wages or, where

applicable, the formula used for calculating them;

(f) the amount of paid annual leave or, where applicable, the

formula used for calculating it;

(g) the termination of the agreement and the conditions

thereof, including:

(i) if the agreement has been made for an indefinite period,

the conditions entitling either party to terminate it, as well as

the required notice period, which shall not be less for the

shipowner than for the seafarer;

(ii) if the agreement has been made for a definite period, the

date fixed for its expiry; and

(iii) if the agreement has been made for a voyage, the port of

destination and the time which has to expire after arrival before

the seafarer should be discharged;

(h) the health and social security protection benefits to be

provided to the seafarer by the shipowner;

(i) the seafarer's entitlement to repatriation;

(j) reference to the collective bargaining agreement, if

applicable; and

(k) any other particulars which national law may require.

5. Each Member shall adopt laws or regulations establishing

minimum notice periods to be given by the seafarers and

shipowners for the early termination of a seafarers'

employment agreement. The duration of these minimum periods shall

be determined after consultation with the shipowners' and

seafarers' organizations concerned, but shall not be shorter

than seven days.

6. A notice period shorter than the minimum may be given in

circumstances which are recognized under national law or

regulations or applicable collective bargaining agreements as

justifying termination of the employment agreement at shorter

notice or without notice. In determining those circumstances,

each Member shall ensure that the need of the seafarer to

terminate, without penalty, the employment agreement on shorter

notice or without notice for compassionate or other urgent

reasons is taken into account.

Guideline

Guideline B2.1 - Seafarers' employment agreements

Guideline B2.1.1 - Record of employment

1. In determining the particulars to be recorded in the record

of employment referred to in Standard A2.1, paragraph 1(e), each

Member should ensure that this document contains sufficient

information, with a translation in English, to facilitate the

acquisition of further work or to satisfy the sea-service

requirements for upgrading or promotion. A seafarers'

discharge book may satisfy the requirements of paragraph 1(e) of

that Standard.

Regulation

Regulation 2.2 - Wages

Purpose: To ensure that seafarers are paid for their

services

1. All seafarers shall be paid for their work regularly and in

full in accordance with their employment agreements.

Standard

Standard A2.2 - Wages

1. Each Member shall require that payments due to seafarers

working on ships that fly its flag are made at no greater than

monthly intervals and in accordance with any applicable

collective agreement.

2. Seafarers shall be given a monthly account of the payments

due and the amounts paid, including wages, additional payments

and the rate of exchange used where payment has been made in a

currency or at a rate different from the one agreed to.

3. Each Member shall require that shipowners take measures,

such as those set out in paragraph 4 of this Standard, to provide

seafarers with a means to transmit all or part of their earnings

to their families or dependants or legal beneficiaries.

4. Measures to ensure that seafarers are able to transmit

their earnings to their families include:

(a) a system for enabling seafarers, at the time of their

entering employment or during it, to allot, if they so desire, a

proportion of their wages for remittance at regular intervals to

their families by bank transfers or similar means; and

(b) a requirement that allotments should be remitted in due

time and directly to the person or persons nominated by the

seafarers.

5. Any charge for the service under paragraphs 3 and 4 of this

Standard shall be reasonable in amount, and the rate of currency

exchange, unless otherwise provided, shall, in accordance with

national laws or regulations, be at the prevailing market rate or

the official published rate and not unfavourable to the

seafarer.

6. Each Member that adopts national laws or regulations

governing seafarers' wages shall give due consideration to

the guidance provided in Part B of the Code.

Guideline

Guideline B2.2 - Wages

Guideline B2.2.1 - Specific definitions

1. For the purpose of this Guideline, the term:

(a) able seafarer means any

seafarer who is deemed competent to perform any duty which may be

required of a rating serving in the deck department, other than

the duties of a supervisory or specialist rating, or who is

defined as such by national laws, regulations or practice, or by

collective agreement;

(b) basic pay or wages means

the pay, however composed, for normal hours of work; it does not

include payments for overtime worked, bonuses, allowances, paid

leave or any other additional remuneration;

wage or salary which includes the basic pay and other pay-related

benefits; a consolidated wage may include compensation for all

overtime hours which are worked and all other pay-related

benefits, or it may include only certain benefits in a partial

consolidation;

(d) hours of work means time

during which seafarers are required to do work on account of the

ship;

(e) overtime means time

worked in excess of the normal hours of work. Guideline B2.2.2 -

Calculation and payment

1. For seafarers whose remuneration includes separate

compensation for overtime worked:

(a) for the purpose of calculating wages, the normal hours of

work at sea and in port should not exceed eight hours per

day;

(b) for the purpose of calculating overtime, the number of

normal hours per week covered by the basic pay or wages should be

prescribed by national laws or regulations, if not determined by

collective agreements, but should not exceed 48 hours per week;

collective agreements may provide for a different but not less

favourable treatment;

should be not less than one and one-quarter times the basic pay

or wages per hour, should be prescribed by national laws or

regulations or by collective agreements, if applicable; and

(d) records of all overtime worked should be maintained by the

master, or a person assigned by the master, and endorsed by the

seafarer at no greater than monthly intervals.

2. For seafarers whose wages are fully or partially

consolidated:

(a) the seafarers' employment agreement should specify

clearly, where appropriate, the number of hours of work expected

of the seafarer in return for this remuneration, and any

additional allowances which might be due in addition to the

consolidated wage, and in which circumstances;

(b) where hourly overtime is payable for hours worked in

excess of those covered by the consolidated wage, the hourly rate

should be not less than one and one-quarter times the basic rate

corresponding to the normal hours of work as defined in paragraph

1 of this Guideline; the same principle should be applied to the

overtime hours included in the consolidated wage;

consolidated wage representing the normal hours of work as

defined in paragraph 1(a) of this Guideline should be no less

than the applicable minimum wage; and

(d) for seafarers whose wages are partially consolidated,

records of all overtime worked should be maintained and endorsed

as provided for in paragraph 1(d) of this Guideline.

3. National laws or regulations or collective agreements may

provide for compensation for overtime or for work performed on

the weekly day of rest and on public holidays by at least

equivalent time off duty and off the ship or additional leave in

lieu of remuneration or any other compensation so provided.

4. National laws and regulations adopted after consulting the

representative shipowners' and seafarers' organizations

or, as appropriate, collective agreements should take into

account the following principles:

(a) equal remuneration for work of equal value should apply to

all seafarers employed on the same ship without discrimination

based upon race, colour, sex, religion, political opinion,

national extraction or social origin;

(b) the seafarers' employment agreement specifying the

applicable wages or wage rates should be carried on board the

ship; information on the amount of wages or wage rates should be

made available to each seafarer, either by providing at least one

signed copy of the relevant information to the seafarer in a

language which the seafarer understands, or by posting a copy of

the agreement in a place accessible to seafarers or by some other

appropriate means;

they may be paid by bank transfer, bank cheque, postal cheque or

money order;

(d) on termination of engagement all remuneration due should

be paid without undue delay;

(e) adequate penalties or other appropriate remedies should be

imposed by the competent authority where shipowners unduly delay,

or fail to make, payment of all remuneration due;

(f) wages should be paid directly to seafarers' designated

bank accounts unless they request otherwise in writing;

(g) subject to subparagraph (h) of this paragraph, the

shipowner should impose no limit on seafarers' freedom to

dispose of their remuneration;

(h) deduction from remuneration should be permitted only

if:

(i) there is an express provision in national laws or

regulations or in an applicable collective agreement and the

seafarer has been informed, in the manner deemed most appropriate

by the competent authority, of the conditions for such

deductions; and

(ii) the deductions do not in total exceed the limit that may

have been established by national laws or regulations or

collective agreements or court decisions for making such

deductions;

(i) no deductions should be made from a seafarer's

remuneration in respect of obtaining or retaining employment;

(j) monetary fines against seafarers other than those

authorized by national laws or regulations, collective agreements

or other measures should be prohibited;

(k) the competent authority should have the power to inspect

stores and services provided on board ship to ensure that fair

and reasonable prices are applied for the benefit of the

seafarers concerned; and

(l) to the extent that seafarers' claims for wages and

other sums due in respect of their employment are not secured in

accordance with the provisions of the International Convention on

Maritime Liens and Mortgages, 1993, such claims should be

protected in accordance with the Protection of Workers'

Claims (Employer's Insolvency) Convention, 1992 (No.

173).

5. Each Member should, after consulting with representative

shipowners' and seafarers' organizations, have procedures

to investigate complaints relating to any matter contained in

this Guideline.

Guideline B2.2.3 - Minimum wages

1. Without prejudice to the principle of free collective

bargaining, each Member should, after consulting representative

shipowners' and seafarers' organizations, establish

procedures for determining minimum wages for seafarers.

Representative shipowners' and seafarers' organizations

should participate in the operation of such procedures.

2. When establishing such procedures and in fixing minimum

wages, due regard should be given to international labour

standards concerning minimum wage fixing, as well as the

following principles:

(a) the level of minimum wages should take into account the

nature of maritime employment, crewing levels of ships, and

seafarers' normal hours of work; and

(b) the level of minimum wages should be adjusted to take into

account changes in the cost of living and in the needs of

seafarers.

3. The competent authority should ensure:

(a) by means of a system of supervision and sanctions, that

wages are paid at not less than the rate or rates fixed; and

(b) that any seafarers who have been paid at a rate lower than

the minimum wage are enabled to recover, by an inexpensive and

expeditious judicial or other procedure, the amount by which they

have been underpaid.

Guideline B2.2.4 - Minimum monthly basic pay or wage figure

for able seafarers

1. The basic pay or wages for a calendar month of service for

an able seafarer should be no less than the amount periodically

set by the Joint Maritime Commission or another body authorized

by the Governing Body of the International Labour Office. Upon a

decision of the Governing Body, the Director-General shall notify

any revised amount to the Members of the Organization.

2. Nothing in this Guideline should be deemed to prejudice

arrangements agreed between shipowners or their organizations and

seafarers' organizations with regard to the regulation of

standard minimum terms and conditions of employment, provided

such terms and conditions are recognized by the competent

authority.

Regulation

Regulation 2.3 - Hours of work and hours of rest

Purpose: To ensure that seafarers have regulated hours of work

or hours of rest

1. Each Member shall ensure that the hours of work or hours of

rest for seafarers are regulated.

2. Each Member shall establish maximum hours of work or

minimum hours of rest over given periods that are consistent with

the provisions in the Code.

Standard

Standard A2.3 - Hours of work and hours of rest

1. For the purpose of this Standard, the term:

(a) hours of work means time

during which seafarers are required to do work on account of the

ship;

(b) hours of rest means time

outside hours of work; this term does not include short

breaks.

2. Each Member shall within the limits set out in paragraphs 5

to 8 of this Standard fix either a maximum number of hours of

work which shall not be exceeded in a given period of time, or a

minimum number of hours of rest which shall be provided in a

given period of time.

3. Each Member acknowledges that the normal working hours'

standard for seafarers, like that for other workers, shall be

based on an eight-hour day with one day of rest per week and rest

on public holidays. However, this shall not prevent the Member

from having procedures to authorize or register a collective

agreement which determines seafarers' normal working hours on

a basis no less favourable than this standard.

4. In determining the national standards, each Member shall

take account of the danger posed by the fatigue of seafarers,

especially those whose duties involve navigational safety and the

safe and secure operation of the ship.

5. The limits on hours of work or rest shall be as

follows:

(a) maximum hours of work shall not exceed:

(i) 14 hours in any 24-hour period; and

(ii) 72 hours in any seven-day period;

(b) minimum hours of rest shall not be less than:

(i) ten hours in any 24-hour period; and

(ii) 77 hours in any seven-day period.

6. Hours of rest may be divided into no more than two periods,

one of which shall be at least six hours in length, and the

interval between consecutive periods of rest shall not exceed 14

hours.

7. Musters, fire-fighting and lifeboat drills, and drills

prescribed by national laws and regulations and by international

instruments, shall be conducted in a manner that minimizes the

disturbance of rest periods and does not induce fatigue.

8. When a seafarer is on call, such as when a machinery space

is unattended, the seafarer shall have an adequate compensatory

rest period if the normal period of rest is disturbed by

call-outs to work.

9. If no collective agreement or arbitration award exists or

if the competent authority determines that the provisions in the

agreement or award in respect of paragraph 7 or 8 of this

Standard are inadequate, the competent authority shall determine

such provisions to ensure the seafarers concerned have sufficient

rest.

10. Each Member shall require the posting, in an easily

accessible place, of a table with the shipboard working

arrangements, which shall contain for every position at

least:

(a) the schedule of service at sea and service in port;

and

(b) the maximum hours of work or the minimum hours of rest

required by national laws or regulations or applicable collective

agreements.

11. The table referred to in paragraph 10 of this Standard

shall be established in a standardized format in the working

language or languages of the ship and in English.

12. Each Member shall require that records of seafarers'

daily hours of work or of their daily hours of rest be maintained

to allow monitoring of compliance with paragraphs 5 to 11

inclusive of this Standard. The records shall be in a

standardized format established by the competent authority taking

into account any available guidelines of the International Labour

Organization or shall be in any standard format prepared by the

Organization. They shall be in the languages required by

paragraph 11 of this Standard. The seafarers shall receive a copy

of the records pertaining to them which shall be endorsed by the

master, or a person authorized by the master, and by the

seafarers.

13. Nothing in paragraphs 5 and 6 of this Standard shall

prevent a Member from having national laws or regulations or a

procedure for the competent authority to authorize or register

collective agreements permitting exceptions to the limits set

out. Such exceptions shall, as far as possible, follow the

provisions of this Standard but may take account of more frequent

or longer leave periods or the granting of compensatory leave for

watchkeeping seafarers or seafarers working on board ships on

short voyages.

14. Nothing in this Standard shall be deemed to impair the

right of the master of a ship to require a seafarer to perform

any hours of work necessary for the immediate safety of the ship,

persons on board or cargo, or for the purpose of giving

assistance to other ships or persons in distress at sea.

Accordingly, the master may suspend the schedule of hours of work

or hours of rest and require a seafarer to perform any hours of

work necessary until the normal situation has been restored. As

soon as practicable after the normal situation has been restored,

the master shall ensure that any seafarers who have performed

work in a scheduled rest period are provided with an adequate

period of rest.

Guideline

Guideline B2.3 - Hours of work and hours of rest

Guideline B2.3.1 - Young seafarers

1. At sea and in port the following provisions should apply to

all young seafarers under the age of 18:

(a) working hours should not exceed eight hours per day and 40

hours per week and overtime should be worked only where

unavoidable for safety reasons;

(b) sufficient time should be allowed for all meals, and a

break of at least one hour for the main meal of the day should be

assured; and

two hours of continuous work should be allowed.

2. Exceptionally, the provisions of paragraph 1 of this

Guideline need not be applied if:

(a) they are impracticable for young seafarers in the deck,

engine room and catering departments assigned to watchkeeping

duties or working on a rostered shift-work system; or

(b) the effective training of young seafarers in accordance

with established programmes and schedules would be impaired.

3. Such exceptional situations should be recorded, with

reasons, and signed by the master.

4. Paragraph 1 of this Guideline does not exempt young

seafarers from the general obligation on all seafarers to work

during any emergency as provided for in Standard A2.3, paragraph

14.

Regulation

Regulation 2.4 - Entitlement to leave

Purpose: To ensure that seafarers have adequate leave

1. Each Member shall require that seafarers employed on ships

that fly its flag are given paid annual leave under appropriate

conditions, in accordance with the provisions in the Code.

2. Seafarers shall be granted shore leave to benefit their

health and well-being and with the operational requirements of

their positions.

Standard

Standard A2.4 - Entitlement to leave

1. Each Member shall adopt laws and regulations determining

the minimum standards for annual leave for seafarers serving on

ships that fly its flag, taking proper account of the special

needs of seafarers with respect to such leave.

2. Subject to any collective agreement or laws or regulations

providing for an appropriate method of calculation that takes

account of the special needs of seafarers in this respect, the

annual leave with pay entitlement shall be calculated on the

basis of a minimum of 2.5 calendar days per month of employment.

The manner in which the length of service is calculated shall be

determined by the competent authority or through the appropriate

machinery in each country. Justified absences from work shall not

be considered as annual leave.

3. Any agreement to forgo the minimum annual leave with pay

prescribed in this Standard, except in cases provided for by the

competent authority, shall be prohibited.

Guideline

Guideline B2.4 - Entitlement to leave

Guideline B2.4.1 - Calculation of entitlement

1. Under conditions as determined by the competent authority

or through the appropriate machinery in each country, service

off-articles should be counted as part of the period of

service.

2. Under conditions as determined by the competent authority

or in an applicable collective agreement, absence from work to

attend an approved maritime vocational training course or for

such reasons as illness or injury or for maternity should be

counted as part of the period of service.

3. The level of pay during annual leave should be at the

seafarer's normal level of remuneration provided for by

national laws or regulations or in the applicable seafarers'

employment agreement. For seafarers employed for periods shorter

than one year or in the event of termination of the employment

relationship, entitlement to leave should be calculated on a

pro-rata basis.

4. The following should not be counted as part of annual leave

with pay:

(a) public and customary holidays recognized as such in the

flag State, whether or not they fall during the annual leave with

pay;

(b) periods of incapacity for work resulting from illness or

injury or from maternity, under conditions as determined by the

competent authority or through the appropriate machinery in each

country;

employment agreement; and

(d) compensatory leave of any kind, under conditions as

determined by the competent authority or through the appropriate

machinery in each country.

Guideline B2.4.2 - Taking of annual leave

1. The time at which annual leave is to be taken should,

unless it is fixed by regulation, collective agreement,

arbitration award or other means consistent with national

practice, be determined by the shipowner after consultation and,

as far as possible, in agreement with the seafarers concerned or

their representatives.

2. Seafarers should in principle have the right to take annual

leave in the place with which they have a substantial connection,

which would normally be the same as the place to which they are

entitled to be repatriated. Seafarers should not be required

without their consent to take annual leave due to them in another

place except under the provisions of a seafarers' employment

agreement or of national laws or regulations.

3. If seafarers are required to take their annual leave from a

place other than that permitted by paragraph 2 of this Guideline,

they should be entitled to free transportation to the place where

they were engaged or recruited, whichever is nearer their home;

subsistence and other costs directly involved should be for the

account of the shipowner; the travel time involved should not be

deducted from the annual leave with pay due to the seafarer.

4. A seafarer taking annual leave should be recalled only in

cases of extreme emergency and with the seafarer's

consent.

Guideline B2.4.3 - Division and accumulation

1. The division of the annual leave with pay into parts, or

the accumulation of such annual leave due in respect of one year

together with a subsequent period of leave, may be authorized by

the competent authority or through the appropriate machinery in

each country.

2. Subject to paragraph 1 of this Guideline and unless

otherwise provided in an agreement applicable to the shipowner

and the seafarer concerned, the annual leave with pay recommended

in this Guideline should consist of an uninterrupted period.

Guideline B2.4.4 - Young seafarers

1. Special measures should be considered with respect to young

seafarers under the age of 18 who have served six months or any

other shorter period of time under a collective agreement or

seafarers' employment agreement without leave on a

foreign-going ship which has not returned to their country of

residence in that time, and will not return in the subsequent

three months of the voyage. Such measures could consist of their

repatriation at no expense to themselves to the place of original

engagement in their country of residence for the purpose of

taking any leave earned during the voyage.

Regulation

Regulation 2.5 - Repatriation

Purpose: To ensure that seafarers are able to return home

1. Seafarers have a right to be repatriated at no cost to

themselves in the circumstances and under the conditions

specified in the Code.

2. Each Member shall require ships that fly its flag to

provide financial security to ensure that seafarers are duly

repatriated in accordance with the Code.

Standard

Standard A2.5 - Repatriation

1. Each Member shall ensure that seafarers on ships that fly

its flag are entitled to repatriation in the following

circumstances:

(a) if the seafarers' employment agreement expires while

they are abroad; (b) when the seafarers' employment agreement

is terminated:

(i) by the shipowner; or

(ii) by the seafarer for justified reasons; and also

duties under their employment agreement or cannot be expected to

carry them out in the specific circumstances.

2. Each Member shall ensure that there are appropriate

provisions in its laws and regulations or other measures or in

collective bargaining agreements, prescribing:

(a) the circumstances in which seafarers are entitled to

repatriation in accordance with paragraph 1(b) and (c) of this

Standard;

(b) the maximum duration of service periods on board following

which a seafarer is entitled to repatriation - such periods to be

less than 12 months; and

repatriation, including those relating to the destinations of

repatriation, the mode of transport, the items of expense to be

covered and other arrangements to be made by shipowners.

3. Each Member shall prohibit shipowners from requiring that

seafarers make an advance payment towards the cost of

repatriation at the beginning of their employment, and also from

recovering the cost of repatriation from the seafarers' wages

or other entitlements except where the seafarer has been found,

in accordance with national laws or regulations or other measures

or applicable collective bargaining agreements, to be in serious

default of the seafarer's employment obligations.

4. National laws and regulations shall not prejudice any right

of the shipowner to recover the cost of repatriation under

third-party contractual arrangements.

5. If a shipowner fails to make arrangements for or to meet

the cost of repatriation of seafarers who are entitled to be

repatriated:

(a) the competent authority of the Member whose flag the ship

flies shall arrange for repatriation of the seafarers concerned;

if it fails to do so, the State from which the seafarers are to

be repatriated or the State of which they are a national may

arrange for their repatriation and recover the cost from the

Member whose flag the ship flies;

(b) costs incurred in repatriating seafarers shall be

recoverable from the shipowner by the Member whose flag the ship

flies;

upon the seafarers, except as provided for in paragraph 3 of this

Standard.

6. Taking into account applicable international instruments,

including the International Convention on Arrest of Ships, 1999,

a Member which has paid the cost of repatriation pursuant to this

Code may detain, or request the detention of, the ships of the

shipowner concerned until the reimbursement has been made in

accordance with paragraph 5 of this Standard.

7. Each Member shall facilitate the repatriation of seafarers

serving on ships which call at its ports or pass through its

territorial or internal waters, as well as their replacement on

board.

8. In particular, a Member shall not refuse the right of

repatriation to any seafarer because of the financial

circumstances of a shipowner or because of the ship-owner's

inability or unwillingness to replace a seafarer.

9. Each Member shall require that ships that fly its flag

carry and make available to seafarers a copy of the applicable

national provisions regarding repatriation written in an

appropriate language.

Guideline

Guideline B2.5 - Repatriation

Guideline B2.5.1 - Entitlement

1. Seafarers should be entitled to repatriation:

(a) in the case covered by Standard A2.5, paragraph 1(a), upon

the expiry of the period of notice given in accordance with the

provisions of the seafarers' employment agreement;

(b) in the cases covered by Standard A2.5, paragraph 1(b) and

(c):

(i) in the event of illness or injury or other medical

condition which requires their repatriation when found medically

fit to travel;

(ii) in the event of shipwreck;

(iii) in the event of the shipowner not being able to continue

to fulfil their legal or contractual obligations as an employer

of the seafarers by reason of insolvency, sale of ship, change of

ship's registration or any other similar reason;

(iv) in the event of a ship being bound for a war zone, as

defined by national laws or regulations or seafarers'

employment agreements, to which the seafarer does not consent to

go; and

(v) in the event of termination or interruption of employment

in accordance with an industrial award or collective agreement,

or termination of employment for any other similar reason.

2. In determining the maximum duration of service periods on

board following which a seafarer is entitled to repatriation, in

accordance with this Code, account should be taken of factors

affecting the seafarers' working environment. Each Member

should seek, wherever possible, to reduce these periods in the

light of technological changes and developments and might be

guided by any recommendations made on the matter by the Joint

Maritime Commission.

3. The costs to be borne by the shipowner for repatriation

under Standard A2.5 should include at least the following:

(a) passage to the destination selected for repatriation in

accordance with paragraph 6 of this Guideline;

(b) accommodation and food from the moment the seafarers leave

the ship until they reach the repatriation destination;

ship until they reach the repatriation destination, if provided

for by national laws or regulations or collective agreements;

(d) transportation of 30 kg of the seafarers' personal

luggage to the repatriation destination; and

(e) medical treatment when necessary until the seafarers are

medically fit to travel to the repatriation destination.

4. Time spent awaiting repatriation and repatriation travel

time should not be deducted from paid leave accrued to the

seafarers.

5. Shipowners should be required to continue to cover the

costs of repatriation until the seafarers concerned are landed at

a destination prescribed pursuant to this Code or are provided

with suitable employment on board a ship proceeding to one of

those destinations.

6. Each Member should require that shipowners take

responsibility for repatriation arrangements by appropriate and

expeditious means. The normal mode of transport should be by air.

The Member should prescribe the destinations to which seafarers

may be repatriated. The destinations should include the countries

with which seafarers may be deemed to have a substantial

connection including:

(a) the place at which the seafarer agreed to enter into the

engagement;

(b) the place stipulated by collective agreement;

(d) such other place as may be mutually agreed at the time of

engagement. 7. Seafarers should have the right to choose from

among the prescribed destinations the place to which they are to

be repatriated.

8. The entitlement to repatriation may lapse if the seafarers

concerned do not claim it within a reasonable period of time to

be defined by national laws or regulations or collective

agreements.

Guideline B2.5.2 - Implementation by Members

1. Every possible practical assistance should be given to a

seafarer stranded in a foreign port pending repatriation and in

the event of delay in the repatriation of the seafarer, the

competent authority in the foreign port should ensure that the

consular or local representative of the flag State and the

seafarer's State of nationality or State of residence, as

appropriate, is informed immediately.

2. Each Member should have regard to whether proper provision

is made:

(a) for the return of seafarers employed on a ship that flies

the flag of a foreign country who are put ashore in a foreign

port for reasons for which they are not responsible:

(i) to the port at which the seafarer concerned was engaged;

(ii) to a port in the seafarer's State of nationality or

State of residence, as appropriate; or

(iii) to another port agreed upon between the seafarer and the

master or shipowner, with the approval of the competent authority

or under other appropriate safeguards;

(b) for medical care and maintenance of seafarers employed on

a ship that flies the flag of a foreign country who are put

ashore in a foreign port in consequence of sickness or injury

incurred in the service of the ship and not due to their own

wilful misconduct.

3. If, after young seafarers under the age of 18 have served

on a ship for at least four months during their first

foreign-going voyage, it becomes apparent that they are unsuited

to life at sea, they should be given the opportunity of being

repatriated at no expense to themselves from the first suitable

port of call in which there are consular services of the flag

State, or the State of nationality or residence of the young

seafarer. Notification of any such repatriation, with the reasons

therefor, should be given to the authority which issued the

papers enabling the young seafarers concerned to take up seagoing

employment.

Regulation

Regulation 2.6 - Seafarer compensation for the ship's loss or

foundering

Purpose: To ensure that seafarers are compensated when a ship

is lost or has foundered

1. Seafarers are entitled to adequate compensation in the case

of injury, loss or unemployment arising from the ship's loss

or foundering.

Standard

Standard A2.6 - Seafarer compensation for the ship's loss

or foundering

1. Each Member shall make rules ensuring that, in every case

of loss or foundering of any ship, the shipowner shall pay to

each seafarer on board an indemnity against unemployment

resulting from such loss or foundering.

2. The rules referred to in paragraph 1 of this Standard shall

be without prejudice to any other rights a seafarer may have

under the national law of the Member concerned for losses or

injuries arising from a ship's loss or foundering.

Guideline

Guideline B2.6 - Seafarer compensation for the ship's loss

or foundering

Guideline B2.6.1 - Calculation of indemnity against

unemployment

1. The indemnity against unemployment resulting from a

ship's foundering or loss should be paid for the days during

which the seafarer remains in fact unemployed at the same rate as

the wages payable under the employment agreement, but the total

indemnity payable to any one seafarer may be limited to two

months' wages.

2. Each Member should ensure that seafarers have the same

legal remedies for recovering such indemnities as they have for

recovering arrears of wages earned during the service.

Regulation

Regulation 2.7 - Manning levels

Purpose: To ensure that seafarers work on board ships with

sufficient personnel for the safe, efficient and secure operation

of the ship

1. Each Member shall require that all ships that fly its flag

have a sufficient number of seafarers employed on board to ensure

that ships are operated safely, efficiently and with due regard

to security under all conditions, taking into account concerns

about seafarer fatigue and the particular nature and conditions

of the voyage.

Standard

Standard A2.7 - Manning levels

1. Each Member shall require that all ships that fly its flag

have a sufficient number of seafarers on board to ensure that

ships are operated safely, efficiently and with due regard to

security. Every ship shall be manned by a crew that is adequate,

in terms of size and qualifications, to ensure the safety and

security of the ship and its personnel, under all operating

conditions, in accordance with the minimum safe manning document

or an equivalent issued by the competent authority, and to comply

with the standards of this Convention.

2. When determining, approving or revising manning levels, the

competent authority shall take into account the need to avoid or

minimize excessive hours of work to ensure sufficient rest and to

limit fatigue, as well as the principles in applicable

international instruments, especially those of the International

Maritime Organization, on manning levels.

3. When determining manning levels, the competent authority

shall take into account all the requirements within Regulation

3.2 and Standard A3.2 concerning food and catering.

Guideline

Guideline B2.7 - Manning levels

Guideline B2.7.1 - Dispute settlement

1. Each Member should maintain, or satisfy itself that there

is maintained, efficient machinery for the investigation and

settlement of complaints or disputes concerning the manning

levels on a ship.

2. Representatives of shipowners' and seafarers'

organizations should participate, with or without other persons

or authorities, in the operation of such machinery.

Regulation

Regulation 2.8 - Career and skill development and opportunities

for seafarers' employment

Purpose: To promote career and skill development and

employment opportunities for seafarers

1. Each Member shall have national policies to promote

employment in the maritime sector and to encourage career and

skill development and greater employment opportunities for

seafarers domiciled in its territory.

Standard

Standard A2.8 - Career and skill development and employment

opportunities for seafarers

1. Each Member shall have national policies that encourage

career and skill development and employment opportunities for

seafarers, in order to provide the maritime sector with a stable

and competent workforce.

2. The aim of the policies referred to in paragraph 1 of this

Standard shall be to help seafarers strengthen their

competencies, qualifications and employment opportunities.

3. Each Member shall, after consulting the shipowners' and

seafarers' organizations concerned, establish clear

objectives for the vocational guidance, education and training of

seafarers whose duties on board ship primarily relate to the safe

operation and navigation of the ship, including ongoing

training.

Guideline

Guideline B2.8 - Career and skill development and employment

opportunities for seafarers

Guideline B2.8.1 - Measures to promote career and skill

development and employment opportunities for seafarers

1. Measures to achieve the objectives set out in Standard A2.8

might include:

(a) agreements providing for career development and skills

training with a shipowner or an organization of shipowners;

(b) arrangements for promoting employment through the

establishment and maintenance of registers or lists, by

categories, of qualified seafarers; or

further training and education of seafarers to provide for skill

development and portable competencies in order to secure and

retain decent work, to improve individual employment prospects

and to meet the changing technology and labour market conditions

of the maritime industry.

Guideline B2.8.2 - Register of seafarers

1. Where registers or lists govern the employment of

seafarers, these registers or lists should include all

occupational categories of seafarers in a manner determined by

national law or practice or by collective agreement.

2. Seafarers on such a register or list should have priority

of engagement for seafaring.

3. Seafarers on such a register or list should be required to

be available for work in a manner to be determined by national

law or practice or by collective agreement.

4. To the extent that national laws or regulations permit, the

number of seafarers on such registers or lists should be

periodically reviewed so as to achieve levels adapted to the

needs of the maritime industry.

5. When a reduction in the number of seafarers on such a

should be taken to prevent or minimize detrimental effects on

seafarers, account being taken of the economic and social

situation of the country concerned.

TITLE 3.

ACCOMMODATION, RECREATIONAL FACILITIES, FOOD AND CATERING

Regulation

Regulation 3.1 - Accommodation and recreational facilities

Purpose: To ensure that seafarers have decent accommodation

and recreational facilities on board

1. Each Member shall ensure that ships that fly its flag

provide and maintain decent accommodations and recreational

facilities for seafarers working or living on board, or both,

consistent with promoting the seafarers' health and

well-being.

2. The requirements in the Code implementing this Regulation

which relate to ship construction and equipment apply only to

ships constructed on or after the date when this Convention comes

into force for the Member concerned. For ships constructed before

that date, the requirements relating to ship construction and

equipment that are set out in the Accommodation of Crews

Convention (Revised), 1949 (No. 92), and the Accommodation of

Crews (Supplementary Provisions) Convention, 1970 (No. 133),

shall continue to apply to the extent that they were applicable,

prior to that date, under the law or practice of the Member

concerned. A ship shall be deemed to have been constructed on the

date when its keel is laid or when it is at a similar stage of

contruction.

3. Unless expressly provided otherwise, any requirement under

an amendment to the Code relating to the provision of seafarer

accommodation and recreational facilities shall apply only to

ships constructed on or after the amendment takes effect for the

Member concerned.

Standard

Standard A3.1 - Accommodation and recreational facilities

1. Each Member shall adopt laws and regulations requiring that

ships that fly its flag:

(a) meet minimum standards to ensure that any accommodation

for seafarers, working or living on board, or both, is safe,

decent and in accordance with the relevant provisions of this

Standard; and

(b) are inspected to ensure initial and ongoing compliance

with those standards.

2. In developing and applying the laws and regulations to

implement this Standard, the competent authority, after

consulting the shipowners' and seafarers' organizations

concerned, shall:

(a) take into account Regulation 4.3 and the associated Code

provisions on health and safety protection and accident

prevention, in light of the specific needs of seafarers that both

live and work on board ship, and

(b) give due consideration to the guidance contained in Part B

of this Code.

3. The inspections required under Regulation 5.1.4 shall be

carried out when:

(a) a ship is registered or re-registered; or

(b) the seafarer accommodation on a ship has been

substantially altered.

4. The competent authority shall pay particular attention to

ensuring implementation of the requirements of this Convention

relating to:

(a) the size of rooms and other accommodation spaces;

(b) heating and ventilation;

(d) sanitary facilities;

(e) lighting; and

(f) hospital accommodation.

5. The competent authority of each Member shall require that

ships that fly its flag meet the minimum standards for on-board

accommodation and recreational facilities that are set out in

paragraphs 6 to 17 of this Standard.

6. With respect to general requirements for accommodation:

(a) there shall be adequate headroom in all seafarer

accommodation; the minimum permitted headroom in all seafarer

accommodation where full and free movement is necessary shall be

not less than 203 centimetres; the competent authority may permit

some limited reduction in headroom in any space, or part of any

space, in such accommodation where it is satisfied that such

reduction: (i) is reasonable; and

(ii) will not result in discomfort to the seafarers;

(b) the accommodation shall be adequately insulated;

Regulation 2(e) and (f) of the International Convention for the

Safety of Life at Sea, 1974, as amended (the SOLAS Convention),

sleeping rooms shall be situated above the load line amidships or

aft, except that in exceptional cases, where the size, type or

intended service of the ship renders any other location

impracticable, sleeping rooms may be located in the fore part of

the ship, but in no case forward of the collision bulkhead;

(d) in passenger ships, and in special ships constructed in

compliance with the IMO Code of Safety for Special Purpose Ships,

1983, and subsequent versions (hereinafer called special purpose

ships), the competent authority may, on condition that

satisfactory arrangements are made for lighting and ventilation,

permit the location of sleeping rooms below the load line, but in

no case shall they be located immediately beneath working

alleyways;

(e) there shall be no direct openings into sleeping rooms from

cargo and machinery spaces or from galleys, storerooms, drying

rooms or communal sanitary areas; that part of a bulkhead

separating such places from sleeping rooms and external bulkheads

shall be efficiently constructed of steel or other approved

substance and be watertight and gas-tight;

(f) the materials used to construct internal bulkheads,

panelling and sheeting, floors and joinings shall be suitable for

the purpose and conducive to ensuring a healthy environment;

(g) proper lighting and sufficient drainage shall be provided;

and

(h) accommodation and recreational and catering facilities

shall meet the requirements in Regulation 4.3, and the related

provisions in the Code, on health and safety protection and

accident prevention, with respect to preventing the risk of

exposure to hazardous levels of noise and vibration and other

ambient factors and chemicals on board ships, and to provide an

acceptable occupational and on-board living environment for

seafarers.

7. With respect to requirements for ventilation and

heating:

(a) sleeping rooms and mess rooms shall be adequately

ventilated;

(b) ships, except those regularly engaged in trade where

temperate climatic conditions do not require this, shall be

equipped with air conditioning for seafarer accommodation, for

any separate radio room and for any centralized machinery control

room;

air, independently of any other part of the accommodation;

and

(d) adequate heat through an appropriate heating system shall

be provided, except in ships exclusively on voyages in tropical

climates.

8. With respect to requirements for lighting, subject to such

special arrangements as may be permitted in passenger ships,

sleeping rooms and mess rooms shall be lit by natural light and

provided with adequate artificial light.

9. When sleeping accommodation on board ships is required, the

following requirements for sleeping rooms apply:

(a) in ships other than passenger ships, an individual

sleeping room shall be provided for each seafarer; in the case of

ships of less than 3,000 gross tonnage or special purpose ships,

exemptions from this requirement may be granted by the competent

authority after consultation with the shipowners' and

seafarers' organizations concerned;

(b) separate sleeping rooms shall be provided for men and for

women;

equipped so as to ensure reasonable comfort and to facilitate

tidiness;

(d) a separate berth for each seafarer shall in all

circumstances be provided;

(e) the minimum inside dimensions of a berth shall be at least

198 centimetres by 80 centimetres;

(f) in single berth seafarers' sleeping rooms the floor

area shall not be less than:

(i) 4.5 square metres in ships of less than 3,000 gross

tonnage;

(ii) 5.5 square metres in ships of 3,000 gross tonnage or over

but less than 10,000 gross tonnage;

(iii) 7 square metres in ships of 10,000 gross tonnage or

over;

(g) however, in order to provide single berth sleeping rooms

on ships of less than 3,000 gross tonnage, passenger ships and

special purpose ships, the competent authority may allow a

reduced floor area;

(h) in ships of less than 3,000 gross tonnage other than

passenger ships and special purpose ships, sleeping rooms may be

occupied by a maximum of two seafarers; the floor area of such

sleeping rooms shall not be less than 7 square metres;

(i) on passenger ships and special purpose ships the floor

area of sleeping rooms for seafarers not performing the duties of

ships' officers shall not be less than:

(i) 7.5 square metres in rooms accommodating two persons;

(ii) 11.5 square metres in rooms accommodating three

persons;

(iii) 14.5 square metres in rooms accommodating four

persons;

(j) on special purpose ships sleeping rooms may accommodate

more than four persons; the floor area of such sleeping rooms

shall not be less than 3.6 square metres per person;

(k) on ships other than passenger ships and special purpose

ships, sleeping rooms for seafarers who perform the duties of

ships' officers, where no private sitting room or day room is

provided, the floor area per person shall not be less than:

(i) 7.5 square metres in ships of less than 3,000 gross

tonnage;

(ii) 8.5 square metres in ships of 3,000 gross tonnage or over

but less than 10,000 gross tonnage;

(iii) 10 square metres in ships of 10,000 gross tonnage or

over;

(l) on passenger ships and special purpose ships the floor

area for seafarers performing the duties of ships' officers

where no private sitting room or day room is provided, the floor

area per person for junior officers shall not be less than 7.5

square metres and for senior officers not less than 8.5 square

metres; junior officers are understood to be at the operational

level, and senior officers at the management level;

(m) the master, the chief engineer and the chief navigating

officer shall have, in addition to their sleeping rooms, an

adjoining sitting room, day room or equivalent additional space;

ships of less than 3,000 gross tonnage may be exempted by the

competent authority from this requirement after consultation with

the shipowners' and seafarers' organizations

concerned;

(n) for each occupant, the furniture shall include a clothes

locker of ample space (minimum 475 litres) and a drawer or

equivalent space of not less than 56 litres; if the drawer is

incorporated in the clothes locker then the combined minimum

volume of the clothes locker shall be 500 litres; it shall be

fitted with a shelf and be able to be locked by the occupant so

as to ensure privacy;

(o) each sleeping room shall be provided with a table or desk,

which may be of the fixed, drop-leaf or slide-out type, and with

comfortable seating accommodation as necessary.

10. With respect to requirements for mess rooms:

(a) mess rooms shall be located apart from the sleeping rooms

and as close as practicable to the galley; ships of less than

3,000 gross tonnage may be exempted by the competent authority

from this requirement after consultation with the shipowners'

and seafarers' organizations concerned; and

(b) mess rooms shall be of adequate size and comfort and

properly furnished and equipped (including ongoing facilities for

refreshment), taking account of the number of seafarers likely to

use them at any one time; provision shall be made for separate or

common mess room facilities as appropriate.

11. With respect to requirements for sanitary facilities:

(a) all seafarers shall have convenient access on the ship to

sanitary facilities meeting minimum standards of health and

hygiene and reasonable standards of comfort, with separate

sanitary facilities being provided for men and for women;

(b) there shall be sanitary facilities within easy access of

the navigating bridge and the machinery space or near the engine

room control centre; ships of less than 3,000 gross tonnage may

be exempted by the competent authority from this requirement

after consultation with the shipowners' and seafarers'

organizations concerned;

one tub or shower or both for every six persons or less who do

not have personal facilities shall be provided at a convenient

location;

(d) with the exception of passenger ships, each sleeping room

shall be provided with a washbasin having hot and cold running

fresh water, except where such a washbasin is situated in the

private bathroom provided;

(e) in passenger ships normally engaged on voyages of not more

than four hours' duration, consideration may be given by the

competent authority to special arrangements or to a reduction in

the number of facilities required; and

(f) hot and cold running fresh water shall be available in all

wash places.

12. With respect to requirements for hospital accommodation,

ships carrying 15 or more seafarers and engaged in a voyage of

more than three days' duration shall provide separate

hospital accommodation to be used exclusively for medical

purposes; the competent authority may relax this requirement for

ships engaged in coastal trade; in approving on-board hospital

accommodation, the competent authority shall ensure that the

accommodation will, in all weathers, be easy of access, provide

comfortable housing for the occupants and be conducive to their

receiving prompt and proper attention.

13. Appropriately situated and furnished laundry facilities

shall be available.

14. All ships shall have a space or spaces on open deck to

which the seafarers can have access when off duty, which are of

adequate area having regard to the size of the ship and the

number of seafarers on board.

15. All ships shall be provided with separate offices or a

common ship's office for use by deck and engine departments;

ships of less than 3,000 gross tonnage may be exempted by the

competent authority from this requirement after consultation with

the shipowners' and seafarers' organizations

concerned.

16. Ships regularly trading to mosquito-infested ports shall

be fitted with appropriate devices as required by the competent

authority.

17. Appropriate seafarers' recreational facilities,

amenities and services, as adapted to meet the special needs of

seafarers who must live and work on ships, shall be provided on

board for the benefit of all seafarers, taking into account

Regulation 4.3 and the associated Code provisions on health and

safety protection and accident prevention.

18. The competent authority shall require frequent inspections

to be carried out on board ships, by or under the authority of

the master, to ensure that seafarer accommodation is clean,

decently habitable and maintained in a good state of repair. The

results of each such inspection shall be recorded and be

available for review.

19. In the case of ships where there is need to take account,

without discrimination, of the interests of seafarers having

differing and distinctive religious and social practices, the

competent authority may, after consultation with the

shipowners' and seafarers' organizations concerned,

permit fairly applied variations in respect of this Standard on

condition that such variations do not result in overall

facilities less favourable than those which would result from the

application of this Standard.

20. Each Member may, after consultation with the

shipowners' and seafarers' organizations concerned,

exempt ships of less than 200 gross tonnage where it is

reasonable to do so, taking account of the size of the ship and

the number of persons on board in relation to the requirements of

the following provisions of this Standard:

(a) paragraphs 7(b), 11(d) and 13; and

(b) paragraph 9(f) and (h) to (l) inclusive, with respect to

floor area only.

21. Any exemptions with respect to the requirements of this

Standard may be made only where they are expressly permitted in

this Standard and only for particular circumstances in which such

exemptions can be clearly justified on strong grounds and subject

to protecting the seafarers' health and safety.

Guideline

Guideline B3.1 - Accommodation and recreational facilities

Guideline B3.1.1 - Design and construction

1. External bulkheads of sleeping rooms and mess rooms should

be adequately insulated. All machinery casings and all boundary

bulkheads of galleys and other spaces in which heat is produced

should be adequately insulated where there is a possibility of

resulting heat effects in adjoining accommodation or passageways.

Measures should also be taken to provide protection from heat

effects of steam or hot-water service pipes or both.

2. Sleeping rooms, mess rooms, recreation rooms and alleyways

in the accommodation space should be adequately insulated to

prevent condensation or overheating.

3. The bulkhead surfaces and deckheads should be of material

with a surface easily kept clean. No form of construction likely

to harbour vermin should be used.

4. The bulkhead surfaces and deckheads in sleeping rooms and

mess rooms should be capable of being easily kept clean and light

in colour with a durable, nontoxic finish.

5. The decks in all seafarer accommodation should be of

approved material and construction and should provide a non-slip

surface impervious to damp and easily kept clean.

6. Where the floorings are made of composite materials, the

joints with the sides should be profiled to avoid crevices.

Guideline B3.1.2 - Ventilation

1. The system of ventilation for sleeping rooms and mess rooms

should be controlled so as to maintain the air in a satisfactory

condition and to ensure a sufficiency of air movement in all

conditions of weather and climate.

2. Air-conditioning systems, whether of a centralized or

individual unit type, should be designed to:

(a) maintain the air at a satisfactory temperature and

relative humidity as compared to outside air conditions, ensure a

sufficiency of air changes in all air-conditioned spaces, take

account of the particular characteristics of operations at sea

and not produce excessive noises or vibrations; and

(b) facilitate easy cleaning and disinfection to prevent or

control the spread of disease.

3. Power for the operation of the air conditioning and other

aids to ventilation required by the preceding paragraphs of this

Guideline should be available at all times when seafarers are

living or working on board and conditions so require. However,

this power need not be provided from an emergency source.

Guideline B3.1.3 - Heating

1. The system of heating the seafarer accommodation should be

in operation at all times when seafarers are living or working on

board and conditions require its use.

2. In all ships in which a heating system is required, the

heating should be by means of hot water, warm air, electricity,

steam or equivalent. However, within the accommodation area,

steam should not be used as a medium for heat transmission. The

heating system should be capable of maintaining the temperature

in seafarer accommodation at a satisfactory level under normal

conditions of weather and climate likely to be met within the

trade in which the ship is engaged. The competent authority

should prescribe the standard to be provided.

3. Radiators and other heating apparatus should be placed and,

where necessary, shielded so as to avoid risk of fire or danger

or discomfort to the occupants.

Guideline B3.1.4 - Lighting

1. In all ships, electric light should be provided in the

seafarer accommodation. If there are not two independent sources

of electricity for lighting, additional lighting should be

provided by properly constructed lamps or lighting apparatus for

emergency use.

2. In sleeping rooms an electric reading lamp should be

installed at the head of each berth.

3. Suitable standards of natural and artificial lighting

should be fixed by the competent authority.

Guideline B3.1.5 - Sleeping rooms

1. There should be adequate berth arrangements on board,

making it as comfortable as possible for the seafarer and any

partner who may accompany the seafarer.

2. Where the size of the ship, the activity in which it is to

be engaged and its layout make it reasonable and practicable,

sleeping rooms should be planned and equipped with a private

bathroom, including a toilet, so as to provide reasonable comfort

for the occupants and to facilitate tidiness.

3. As far as practicable, sleeping rooms of seafarers should

be so arranged that watches are separated and that no seafarers

working during the day share a room with watchkeepers.

4. In the case of seafarers performing the duty of petty

officers there should be no more than two persons per sleeping

room.

5. Consideration should be given to extending the facility

referred to in Standard A3.1, paragraph 9(m), to the second

engineer officer when practicable.

6. Space occupied by berths and lockers, chests of drawers and

seats should be included in the measurement of the floor area.

Small or irregularly shaped spaces which do not add effectively

to the space available for free movement and cannot be used for

installing furniture should be excluded.

7. Berths should not be arranged in tiers of more than two; in

the case of berths placed along the ship's side, there should

be only a single tier where a sidelight is situated above a

berth.

8. The lower berth in a double tier should be not less than 30

centimetres above the floor; the upper berth should be placed

approximately midway between the bottom of the lower berth and

the lower side of the deckhead beams.

9. The framework and the lee-board, if any, of a berth should

be of approved material, hard, smooth, and not likely to corrode

or to harbour vermin.

10. If tubular frames are used for the construction of berths,

they should be completely sealed and without perforations which

would give access to vermin.

11. Each berth should be fitted with a comfortable mattress

with cushioning bottom or a combined cushioning mattress,

including a spring bottom or a spring mattress. The mattress and

cushioning material used should be made of approved material.

Stuffing of material likely to harbour vermin should not be

used.

12. When one berth is placed over another, a dust-proof bottom

should be fitted beneath the bottom mattress or spring bottom of

the upper berth.

13. The furniture should be of smooth, hard material not

liable to warp or corrode.

14. Sleeping rooms should be fitted with curtains or

equivalent for the sidelights.

15. Sleeping rooms should be fitted with a mirror, small

cabinets for toilet requisites, a book rack and a sufficient

number of coat hooks.

Guideline B3.1.6 - Mess rooms

1. Mess room facilities may be either common or separate. The

decision in this respect should be taken after consultation with

seafarers' and shipowners' representatives and subject to

the approval of the competent authority. Account should be taken

of factors such as the size of the ship and the distinctive

cultural, religious and social needs of the seafarers.

2. Where separate mess room facilities are to be provided to

seafarers, then separate mess rooms should be provided for:

(a) master and officers; and

(b) petty officers and other seafarers.

3. On ships other than passenger ships, the floor area of mess

rooms for seafarers should be not less than 1.5 square metres per

person of the planned seating capacity.

4. In all ships, mess rooms should be equipped with tables and

appropriate seats, fixed or movable, sufficient to accommodate

the greatest number of seafarers likely to use them at any one

time.

5. There should be available at all times when seafarers are

on board:

(a) a refrigerator, which should be conveniently situated and

of sufficient capacity for the number of persons using the mess

room or mess rooms;

(b) facilities for hot beverages; and

6. Where available pantries are not accessible to mess rooms,

adequate lockers for mess utensils and proper facilities for

washing utensils should be provided.

7. The tops of tables and seats should be of damp-resistant

material.

Guideline B3.1.7 - Sanitary accommodation

1. Washbasins and tub baths should be of adequate size and

constructed of approved material with a smooth surface not liable

to crack, flake or corrode. 2. All toilets should be of an

approved pattern and provided with an ample flush of water or

with some other suitable flushing means, such as air, which are

available at all times and independently controllable.

3. Sanitary accommodation intended for the use of more than

one person should comply with the following:

(a) floors should be of approved durable material, impervious

to damp, and should be properly drained;

(b) bulkheads should be of steel or other approved material

and should be watertight up to at least 23 centimetres above the

level of the deck;

ventilated;

(d) toilets should be situated convenient to, but separate

from, sleeping rooms and wash rooms, without direct access from

the sleeping rooms or from a passage between sleeping rooms and

toilets to which there is no other access; this requirement does

not apply where a toilet is located in a compartment between two

sleeping rooms having a total of not more than four seafarers;

and (e) where there is more than one toilet in a compartment,

they should be sufficiently screened to ensure privacy.

4. The laundry facilities provided for seafarers' use

should include:

(a) washing machines;

(b) drying machines or adequately heated and ventilated drying

rooms; and (c) irons and ironing boards or their equivalent.

Guideline B3.1.8 - Hospital accommodation

1. The hospital accommodation should be designed so as to

facilitate consultation and the giving of medical first aid and

to help prevent the spread of infectious diseases.

2. The arrangement of the entrance, berths, lighting,

ventilation, heating and water supply should be designed to

ensure the comfort and facilitate the treatment of the

occupants.

3. The number of hospital berths required should be prescribed

by the competent authority.

4. Sanitary accommodation should be provided for the exclusive

use of the occupants of the hospital accommodation, either as

part of the accommodation or in close proximity thereto. Such

sanitary accommodation should comprise a minimum of one toilet,

one washbasin and one tub or shower.

Guideline B3.1.9 - Other facilities

1. Where separate facilities for engine department personnel

to change their clothes are provided, they should be:

(a) located outside the machinery space but with easy access

to it; and

(b) fitted with individual clothes lockers as well as with

tubs or showers or both and washbasins having hot and cold

running fresh water.

Guideline B3.1.10 - Bedding, mess utensils and miscellaneous

provisions

1. Each Member should consider applying the following

principles:

(a) clean bedding and mess utensils should be supplied by the

shipowner to all seafarers for use on board during service on the

ship, and such seafarers should be responsible for their return

at times specified by the master and on completion of service in

the ship;

(b) bedding should be of good quality, and plates, cups and

other mess utensils should be of approved material which can be

easily cleaned; and

provided by the shipowner.

Guideline B3.1.11 - Recreational facilities, mail and ship

visit arrangements

1. Recreational facilities and services should be reviewed

frequently to ensure that they are appropriate in the light of

changes in the needs of seafarers resulting from technical,

operational and other developments in the shipping industry.

2. Furnishings for recreational facilities should as a minimum

include a bookcase and facilities for reading, writing and, where

practicable, games.

3. In connection with the planning of recreation facilities,

the competent authority should give consideration to the

provision of a canteen.

4. Consideration should also be given to including the

following facilities at no cost to the seafarer, where

practicable:

(a) a smoking room;

(b) television viewing and the reception of radio

broadcasts;

for the duration of the voyage and, where necessary, changed at

reasonable intervals;

(d) sports equipment including exercise equipment, table games

and deck games;

(e) where possible, facilities for swimming;

(f) a library containing vocational and other books, the stock

of which should be adequate for the duration of the voyage and

changed at reasonable intervals;

(g) facilities for recreational handicrafts;

(h) electronic equipment such as a radio, television, video

recorders, DVD/CD player, personal computer and software and

cassette recorder/player;

(i) where appropriate, the provision of bars on board for

seafarers unless these are contrary to national, religious or

social customs; and

(j) reasonable access to ship-to-shore telephone

communications, and email and Internet facilities, where

available, with any charges for the use of these services being

reasonable in amount.

5. Every effort should be given to ensuring that the

forwarding of seafarers' mail is as reliable and expeditious

as possible. Efforts should also be considered for avoiding

seafarers being required to pay additional postage when mail has

to be readdressed owing to circumstances beyond their

control.

6. Measures should be considered to ensure, subject to any

applicable national or international laws or regulations, that

whenever possible and reasonable seafarers are expeditiously

granted permission to have their partners, relatives and friends

as visitors on board their ship when in port. Such measures

should meet any concerns for security clearances.

7. Consideration should be given to the possibility of

allowing seafarers to be accompanied by their partners on

occasional voyages where this is practicable and reasonable. Such

partners should carry adequate insurance cover against accident

and illness; the shipowners should give every assistance to the

seafarer to effect such insurance.

Guideline B3.1.12 - Prevention of noise and vibration

1. Accommodation and recreational and catering facilities

should be located as far as practicable from the engines,

steering gear rooms, deck winches, ventilation, heating and

air-conditioning equipment and other noisy machinery and

apparatus.

2. Acoustic insulation or other appropriate sound-absorbing

materials should be used in the construction and finishing of

bulkheads, deckheads and decks within the sound-producing spaces

as well as self-closing noise-isolating doors for machinery

spaces.

3. Engine rooms and other machinery spaces should be provided,

wherever practicable, with soundproof centralized control rooms

for engine-room personnel. Working spaces, such as the machine

shop, should be insulated, as far as practicable, from the

general engine-room noise and measures should be taken to reduce

noise in the operation of machinery.

4. The limits for noise levels for working and living spaces

should be in conformity with the ILO international guidelines on

exposure levels, including those in the ILO code of practice

entitled Ambient factors in the workplace, 2001, and, where

applicable, the specific protection recommended by the

International Maritime Organization, and with any subsequent

amending and supplementary instruments for acceptable noise

levels on board ships. A copy of the applicable instruments in

English or the working language of the ship should be carried on

board and should be accessible to seafarers.

5. No accommodation or recreational or catering facilities

should be exposed to excessive vibration.

Regulation

Regulation 3.2 - Food and catering

Purpose: To ensure that seafarers have access to good quality

food and drinking water provided under regulated hygienic

conditions

1. Each Member shall ensure that ships that fly its flag carry

on board and serve food and drinking water of appropriate

quality, nutritional value and quantity that adequately covers

the requirements of the ship and takes into account the differing

cultural and religious backgrounds.

2. Seafarers on board a ship shall be provided with food free

of charge during the period of engagement.

3. Seafarers employed as ships' cooks with responsibility

for food preparation must be trained and qualified for their

position on board ship.

Standard

Standard A3.2 - Food and catering

1. Each Member shall adopt laws and regulations or other

measures to provide minimum standards for the quantity and

quality of food and drinking water and for the catering standards

that apply to meals provided to seafarers on ships that fly its

flag, and shall undertake educational activities to promote

awareness and implementation of the standards referred to in this

paragraph.

2. Each Member shall ensure that ships that fly its flag meet

the following minimum standards:

(a) food and drinking water supplies, having regard to the

number of seafarers on board, their religious requirements and

cultural practices as they pertain to food, and the duration and

nature of the voyage, shall be suitable in respect of quantity,

nutritional value, quality and variety;

(b) the organization and equipment of the catering department

shall be such as to permit the provision to the seafarers of

adequate, varied and nutritious meals prepared and served in

hygienic conditions; and

their positions.

3. Shipowners shall ensure that seafarers who are engaged as

ships' cooks are trained, qualified and found competent for

the position in accordance with requirements set out in the laws

and regulations of the Member concerned.

4. The requirements under paragraph 3 of this Standard shall

include a completion of a training course approved or recognized

by the competent authority, which covers practical cookery, food

and personal hygiene, food storage, stock control, and

environmental protection and catering health and safety.

5. On ships operating with a prescribed manning of less than

ten which, by virtue of the size of the crew or the trading

pattern, may not be required by the competent authority to carry

a fully qualified cook, anyone processing food in the galley

shall be trained or instructed in areas including food and

personal hygiene as well as handling and storage of food on board

ship.

6. In circumstances of exceptional necessity, the competent

authority may issue a dispensation permitting a non-fully

qualified cook to serve in a specified ship for a specified

limited period, until the next convenient port of call or for a

period not exceeding one month, provided that the person to whom

the dispensation is issued is trained or instructed in areas

including food and personal hygene as well as handling and

storage of food on board ship.

7. In accordance with the ongoing compliance procedures under

Title 5, the competent authority shall require that frequent

documented inspections be carried out on board ships, by or under

the authority of the master, with respect to:

(a) supplies of food and drinking water;

(b) all spaces and equipment used for the storage and handling

of food and drinking water; and

of meals.

8. No seafarer under the age of 18 shall be employed or

engaged or work as a ship's cook.

Guideline

Guideline B3.2 - Food and catering

Guideline B3.2.1 - Inspection, education, research and

publication

1. The competent authority should, in cooperation with other

relevant agencies and organizations, collect up-to-date

information on nutrition and on methods of purchasing, storing,

preserving, cooking and serving food, with special reference to

the requirements of catering on board a ship. This information

should be made available, free of charge or at reasonable cost,

to manufacturers of and traders in ships' food supplies and

equipment, masters, stewards and cooks, and to shipowners'

and seafarers' organizations concerned. Appropriate forms of

publicity, such as manuals, brochures, posters, charts or

advertisements in trade journals, should be used for this

purpose.

2. The competent authority should issue recommendations to

avoid wastage of food, facilitate the maintenance of a proper

standard of hygiene, and ensure the maximum practicable

convenience in working arrangements.

3. The competent authority should work with relevant agencies

and organizations to develop educational materials and on-board

information concerning methods of ensuring proper food supply and

catering services.

4. The competent authority should work in close cooperation

with the shipowners' and seafarers' organizations

concerned and with national or local authorities dealing with

questions of food and health, and may where necessary utilize the

services of such authorities.

Guideline B3.2.2 - Ships' cooks

1. Seafarers should only be qualified as ships' cooks if

they have:

(a) served at sea for a minimum period to be prescribed by the

competent authority, which could be varied to take into account

existing relevant qualifications or experience;

(b) passed an examination prescribed by the competent

authority or passed an equivalent examination at an approved

training course for cooks.

2. The prescribed examination may be conducted and

certificates granted either directly by the competent authority

or, subject to its control, by an approved school for the

training of cooks.

3. The competent authority should provide for the recognition,

where appropriate, of certificates of qualification as ships'

cooks issued by other Members, which have ratified this

Convention or the Certification of Ships' Cooks Convention,

1946 (No. 69), or other approved body.

TITLE 4. HEALTH

PROTECTION, MEDICAL CARE, WELFARE AND SOCIAL SECURITY

PROTECTION

Regulation

Regulation 4.1 - Medical care on board ship and ashore

Purpose: To protect the health of seafarers and ensure their

prompt access to medical care on board ship and ashore

1. Each Member shall ensure that all seafarers on ships that

fly its flag are covered by adequate measures for the protection

of their health and that they have access to prompt and adequate

medical care whilst working on board.

2. The protection and care under paragraph 1 of this

Regulation shall, in principle, be provided at no cost to the

seafarers.

3. Each Member shall ensure that seafarers on board ships in

its territory who are in need of immediate medical care are given

access to the Member's medical facilities on shore.

4. The requirements for on-board health protection and medical

care set out in the Code include standards for measures aimed at

providing seafarers with health protection and medical care as

comparable as possible to that which is generally available to

workers ashore.

Standard

Standard A4.1 - Medical care on board ship and ashore

1. Each Member shall ensure that measures providing for health

protection and medical care, including essential dental care, for

seafarers working on board a ship that flies its flag are adopted

which:

(a) ensure the application to seafarers of any general

provisions on occupational health protection and medical care

relevant to their duties, as well as of special provisions

specific to work on board ship;

(b) ensure that seafarers are given health protection and

medical care as comparable as possible to that which is generally

available to workers ashore, including prompt access to the

necessary medicines, medical equipment and facilities for

diagnosis and treatment and to medical information and

expertise;

doctor or dentist without delay in ports of call, where

practicable;

(d) ensure that, to the extent consistent with the

Member's national law and practice, medical care and health

protection services while a seafarer is on board ship or landed

in a foreign port are provided free of charge to seafarers;

and

(e) are not limited to treatment of sick or injured seafarers

but include measures of a preventive character such as health

promotion and health education programmes.

2. The competent authority shall adopt a standard medical

report form for use by the ships' masters and relevant

onshore and on-board medical personnel. The form, when completed,

and its contents shall be kept confidential and shall only be

used to facilitate the treatment of seafarers.

3. Each Member shall adopt laws and regulations establishing

requirements for on-board hospital and medical care facilities

and equipment and training on ships that fly its flag.

4. National laws and regulations shall as a minimum provide

for the following requirements:

(a) all ships shall carry a medicine chest, medical equipment

and a medical guide, the specifics of which shall be prescribed

and subject to regular inspection by the competent authority; the

national requirements shall take into account the type of ship,

the number of persons on board and the nature, destination and

duration of voyages and relevant national and international

recommended medical standards;

(b) ships carrying 100 or more persons and ordinarily engaged

on international voyages of more than three days' duration

shall carry a qualified medical doctor who is responsible for

providing medical care; national laws or regulations shall also

specify which other ships shall be required to carry a medical

doctor, taking into account, inter alia, such factors as the

duration, nature and conditions of the voyage and the number of

seafarers on board;

required to have either at least one seafarer on board who is in

charge of medical care and administering medicine as part of

their regular duties or at least one seafarer on board competent

to provide medical first aid; persons in charge of medical care

on board who are not medical doctors shall have satisfactorily

completed training in medical care that meets the requirements of

the International Convention on Standards of Training,

Certification and Watchkeeping for Seafarers, 1978, as amended

(STCW); seafarers designated to provide medical first aid shall

have satisfactorily completed training in medical first aid that

meets the requirements of STCW; national laws or regulations

shall specify the level of approved training required taking into

account, inter alia, such factors as the duration, nature and

conditions of the voyage and the number of seafarers on board;

and

(d) the competent authority shall ensure by a prearranged

system that medical advice by radio or satellite communication to

ships at sea, including specialist advice, is available 24 hours

a day; medical advice, including the onward transmission of

medical messages by radio or satellite communication between a

ship and those ashore giving the advice, shall be available free

of charge to all ships irrespective of the flag that they

fly.

Guideline

Guideline B4.1 - Medical care on board ship and ashore

Guideline B4.1.1 - Provision of medical care

1. When determining the level of medical training to be

provided on board ships that are not required to carry a medical

doctor, the competent authority should require that:

(a) ships which ordinarily are capable of reaching qualified

medical care and medical facilities within eight hours should

have at least one designated seafarer with the approved medical

first-aid training required by STCW which will enable such

persons to take immediate, effective action in case of accidents

or illnesses likely to occur on board a ship and to make use of

medical advice by radio or satellite communication; and

(b) all other ships should have at least one designated

seafarer with approved training in medical care required by STCW,

including practical training and training in life-saving

techniques such as intravenous therapy, which will enable the

persons concerned to participate effectively in coordinated

schemes for medical assistance to ships at sea, and to provide

the sick or injured with a satisfactory standard of medical care

during the period they are likely to remain on board.

2. The training referred to in paragraph 1 of this Guideline

should be based on the contents of the most recent editions of

the International Medical Guide for Ships, the Medical First Aid

Guide for Use in Accidents Involving Dangerous Goods, the

Document for Guidance - An International Maritime Training Guide,

and the medical section of the International Code of Signals as

well as similar national guides.

3. Persons referred to in paragraph 1 of this Guideline and

such other seafarers as may be required by the competent

authority should undergo, at approximately five-year intervals,

refresher courses to enable them to maintain and increase their

knowledge and skills and to keep up-to-date with new

developments.

4. The medicine chest and its contents, as well as the medical

equipment and medical guide carried on board, should be properly

maintained and inspected at regular intervals, not exceeding 12

months, by responsible persons designated by the competent

authority, who should ensure that the labelling, expiry dates and

conditions of storage of all medicines and directions for their

use are checked and all equipment functioning as required. In

adopting or reviewing the ship's medical guide used

nationally, and in determining the contents of the medicine chest

and medical equipment, the competent authority should take into

account international recommendations in this field, including

the latest edition of the International Medical Guide for Ships,

and other guides mentioned in paragraph 2 of this Guideline.

5. Where a cargo which is classified dangerous has not been

included in the most recent edition of the Medical First Aid

Guide for Use in Accidents Involving Dangerous Goods, the

necessary information on the nature of the substances, the risks

involved, the necessary personal protective devices, the relevant

medical procedures and specific antidotes should be made

available to the seafarers. Such specific antidotes and personal

protective devices should be on board whenever dangerous goods

are carried. This information should be integrated with the

ship's policies and programmes on occupational safety and

health described in Regulation 4.3 and related Code

provisions.

6. All ships should carry a complete and up-to-date list of

radio stations through which medical advice can be obtained; and,

if equipped with a system of satellite communication, carry an

up-to-date and complete list of coast earth stations through

which medical advice can be obtained. Seafarers with

responsibility for medical care or medical first aid on board

should be instructed in the use of the ship's medical guide

and the medical section of the most recent edition of the

International Code of Signals so as to enable them to understand

the type of information needed by the advising doctor as well as

the advice received.

Guideline B4.1.2 - Medical report form

1. The standard medical report form for seafarers required

under Part A of this Code should be designed to facilitate the

exchange of medical and related information concerning individual

seafarers between ship and shore in cases of illness or

injury.

Guideline B4.1.3 - Medical care ashore

1. Shore-based medical facilities for treating seafarers

should be adequate for the purposes. The doctors, dentists and

other medical personnel should be properly qualified.

2. Measures should be taken to ensure that seafarers have

access when in port to:

(a) outpatient treatment for sickness and injury;

(b) hospitalization when necessary; and

emergency.

3. Suitable measures should be taken to facilitate the

treatment of seafarers suffering from disease. In particular,

seafarers should be promptly admitted to clinics and hospitals

ashore, without difficulty and irrespective of nationality or

religious belief, and, whenever possible, arrangements should be

made to ensure, when necessary, continuation of treatment to

supplement the medical facilities available to them.

Guideline B4.1.4 - Medical assistance to other ships and

international cooperation

1. Each Member should give due consideration to participating

in international cooperation in the area of assistance,

programmes and research in health protection and medical care.

Such cooperation might cover:

(a) developing and coordinating search and rescue efforts and

arranging prompt medical help and evacuation at sea for the

seriously ill or injured on board a ship through such means as

periodic ship position reporting systems, rescue coordination

centres and emergency helicopter services, in conformity with the

International Convention on Maritime Search and Rescue, 1979, as

amended, and the International Aeronautical and Maritime Search

and Rescue (IAMSAR) Manual;

(b) making optimum use of all ships carrying a doctor and

stationing ships at sea which can provide hospital and rescue

facilities;

and medical care facilities available worldwide to provide

emergency medical care to seafarers;

(d) landing seafarers ashore for emergency treatment;

(e) repatriating seafarers hospitalized abroad as soon as

practicable, in accordance with the medical advice of the doctors

responsible for the case, which takes into account the

seafarer's wishes and needs;

(f) arranging personal assistance for seafarers during

repatriation, in accordance with the medical advice of the

doctors responsible for the case, which takes into account the

seafarer's wishes and needs;

(g) endeavouring to set up health centres for seafarers

to:

(i) conduct research on the health status, medical treatment

and preventive health care of seafarers; and

(ii) train medical and health service staff in maritime

medicine;

(h) collecting and evaluating statistics concerning

occupational accidents, diseases and fatalities of seafarers and

integrating and harmonizing the statistics with any existing

national system of statistics on occupational accidents and

diseases covering other categories of workers;

(i) organizing international exchanges of technical

information, training material and personnel, as well as

international training courses, seminars and working groups;

(j) providing all seafarers with special curative and

preventive health and medical services in port, or making

available to them general health, medical and rehabilitation

services; and

(k) arranging for the repatriation of the bodies or ashes of

deceased seafarers, in accordance with the wishes of the next of

kin and as soon as practicable.

2. International cooperation in the field of health protection

and medical care for seafarers should be based on bilateral or

multilateral agreements or consultations among Members.

Guideline B4.1.5 - Dependants of seafarers

1. Each Member should adopt measures to secure proper and

sufficient medical care for the dependants of seafarers domiciled

in its territory pending the development of a medical care

service which would include within its scope workers generally

and their dependants where such services do not exist and should

inform the International Labour Office concerning the measures

taken for this purpose.

Regulation

Regulation 4.2 - Shipowners' liability

Purpose: To ensure that seafarers are protected from the

financial consequences of sickness, injury or death occurring in

connection with their employment

1. Each Member shall ensure that measures, in accordance with

the Code, are in place on ships that fly its flag to provide

seafarers employed on the ships with a right to material

assistance and support from the shipowner with respect to the

financial consequences of sickness, injury or death occurring

while they are serving under a seafarers' employment

agreement or arising from their employment under such

agreement.

2. This Regulation does not affect any other legal remedies

that a seafarer may seek.

Standard

Standard A4.2 - Shipowners' liability

1. Each Member shall adopt laws and regulations requiring that

shipowners of ships that fly its flag are responsible for health

protection and medical care of all seafarers working on board the

ships in accordance with the following minimum standards:

(a) shipowners shall be liable to bear the costs for seafarers

working on their ships in respect of sickness and injury of the

seafarers occurring between the date of commencing duty and the

date upon which they are deemed duly repatriated, or arising from

their employment between those dates;

(b) shipowners shall provide financial security to assure

compensation in the event of the death or long-term disability of

seafarers due to an occupational injury, illness or hazard, as

set out in national law, the seafarers' employment agreement

or collective agreement;

medical care, including medical treatment and the supply of the

necessary medicines and therapeutic appliances, and board and

lodging away from home until the sick or injured seafarer has

recovered, or until the sickness or incapacity has been declared

of a permanent character; and

(d) shipowners shall be liable to pay the cost of burial

expenses in the case of death occurring on board or ashore during

the period of engagement.

2. National laws or regulations may limit the liability of the

shipowner to defray the expense of medical care and board and

lodging to a period which shall not be less than 16 weeks from

the day of the injury or the commencement of the sickness.

3. Where the sickness or injury results in incapacity for work

the shipowner shall be liable:

(a) to pay full wages as long as the sick or injured seafarers

remain on board or until the seafarers have been repatriated in

accordance with this Convention; and

(b) to pay wages in whole or in part as prescribed by national

laws or regulations or as provided for in collective agreements

from the time when the seafarers are repatriated or landed until

their recovery or, if earlier, until they are entitled to cash

benefits under the legislation of the Member concerned.

4. National laws or regulations may limit the liability of the

shipowner to pay wages in whole or in part in respect of a

seafarer no longer on board to a period which shall not be less

than 16 weeks from the day of the injury or the commencement of

the sickness.

5. National laws or regulations may exclude the shipowner from

liability in respect of:

(a) injury incurred otherwise than in the service of the

ship;

(b) injury or sickness due to the wilful misconduct of the

sick, injured or deceased seafarer; and

engagement is entered into.

6. National laws or regulations may exempt the shipowner from

liability to defray the expense of medical care and board and

lodging and burial expenses in so far as such liability is

assumed by the public authorities.

7. Shipowners or their representatives shall take measures for

safeguarding property left on board by sick, injured or deceased

seafarers and for returning it to them or to their next of

kin.

Guideline

Guideline B4.2 - Shipowners' liability

1. The payment of full wages required by Standard A4.2,

paragraph 3(a), may be exclusive of bonuses.

2. National laws or regulations may provide that a shipowner

shall cease to be liable to bear the costs of a sick or injured

seafarer from the time at which that seafarer can claim medical

benefits under a scheme of compulsory sickness insurance,

compulsory accident insurance or workers' compensation for

accidents.

3. National laws or regulations may provide that burial

expenses paid by the shipowner shall be reimbursed by an

insurance institution in cases in which funeral benefit is

payable in respect of the deceased seafarer under laws or

regulations relating to social insurance or workers'

compensation.

Regulation

Regulation 4.3 - Health and safety protection and accident

prevention

Purpose: To ensure that seafarers' work environment on

board ships promotes occupational safety and health

1. Each Member shall ensure that seafarers on ships that fly

its flag are provided with occupational health protection and

live, work and train on board ship in a safe and hygienic

environment.

2. Each Member shall develop and promulgate national

guidelines for the management of occupational safety and health

on board ships that fly its flag, after consultation with

representative shipowners' and seafarers' organizations

and taking into account applicable codes, guidelines and

standards recommended by international organizations, national

administrations and maritime industry organizations.

3. Each Member shall adopt laws and regulations and other

measures addressing the matters specified in the Code, taking

into account relevant international instruments, and set

standards for occupational safety and health protection and

accident prevention on ships that fly its flag.

Standard

Standard A4.3 - Health and safety protection and accident

prevention

1. The laws and regulations and other measures to be adopted

in accordance with Regulation 4.3, paragraph 3, shall include the

following subjects:

(a) the adoption and effective implementation and promotion of

occupational safety and health policies and programmes on ships

that fly the Member's flag, including risk evaluation as well

as training and instruction of seafarers;

(b) reasonable precautions to prevent occupational accidents,

injuries and diseases on board ship, including measures to reduce

and prevent the risk of exposure to harmful levels of ambient

factors and chemicals as well as the risk of injury or disease

that may arise from the use of equipment and machinery on board

ships;

accidents, injuries and diseases and for continuous improvement

in occupational safety and health protection, involving

seafarers' representatives and all other persons concerned in

their implementation, taking account of preventive measures,

including engineering and design control, substitution of

processes and procedures for collective and individual tasks, and

the use of personal protective equipment; and

(d) requirements for inspecting, reporting and correcting

unsafe conditions and for investigating and reporting on-board

occupational accidents.

2. The provisions referred to in paragraph 1 of this Standard

shall:

(a) take account of relevant international instruments dealing

with occupational safety and health protection in general and

with specific risks, and address all matters relevant to the

prevention of occupational accidents, injuries and diseases that

may be applicable to the work of seafarers and particularly those

which are specific to maritime employment;

(b) clearly specify the obligation of shipowners, seafarers

and others concerned to comply with the applicable standards and

with the ship's occupational safety and health policy and

programme with special attention being paid to the safety and

health of seafarers under the age of 18;

the master, or both, to take specific responsibility for the

implementation of and compliance with the ship's occupational

safety and health policy and programme; and

(d) specify the authority of the ship's seafarers

appointed or elected as safety representatives to participate in

meetings of the ship's safety committee. Such a committee

shall be established on board a ship on which there are five or

more seafarers.

3. The laws and regulations and other measures referred to in

Regulation 4.3, paragraph 3, shall be regularly reviewed in

consultation with the representatives of the shipowners' and

seafarers' organizations and, if necessary, revised to take

account of changes in technology and research in order to

facilitate continuous improvement in occupational safety and

health policies and programmes and to provide a safe occupational

environment for seafarers on ships that fly the Member's

flag.

4. Compliance with the requirements of applicable

international instruments on the acceptable levels of exposure to

workplace hazards on board ships and on the development and

implementation of ships' occupational safety and health

policies and programmes shall be considered as meeting the

requirements of this Convention.

5. The competent authority shall ensure that:

(a) occupational accidents, injuries and diseases are

adequately reported, taking into account the guidance provided by

the International Labour Organization with respect to the

reporting and recording of occupational accidents and

diseases;

(b) comprehensive statistics of such accidents and diseases

are kept, analysed and published and, where appropriate, followed

up by research into general trends and into the hazards

identified; and

6. Reporting and investigation of occupational safety and

health matters shall be designed to ensure the protection of

seafarers' personal data, and shall take account of the

guidance provided by the International Labour Organization on

this matter.

7. The competent authority shall cooperate with

shipowners' and seafarers' organizations to take measures

to bring to the attention of all seafarers information concerning

particular hazards on board ships, for instance, by posting

official notices containing relevant instructions.

8. The competent authority shall require that shipowners

conducting risk evaluation in relation to management of

occupational safety and health refer to appropriate statistical

information from their ships and from general statistics provided

by the competent authority.

Guideline

Guideline B4.3 - Health and safety protection and accident

prevention

Guideline B4.3.1 - Provisions on occupational accidents,

injuries and diseases

1. The provisions required under Standard A4.3 should take

into account the ILO code of practice entitled Accident

prevention on board ship at sea and in port, 1996, and subsequent

versions and other related ILO and other international standards

and guidelines and codes of practice regarding occupational

safety and health protection, including any exposure levels that

they may identify.

2. The competent authority should ensure that the national

guidelines for the management of occupational safety and health

address the following matters, in particular:

(a) general and basic provisions;

(b) structural features of the ship, including means of access

and asbestos-related risks;

(d) the effects of the extremely low or high temperature of

any surfaces with which seafarers may be in contact;

(e) the effects of noise in the workplace and in shipboard

accommodation; (f) the effects of vibration in the workplace and

in shipboard accommodation;

(g) the effects of ambient factors, other than those referred

to in subparagraphs (e) and (f), in the workplace and in

shipboard accommodation, including tobacco smoke;

(h) special safety measures on and below deck;

(i) loading and unloading equipment;

(j) fire prevention and fire-fighting;

(k) anchors, chains and lines;

(l) dangerous cargo and ballast;

(m) personal protective equipment for seafarers;

(n) work in enclosed spaces;

(o) physical and mental effects of fatigue;

(p) the effects of drug and alcohol dependency;

(q) HIV/AIDS protection and prevention; and

(r) emergency and accident response.

3. The assessment of risks and reduction of exposure on the

matters referred to in paragraph 2 of this Guideline should take

account of the physical occupational health effects, including

manual handling of loads, noise and vibration, the chemical and

biological occupational health effects, the mental occupational

health effects, the physical and mental health effects of

fatigue, and occupational accidents. The necessary measures

should take due account of the preventive principle according to

which, among other things, combating risk at the source, adapting

work to the individual, especially as regards the design of

workplaces, and replacing the dangerous by the non-dangerous or

the less dangerous, have precedence over personal protective

equipment for seafarers.

4. In addition, the competent authority should ensure that the

implications for health and safety are taken into account,

particularly in the following areas:

(a) emergency and accident response;

(b) the effects of drug and alcohol dependency; and

Guideline B4.3.2 - Exposure to noise

1. The competent authority, in conjunction with the competent

international bodies and with representatives of shipowners'

and seafarers' organizations concerned, should review on an

ongoing basis the problem of noise on board ships with the

objective of improving the protection of seafarers, in so far as

practicable, from the adverse effects of exposure to noise.

2. The review referred to in paragraph 1 of this Guideline

should take account of the adverse effects of exposure to

excessive noise on the hearing, health and comfort of seafarers

and the measures to be prescribed or recommended to reduce

shipboard noise to protect seafarers. The measures to be

considered should include the following:

(a) instruction of seafarers in the dangers to hearing and

health of prolonged exposure to high noise levels and in the

proper use of noise protection devices and equipment;

(b) provision of approved hearing protection equipment to

seafarers where necessary; and

noise in all accommodation and recreational and catering

facilities, as well as engine rooms and other machinery

spaces.

Guideline B4.3.3 - Exposure to vibration

1. The competent authority, in conjunction with the competent

international bodies and with representatives of shipowners'

and seafarers' organizations concerned, and taking into

account, as appropriate, relevant international standards, should

review on an ongoing basis the problem of vibration on board

ships with the objective of improving the protection of

seafarers, in so far as practicable, from the adverse effects of

vibration.

2. The review referred to in paragraph 1 of this Guideline

should cover the effect of exposure to excessive vibration on the

health and comfort of seafarers and the measures to be prescribed

or recommended to reduce shipboard vibration to protect

seafarers. The measures to be considered should include the

following:

(a) instruction of seafarers in the dangers to their health of

prolonged exposure to vibration;

(b) provision of approved personal protective equipment to

seafarers where necessary; and

in all accommodation and recreational and catering facilities by

adopting measures in accordance with the guidance provided by the

ILO code of practice entitled Ambient factors in the workplace,

2001, and any subsequent revisions, taking account of the

difference between exposure in those areas and in the

workplace.

Guideline B4.3.4 - Obligations of shipowners

1. Any obligation on the shipowner to provide protective

equipment or other accident prevention safeguards should, in

general, be accompanied by provisions requiring their use by

seafarers and by a requirement for seafarers to comply with the

relevant accident prevention and health protection measures.

2. Account should also be taken of Articles 7 and 11 of the

Guarding of Machinery Convention, 1963 (No. 119), and the

corresponding provisions of the Guarding of Machinery

Recommendation, 1963 (No. 118), under which the obligation to

ensure compliance with the requirement that machinery in use is

properly guarded, and its use without appropriate guards

prevented, rests on the employer, while there is an obligation on

the worker not to use machinery without the guards being in

position nor to make inoperative the guards provided.

Guideline B4.3.5 - Reporting and collection of statistics

1. All occupational accidents and occupational injuries and

diseases should be reported so that they can be investigated and

comprehensive statistics can be kept, analysed and published,

taking account of protection of the personal data of the

seafarers concerned. Reports should not be limited to fatalities

or to accidents involving the ship.

2. The statistics referred to in paragraph 1 of this Guideline

should record the numbers, nature, causes and effects of

occupational accidents and occupational injuries and diseases,

with a clear indication, as applicable, of the department on

board a ship, the type of accident and whether at sea or in

port.

3. Each Member should have due regard to any international

system or model for recording accidents to seafarers which may

have been established by the International Labour

Organization.

Guideline B4.3.6 - Investigations

1. The competent authority should undertake investigations

into the causes and circumstances of all occupational accidents

and occupational injuries and diseases resulting in loss of life

or serious personal injury, and such other cases as may be

specified in national laws or regulations.

2. Consideration should be given to including the following as

subjects of investigation:

(a) working environment, such as working surfaces, layout of

machinery, means of access, lighting and methods of work;

(b) incidence in different age groups of occupational

accidents and occupational injuries and diseases;

the shipboard environment;

(d) problems arising from physical stress on board a ship, in

particular as a consequence of increased workload;

(e) problems arising from and effects of technical

developments and their influence on the composition of crews;

and

(f) problems arising from any human failures.

Guideline B4.3.7 - National protection and prevention

programmes

1. In order to provide a sound basis for measures to promote

occupational safety and health protection and prevention of

accidents, injuries and diseases which are due to particular

hazards of maritime employment, research should be undertaken

into general trends and into such hazards as are revealed by

statistics.

2. The implementation of protection and prevention programmes

for the promotion of occupational safety and health should be so

organized that the competent authority, shipowners and seafarers

or their representatives and other appropriate bodies may play an

active role, including through such means as information

sessions, on-board guidelines on maximum exposure levels to

potentially harmful ambient workplace factors and other hazards

or outcomes of a systematic risk evaluation process. In

particular, national or local joint occupational safety and

health protection and accident prevention committees or ad hoc

working parties and on-board committees, on which shipowners'

and seafarers' organizations concerned are represented,

should be established.

3. Where such activity takes place at company level, the

representation of seafarers on any safety committee on board that

shipowner's ships should be considered.

Guideline B4.3.8 - Content of protection and prevention

programmes

1. Consideration should be given to including the following in

the functions of the committees and other bodies referred to in

Guideline B4.3.7, paragraph 2:

(a) the preparation of national guidelines and policies for

occupational safety and health management systems and for

accident prevention provisions, rules and manuals;

(b) the organization of occupational safety and health

protection and accident prevention training and programmes;

health protection and accident prevention, including films,

posters, notices and brochures; and

(d) the distribution of literature and information on

occupational safety and health protection and accident prevention

so that it reaches seafarers on board ships.

2. Relevant provisions or recommendations adopted by the

appropriate national authorities or organizations or

international organizations should be taken into account by those

preparing texts of occupational safety and health protection and

accident prevention measures or recommended practices.

3. In formulating occupational safety and health protection

and accident prevention programmes, each Member should have due

regard to any code of practice concerning the safety and health

of seafarers which may have been published by the International

Labour Organization.

Guideline B4.3.9 - Instruction in occupational safety and

health protection and the prevention of occupational

accidents

1. The curriculum for the training referred to in Standard

A4.3, paragraph 1(a), should be reviewed periodically and brought

up to date in the light of development in types and sizes of

ships and in their equipment, as well as changes in manning

practices, nationality, language and the organization of work on

board ships.

2. There should be continuous occupational safety and health

protection and accident prevention publicity. Such publicity

might take the following forms:

(a) educational audiovisual material, such as films, for use

in vocational training centres for seafarers and where possible

shown on board ships;

(b) display of posters on board ships;

the hazards of maritime employment and on occupational safety and

health protection and accident prevention measures; and

(d) special campaigns using various publicity media to

instruct seafarers, including campaigns on safe working

practices.

3. The publicity referred to in paragraph 2 of this Guideline

should take account of the different nationalities, languages and

cultures of seafarers on board ships.

Guideline B4.3.10 - Safety and health education of young

seafarers

1. Safety and health regulations should refer to any general

provisions on medical examinations before and during employment

and on the prevention of accidents and the protection of health

in employment, which may be applicable to the work of seafarers.

Such regulations should specify measures which will minimize

occupational dangers to young seafarers in the course of their

duties.

2. Except where a young seafarer is recognized as fully

qualified in a pertinent skill by the competent authority, the

regulations should specify restrictions on young seafarers

undertaking, without appropriate supervision and instruction,

certain types of work presenting special risk of accident or of

detrimental effect on their health or physical development, or

requiring a particular degree of maturity, experience or skill.

In determining the types of work to be restricted by the

regulations, the competent authority might consider in particular

work involving:

(a) the lifting, moving or carrying of heavy loads or

objects;

(b) entry into boilers, tanks and cofferdams;

(d) operating hoisting and other power machinery and tools, or

acting as signallers to operators of such equipment;

(e) handling mooring or tow lines or anchoring equipment;

(f) rigging;

(g) work aloft or on deck in heavy weather;

(h) nightwatch duties;

(i) servicing of electrical equipment;

(j) exposure to potentially harmful materials, or harmful

physical agents such as dangerous or toxic substances and

ionizing radiations;

(k) the cleaning of catering machinery; and

(l) the handling or taking charge of ships' boats.

3. Practical measures should be taken by the competent

authority or through the appropriate machinery to bring to the

attention of young seafarers information concerning the

prevention of accidents and the protection of their health on

board ships. Such measures could include adequate instruction in

courses, official accident prevention publicity intended for

young persons and professional instruction and supervision of

young seafarers.

4. Education and training of young seafarers both ashore and

on board ships should include guidance on the detrimental effects

on their health and well-being of the abuse of alcohol and drugs

and other potentially harmful substances, and the risk and

concerns relating to HIV/AIDS and of other health risk related

activities.

Guideline B4.3.11 - International cooperation

1. Members, with the assistance as appropriate of

intergovernmental and other international organizations, should

endeavour, in cooperation with each other, to achieve the

greatest possible uniformity of action for the promotion of

occupational safety and health protection and prevention of

accidents.

2. In developing programmes for promoting occupational safety

and health protection and prevention of accidents under Standard

A4.3, each Member should have due regard to relevant codes of

practice published by the International Labour Organization and

the appropriate standards of international organizations.

3. Members should have regard to the need for international

cooperation in the continuous promotion of activity related to

occupational safety and health protection and prevention of

occupational accidents. Such cooperation might take the form

of:

(a) bilateral or multilateral arrangements for uniformity in

occupational safety and health protection and accident prevention

standards and safeguards; (b) exchange of information on

particular hazards affecting seafarers and on means of promoting

occupational safety and health protection and preventing

accidents;

according to the national regulations of the flag State;

(d) collaboration in the preparation and dissemination of

occupational safety and health protection and accident prevention

provisions, rules or manuals;

(e) collaboration in the production and use of training aids;

and

(f) joint facilities for, or mutual assistance in, the

training of seafarers in occupational safety and health

protection, accident prevention and safe working practices.

Regulation

Regulation 4.4 - Access to shore-based welfare facilities

Purpose: To ensure that seafarers working on board a ship have

access to shore-based facilities and services to secure their

health and well-being

1. Each Member shall ensure that shore-based welfare

facilities, where they exist, are easily accessible. The Member

shall also promote the development of welfare facilities, such as

those listed in the Code, in designated ports to provide

seafarers on ships that are in its ports with access to adequate

welfare facilities and services.

2. The responsibilities of each Member with respect to

shore-based facilities, such as welfare, cultural, recreational

and information facilities and services, are set out in the

Code.

Standard

Standard A4.4 - Access to shore-based welfare facilities

1. Each Member shall require, where welfare facilities exist

on its territory, that they are available for the use of all

seafarers, irrespective of nationality, race, colour, sex,

religion, political opinion or social origin and irrespective of

the flag State of the ship on which they are employed or engaged

or work.

2. Each Member shall promote the development of welfare

facilities in appropriate ports of the country and determine,

after consultation with the shipowners' and seafarers'

organizations concerned, which ports are to be regarded as

appropriate.

3. Each Member shall encourage the establishment of welfare

boards which shall regularly review welfare facilities and

services to ensure that they are appropriate in the light of

changes in the needs of seafarers resulting from technical,

operational and other developments in the shipping industry.

Guideline

Guideline B4.4 - Access to shore-based welfare facilities

Guideline B4.4.1 - Responsibilities of Members

1. Each Member should:

(a) take measures to ensure that adequate welfare facilities

and services are provided for seafarers in designated ports of

call and that adequate protection is provided to seafarers in the

exercise of their profession; and

(b) take into account, in the implementation of these

measures, the special needs of seafarers, especially when in

foreign countries and when entering war zones, in respect of

their safety, health and spare-time activities.

2. Arrangements for the supervision of welfare facilities and

services should include participation by representative

shipowners' and seafarers' organizations concerned.

3. Each Member should take measures designed to expedite the

free circulation among ships, central supply agencies and welfare

establishments of welfare materials such as films, books,

newspapers and sports equipment for use by seafarers on board

their ships and in welfare centres ashore.

4. Members should cooperate with one another in promoting the

welfare of seafarers at sea and in port. Such cooperation should

include the following:

(a) consultations among competent authorities aimed at the

provision and improvement of seafarers' welfare facilities

and services, both in port and on board ships;

(b) agreements on the pooling of resources and the joint

provision of welfare facilities in major ports so as to avoid

unnecessary duplication;

encouragement of the participation of seafarers in sports

activities; and

(d) organization of international seminars on the subject of

welfare of seafarers at sea and in port.

Guideline B4.4.2 - Welfare facilities and services in

ports

1. Each Member should provide or ensure the provision of such

welfare facilities and services as may be required, in

appropriate ports of the country.

2. Welfare facilities and services should be provided, in

accordance with national conditions and practice, by one or more

of the following:

(a) public authorities;

(b) shipowners' and seafarers' organizations concerned

under collective agreements or other agreed arrangements; and

3. Necessary welfare and recreational facilities should be

established or developed in ports. These should include:

(a) meeting and recreation rooms as required;

(b) facilities for sports and outdoor facilities, including

competitions; (c) educational facilities; and

(d) where appropriate, facilities for religious observances

and for personal counselling.

4. These facilities may be provided by making available to

seafarers in accordance with their needs facilities designed for

more general use.

5. Where large numbers of seafarers of different nationalities

require facilities such as hotels, clubs and sports facilities in

a particular port, the competent authorities or bodies of the

countries of origin of the seafarers and of the flag States, as

well as the international associations concerned, should consult

and cooperate with the competent authorities and bodies of the

country in which the port is situated and with one another, with

a view to the pooling of resources and to avoiding unnecessary

duplication.

6. Hotels or hostels suitable for seafarers should be

available where there is need for them. They should provide

facilities equal to those found in a good-class hotel, and should

wherever possible be located in good surroundings away from the

immediate vicinity of the docks. Such hotels or hostels should be

properly supervised, the prices charged should be reasonable in

amount and, where necessary and possible, provision should be

made for accommodating seafarers' families.

7. These accommodation facilities should be open to all

seafarers, irrespective of nationality, race, colour, sex,

religion, political opinion or social origin and irrespective of

the flag State of the ship on which they are employed or engaged

or work. Without in any way infringing this principle, it may be

necessary in certain ports to provide several types of

facilities, comparable in standard but adapted to the customs and

needs of different groups of seafarers.

8. Measures should be taken to ensure that, as necessary,

technically competent persons are employed full time in the

operation of seafarers' welfare facilities and services, in

addition to any voluntary workers.

Guideline B4.4.3 - Welfare boards

1. Welfare boards should be established, at the port, regional

and national levels, as appropriate. Their functions should

include:

(a) keeping under review the adequacy of existing welfare

facilities and monitoring the need for the provision of

additional facilities or the withdrawal of underutilized

facilities; and

(b) assisting and advising those responsible for providing

welfare facilities and ensuring coordination between them.

2. Welfare boards should include among their members

representatives of shipowners' and seafarers'

organizations, the competent authorities and, where appropriate,

voluntary organizations and social bodies.

3. As appropriate, consuls of maritime States and local

representatives of foreign welfare organizations should, in

accordance with national laws and regulations, be associated with

the work of port, regional and national welfare boards.

Guideline B4.4.4 - Financing of welfare facilities

1. In accordance with national conditions and practice,

financial support for port welfare facilities should be made

available through one or more of the following:

(a) grants from public funds;

(b) levies or other special dues from shipping sources;

their organizations; and

(d) voluntary contributions from other sources.

2. Where welfare taxes, levies and special dues are imposed,

they should be used only for the purposes for which they are

raised.

Guideline B4.4.5 - Dissemination of information and

facilitation measures

1. Information should be disseminated among seafarers

concerning facilities open to the general public in ports of

call, particularly transport, welfare, entertainment and

educational facilities and places of worship, as well as

facilities provided specifically for seafarers.

2. Adequate means of transport at moderate prices should be

available at any reasonable time in order to enable seafarers to

reach urban areas from convenient locations in the port.

3. All suitable measures should be taken by the competent

authorities to make known to shipowners and to seafarers entering

port any special laws and customs, the contravention of which may

jeopardize their freedom.

4. Port areas and access roads should be provided by the

competent authorities with adequate lighting and signposting and

regular patrols for the protection of seafarers.

Guideline B4.4.6 - Seafarers in a foreign port

1. For the protection of seafarers in foreign ports, measures

should be taken to facilitate:

(a) access to consuls of their State of nationality or State

of residence; and (b) effective cooperation between consuls and

the local or national authorities.

2. Seafarers who are detained in a foreign port should be

dealt with promptly under due process of law and with appropriate

consular protection.

3. Whenever a seafarer is detained for any reason in the

territory of a Member, the competent authority should, if the

seafarer so requests, immediately inform the flag State and the

State of nationality of the seafarer. The competent authority

should promptly inform the seafarer of the right to make such a

request. The State of nationality of the seafarer should promptly

notify the seafarer's next of kin. The competent authority

should allow consular officers of these States immediate access

to the seafarer and regular visits thereafter so long as the

seafarer is detained.

4. Each Member should take measures, whenever necessary, to

ensure the safety of seafarers from aggression and other unlawful

acts while ships are in their territorial waters and especially

in approaches to ports.

5. Every effort should be made by those responsible in port

and on board a ship to facilitate shore leave for seafarers as

soon as possible after a ship's arrival in port.

Regulation

Regulation 4.5 - Social security

Purpose: To ensure that measures are taken with a view to

providing seafarers with access to social security protection

1. Each Member shall ensure that all seafarers and, to the

extent provided for in its national law, their dependants have

access to social security protection in accordance with the Code

without prejudice however to any more favourable conditions

referred to in paragraph 8 of article 19 of the Constitution.

2. Each Member undertakes to take steps, according to its

national circumstances, individually and through international

cooperation, to achieve progressively comprehensive social

security protection for seafarers.

3. Each Member shall ensure that seafarers who are subject to

its social security legislation, and, to the extent provided for

in its national law, their dependants, are entitled to benefit

from social security protection no less favourable than that

enjoyed by shoreworkers.

Standard

Standard A4.5 - Social security

1. The branches to be considered with a view to achieving

progressively comprehensive social security protection under

Regulation 4.5 are: medical care, sickness benefit, unemployment

benefit, old-age benefit, employment injury benefit, family

benefit, maternity benefit, invalidity benefit and survivors'

benefit, complementing the protection provided for under

Regulations 4.1, on medical care, and 4.2, on shipowners'

liability, and under other titles of this Convention.

2. At the time of ratification, the protection to be provided

by each Member in accordance with Regulation 4.5, paragraph 1,

shall include at least three of the nine branches listed in

paragraph 1 of this Standard.

3. Each Member shall take steps according to its national

circumstances to provide the complementary social security

protection referred to in paragraph 1 of this Standard to all

seafarers ordinarily resident in its territory. This

responsibility could be satisfied, for example, through

appropriate bilateral or multilateral agreements or

contribution-based systems. The resulting protection shall be no

less favourable than that enjoyed by shoreworkers resident in

their territory.

4. Notwithstanding the attribution of responsibilities in

paragraph 3 of this Standard, Members may determine, through

bilateral and multilateral agreements and through provisions

adopted in the framework of regional economic integration

organizations, other rules concerning the social security

legislation to which seafarers are subject.

5. Each Member's responsibilities with respect to

seafarers on ships that fly its flag shall include those provided

for by Regulations 4.1 and 4.2 and the related provisions of the

Code, as well as those that are inherent in its general

obligations under international law.

6. Each Member shall give consideration to the various ways in

which comparable benefits will, in accordance with national law

and practice, be provided to seafarers in the absence of adequate

coverage in the branches referred to in paragraph 1 of this

Standard.

7. The protection under Regulation 4.5, paragraph 1, may, as

appropriate, be contained in laws or regulations, in private

schemes or in collective bargaining agreements or in a

combination of these.

8. To the extent consistent with their national law and

practice, Members shall cooperate, through bilateral or

multilateral agreements or other arrangements, to ensure the

maintenance of social security rights, provided through

contributory or non-contributory schemes, which have been

acquired, or are in the course of acquisition, by all seafarers

regardless of residence.

9. Each Member shall establish fair and effective procedures

for the settlement of disputes.

10. Each Member shall at the time of ratification specify the

branches for which protection is provided in accordance with

paragraph 2 of this Standard. It shall subsequently notify the

Director-General of the International Labour Office when it

provides social security protection in respect of one or more

other branches stated in paragraph 1 of this Standard. The

Director-General shall maintain a register of this information

and shall make it available to all interested parties.

11. The reports to the International Labour Office pursuant to

article 22 of the Constitution, shall also include information

regarding steps taken in accordance with Regulation 4.5,

paragraph 2, to extend protection to other branches.

Guideline

Guideline B4.5 - Social security

1. The protection to be provided at the time of ratification

in accordance with Standard A4.5, paragraph 2, should at least

include the branches of medical care, sickness benefit and

employment injury benefit.

2. In the circumstances referred to in Standard A4.5,

paragraph 6, comparable benefits may be provided through

insurance, bilateral and multilateral agreements or other

effective means, taking into consideration the provisions of

relevant collective bargaining agreements. Where such measures

are adopted, seafarers covered by such measures should be advised

of the means by which the various branches of social security

protection will be provided.

3. Where seafarers are subject to more than one national

legislation covering social security, the Members concerned

should cooperate in order to determine by mutual agreement which

legislation is to apply, taking into account such factors as the

type and level of protection under the respective legislations

which is more favourable to the seafarer concerned as well as the

seafarer's preference.

4. The procedures to be established under Standard A4.5,

paragraph 9, should be designed to cover all disputes relevant to

the claims of the seafarers concerned, irrespective of the manner

in which the coverage is provided.

5. Each Member which has national seafarers, non-national

seafarers or both serving on ships that fly its flag should

provide the social security protection in the Convention as

applicable, and should periodically review the branches of social

security protection in Standard A4.5, paragraph 1, with a view to

identifying any additional branches appropriate for the seafarers

concerned.

6. The seafarers' employment agreement should identify the

means by which the various branches of social security protection

will be provided to the seafarer by the shipowner as well as any

other relevant information at the disposal of the shipowner, such

as statutory deductions from the seafarers' wages and

shipowners' contributions which may be made in accordance

with the requirements of identified authorized bodies pursuant to

relevant national social security schemes.

7. The Member whose flag the ship flies should, in effectively

exercising its jurisdiction over social matters, satisfy itself

that the shipowners' responsibilities concerning social

security protection are met, including making the required

contributions to social security schemes.

TITLE 5.

COMPLIANCE AND ENFORCEMENT

1. The Regulations in this Title specify each Member's

responsibility to fully implement and enforce the principles and

rights set out in the Articles of this Convention as well as the

particular obligations provided for under its Titles 1, 2, 3 and

2. Paragraphs 3 and 4 of Article VI, which permit the

implementation of Part A of the Code through substantially

equivalent provisions, do not apply to Part A of the Code in this

Title.

3. In accordance with paragraph 2 of Article VI, each Member

shall implement its responsibilities under the Regulations in the

manner set out in the corresponding Standards of Part A of the

Code, giving due consideration to the corresponding Guidelines in

Part B of the Code.

4. The provisions of this Title shall be implemented bearing

in mind that seafarers and shipowners, like all other persons,

are equal before the law and are entitled to the equal protection

of the law and shall not be subject to discrimination in their

access to courts, tribunals or other dispute resolution

mechanisms. The provisions of this Title do not determine legal

jurisdiction or a legal venue.

Regulation

Regulation 5.1 - Flag State responsibilities

Purpose: To ensure that each Member implements its

responsibilities under this Convention with respect to ships that

fly its flag

Regulation 5.1.1

- General principles

1. Each Member is responsible for ensuring implementation of

its obligations under this Convention on ships that fly its

flag.

2. Each Member shall establish an effective system for the

inspection and certification of maritime labour conditions, in

accordance with Regulations 5.1.3 and 5.1.4 ensuring that the

working and living conditions for seafarers on ships that fly its

flag meet, and continue to meet, the standards in this

Convention.

3. In establishing an effective system for the inspection and

certification of maritime labour conditions, a Member may, where

appropriate, authorize public institutions or other organizations

(including those of another Member, if the latter agrees) which

it recognizes as competent and independent to carry out

inspections or to issue certificates or to do both. In all cases,

the Member shall remain fully responsible for the inspection and

certification of the working and living conditions of the

seafarers concerned on ships that fly its flag.

4. A maritime labour certificate, complemented by a

declaration of maritime labour compliance, shall constitute prima

facie evidence that the ship has been duly inspected by the

Member whose flag it flies and that the requirements of this

Convention relating to working and living conditions of the

seafarers have been met to the extent so certified.

5. Information about the system referred to in paragraph 2 of

this Regulation, including the method used for assessing its

effectiveness, shall be included in the Member's reports to

the International Labour Office pursuant to article 22 of the

Constitution.

Standard

Standard A5.1.1 - General principles

1. Each Member shall establish clear objectives and standards

covering the administration of its inspection and certification

systems, as well as adequate overall procedures for its

assessment of the extent to which those objectives and standards

are being attained.

2. Each Member shall require all ships that fly its flag to

have a copy of this Convention available on board.

Guideline

Guideline B5.1.1 - General principles

1. The competent authority should make appropriate

arrangements to promote effective cooperation between public

institutions and other organizations, referred to in Regulations

5.1.1 and 5.1.2, concerned with seafarers' shipboard working

and living conditions.

2. In order to better ensure cooperation between inspectors

and shipowners, seafarers and their respective organizations, and

to maintain or improve seafarers' working and living

conditions, the competent authority should consult the

representatives of such organizations at regular intervals as to

the best means of attaining these ends. The manner of such

consultation should be determined by the competent authority

after consulting with shipowners' and seafarers'

organizations.

Regulation

Regulation 5.1.2 - Authorization of recognized organizations

1. The public institutions or other organizations referred to

in paragraph 3 of Regulation 5.1.1 ( recognized organizations )

shall have been recognized by the competent authority as meeting

the requirements in the Code regarding competency and

independence. The inspection or certification functions which the

recognized organizations may be authorized to carry out shall

come within the scope of the activities that are expressly

mentioned in the Code as being carried out by the competent

authority or a recognized organization.

2. The reports referred to in paragraph 5 of Regulation 5.1.1

shall contain information regarding any recognized organization,

the extent of authorizations given and the arrangements made by

the Member to ensure that the authorized activities are carried

out completely and effectively.

Standard

Standard A5.1.2 - Authorization of recognized organizations

1. For the purpose of recognition in accordance with paragraph

1 of Regulation 5.1.2, the competent authority shall review the

competency and independence of the organization concerned and

determine whether the organization has demonstrated, to the

extent necessary for carrying out the activities covered by the

authorization conferred on it, that the organization:

(a) has the necessary expertise in the relevant aspects of

this Convention and an appropriate knowledge of ship operations,

including the minimum requirements for seafarers to work on a

ship, conditions of employment, accommodation, recreational

facilities, food and catering, accident prevention, health

protection, medical care, welfare and social security

protection;

(b) has the ability to maintain and update the expertise of

its personnel;

Convention as well as of applicable national laws and regulations

and relevant international instruments; and

(d) is of the appropriate size, structure, experience and

capability commensurate with the type and degree of

authorization.

2. Any authorizations granted with respect to inspections

shall, as a minimum, empower the recognized organization to

require the rectification of deficiencies that it identifies in

seafarers' working and living conditions and to carry out

inspections in this regard at the request of a port State.

3. Each Member shall establish:

(a) a system to ensure the adequacy of work performed by

recognized organizations, which includes information on all

applicable national laws and regulations and relevant

international instruments; and

(b) procedures for communication with and oversight of such

organizations.

4. Each Member shall provide the International Labour Office

with a current list of any recognized organizations authorized to

act on its behalf and it shall keep this list up to date. The

list shall specify the functions that the recognized

organizations have been authorized to carry out. The Office shall

make the list publicly available.

Guideline

Guideline B5.1.2 - Authorization of recognized

organizations

1. The organization seeking recognition should demonstrate the

technical, administrative and managerial competence and capacity

to ensure the provision of timely service of satisfactory

quality.

2. In evaluating the capability of an organization, the

competent authority should determine whether the

organization:

(a) has adequate technical, managerial and support staff;

(b) has sufficient qualified professional staff to provide the

required service, representing an adequate geographical

coverage;

satisfactory quality; and

(d) is independent and accountable in its operations.

3. The competent authority should conclude a written agreement

with any organization that it recognizes for purposes of an

authorization. The agreement should include the following

elements:

(a) scope of application;

(b) purpose;

(d) the execution of functions under authorization;

(e) legal basis of the functions under authorization;

(f) reporting to the competent authority;

(g) specification of the authorization from the competent

authority to the recognized organization; and

(h) the competent authority's supervision of activities

delegated to the recognized organization.

4. Each Member should require the recognized organizations to

develop a system for qualification of staff employed by them as

inspectors to ensure the timely updating of their knowledge and

expertise.

5. Each Member should require the recognized organizations to

maintain records of the services performed by them such that they

are able to demonstrate achievement of the required standards in

the items covered by the services.

6. In establishing the oversight procedures referred to in

Standard A5.1.2, paragraph 3(b), each Member should take into

account the Guidelines for the Authorization of Organizations

Acting on Behalf of the Administration, adopted in the framework

of the International Maritime Organization.

Regulation

Regulation 5.1.3 - Maritime labour certificate and declaration of

maritime labour compliance

1. This Regulation applies to ships of:

(a) 500 gross tonnage or over, engaged in international

voyages; and

(b) 500 gross tonnage or over, flying the flag of a Member and

operating from a port, or between ports, in another country.

For the purpose of this Regulation, international voyage means

a voyage from a country to a port outside such a country.

2. This Regulation also applies to any ship that flies the

flag of a Member and is not covered by paragraph 1 of this

Regulation, at the request of the shipowner to the Member

concerned.

3. Each Member shall require ships that fly its flag to carry

and maintain a maritime labour certificate certifying that the

working and living conditions of seafarers on the ship, including

measures for ongoing compliance to be included in the declaration

of maritime labour compliance referred to in paragraph 4 of this

Regulation, have been inspected and meet the requirements of

national laws or regulations or other measures implementing this

Convention.

4. Each Member shall require ships that fly its flag to carry

and maintain a declaration of maritime labour compliance stating

the national requirements implementing this Convention for the

working and living conditions for seafarers and setting out the

measures adopted by the shipowner to ensure compliance with the

requirements on the ship or ships concerned.

5. The maritime labour certificate and the declaration of

maritime labour compliance shall conform to the model prescribed

by the Code.

6. Where the competent authority of the Member or a recognized

organization duly authorized for this purpose has ascertained

through inspection that a ship that flies the Member's flag

meets or continues to meet the standards of this Convention, it

shall issue or renew a maritime labour certificate to that effect

and maintain a publicly available record of that certificate.

7. Detailed requirements for the maritime labour certificate

and the declaration of maritime labour compliance, including a

list of the matters that must be inspected and approved, are set

out in Part A of the Code.

Standard

Standard A5.1.3 - Maritime labour certificate and declaration

of maritime labour compliance

1. The maritime labour certificate shall be issued to a ship

by the competent authority, or by a recognized organization duly

authorized for this purpose, for a period which shall not exceed

five years. A list of matters that must be inspected and found to

meet national laws and regulations or other measures implementing

the requirements of this Convention regarding the working and

living conditions of seafarers on ships before a maritime labour

certificate can be issued is found in Appendix A5-I.

2. The validity of the maritime labour certificate shall be

subject to an intermediate inspection by the competent authority,

or by a recognized organization duly authorized for this purpose,

to ensure continuing compliance with the national requirements

implementing this Convention. If only one intermediate inspection

is carried out and the period of validity of the certificate is

five years, it shall take place between the second and third

anniversary dates of the certificate. Anniversary date means the

day and month of each year which will correspond to the date of

expiry of the maritime labour certificate. The scope and depth of

the intermediate inspection shall be equal to an inspection for

renewal of the certificate. The certificate shall be endorsed

following satisfactory intermediate inspection.

3. Notwithstanding paragraph 1 of this Standard, when the

renewal inspection has been completed within three months before

the expiry of the existing maritime labour certificate, the new

maritime labour certificate shall be valid from the date of

completion of the renewal inspection for a period not exceeding

five years from the date of expiry of the existing

certificate.

4. When the renewal inspection is completed more than three

months before the expiry date of the existing maritime labour

certificate, the new maritime labour certificate shall be valid

for a period not exceeding five years starting from the date of

completion of the renewal inspection.

5. A maritime labour certificate may be issued on an interim

basis:

(a) to new ships on delivery;

(b) when a ship changes flag; or

of a ship which is new to that shipowner.

6. An interim maritime labour certificate may be issued for a

period not exceeding six months by the competent authority or a

recognized organization duly authorized for this purpose.

7. An interim maritime labour certificate may only be issued

following verification that:

(a) the ship has been inspected, as far as reasonable and

practicable, for the matters listed in Appendix A5-I, taking into

account verification of items under subparagraphs (b), (c) and

(d) of this paragraph;

(b) the shipowner has demonstrated to the competent authority

or recognized organization that the ship has adequate procedures

to comply with this Convention;

Convention and the responsibilities for implementation; and

(d) relevant information has been submitted to the competent

authority or recognized organization to produce a declaration of

maritime labour compliance.

8. A full inspection in accordance with paragraph 1 of this

Standard shall be carried out prior to expiry of the interim

certificate to enable issue of the full-term maritime labour

certificate. No further interim certificate may be issued

following the initial six months referred to in paragraph 6 of

this Standard. A declaration of maritime labour compliance need

not be issued for the period of validity of the interim

certificate.

9. The maritime labour certificate, the interim maritime

labour certificate and the declaration of maritime labour

compliance shall be drawn up in the form corresponding to the

models given in Appendix A5-II.

10. The declaration of maritime labour compliance shall be

attached to the maritime labour certificate. It shall have two

parts:

(a) Part I shall be drawn up by the competent authority which

shall: (i) identify the list of matters to be inspected in

accordance with paragraph 1 of this Standard; (ii) identify the

national requirements embodying the relevant provisions of

thisConvention by providing a reference to the relevant national

legal provisions as well as, to the extent necessary, concise

information on the main content of the national requirements;

(iii) refer to ship-type specific requirements under national

legislation; (iv) record any substantially equivalent provisions

adopted pursuant to paragraph 3 of Article VI; and (v) clearly

indicate any exemption granted by the competent authority as

provided in Title 3; and

(b) Part II shall be drawn up by the shipowner and shall

identify the measures adopted to ensure ongoing compliance with

the national requirements between inspections and the measures

proposed to ensure that there is continuous improvement.

The competent authority or recognized organization duly

authorized for this purpose shall certify Part II and shall issue

the declaration of maritime labour compliance.

11. The results of all subsequent inspections or other

verifications carried out with respect to the ship concerned and

any significant deficiencies found during any such verification

shall be recorded, together with the date when the deficiencies

were found to have been remedied. This record, accompanied by an

English-language translation where it is not in English, shall,

in accordance with national laws or regulations, be inscribed

upon or appended to the declaration of maritime labour compliance

or made available in some other way to seafarers, flag State

inspectors, authorized officers in port States and

shipowners' and seafarers' representatives.

12. A current valid maritime labour certificate and

declaration of maritime labour compliance, accompanied by an

English-language translation where it is not in English, shall be

carried on the ship and a copy shall be posted in a conspicuous

place on board where it is available to the seafarers. A copy

shall be made available in accordance with national laws and

regulations, upon request, to seafarers, flag State inspectors,

authorized officers in port States, and shipowners' and

seafarers' representatives.

13. The requirement for an English-language translation in

paragraphs 11 and 12 of this Standard does not apply in the case

of a ship not engaged in an international voyage.

14. A certificate issued under paragraph 1 or 5 of this

Standard shall cease to be valid in any of the following

cases:

(a) if the relevant inspections are not completed within the

periods specified under paragraph 2 of this Standard;

(b) if the certificate is not endorsed in accordance with

paragraph 2 of this Standard;

(d) when a shipowner ceases to assume the responsibility for

the operation of a ship; and

(e) when substantial changes have been made to the structure

or equipment covered in Title 3.

15. In the case referred to in paragraph 14(c), (d) or (e) of

this Standard, a new certificate shall only be issued when the

competent authority or recognized organization issuing the new

certificate is fully satisfied that the ship is in compliance

with the requirements of this Standard.

16. A maritime labour certificate shall be withdrawn by the

competent authority or the recognized organization duly

authorized for this purpose by the flag State, if there is

evidence that the ship concerned does not comply with the

requirements of this Convention and any required corrective

action has not been taken.

17. When considering whether a maritime labour certificate

should be withdrawn in accordance with paragraph 16 of this

Standard, the competent authority or the recognized organization

shall take into account the seriousness or the frequency of the

deficiencies.

Guideline

Guideline B5.1.3 - Maritime labour certificate and declaration

of maritime labour compliance

1. The statement of national requirements in Part I of the

declaration of maritime labour compliance should include or be

accompanied by references to the legislative provisions relating

to seafarers' working and living conditions in each of the

matters listed in Appendix A5-I. Where national legislation

precisely follows the requirements stated in this Convention, a

reference may be all that is necessary. Where a provision of the

Convention is implemented through substantial equivalence as

provided under Article VI, paragraph 3, this provision should be

identified and a concise explanation should be provided. Where an

exemption is granted by the competent authority as provided in

Title 3, the particular provision or provisions concerned should

be clearly indicated.

2. The measures referred to in Part II of the declaration of

maritime labour compliance, drawn up by the shipowner, should, in

particular, indicate the occasions on which ongoing compliance

with particular national requirements will be verified, the

persons responsible for verification, the records to be taken, as

well as the procedures to be followed where non-compliance is

noted. Part II may take a number of forms. It could make

reference to other more comprehensive documentation covering

policies and procedures relating to other aspects of the maritime

sector, for example documents required by the International

Safety Management (ISM) Code or the information required by

Regulation 5 of the SOLAS Convention, Chapter XI-1 relating to

the ship's Continuous Synopsis Record.

3. The measures to ensure ongoing compliance should include

general international requirements for the shipowner and master

to keep themselves informed of the latest advances in technology

and scientific findings concerning workplace design, taking into

account the inherent dangers of seafarers' work, and to

inform the seafarers' representatives accordingly, thereby

guaranteeing a better level of protection of the seafarers'

working and living conditions on board.

4. The declaration of maritime labour compliance should, above

all, be drafted in clear terms designed to help all persons

concerned, such as flag State inspectors, authorized officers in

port States and seafarers, to check that the requirements are

being properly implemented.

5. An example of the kind of information that might be

contained in a declaration of maritime labour compliance is given

in Appendix B5-I.

6. When a ship changes flag as referred to in Standard A5.1.3,

paragraph 14(c), and where both States concerned have ratified

this Convention, the Member whose flag the ship was formerly

entitled to fly should, as soon as possible, transmit to the

competent authority of the other Member copies of the maritime

labour certificate and the declaration of maritime labour

compliance carried by the ship before the change of flag and, if

applicable, copies of the relevant inspection reports if the

competent authority so requests within three months after the

change of flag has taken place.

Regulation

Regulation 5.1.4 - Inspection and enforcement

1. Each Member shall verify, through an effective and

coordinated system of regular inspections, monitoring and other

control measures, that ships that fly its flag comply with the

requirements of this Convention as implemented in national laws

and regulations.

2. Detailed requirements regarding the inspection and

enforcement system referred to in paragraph 1 of this Regulation

are set out in Part A of the Code.

Standard

Standard A5.1.4 - Inspection and enforcement

1. Each Member shall maintain a system of inspection of the

conditions for seafarers on ships that fly its flag which shall

include verification that the measures relating to working and

living conditions as set out in the declaration of maritime

labour compliance, where applicable, are being followed, and that

the requirements of this Convention are met.

2. The competent authority shall appoint a sufficient number

of qualified inspectors to fulfil its responsibilities under

paragraph 1 of this Standard. Where recognized organizations have

been authorized to carry out inspections, the Member shall

require that personnel carrying out the inspection are qualified

to undertake these duties and shall provide them with the

necessary legal authority to perform their duties.

3. Adequate provision shall be made to ensure that the

inspectors have the training, competence, terms of reference,

powers, status and independence necessary or desirable so as to

enable them to carry out the verification and ensure the

compliance referred to in paragraph 1 of this Standard.

4. Inspections shall take place at the intervals required by

Standard A5.1.3, where applicable. The interval shall in no case

exceed three years.

5. If a Member receives a complaint which it does not consider

manifestly unfounded or obtains evidence that a ship that flies

its flag does not conform to the requirements of this Convention

or that there are serious deficiencies in the implementation of

the measures set out in the declaration of maritime labour

compliance, the Member shall take the steps necessary to

investigate the matter and ensure that action is taken to remedy

any deficiencies found.

6. Adequate rules shall be provided and effectively enforced

by each Member in order to guarantee that inspectors have the

status and conditions of service to ensure that they are

independent of changes of government and of improper external

influences.

7. Inspectors, issued with clear guidelines as to the tasks to

be performed and provided with proper credentials, shall be

empowered:

(a) to board a ship that flies the Member's flag;

(b) to carry out any examination, test or inquiry which they

may consider necessary in order to satisfy themselves that the

standards are being strictly observed; and

have grounds to believe that deficiencies constitute a serious

breach of the requirements of this Convention (including

seafarers' rights), or represent a significant danger to

seafarers' safety, health or security, to prohibit a ship

from leaving port until necessary actions are taken.

8. Any action taken pursuant to paragraph 7(c) of this

Standard shall be subject to any right of appeal to a judicial or

administrative authority.

9. Inspectors shall have the discretion to give advice instead

of instituting or recommending proceedings when there is no clear

breach of the requirements of this Convention that endangers the

safety, health or security of the seafarers concerned and where

there is no prior history of similar breaches.

10. Inspectors shall treat as confidential the source of any

grievance or complaint alleging a danger or deficiency in

relation to seafarers' working and living conditions or a

violation of laws and regulations and give no intimation to the

shipowner, the shipowner's representative or the operator of

the ship that an inspection was made as a consequence of such a

grievance or complaint.

11. Inspectors shall not be entrusted with duties which might,

because of their number or nature, interfere with effective

inspection or prejudice in any way their authority or

impartiality in their relations with shipowners, seafarers or

other interested parties. In particular, inspectors shall:

(a) be prohibited from having any direct or indirect interest

in any operation which they are called upon to inspect; and

(b) subject to appropriate sanctions or disciplinary measures,

not reveal, even after leaving service, any commercial secrets or

confidential working processes or information of a personal

nature which may come to their knowledge in the course of their

duties.

12. Inspectors shall submit a report of each inspection to the

competent authority. One copy of the report in English or in the

working language of the ship shall be furnished to the master of

the ship and another copy shall be posted on the ship's

notice board for the information of the seafarers and, upon

request, sent to their representatives.

13. The competent authority of each Member shall maintain

records of inspections of the conditions for seafarers on ships

that fly its flag. It shall publish an annual report on

inspection activities within a reasonable time, not exceeding six

months, after the end of the year.

14. In the case of an investigation pursuant to a major

incident, the report shall be submitted to the competent

authority as soon as practicable, but not later than one month

following the conclusion of the investigation.

15. When an inspection is conducted or when measures are taken

under this Standard, all reasonable efforts shall be made to

avoid a ship being unreasonably detained or delayed.

16. Compensation shall be payable in accordance with national

laws and regulations for any loss or damage suffered as a result

of the wrongful exercise of the inspectors' powers. The

burden of proof in each case shall be on the complainant.

17. Adequate penalties and other corrective measures for

breaches of the requirements of this Convention (including

seafarers' rights) and for obstructing inspectors in the

performance of their duties shall be provided for and effectively

enforced by each Member.

Guideline

Guideline B5.1.4 - Inspection and enforcement

1. The competent authority and any other service or authority

wholly or partly concerned with the inspection of seafarers'

working and living conditions should have the resources necessary

to fulfil their functions. In particular:

(a) each Member should take the necessary measures so that

duly qualified technical experts and specialists may be called

upon, as needed, to assist in the work of inspectors; and

(b) inspectors should be provided with conveniently situated

premises, equipment and means of transport adequate for the

efficient performance of their duties.

2. The competent authority should develop a compliance and

enforcement policy to ensure consistency and otherwise guide

inspection and enforcement activities related to this Convention.

Copies of this policy should be provided to all inspectors and

relevant law-enforcement officials and should be made available

to the public and shipowners and seafarers.

3. The competent authority should establish simple procedures

to enable it to receive information in confidence concerning

possible breaches of the requirements of this Convention

(including seafarers' rights) presented by seafarers directly

or by representatives of the seafarers, and permit inspectors to

investigate such matters promptly, including:

(a) enabling masters, seafarers or representatives of the

seafarers to request an inspection when they consider it

necessary; and

(b) supplying technical information and advice to shipowners

and seafarers and organizations concerned as to the most

effective means of complying with the requirements of this

Convention and of bringing about a continual improvement in

seafarers' on-board conditions.

4. Inspectors should be fully trained and sufficient in

numbers to secure the efficient discharge of their duties with

due regard to:

(a) the importance of the duties which the inspectors have to

perform, in particular the number, nature and size of ships

subject to inspection and the number and complexity of the legal

provisions to be enforced;

(b) the resources placed at the disposal of the inspectors;

and

carried out in order to be effective.

5. Subject to any conditions for recruitment to the public

service which may be prescribed by national laws and regulations,

inspectors should have qualifications and adequate training to

perform their duties and where possible should have a maritime

education or experience as a seafarer. They should have adequate

knowledge of seafarers' working and living conditions and of

the English language.

6. Measures should be taken to provide inspectors with

appropriate further training during their employment.

7. All inspectors should have a clear understanding of the

circumstances in which an inspection should be carried out, the

scope of the inspection to be carried out in the various

circumstances referred to and the general method of

inspection.

8. Inspectors provided with proper credentials under the

national law should at a minimum be empowered:

(a) to board ships freely and without previous notice;

however, when commencing the ship inspection, inspectors should

provide notification of their presence to the master or person in

charge and, where appropriate, to the seafarers or their

representatives;

(b) to question the master, seafarer or any other person,

including the shipowner or the shipowner's representative, on

any matter concerning the application of the requirements under

laws and regulations, in the presence of any witness that the

person may have requested;

registers, certificates or other documents or information

directly related to matters subject to inspection, in order to

verify compliance with the national laws and regulations

implementing this Convention;

(d) to enforce the posting of notices required under the

national laws and regulations implementing this Convention;

(e) to take or remove, for the purpose of analysis, samples of

products, cargo, drinking water, provisions, materials and

substances used or handled;

(f) following an inspection, to bring immediately to the

attention of the shipowner, the operator of the ship or the

master, deficiencies which may affect the health and safety of

those on board ship;

(g) to alert the competent authority and, if applicable, the

recognized organization to any deficiency or abuse not

specifically covered by existing laws or regulations and submit

proposals to them for the improvement of the laws or regulations;

and

(h) to notify the competent authority of any occupational

injuries or diseases affecting seafarers in such cases and in

such manner as may be prescribed by laws and regulations.

9. When a sample referred to in paragraph 8(e) of this

Guideline is being taken or removed, the shipowner or the

shipowner's representative, and where appropriate a seafarer,

should be notified or should be present at the time the sample is

taken or removed. The quantity of such a sample should be

properly recorded by the inspector.

10. The annual report published by the competent authority of

each Member, in respect of ships that fly its flag, should

contain:

(a) a list of laws and regulations in force relevant to

seafarers' working and living conditions and any amendments

which have come into effect during the year;

(b) details of the organization of the system of

inspection;

inspection and of ships and other premises actually

inspected;

(d) statistics on all seafarers subject to its national laws

and regulations;

(e) statistics and information on violations of legislation,

penalties imposed and cases of detention of ships; and

(f) statistics on reported occupational injuries and diseases

affecting seafarers.

Regulation

Regulation 5.1.5 - On-board complaint procedures

1. Each Member shall require that ships that fly its flag have

on-board procedures for the fair, effective and expeditious

handling of seafarer complaints alleging breaches of the

requirements of this Convention (including seafarers'

rights).

2. Each Member shall prohibit and penalize any kind of

victimization of a seafarer for filing a complaint.

3. The provisions in this Regulation and related sections of

the Code are without prejudice to a seafarer's right to seek

redress through whatever legal means the seafarer considers

appropriate.

Standard

Standard A5.1.5 - On-board complaint procedures

1. Without prejudice to any wider scope that may be given in

national laws or regulations or collective agreements, the

on-board procedures may be used by seafarers to lodge complaints

relating to any matter that is alleged to constitute a breach of

the requirements of this Convention (including seafarers'

rights).

2. Each Member shall ensure that, in its laws or regulations,

appropriate on board complaint procedures are in place to meet

the requirements of Regulation 5.1.5. Such procedures shall seek

to resolve complaints at the lowest level possible. However, in

all cases, seafarers shall have a right to complain directly to

the master and, where they consider it necessary, to appropriate

external authorities.

3. The on-board complaint procedures shall include the right

of the seafarer to be accompanied or represented during the

complaints procedure, as well as safeguards against the

possibility of victimization of seafarers for filing complaints.

The term victimization covers

any adverse action taken by any person with respect to a seafarer

for lodging a complaint which is not manifestly vexatious or

maliciously made.

4. In addition to a copy of their seafarers' employment

agreement, all seafarers shall be provided with a copy of the

on-board complaint procedures applicable on the ship. This shall

include contact information for the competent authority in the

flag State and, where different, in the seafarers' country of

residence, and the name of a person or persons on board the ship

who can, on a confidential basis, provide seafarers with

impartial advice on their complaint and otherwise assist them in

following the complaint procedures available to them on board the

ship.

Guideline

Guideline B5.1.5 - On-board complaint procedures

1. Subject to any relevant provisions of an applicable

collective agreement, the competent authority should, in close

consultation with shipowners' and seafarers'

organizations, develop a model for fair, expeditious and

well-documented on-board complaint-handling procedures for all

ships that fly the Member's flag. In developing these

procedures the following matters should be considered:

(a) many complaints may relate specifically to those

individuals to whom the complaint is to be made or even to the

master of the ship. In all cases seafarers should also be able to

complain directly to the master and to make a complaint

externally; and

(b) in order to help avoid problems of victimization of

seafarers making complaints about matters under this Convention,

the procedures should encourage the nomination of a person on

board who can advise seafarers on the procedures available to

them and, if requested by the complainant seafarer, also attend

any meetings or hearings into the subject matter of the

complaint. 2. At a minimum the procedures discussed during the

consultative process referred to in paragraph 1 of this Guideline

should include the following:

(a) complaints should be addressed to the head of the

department of the seafarer lodging the complaint or to the

seafarer's superior officer;

(b) the head of department or superior officer should then

attempt to resolve the matter within prescribed time limits

appropriate to the seriousness of the issues involved;

resolve the complaint to the satisfaction of the seafarer, the

latter may refer it to the master, who should handle the matter

personally;

(d) seafarers should at all times have the right to be

accompanied and to be represented by another seafarer of their

choice on board the ship concerned;

(e) all complaints and the decisions on them should be

recorded and a copy provided to the seafarer concerned;

(f) if a complaint cannot be resolved on board, the matter

should be referred ashore to the shipowner, who should be given

an appropriate time limit for resolving the matter, where

appropriate, in consultation with the seafarers concerned or any

person they may appoint as their representative; and

(g) in all cases seafarers should have a right to file their

complaints directly with the master and the shipowner and

competent authorities.

Regulation

Regulation 5.1.6 - Marine casualties

1. Each Member shall hold an official inquiry into any serious

marine casualty, leading to injury or loss of life, that involves

a ship that flies its flag. The final report of an inquiry shall

normally be made public.

2. Members shall cooperate with each other to facilitate the

investigation of serious marine casualties referred to in

paragraph 1 of this Regulation.

Standard

Standard A5.1.6 - Marine casualties

(No provisions)

Guideline

Guideline B5.1.6 - Marine casualties

(No provisions)

Regulation

Regulation 5.2 - Port State responsibilities

Purpose: To enable each Member to implement its

responsibilities under this Convention regarding international

cooperation in the implementation and enforcement of the

Convention standards on foreign ships

Regulation 5.2.1

- Inspections in port

1. Every foreign ship calling, in the normal course of its

business or for operational reasons, in the port of a Member may

be the subject of inspection in accordance with paragraph 4 of

Article V for the purpose of reviewing compliance with the

requirements of this Convention (including seafarers' rights)

relating to the working and living conditions of seafarers on the

ship.

2. Each Member shall accept the maritime labour certificate

and the declaration of maritime labour compliance required under

Regulation 5.1.3 as prima facie evidence of compliance with the

requirements of this Convention (including seafarers'

rights). Accordingly, the inspection in its ports shall, except

in the circumstances specified in the Code, be limited to a

review of the certificate and declaration.

3. Inspections in a port shall be carried out by authorized

officers in accordance with the provisions of the Code and other

applicable international arrangements governing port State

control inspections in the Member. Any such inspection shall be

limited to verifying that the matter inspected is in conformity

with the relevant requirements set out in the Articles and

Regulations of this Convention and in Part A only of the

Code.

4. Inspections that may be carried out in accordance with this

Regulation shall be based on an effective port State inspection

and monitoring system to help ensure that the working and living

conditions for seafarers on ships entering a port of the Member

concerned meet the requirements of this Convention (including

seafarers' rights).

5. Information about the system referred to in paragraph 4 of

this Regulation, including the method used for assessing its

effectiveness, shall be included in the Mem-ber's reports

pursuant to article 22 of the Constitution.

Standard

Standard A5.2.1 - Inspections in port

1. Where an authorized officer, having come on board to carry

out an inspection and requested, where applicable, the maritime

labour certificate and the declaration of maritime labour

compliance, finds that:

(a) the required documents are not produced or maintained or

are falsely maintained or that the documents produced do not

contain the information required by this Convention or are

otherwise invalid; or

(b) there are clear grounds for believing that the working and

living conditions on the ship do not conform to the requirements

of this Convention; or

changed flag for the purpose of avoiding compliance with this

Convention; or

(d) there is a complaint alleging that specific working and

living conditions on the ship do not conform to the requirements

of this Convention;

a more detailed inspection may be carried out to ascertain the

working and living conditions on board the ship. Such inspection

shall in any case be carried out where the working and living

conditions believed or alleged to be defective could constitute a

clear hazard to the safety, health or security of seafarers or

where the authorized officer has grounds to believe that any

deficiencies constitute a serious breach of the requirements of

this Convention (including seafarers' rights).

2. Where a more detailed inspection is carried out on a

foreign ship in the port of a Member by authorized officers in

the circumstances set out in subparagraph (a), (b) or (c) of

paragraph 1 of this Standard, it shall in principle cover the

matters listedin Appendix A5-III.

3. In the case of a complaint under paragraph 1(d) of this

Standard, the inspection shall generally be limited to matters

within the scope of the complaint, although a complaint, or its

investigation, may provide clear grounds for a detailed

inspection in accordance with paragraph 1(b) of this Standard.

For the purpose of paragraph 1(d) of this Standard, complaint

means information submitted by a seafarer, a professional body,

an association, a trade union or, generally, any person with an

interest in the safety of the ship, including an interest in

safety or health hazards to seafarers on board.

4. Where, following a more detailed inspection, the working

and living conditions on the ship are found not to conform to the

requirements of this Convention, the authorized officer shall

forthwith bring the deficiencies to the attention of the master

of the ship, with required deadlines for their rectification. In

the event that such deficiencies are considered by the authorized

officer to be significant, or if they relate to a complaint made

in accordance with paragraph 3 of this Standard, the authorized

officer shall bring the deficiencies to the attention of the

appropriate seafarers' and shipowners' organizations in

the Member in which the inspection is carried out, and may:

(a) notify a representative of the flag State;

(b) provide the competent authorities of the next port of call

with the relevant information.

5. The Member in which the inspection is carried out shall

have the right to transmit a copy of the officer's report,

which must be accompanied by any reply received from the

competent authorities of the flag State within the prescribed

deadline, to the Director-General of the International Labour

Office with a view to such action as may be considered

appropriate and expedient in order to ensure that a record is

kept of such information and that it is brought to the attention

of parties which might be interested in availing themselves of

relevant recourse procedures.

6. Where, following a more detailed inspection by an

authorized officer, the ship is found not to conform to the

requirements of this Convention and:

(a) the conditions on board are clearly hazardous to the

safety, health or security of seafarers; or

(b) the non-conformity constitutes a serious or repeated

breach of the requirements of this Convention (including

seafarers' rights);

the authorized officer shall take steps to ensure that the

ship shall not proceed to sea until any non-conformities that

fall within the scope of subparagraph (a) or (b) of this

paragraph have been rectified, or until the authorized officer

has accepted a plan of action to rectify such non-conformities

and is satisfied that the plan will be implemented in an

expeditious manner. If the ship is prevented from sailing, the

authorized officer shall forthwith notify the flag State

accordingly and invite a representative of the flag State to be

present, if possible, requesting the flag State to reply within a

prescribed deadline. The authorized officer shall also inform

forthwith the appropriate shipowners' and seafarers'

organizations in the port State in which the inspection was

carried out.

7. Each Member shall ensure that its authorized officers are

given guidance, of the kind indicated in Part B of the Code, as

to the kinds of circumstances justifying detention of a ship

under paragraph 6 of this Standard.

8. When implementing their responsibilities under this

Standard, each Member shall make all possible efforts to avoid a

ship being unduly detained or delayed. If a ship is found to be

unduly detained or delayed, compensation shall be paid for any

loss or damage suffered. The burden of proof in each case shall

be on the complainant.

Guideline

Guideline B5.2.1 - Inspections in port

1. The competent authority should develop an inspection policy

for authorized officers carrying out inspections under Regulation

5.2.1. The objective of the policy should be to ensure

consistency and to otherwise guide inspection and enforcement

activities related to the requirements of this Convention

(including seafarers' rights). Copies of this policy should

be provided to all authorized officers and should be available to

the public and shipowners and seafarers.

2. When developing a policy relating to the circumstances

warranting a detention of the ship under Standard A5.2.1,

paragraph 6, of the competent authority should consider that,

with respect to the breaches referred to in Standard A5.2.1,

paragraph 6(b), the seriousness could be due to the nature of the

deficiency concerned. This would be particularly relevant in the

case of the violation of fundamental rights and principles or

seafarers' employment and social rights under Articles III

and IV. For example, the employment of a person who is under age

should be considered as a serious breach even if there is only

one such person on board. In other cases, the number of different

defects found during a particular inspection should be taken into

account: for example, several instances of defects relating to

accommodation or food and catering which do not threaten safety

or health might be needed before they should be considered as

constituting a serious breach.

3. Members should cooperate with each other to the maximum

extent possible in the adoption of internationally agreed

guidelines on inspection policies, especially those relating to

the circumstances warranting the detention of a ship.

Regulation

Regulation 5.2.2 - Onshore seafarer complaint-handling

procedures

1. Each Member shall ensure that seafarers on ships calling at

a port in the Member's territory who allege a breach of the

requirements of this Convention (including seafarers' rights)

have the right to report such a complaint in order to facilitate

a prompt and practical means of redress.

Standard

Standard A5.2.2 - Onshore seafarer complaint-handling

procedures

1. A complaint by a seafarer alleging a breach of the

requirements of this Convention (including seafarers' rights)

may be reported to an authorized officer in the port at which the

seafarer's ship has called. In such cases, the authorized

officer shall undertake an initial investigation.

2. Where appropriate, given the nature of the complaint, the

initial investigation shall include consideration of whether the

on-board complaint procedures provided under Regulation 5.1.5

have been explored. The authorized officer may also conduct a

more detailed inspection in accordance with Standard A5.2.1.

3. The authorized officer shall, where appropriate, seek to

promote a resolution of the complaint at the ship-board

level.

4. In the event that the investigation or the inspection

provided under this Standard reveals a non-conformity that falls

within the scope of paragraph 6 of Standard A5.2.1, the

provisions of that paragraph shall be applied.

5. Where the provisions of paragraph 4 of this Standard do not

apply, and the complaint has not been resolved at the ship-board

level, the authorized officer shall forthwith notify the flag

State, seeking, within a prescribed deadline, advice and a

corrective plan of action.

6. Where the complaint has not been resolved following action

taken in accordance with paragraph 5 of this Standard, the port

State shall transmit a copy of the authorized officer's

report to the Director-General. The report must be accompanied by

any reply received within the prescribed deadline from the

competent authority of the flag State. The appropriate

shipowners' and seafarers' organizations in the port

State shall be similarly informed. In addition, statistics and

information regarding complaints that have been resolved shall be

regularly submitted by the port State to the Director-General.

Both such submissions are provided in order that, on the basis of

such action as may be considered appropriate and expedient, a

record is kept of such information and is brought to the

attention of parties, including shipowners' and

seafarers' organizations, which might be interested in

availing themselves of relevant recourse procedures.

7. Appropriate steps shall be taken to safeguard the

confidentiality of complaints made by seafarers.

Guideline

Guideline B5.2.2 - Onshore seafarer complaint-handling

procedures

1. Where a complaint referred to in Standard A5.2.2 is dealt

with by an authorized officer, the officer should first check

whether the complaint is of a general nature which concerns all

seafarers on the ship, or a category of them, or whether it

relates only to the individual case of the seafarer

concerned.

2. If the complaint is of a general nature, consideration

should be given to undertaking a more detailed inspection in

accordance with Standard A5.2.1.

3. If the complaint relates to an individual case, an

examination of the results of any on-board complaint procedures

for the resolution of the complaint concerned should be

undertaken. If such procedures have not been explored, the

authorized officer should suggest that the complainant take

advantage of any such procedures available. There should be good

reasons for considering a complaint before any on-board complaint

procedures have been explored. These would include the inadequacy

of, or undue delay in, the internal procedures or the

complainant's fear of reprisal for lodging a complaint.

4. In any investigation of a complaint, the authorized officer

should give the master, the shipowner and any other person

involved in the complaint a proper opportunity to make known

their views.

5. In the event that the flag State demonstrates, in response

to the notification by the port State in accordance with

paragraph 5 of Standard A5.2.2, that it will handle the matter,

and that it has in place effective procedures for this purpose

and has submitted an acceptable plan of action, the authorized

officer may refrain from any further involvement with the

complaint.

Regulation

Regulation 5.3 - Labour-supplying responsibilities

Purpose: To ensure that each Member implements its

responsibilities under this Convention as pertaining to seafarer

recruitment and placement and the social protection of its

seafarers

1. Without prejudice to the principle of each Member's

responsibility for the working and living conditions of seafarers

on ships that fly its flag, the Member also has a responsibility

to ensure the implementation of the requirements of this

Convention regarding the recruitment and placement of seafarers

as well as the social security protection of seafarers that are

its nationals or are resident or are otherwise domiciled in its

territory, to the extent that such responsibility is provided for

in this Convention.

2. Detailed requirements for the implementation of paragraph 1

of this Regulation are found in the Code.

3. Each Member shall establish an effective inspection and

monitoring system for enforcing its labour-supplying

responsibilities under this Convention.

4. Information about the system referred to in paragraph 3 of

this Regulation, including the method used for assessing its

effectiveness, shall be included in the Member's reports

pursuant to article 22 of the Constitution.

Standard

Standard A5.3 - Labour-supplying responsibilities

1. Each Member shall enforce the requirements of this

Convention applicable to the operation and practice of seafarer

recruitment and placement services established on its territory

through a system of inspection and monitoring and legal

proceedings for breaches of licensing and other operational

requirements provided for in Standard A1.4.

Guideline

Guideline B5.3 - Labour-supplying responsibilities

1. Private seafarer recruitment and placement services

established in the Member's territory and securing the

services of a seafarer for a shipowner, wherever located, should

be required to assume obligations to ensure the proper fulfilment

by shipowners of the terms of their employment agreements

concluded with seafarers.

APPENDIX

A5-I

The working and living conditions of seafarers that must be

inspected and approved by the flag State before certifying a ship

in accordance with Standard A5.1.3, paragraph 1:

Minimum age

Medical certification

Qualifications of seafarers

Seafarers' employment agreements

Use of any licensed or certified or regulated private

recruitment and placement service

Hours of work or rest

Manning levels for the ship

Accommodation

On-board recreational facilities

Food and catering

On-board medical care

On-board complaint procedures

Payment of wages

APPENDIX

A5-III

General areas that are subject to a detailed inspection by an

authorized officer in a port of a Member carrying out a port

State inspection pursuant to Standard A5.2.1:

Minimum age

Qualifications of seafarers

Seafarers' employment agreements

Use of any licensed or certified or regulated private

recruitment and placement service

Hours of work or rest

Manning levels for the ship

Accommodation

On-board recreational facilities

Food and catering

Health and safety and accident prevention

On-board medical care

On-board complaint procedures

Payment of wages

APPENDIX B5-I

Example of a National Declaration

See Guideline

B5.1.3, paragraph 5

Maritime Labour Convention,

2006

Declaration of Maritime Labour

Cpmpliance Part I

(Note: This

Declaration must be attached to the ship´s Maritime Labour

Certificate)

Issued under the authority of:

The Ministry of maritime Transport of Xxxxxx

With respect to the provisions of the Maritime Labour

Convention, 2006, the following referenced ship:

Name of

ship

IMO

number

Gross

tonnage

M.S.

EXAMPLE

12345

1,000

is maintained in accordance with

Standard A5.1.3 of the Convention.

The undersigned declares, on behalf of the abovementioned

competent authority, that:

(a) the provisions of the maritime Labour Convention are fully

embodied in the national requirements referred to below;

(b) these national requirements are contained in the national

provisions referenced below; explanations concerning the content

of those provisions are provided where necessary;

VI, paragraphs 3 and 4, are provided <under the corresponding

national requirement listed below> <in the section provided

for this purpose below >(trake out the statement which is

not applicable);

(d) any exemptions granted by the

competent authority in accordance with Title 3 are clearly

indicated in the section provided for this purpose below; and

(e) any ship -type specific requirements under national

legislation are also referenced under the requirements

concerned.

1. Minimum age (Regulation 1.1)

Shipping Law, No.123 of 1905, as

amended ("Law"), Chapter X; shipping Regulations ("Regulations"),

2006, Rules 1111.-1222. Minimum ages are those referred to in the

Convention.

"Night" means 9 p.m. to 6 a.m.

unless the Ministry of Maritime Transport ("Ministry") approves a

different period.

Examples of hazardons work

restricted to 18-year-olds or over are listed in Schedule A

hereto. In the case of cargo ships, no one under 18 may work in

the areas marked on the ship´s plan (to be attached to this

Declaration) as "hazardous area".

2. Medical certification (Regulation

1.2)

Law, Chapter XI; Regulations, Rules

1223 -1233.

Medical certificates shall conform

to the STCW requirements, where applicable; in other cases, the

STCW requirements are applied with any necessary adjustments.

Qualified opticians on list

approved by Ministry may issue certificates concerning

eyesight.

Medical examinations follow the ILO/ WHO Guidelines referred

to in Guideline B1.2.1.

...........................................................................

Declaration of

Maritime Labour Compliance - Part II

Measures

adopted to ensure ongoing compliance between inspections

The following measures have been drawn up by the shipowner,

named in the Maritime Labour Certificate to which this

Declaration is attached, to ensure ongoing compliance between

inspections.

(State below the measures drawn up

to ensure compliance with each of the items in Part I)

1. Minimum age

(Regulation 1.1)

[X]

Date of birth of each seafarer is

noted against his/her name on the crew list. The list is checked

at the begginning of each voyage by the master or officer acting

on his or her behalf ("cometent officer"), who records the date

of such verification.

Each seafarer under 18 receives, at

the time of engagement, a note prohibiting him/her from

performing night work or the work specifically listed as

hazardous (see Part I, section 1, above) and any other hazardous

work, and requiring him/her to consult the competent officer in

case of doubt. A copy of the note, with seafarer´s signature

under "received and read" and the date of signature, is kept by

the competent officer.

2. Medical

certification (Regulation 1.2)

[X]

The medical certificates are kept

in strict confidence by the competent officer, together with a

list, prepared under the competent officer´s responsibily and

stating for each seafarer on board: the functions of the

seafarer, the date of the current medical certificate(s) and the

health status noted on the certificate concerned.

In any case of possible doubt as to

whether the seafarer is medically fit for a particular function

or functions, the competent officer consults the seafarer's

doctor or another qualified practitioner and records a summary of

the practitioner's conclusions, as well as the practitioner's

name and telephone number and the date of the consultation.

2006. GADA

KONVENCIJA PAR DARBU JŪRNIECĪBĀ

Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālkonference,

ko Starptautiskā nodarbinātības biroja vadības institūcija

2006. gada 7.februārī sasaukusi uz deviņdesmit ceturto sesiju

Ženēvā,

vēlēdamās izstrādāt vienotu, saskaņotu dokumentu, kurā būtu

iekļautas spēkā esošo starptautisko konvenciju un ieteikumu par

darbu jūrniecībā jaunākās normas, kā arī pamatprincipi, kas

atrodami citās starptautiskās darba konvencijās, jo īpaši:

- 1930.gada Piespiedu darba Konvencijā (Nr. 29),

- 1948.gada Konvencijā par asociāciju brīvību un tiesību

aizsardzību, apvienojoties organizācijās (Nr.87),

- 1949.gada Konvencijā par tiesībām uz apvienošanos

organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu (Nr.98),

- 1951.gada Konvencijā par vienlīdzīgu atalgojumu (Nr.

100),

- 1957.gada Konvencijā par piespiedu darba izskaušanu (Nr.

105),

- 1958. gada Konvencijā par diskrimināciju attiecībā uz

nodarbinātību un nodarbošanos (Nr.111),

- 1973.gada Minimālā vecuma konvencijā (Nr. 138),

- 1999.gada Bērnu darba ļaunāko formu konvencijā (Nr. 182)

ņemot vērā organizācijas pamatuzdevumu, kas ir pienācīgu darba

apstākļu sekmēšana, un atsaucoties uz 1998.gada ILO

Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā, un

ņemot vērā arī to, ka uz jūrniekiem attiecas citu ILO

tiesību aktu noteikumi un ka viņiem ir citas tiesības, kas

noteiktas kā viņu pamattiesības un brīvības, kuras attiecas uz

visām personām, un

ņemot vērā to, ka jūrniecības nozares globālās būtības dēļ

jūrniekiem ir vajadzīga īpaša aizsardzība, un

ņemot arī vērā starptautiskos standartus par kuģu drošību,

cilvēku aizsardzību un kuģa kvalitatīvu vadību, kas noteikti

grozītajā 1974. gada Starptautiskajā konvencijā par cilvēku

dzīvības aizsardzību uz jūras, grozītajā 1972. gada Konvencijā

par starptautiskajiem kuģu sadursmju novēršanas noteikumiem, kā

arī ņemot vērā jūrnieku sagatavošanas un kompetences prasības,

kuras noteiktas grozītajā 1978. gada Starptautiskajā konvencijā

par jūrnieku sagatavošanu un diplomēšanu, kā arī sardzes

pildīšanu, un

atsaucoties uz to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982.

gada Jūras tiesību konvencijā ir izklāstīts vispārējs tiesisks

regulējums, kura ietvaros jāveic visas okeānos un jūrās veiktās

darbības, un šī Konvencija ir stratēģiski nozīmīga, jo kalpo par

pamatu valsts, reģionālai un globālai darbībai un sadarbībai

kuģniecības nozarē, kā arī atsaucoties uz to, ka jāsaglabā tās

integritāte, un

atsaucoties uz to, ka 1982. gada Apvienoto Nāciju

Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 94. pantā ir paredzēti

kuģa karoga valsts pienākumi un saistības attiecībā uz inter

alia darba apstākļiem, apkalpes locekļiem un sociālajiem

jautājumiem uz tās valsts karoga kuģiem, un

atgādinot Starptautiskās darba organizācijas Konstitūcijas 19.

panta 8.punktu, kas paredz to, ka konference pieņem jebkādu

konvenciju vai ieteikumu, un to, ka jebkurš dalībnieks ratificē

jebkuru konvenciju, neskar nevienu likumu, nolēmumu, paražu vai

nolīgumu, kurš darba ņēmējiem garantē labākus apstākļus par tiem,

kas paredzēti šajā konvencijā vai ieteikumā, un

būdama pārliecināta, ka šis jaunais dokuments jāizstrādā tā,

lai nodrošinātu pēc iespējas vairāk valdību, kuģu īpašnieku un

jūrnieku atbalstu pienācīga darba principiem, lai tā būtu viegli

atjaunināma un pati par sevi būtu efektīvi īstenojama un

piemērojama, un

pieņēmusi lēmumu par konkrētu priekšlikumu pieņemšanu, lai

izstrādātu šādu dokumentu, kas ir vienīgais šīs sesijas dienas

kārtības jautājums, un

noteikusi, ka šie priekšlikumi tiks ietverti starptautiskā

konvencijā,

2006. gada 23. februārī pieņem šo konvenciju, ko nosauc par

2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā.

VISPĀRĒJIE

PIENĀKUMI

I pants

1. Katra dalībvalsts, kas ratificē šo Konvenciju, apņemas

pilnībā īstenot tās normas tādā veidā, kā tas izklāstīts VI

pantā, lai visiem jūrniekiem nodrošinātu tiesības uz pienācīgu

nodarbinātību.

2. Dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai nodrošinātu šīs

konvencijas efektīvu īstenošanu un piemērošanu.

DEFINĪCIJAS UN

DARBĪBAS JOMA

II pants

1. Šajā konvencijā, ja konkrētās normās nav norādīts

citādi:

a) "kompetentā iestāde" ir ministrs, valdības iestāde vai cita

iestāde, kam ir pilnvaras izsludināt un piemērot noteikumus,

lēmumus un citus norādījumus, kuriem ir likuma spēks attiecībā uz

attiecīgo normu priekšmetu;

b) "paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību" ir paziņojums,

kas minēts konvencijas 2.sadaļas 5.1.3. noteikumā;

c) "bruto tilpība" ir bruto tilpība, ko aprēķina saskaņā ar

tilpības mērīšanas noteikumiem, kuri iekļauti 1969. gada

Starptautiskās konvencijas par kuģu tilpības mērīšanu I pielikumā

vai jebkurā šīs konvencijas pārņēmējā; to kuģu bruto tilpība, uz

kuriem attiecas Starptautiskās jūrniecības organizācijas pieņemtā

tilpības mērīšanas pagaidu shēma, ir atrodama Starptautiskā

tilpības sertifikāta (1969.gads) piezīmju slejā;

d) "jūras darbaspēka sertifikāts" ir sertifikāts, kas minēts

konvencijas 2.sadaļas 5.1.3. noteikumā;

e) "šīs konvencijas prasības" ir prasības šajos pantos un

noteikumos, kā arī šīs konvencijas kodeksa A daļā;

f) "jūrnieks" ir jebkura persona, kas nodarbināta vai

iesaistīta darbā, vai ieņem jebkādu amatu uz kuģa, uz kuru

attiecas šī Konvencija;

g) "jūrnieka darba līgums" nozīmē gan darba līgumu, gan līguma

pantus;

h) "jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests" ir

jebkura valsts vai privātā sektora persona, kompānija, iestāde,

aģentūra vai cita organizācija, kas iesaistīta jūrnieku

rekrutēšanā kuģu īpašnieku vārdā vai iekārtošanā darbā pie kuģu

īpašniekiem;

i)"kuģošanas līdzeklis" ir kuģošanas līdzeklis, kas nav

paredzēts tikai kuģošanai pa iekšējiem ūdeņiem vai piekrastes

ūdeņiem, vai to tuvumā, vai pa ūdeņiem, uz kuriem attiecas ostu

noteikumi;

j) "kuģa īpašnieks" ir kuģa īpašnieks vai cita organizācija

vai persona, piemēram, pārvaldnieks, aģents vai berbouta

fraktētājs, kas uzņēmies atbildību par īpašnieka kuģa darbību un

kas, uzņemoties šādu atbildību, ir piekritis pārņemt pienākumus

un atbildību, kuri kuģu īpašniekiem jāuzņemas saskaņā ar šo

Konvenciju, neatkarīgi no tā, vai konkrētus pienākumus un

atbildību kuģa īpašnieka vārdā ir uzņēmušās jebkādas citas

organizācijas vai personas.

2. Ja nav skaidri norādīts citādi, tad šī konvencija attiecas

uz visiem jūrniekiem.

3. Ja rodas šaubas par to, vai kādu personu kategoriju šajā

konvencijā uzskata par jūrniekiem, tad šo jautājumu pēc

apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizācijām izlemj katras dalībvalsts kompetentā iestāde.

4. Ja nav skaidri norādīts citādi, tad šī konvencija attiecas

uz visiem kuģiem, kas pieder juridiskai vai fiziskai personai, ir

iesaistīti komerciālā darbībā un kas nav kuģi, kuri tiek

izmantoti zvejā vai līdzīgā darbībā, un tradicionāli būvēti kuģi,

piemēram, dou un džonkas. Šī konvencija neattiecas uz karakuģiem

un peldošām palīgierīcēm.

5. Ja rodas šaubas par to, vai šī konvencija attiecas uz kādu

kuģi vai konkrētu kuģu kategoriju, tad šo jautājumu pēc

apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizācijām izlemj katras dalībvalsts kompetentā iestāde.

6. Ja kompetentā iestāde konstatē, ka šobrīd nebūtu pieņemami

un praktiski uz attiecīgās dalībvalsts karoga kuģa vai konkrētas

kategorijas kuģiem attiecināt zināmas normas, kuras minētas

kodeksa VI panta 1. punktā, tad attiecīgie kodeksa noteikumi

netiek piemēroti tādā apjomā, kādā šo normu priekšmets

reglamentēts valsts normatīvajos aktos vai darba koplīgumos, vai

citur. Šādu nolēmumu var pieņemt tikai pēc apspriešanās ar

attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām un tikai

attiecībā uz starptautiskos reisos neiesaistītiem kuģošanas

līdzekļiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 200.

7. Par jebkuriem dalībvalsts nolēmumiem, kas pieņemti saskaņā

ar šā panta 3. vai 5., vai 6. punktu, paziņo Starptautiskā

nodarbinātības biroja ģenerāldirektoram, kurš par to informē

organizācijas dalībniekus.

8. Ja nav skaidri norādīts citādi, atsauce uz šo konvenciju

vienlaicīgi ir atsauce uz tās noteikumiem un kodeksu.

PAMATTIESĪBAS UN

PAMATPRINCIPI

III pants

Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās tiesību normās ir

ievērotas šajā konvencijā paredzētās pamattiesības:

a) biedrošanās brīvība un tiesību uz koplīguma slēgšanu

atzīšana;

b) visu veidu piespiedu un obligāta darba likvidēšana;

c) bērnu darba likvidēšana;

d) diskriminācijas attiecībā uz nodarbinātību un profesiju

likvidēšana.

JŪRNIEKU

NODARBINĀTĪBA UN SOCIĀLĀS TIESĪBAS

IV pants

1. Katram jūrniekam ir tiesības uz drošu un aizsargātu darba

vietu, kas atbilst drošības standartiem.

2. Katram jūrniekam ir tiesības uz godīgiem darba

noteikumiem.

3. Katram jūrniekam ir tiesības uz pienācīgiem darba un dzīves

apstākļiem uz kuģa.

4. Katram jūrniekam ir tiesības uz veselības aizsardzību,

medicīnisko aprūpi, labklājības pasākumiem un cita veida sociālo

aizsardzību.

5. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās jurisdikcijas robežās

jūrnieku nodarbinātības un sociālās tiesības, kas minētas šā

panta iepriekšējos punktos, tiek pilnībā īstenotas saskaņā ar šīs

konvencijas prasībām. Ja vien konvencijā nav noteikts citādi,

šādu īstenošanu var veikt atbilstoši valsts tiesību

aktiem,attiecīgiem darba koplīgumiem vai veicot citus pasākumus

vai praktisku darbu.

ĪSTENOŠANAS UN

PIEMĒROŠANAS PIENĀKUMI

V pants

1. Katra dalībvalsts īsteno un piemēro likumus vai noteikumus,

vai citus aktus, ko tā ir pieņēmusi, lai izpildītu savas šajā

konvencijā paredzētās saistības attiecībā uz kuģiem un

jūrniekiem, kuri atrodas tās jurisdikcijā.

2. Katra dalībvalsts efektīvi īsteno savu jurisdikciju un

kontroli pār tās valsts karoga kuģiem, izveidojot sistēmu, lai

nodrošinātu šīs konvencijas prasību izpildi, tai skaitā,

regulāras pārbaudes, ziņošanu, pārraudzību un tiesvedību saskaņā

ar piemērojamajiem tiesību aktiem.

3. Katra dalībvalsts nodrošina, ka uz tās valsts karoga kuģa

atrodas jūras darbaspēka sertifikāts un paziņojums par jūras

darbaspēka atbilstību, kā paredzēts šajā konvencijā.

4. Kuģi, uz ko attiecas šī konvencija, atbilstoši

starptautiskajiem tiesību aktiem var pārbaudīt konvencijas

dalībvalsts, kura nav kuģa karoga valsts, ja kuģis atrodas vienā

no tās ostām, lai pārbaudītu, vai kuģis atbilst šīs konvencijas

prasībām.

5. Katra dalībvalsts efektīvi īsteno savu jurisdikciju un

kontroli pār jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas

dienestiem, ja tie ir izveidoti tās valsts teritorijā.

6. Katra dalībvalsts aizliedz pārkāpt šīs konvencijas prasības

un atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem paredz sankcijas

vai pieprasa pieņemt korektīvus pasākumus saskaņā ar attiecīgās

dalībvalsts tiesību aktiem, lai atturētu no šādu pārkāpumu

izdarīšanas.

7. Katra dalībvalsts pilda savus pienākumus saskaņā ar šo

konvenciju tādā veidā, lai nodrošinātu, ka pret tādas valsts

karoga kuģiem, kas nav ratificējusi šo konvenciju, netiktu

izrādīta labāka attieksme kā pret jebkuras citas valsts karoga

kuģiem, kas ir ratificējusi šo konvenciju.

NOTEIKUMI UN

KODEKSA A UN B DAĻA

VI pants

1. Noteikumi un kodeksa A daļas normas ir obligātas. Kodeksa B

daļas normas nav obligātas.

2. Katra dalībvalsts apņemas ievērot noteikumos izklāstītās

tiesības un principus un īstenot katru noteikumu tādā veidā, kā

tas ir paredzēts kodeksa A daļas attiecīgajās normās. Turklāt

dalībvalsts pienācīgi apsver, vai savus pienākumus veikt tādā

veidā, kā tas paredzēts šā kodeksa B daļā.

3. Ja dalībvalsts nevar minētās tiesības un principus īstenot

tādā veidā, kā norādīts kodeksa A daļā, ja vien šajā konvencijā

nav skaidri paredzēts citādi, tā A daļu var īstenot, izmantojot

savu likumu un noteikumu normas vai citus pasākumus, kas ir

būtiski līdzvērtīgi A daļas normām.

4. Šā panta 3. punktā jebkurš likums, noteikums, koplīgums vai

cits īstenošanas pasākums šīs konvencijas sakarā ir uzskatāms par

būtiski līdzvērtīgu tikai tad, ja dalībvalsts apliecina, ka:

a) tas veicina kodeksa A daļas attiecīgās normas vai normu

vispārējā mērķa un nolūka sasniegšanu;

b) tas īsteno kodeksa A daļas attiecīgo normu vai normas.

APSPRIEDES AR

KUĢU ĪPAŠNIEKU UN JŪRNIEKU ORGANIZĀCIJĀM

VII pants

Lēmumu saistībā ar jebkuru izņēmumu, atbrīvojumu vai citu šīs

konvencijas brīvāku piemērošanu, par ko konvencijā paredzēta

apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, ja

dalībvalstī nav kuģu īpašnieku vai jūrnieku pārstāvju

organizācijas, dalībnieks var pieņemt tikai pēc apspriešanās ar

XIII pantā minēto Komiteju.

STĀŠANĀS

SPĒKĀ

VIII pants

1. Par šīs konvencijas ratificēšanas faktu dalībvalsts informē

Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektoru tās

reģistrēšanai.

2. Šī konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās darba

organizācijas dalībvalstīm, kuru konvencijas ratifikāciju ir

reģistrējis ģenerāldirektors.

3. Šī konvencija stājas spēkā pēc 12 mēnešiem skaitot no

dienas, kurā ir reģistrētas vismaz 30 ratifikācijas, ko

izdarījušas dalībvalstis, kuru kuģu pasaules bruto tilpības

kopīgā daļa ir 33 procenti.

4. Pēc tam šī konvencija attiecībā uz jebkuru dalībvalsti

stājas spēkā pēc 12 mēnešiem skaitot no dienas, kad reģistrēta

šās dalībvalsts ratifikācija.

DENONSĒŠANA

IX pants

1. Dalībvalsts, kas konvenciju ratificējusi, var to denonsēt

pēc desmit gadiem kopš konvencijas pirmreizējās stāšanās spēkā,

informējot par to Starptautiskā nodarbinātības biroja

ģenerāldirektoru tās reģistrēšanai. Šāda denonsēšana stājas spēkā

pēc viena gada kopš šīs denonsēšanas reģistrēšanas.

2. Katrai dalībvalstij, kas nav izmantojusi denonsēšanas

tiesības gada laikā pēc tam, kad ir pagājis šā panta 1. punktā

minētais desmit gadu periods, šī konvencija paliek saistoša vēl

desmit gadus, un tas šo konvenciju var denonsēt tikai pēc katra

desmit gadu perioda beigām saskaņā ar šajā pantā paredzētajiem

noteikumiem.

STĀŠANĀS SPĒKĀ

SEKAS

X pants

Ar šo konvenciju tiek pārskatītas šādas konvencijas:

1920.gada Minimālā vecuma konvencija (darbam uz jūras)

(nr.7);

1920.gada Konvencija par bezdarbnieku pabalstu kuģa

bojāiešanas gadījumā (nr.8);

1920.gada Konvencija par jūrnieku iekārtošanu darbā

(nr.9);

1921.gada Konvencija par kuģniecībā nodarbināto bērnu un

pusaudžu obligāto medicīnisko apskati (nr.16);

1926.gada Konvencija par jūrnieku darba līgumiem (nr.22);

1926.gada Konvencija par jūrnieku repatriāciju (nr.23);

1936.gada Konvencija par virsnieku kompetences apliecībām

(nr.53);

1936.gada Konvencija par apmaksātām brīvdienām jūrniekiem

(nr.54);

1936.gada Kuģu īpašnieku atbildības konvencija (jūrnieku

slimību un traumu gadījumos) (nr.55);

1936.gada Konvencija par apdrošināšanu slimību gadījumiem

(nr.56);

1936.gada Konvencija par darba stundām un apkalpes

komplektēšanu (jūras) (nr.57);

1936.gada Minimālā vecuma konvencija (darbam uz jūras)

(pārskatīta) (nr.58);

1946.gada Konvencija par (jūrnieku apkalpju) pārtiku un

ēdināšanu (nr.68);

1946.gada Konvencija par kuģu pavāru sertifikāciju

(nr.69);

1946.gada Konvencija par jūrnieku sociālo drošību (nr.70);

1946.gada Konvencija par apmaksātu atvaļinājumu jūrniekiem

(nr.72);

1946.gada Konvencija par medicīnisko apskati (jūrnieki)

(nr.73);

1946.gada Konvencija par kvalificētu matrožu sertifikāciju

(nr.74);

1946.gada Konvencija par apkalpes telpām (nr.75);

1946.gada Konvencija par darba algu, darba laiku un apkalpes

komplektēšanu (jūras) (nr.76);

1949.gada Konvencija par apmaksātu atvaļinājumu jūrniekiem

(pārskatīta) (nr.91);

1949.gada Konvencija par apkalpes telpām (pārskatīta)

(nr.92);

1949.gada Konvencija par darba algu, darba laiku un apkalpes

komplektēšanu (jūras) (pārskatīta) (nr.93);

1958.gada Konvencija par darba algu, darba laiku un apkalpes

komplektēšanu (jūras) (pārskatīta) (nr.109);

1970.gada Konvencija par apkalpes telpām (papildu noteikumi)

(nr.133);

1970.gada Konvencija par nelaimes gadījumu novēršanu

(jūrnieki) (nr.134);

1976.gada Konvencija par nodarbinātības nepārtrauktību

(jūrnieki) (nr.145);

1976.gada Konvencija par jūrnieku gadskārtējo apmaksāto

atvaļinājumu (nr.146);

1976.gada Konvencija par minimālajām normām uz tirdzniecības

kuģiem (nr.147);

1996.gada Protokols 1976.gada Konvencijai par minimālajām

normām uz tirdzniecības kuģiem (nr.147);

1987.gada Konvencija par jūrnieku labklājību (nr.163);

1987.gada Konvencija par (jūrnieku) veselības aizsardzību un

medicīnisko aprūpi (nr.164);

1987.gada Konvencija par jūrnieku sociālo drošību (pārskatīta)

(nr.165);

1987.gada Konvencija par jūrnieku repatriāciju (pārskatīta)

(nr.166);

1996.gada Konvencija par darba inspekciju jūrniecībā

(nr.178);

1996.gada Konvencija par jūrnieku rekrutēšanu un darbā

iekārtošanu (nr.179);

1996.gada Konvencija par darba laiku un apkalpes komplektēšanu

(jūras) (nr.180).

DEPOZITĀRA

FUNKCIJAS

XI pants

1. Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektors

informē visas Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstis par

konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas un denonsēšanas

reģistrēšanu saskaņā ar šo konvenciju.

2. Ja VIII panta 3. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti,

ģenerāldirektors informē Starptautiskās darba organizācijas

dalībvalstis par datumu, kurā konvencija stāsies spēkā.

XII pants

Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektors paziņo

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram par reģistrāciju

atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102.pantam,

sniedzot visaptverošu informāciju par konvencijas ratifikāciju,

pieņemšanu un denonsēšanas reģistrēšanu saskaņā ar šo

konvenciju.

ĪPAŠĀ TRĪSPUSĒJĀ

KOMITEJA

XIII pants

1. Starptautiskā nodarbinātības biroja vadības institūcija

pastāvīgi pārskata šo konvenciju ar speciāli šim nolūkam

izveidotas komitejas palīdzību, kurai ir īpaša kompetence

jūrniecības darba nozarē.

2. Lai risinātu jautājumus atbilstoši šai konvencijai,

komiteju veido katras dalībvalsts, kas ratificējusi šo

konvenciju, valdības izvirzīti divi pārstāvji, un kuģu īpašnieku

un jūrnieku pārstāvji, ko pēc apspriešanās ar Apvienoto

jūrniecības komisiju ieceļ vadības institūcija.

3. To dalībvalstu valdību pārstāvji, kas vēl nav ratificējuši

šo konvenciju, var piedalīties komitejas darbā, bet viņiem nav

balss tiesību nevienā jautājumā, kuru izskata saskaņā ar šo

konvenciju. Vadības institūcija var uzaicināt pārstāvjus no citām

organizācijām vai iestādēm, kas var piedalīties komitejas darbā

kā novērotāji.

4. Katram kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvim piešķir tik

daudz balsu, cik vajadzīgas, lai nodrošinātu kuģu īpašnieku

pārstāvju grupai un jūrnieku pārstāvju grupai katrai atsevišķi

pusi no to valdību kopējā balsu skaita, kas pārstāvētas

attiecīgajā sanāksmē un ir tiesīgas balsot.

KONVENCIJAS

GROZĪŠANA

XIV pants

1. Grozījumus jebkurā no šīs konvencijas normām var pieņemt

Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālkonference saskaņā ar

Starptautiskās darba organizācijas Konstitūcijas 19.pantu un

organizācijas noteikumiem un procedūrām par šīs konvencijas

pieņemšanu. Grozījumus kodeksā var pieņemt saskaņā ar XV pantā

noteiktajām procedūrām.

2. Dalībvalstīm, kurām šīs konvencijas ratifikācija reģistrēta

pirms grozījuma pieņemšanas, nosūta ratificēšanai attiecīgā

grozījuma tekstu.

3. Citām dalībvalstīm organizācijas grozīto konvencijas tekstu

ratificēšanai nosūta saskaņā ar Konstitūcijas 19.pantu.

4. Grozījumu uzskata par pieņemtu dienā, kad reģistrēti vismaz

30 konvencijas dalībvalstu grozījumi vai grozītās konvencijas

ratifikācijas, kuru pasaules kuģu bruto tilpības kopējā daļa ir

33 procenti.

5. Grozījums, kas pieņemts saskaņā ar Konstitūcijas 19.pantu,

ir saistošs tikai tām organizācijas dalībvalstīm, kuru

ratifikācijas reģistrējis Starptautiskā nodarbinātības biroja

ģenerāldirektors.

6. Jebkurai dalībvalstij, kas minēta šā panta 2. punktā,

grozījums stājas spēkā pēc 12 mēnešiem, skaitot no pieņemšanas

dienas, kura minēta šā panta 4.punktā, vai pēc 12 mēnešiem,

skaitot no dienas, kad reģistrēta tā grozījuma ratifikācija,

atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāks.

7. Saistībā ar šā panta 9. punktu, dalībvalstīm, kas minētas

šā panta 3.punktā, grozītā konvencija stājas spēkā pēc 12

mēnešiem, skaitot no pieņemšanas dienas, kura minēta šā panta 4.

punktā, vai pēc 12 mēnešiem, skaitot no dienas, kad reģistrēta

dalībvalsts konvencijas ratifikācija, atkarībā no tā, kurš datums

ir vēlāks.

8. Dalībvalstīm, kuras šīs konvencijas ratifikāciju reģistrēja

pirms grozījumu pieņemšanas, bet kas nav ratificējušas

grozījumus, šī konvencija paliek spēkā bez attiecīgajiem

grozījumiem.

9. Jebkura dalībvalsts, kurai šīs konvencijas ratifikācija

reģistrēta pēc grozījuma pieņemšanas, bet pirms šā panta 4.

punktā minētā datuma, deklarācijā, kas pievienota ratifikācijas

dokumentam, var norādīt, ka ratifikācija attiecas uz konvenciju

bez attiecīgajiem grozījumiem. Ja ratifikācijas instrumentam

pievienota šāda deklarācija, tad attiecīgajai dalībvalstij šī

konvencija stājas spēkā pēc 12 mēnešiem, skaitot no dienas, kad

reģistrēta šī ratifikācija. Ja ratifikācijas instrumentam šāda

deklarācija nav pievienota vai ja ratifikāciju reģistrē 4. punktā

minētajā datumā vai pēc tā, tad attiecīgajai dalībvalstij

konvencija stājas spēkā pēc 12 mēnešiem, skaitot no dienas, kad

tika reģistrēta ratifikācija, bet konvencijai stājoties spēkā

saskaņā ar šā panta 7.punktu, attiecīgajai dalībvalstij ir

saistošs arī šis grozījums, ja vien attiecīgajā grozījumā nav

paredzēts citādi.

KODEKSA

GROZĪŠANA

XV pants

1. Kodeksu var grozīt ar procedūru, kas norādīta XIV pantā,

vai, ja nav paredzēts citādi, atbilstoši šajā pantā norādītajai

procedūrai.

2. Kodeksa grozījumu Starptautiskās nodarbinātības biroja

ģenerāldirektoram var ierosināt jebkura organizācijas dalībvalsts

valdība vai XIII pantā minētajā komitejā iecelto kuģu īpašnieku

pārstāvju vai jūrnieku pārstāvju grupa. Dalībvalsts valdības

ierosināto grozījumu jāierosina vai jāatbalsta vēl vismaz piecu

tādu dalībnieku valdībām, kas ratificējuši konvenciju vai šajā

punktā minēto kuģu īpašnieku vai jūrnieku pārstāvju grupai.

3. Ģenerāldirektors pārbauda, vai ierosinātais grozījums

atbilst šā panta 2.punkta prasībām, un pēc tam šo ierosinājumu

kopā ar vajadzīgajiem komentāriem un ieteikumiem uzreiz nosūta

visām organizācijas dalībvalstīm, pievienojot aicinājumu atsūtīt

savus apsvērumus un ieteikumus par šo ierosinājumu sešu mēnešu

laikā vai citā vadības institūcijas noteiktā periodā (tas

nedrīkst būt īsāks par trim mēnešiem un ilgāks par deviņiem

mēnešiem).

4. Šā panta 3.punktā minētā perioda beigās šo ierosinājumu

kopā ar to apsvērumu un ieteikumu kopsavilkumu, kas izteikti

saskaņā ar šo pantu, nosūta izskatīšanai komitejas sanāksmē.

Komiteja grozījumu uzskata par pieņemtu, ja:

a) sanāksmē, kurā izskata ierosinājumu, ir pārstāvēta vismaz

puse to dalībvalstu valdību, kas ratificējušas šo konvenciju,

b) vairākums no divām trešdaļām komitejas locekļu nobalso par

šā grozījuma pieņemšanu, un

c) šo vairākumu veido komitejas locekļi, kas balsošanas brīdī

reģistrējušies un pārstāv vismaz pusi no valdību balsstiesībām,

pusi no kuģu īpašnieku balsstiesībām un pusi no jūrnieku

balsstiesībām.

5. Saskaņā ar šā panta 4.punktu, pieņemtos grozījumus iesniedz

apstiprināšanai nākamajā konferences sesijā. Šāda grozījuma

apstiprināšanai vajadzīgas divas trešdaļas klātesošo delegātu

derīgo balsu vairākuma. Ja šādu vairākumu neizdodas sasniegt,

ierosināto grozījumu pēc komitejas vēlēšanās nodod pārskatīšanai

komitejā.

6. Par konferences pieņemtajiem grozījumiem ģenerāldirektors

paziņo katrai dalībvalstij, kurai šīs konvencijas ratifikācijas

instruments reģistrēts pirms datuma, kurā konference apstiprināja

šo grozījumu. Turpmāk tekstā šīs dalībvalstis sauc par

"ratificējošām dalībvalstīm". Paziņojumā iekļauj atsauci uz šo

pantu un norāda periodu, kura laikā var iesniegt oficiālu

iebildumu. Šis periods var būt divi gadi no paziņošanas brīža, ja

vien apstiprināšanas laikā konference nav noteikusi citu periodu,

kam jābūt vismaz vienu gadu ilgam. Paziņojuma kopiju nosūta citām

organizācijas dalībvalstīm informācijai.

7. Konferences apstiprinātu grozījumu uzskata par pieņemtu, ja

līdz paredzētā perioda beigām ģenerāldirektors nav saņēmis

oficiālus iebildumus no vairāk kā 40 procentiem dalībvalstu, kas

ratificējušas šo konvenciju, un kas pārstāv ne mazāk kā 40

procentus no to dalībvalstu kuģu bruto tilpības, kuras

ratificējušas konvenciju.

8. Grozījums, ko uzskata par atzītu, stājas spēkā sešus

mēnešus pēc norādītā perioda beigām attiecībā uz visām

ratificējošajām dalībvalstīm, izņemot tās dalībvalstis, kuras

izteikušas oficiālu iebildumu saskaņā ar šā panta 7.punktu un nav

šo iebildumu atsaukušas saskaņā ar 11.punktu.

Tomēr:

a) līdz norādītā perioda beigām jebkura ratificējošā

dalībvalsts ģenerāldirektoram var paziņot, ka grozījums tam būs

saistošs tikai pēc tam, kad tas nosūtīs īpašu paziņojumu par tā

atzīšanu;

b) līdz datumam, kurā grozījums stājas spēkā, jebkura

ratificējošā dalībvalsts ģenerāldirektoram var paziņot, ka

grozījums noteiktu periodu šai dalībvalstij nebūs saistošs.

9. Grozījums, uz ko attiecas šā panta 8.punkta a)apakšpunktā

minētais paziņojums, dalībvalstij, kas to izteikusi, stājas spēkā

pēc sešiem mēnešiem skaitot no dienas, kad dalībvalsts paziņojusi

ģenerāldirektoram par šā grozījuma atzīšanu, vai dienā, kad

grozījums stājas spēkā pirmo reizi, atkarībā no tā, kurš datums

ir vēlāks.

10. Šā panta 8.punkta b)apakšpunktā minētais periods nedrīkst

būt ilgāks par vienu gadu, skaitot no dienas, kad grozījums

stājas spēkā, vai ilgāks par periodu, ko grozījuma

apstiprināšanas laikā noteikusi konference.

11. Dalībvalsts, kas izteikusi oficiālu iebildumu pret

grozījumu, savu iebildumu var atsaukt jebkurā laikā. Ja

ģenerāldirektors šādu atsaukumu saņem pēc tam, kad grozījums ir

stājies spēkā, dalībvalstij šis grozījums stājas spēkā pēc sešiem

mēnešiem, skaitot no dienas, kad reģistrēts šis paziņojums.

12. Pēc tam, kad grozījums stājies spēkā, var ratificēt tikai

grozīto konvenciju.

13. Ciktāl jūrniecības darba sertifikāts ir saistīts ar

jautājumiem, kas iekļauti konvencijas grozījumā, kas ir stājies

spēkā:

a) dalībvalstij, kas atzinusi šo grozījumu, nav obligāti

jānodrošina konvencijas priekšrocības tiem jūrniecības darba

sertifikātiem, kuri izsniegti citas tādas dalībvalsts valsts

karoga kuģiem, kura:

i) atbilstoši šā panta 7.punktam ir oficiāli izteikusi

iebildumu pret šo grozījumu un šo iebildumu nav atsaukusi,

vai

ii) atbilstoši šā panta 8.punkta a)apakšpunktam ir paziņojusi,

ka grozījums tai būs saistošs tikai pēc īpaša paziņojuma

nosūtīšanas, un šo grozījumu nav atzinusi, un

b) dalībvalsts, kas grozījumu ir atzinusi, konvencijas

priekšrocības nodrošina tiem jūrniecības darba sertifikātiem,

kuri izsniegti citas tādas dalībvalsts karoga kuģiem, kas

atbilstoši šā panta 8.punkta b)apakšpunktam ir paziņojis, ka šis

grozījums attiecībā uz šo dalībvalsti nebūs spēkā saskaņā ar šā

panta 10.punktu norādītā periodā.

AUTENTISKĀS

VALODAS

XVI pants

Šīs konvencijas teksta versijas angļu un franču valodā ir

vienlīdz autentiskas.

KONVENCIJAS PAR

DARBU JŪRNIECĪBĀ NOTEIKUMU UN KODEKSA PASKAIDROJUMS

1. Šajā paskaidrojumā, kas nav daļa no Konvencijas par darbu

jūrniecībā, ir doti vispārīgi norādījumi par konvenciju.

2. Konvenciju veido trīs dažādas, bet saistītas daļas: panti,

noteikumi un kodekss.

3. Pantu un noteikumu daļā izklāstītas pamattiesības un

pamatprincipi, kā arī konvenciju ratificējušo dalībvalstu

pienākumi. Pantu un noteikumu daļu var mainīt tikai konference

saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas Konstitūcijas

19.pantu (sk. konvencijas XIV. pantu).

4. Kodeksā iekļauta sīka informācija par noteikumu daļas

īstenošanu. To veido A daļa (obligātie standarti) un B daļa

(rekomendējoši norādījumi). Kodeksu var grozīt, izmantojot

vienkāršoto procedūru, kas izklāstīta konvencijas XV pantā. Tā kā

kodekss saistīts ar sīki izstrādātu īstenošanu, grozījumiem tajā

jāietilpst konvencijas pantu un noteikumu daļas vispārīgajā

darbības jomā.

5. Noteikumi un kodekss ir iedalīti piecās sadaļās.

1.sadaļa. Minimālās prasības, lai jūrnieki varētu strādāt uz

kuģa.

2.sadaļa. Nodarbinātības nosacījumi.

3.sadaļa. Dzīvojamās telpas, atpūtai paredzētais aprīkojums,

pārtika un ēdināšana.

4.sadaļa. Veselības aizsardzība, medicīniskā aprūpe,

labklājība un sociālā aizsardzība.

5.sadaļa. Atbilstība un piemērošana.

6. Katrā sadaļā ir ietvertas tādu normu grupas, kas saistītas

ar konkrētām tiesībām vai principiem (vai ar piemērošanas

pasākumiem (5.sadaļa)), un ir attiecīgi numurētas. Piemēram,

1.sadaļas pirmajā grupā, kas attiecas uz minimālo vecumu,

iekļauts 1.1. noteikums, A1.1. standarts un B1.1. norādījums.

7. Konvencijai ir trīs pamata mērķi:

a) pantu un noteikumu daļā izklāstīt stingru tiesību un

principu kopumu;

b) izmantojot kodeksu, sniegt dalībvalstīm zināmu elastību šo

tiesību un principu īstenošanā; un

c) ar 5.sadaļas palīdzību nodrošināt to, ka šīs tiesības un

šie principi tiek pienācīgi ievēroti un piemēroti.

8. Elastībai īstenošanā ir divas galvenās jomas. Viena no tām

ir dalībniekiem pieejamā iespēja vajadzības gadījumā (skatīt VI

panta 3. punktu) dot spēku kodeksa A daļas sīki izstrādātajām

prasībām, izmantojot būtisko līdzvērtību (kā noteikts VI panta 4.

punktā).

9. Elastības īstenošanā otra joma tiek nodrošināta, daudzu A

daļas normu obligātās prasības formulējot vispārīgākā veidā,

tādējādi atstājot lielāku rīcības brīvību attiecībā uz darbību,

kas jānodrošina valsts līmenī. Šādos gadījumos norādījumi par

īstenošanu ir doti kodeksa B daļā, kas nav obligāta. Tādējādi

dalībvalstis, kas ratificējušas šo konvenciju, var noskaidrot to

darbību, kura tiem jāveic saskaņā ar attiecīgo A daļas vispārīgo

pienākumu, kā arī darbību, kas tiem nav obligāta. Piemēram, A4.1.

standartā ir noteikts, ka uz visiem kuģiem jānodrošina tūlītēja

pieeja vajadzīgajiem medikamentiem, lai sniegtu medicīnisko

aprūpi uz kuģa (1.punkta b)apakšpunkts), un uz visiem kuģiem

jābūt "pirmās palīdzības aptieciņai" (4.punkta a)apakšpunkts).

Tas nozīmē, ka šis pienākums netiks izpildīts labā ticībā, ja

pirmās palīdzības aptieciņa vienkārši atradīsies uz kuģa.

Precīzāki norādījumi paredzēti attiecīgajā B4.1.1.norādījumā

(4.punkts), lai nodrošinātu, ka pirmās palīdzības aptieciņas

saturu pienācīgi uzglabā, izmanto un papildina.

10. Dalībvalstīm, kas ratificējušas šo konvenciju, attiecīgais

norādījums nav saistošs un, kā norādīts 5.sadaļas normās par

ostas valsts kontroli, apskates ir saistītas tikai ar šīs

konvencijas attiecīgajām prasībām (pantiem, noteikumiem un A

daļas standartiem). Taču dalībniekiem saskaņā ar VI panta 2.

punktu ir pienācīgi jāapsver savu kodeksa A daļā paredzēto

saistību īstenošana tādā veidā, kā paredzēts B daļā. Ir

pieļaujams, ka pēc attiecīgo norādījumu pienācīgas apsvēršanas,

dalībnieks nolemj veikt atšķirīgus pasākumus, kas, izmantojot

iepriekš minēto piemēru, nodrošina pirmās palīdzības aptieciņas

satura pienācīgu uzglabāšanu, izmantošanu un papildināšanu, ņemot

vērā A daļas standartu. No otras puses, ņemot vērā B daļā

paredzēto norādījumu, attiecīgā dalībvalsts, kā arī

Starptautiskās darba organizācijas institūcijas, kas ir

atbildīgas par starptautisko darba konvenciju īstenošanas

pārskatīšanu, var būt drošas un tām nav jāveic papildu

izskatīšana, lai pārliecinātos, ka dalībvalsts veiktie pasākumi

ir atbilstoši, lai īstenotu ar šo norādījumu saistītās A daļas

saistības.

NOTEIKUMI UN

KODEKSS

1. sadaļa.

Minimālās prasības, lai jūrnieki varētu strādāt uz

kuģa

1.1. noteikums - Minimālais vecums

Mērķis: nodrošināt, ka uz kuģa

nestrādā personas, kas nav sasniegušas noteikto vecumu.

1. Uz kuģa nedrīkst tikt nodarbināta, nolīgta vai strādāt

persona, kas nav sasniegusi minimālo vecumu.

2. Minimālais vecums, konvencijai stājoties spēkā pirmo reizi,

ir 16 gadi.

3. Lielāks minimālais vecums ir paredzēts kodeksā

izklāstītajos apstākļos.

A1.1. standarts

- Minimālais vecums

1. Uz kuģa aizliegts nodarbināt vai pieņemt darbā personas,

kas nav sasniegušas 16 gadu vecumu.

2. Jūrnieka darbu naktī nedrīkst veikt persona, kas nav

sasniegusi 18 gadu vecumu. Šā standarta vajadzībām terminu

"nakts" definē saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts nacionālajiem

normatīvajiem aktiem un praksi. Tas ir laika posms, kura garums

ir vismaz deviņas stundas un kurš sākas ne vēlāk kā pusnaktī un

beidzas ne ātrāk kā pulksten 5 no rīta.

3. Izņēmumu no ierobežojuma attiecībā uz darbu naktī var

pieņemt kompetentā iestāde, ja:

a) šāda ierobežojuma dēļ pasliktinātos attiecīgo jūrnieku

efektīva apmācība, kas tiek veikta saskaņā ar izstrādātām

programmām un grafikiem, vai

b) veicamā pienākuma būtība vai atzītā apmācības programma

paredz, ka jūrniekiem, uz ko attiecas šis izņēmums, jāveic savi

pienākumi nakts laikā, un kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar

attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām konstatē,

ka darbs nebūs kaitīgs šo jūrnieku veselībai vai labklājībai.

4. Ir aizliegts nodarbināt vai pieņemt darbā jūrniekus, kas

nav sasnieguši 18 gadu vecumu, ja veicamais darbs var apdraudēt

viņu veselību vai drošību. Šāda darba veidus attiecīgā

dalībvalsts paredz savos normatīvajos aktos, vai arī nosaka

kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu

īpašnieku un jūrnieku organizācijām atbilstoši attiecīgajiem

starptautiskajiem standartiem.

B1.1. norādījums

- Minimālais vecums

1. Nosakot darba un dzīves apstākļus, dalībvalstīm jāpievērš

īpaša uzmanība to jauniešu vajadzībām, kas nav sasnieguši 18 gadu

vecumu.

1.2. noteikums -

Medicīniskā izziņa

Mērķis: nodrošināt, ka visu jūrnieku veselības stāvoklis ir

piemērots, lai viņi varētu veikt savus darba pienākumus

jūrā.

1. Jūrnieki nedrīkst strādāt uz kuģa, ja nav apliecināts, ka

viņu veselības stāvoklis ir piemērots, lai viņi varētu veikt

savus darba pienākumus jūrā.

2. Var tikt pieļauti tikai kodeksā paredzētie izņēmumi.

A1.2. standarts

- Medicīniskā izziņa

1. Kompetentā iestāde no jūrniekiem pirms darba uzsākšanas uz

kuģa pieprasa derīgu medicīnas izziņu, kurā ir apliecināts, ka

viņu veselības stāvoklis ir piemērots, lai viņi varētu veikt

savus darba pienākumus jūrā.

2. Lai nodrošinātu, ka medicīnas izziņā ir atainots jūrnieku

patiesais veselības stāvoklis, ņemot vērā veicamos pienākumus,

kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu

īpašnieku un jūrnieku organizācijām un apsverot kodeksa B daļā

minētās attiecīgās starptautiskās vadlīnijas, norāda medicīniskās

apskates un izziņas veidu.

3. Šis standarts neskar grozīto 1978. gada Starptautisko

konvenciju par jūrnieku sagatavošanu un diplomēšanu, kā arī

sardzes pildīšanu (turpmāk tekstā - STCW). 1.2. noteikuma

vajadzībām kompetentā iestāde atzīst medicīnisko sertifikātu, kas

izsniegts atbilstoši STCW prasībām. Ja uz jūrniekiem

neattiecas STCW, tad līdzīgi jāatzīst šī medicīnas izziņa,

kas atbilst šo prasību satura būtībai.

4. Medicīnas izziņu izsniedz kvalificēts praktizējošs mediķis

vai, ja izziņa ir saistīta tikai ar redzes pārbaudi, persona,

kurai kompetentā iestāde ir devusi atļauju izsniegt šāda veida

izziņas. Praktizējošiem mediķiem, pieņemot savu medicīnisko

novērtējumu medicīniskās apskates laikā, jābūt profesionāli

neatkarīgiem.

5. Jūrniekiem, kam izziņas izsniegšana ir atteikta vai kam ir

noteikts ierobežojums attiecībā uz viņu spēju strādāt, proti,

attiecībā uz darba ilgumu, jomu vai tirdzniecības zonu, dod

iespēju iziet atkārtotu apskati pie cita neatkarīga praktizējoša

mediķa vai neatkarīgas ārstniecības personas.

6. Medicīniskajā izziņā norāda, ka:

a) attiecīgajam jūrniekam ir apmierinoša dzirde un redze, kā

arī spēja atšķirt krāsas, ja šim jūrniekam jāveic pienākumi, kuru

izpildi var negatīvi ietekmēt nepilnīga spēja atšķirt krāsas,

b) attiecīgais jūrnieks necieš no kādas medicīniskas

problēmas, kas var pasliktināties, strādājot jūrā, vai padarīt

jūrnieku par nespējīgu veikt savu darbu, vai apdraudēt citu uz

klāja esošo personu veselību.

7. Ja jūrnieka veicamo konkrēto pienākumu dēļ nav paredzēts

īsāks periods vai tas nav pieprasīts saskaņā ar STCW,

tad:

a) medicīniskā izziņa ir derīga maksimāli divus gadus, bet, ja

jūrnieks nav sasniedzis 18 gadu vecumu, maksimālais derīguma

termiņš ir viens gads;

b) izziņa par spēju atšķirt krāsas ir derīga maksimāli sešus

gadus.

8. Neatliekamos gadījumos kompetentā iestāde var jūrniekam

atļaut strādāt bez derīgas medicīniskās izziņas līdz nākamajai

piestāšanas ostai, kur jūrnieks var saņemt medicīnisko izziņu no

kvalificēta praktizējoša mediķa ar nosacījumu, ka:

a) šādas atļaujas derīguma termiņš nav ilgāks par trim

mēnešiem;

b) jūrnieka rīcībā esošās medicīniskās izziņas termiņš

beidzies nesen.

9. Ja izziņas derīguma termiņš beidzas kuģa reisa laikā,

izziņa ir spēkā līdz nākamajai piestāšanas ostai, kurā jūrnieks

var saņemt medicīnisko izziņu no kvalificēta praktizējoša mediķa

ar nosacījumu, ka tās termiņš nav ilgāks par trim mēnešiem.

10. Tiem jūrniekiem, kas strādā uz kuģiem, kuri parasti dodas

starptautiskos reisos, medicīniskajām izziņām jābūt vismaz angļu

valodā.

B1.2. norādījums

- Medicīniskā izziņa

B1.2.1.

norādījums - Starptautiskās vadlīnijas

1. Kompetentajai iestādei, praktizējošiem mediķiem, apskates

veicējiem, kuģu īpašniekiem, jūrnieku pārstāvjiem un visām citām

personām, kas saistītas ar topošo jūrnieku un jūrnieku

medicīniskās piemērotības apskatēm, jāievēro Starptautiskās darba

organizācijas/Pasaules veselības organizācijas Norādījumi

jūrnieku medicīniskās piemērotības pārbaužu veikšanai pirms

došanās jūrā un periodiski, tostarp to turpmākās versijas, kā

arī jebkuras piemērojamās starptautiskās vadlīnijas, kuras

publicējusi Starptautiskā darba organizācija, Starptautiskā

jūrniecības organizācija vai Pasaules Veselības organizācija.

1.3. noteikums -

Apmācība un kvalifikācijas

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki

tiek apmācīti vai kvalificēti veikt savus pienākumus uz kuģa.

1. Jūrnieki nedrīkst strādāt uz kuģa, ja viņi nav apmācīti vai

sertificēti kā kompetenti vai citādi kvalificēti veikt savus

pienākumus.

2. Jūrnieki nedrīkst strādāt uz kuģa, ja viņi nav sekmīgi

pabeiguši apmācību par personīgo drošību uz kuģa.

3. Apmācību un sertifikāciju, kas veikta atbilstoši

Starptautiskās jūrniecības organizācijas pieņemtajiem

obligātajiem tiesību aktiem, uzskata par atbilstošu šā noteikuma

1. un 2. punkta prasībām.

4. Jebkurš dalībnieks, kam konvencijas ratifikācijas laikā

bija saistoša 1946.gada Konvencija par kvalificētu matrožu

sertifikāciju (nr.74), turpina ievērot saistības, kuras noteiktas

minētajā Konvencijā, līdz brīdim, kad Starptautiskā jūrniecības

organizācija pieņem obligātās normas par tās priekšmetu un kad

šīs normas stājas spēkā, vai līdz brīdim, kad ir pagājuši pieci

gadi kopš šīs konvencijas stāšanās spēkā saskaņā ar VIII panta 3.

punktu, atkarībā no tā, kurš datums ir agrāks.

1.4. noteikums -

Rekrutēšana un darbā iekārtošana

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem

ir pieeja efektīvai un sakārtotai jūrnieku rekrutēšanas un darbā

iekārtošanas sistēmai.

1. Visiem jūrniekiem jābūt pieejai efektīvai, piemērotai un

kontrolējamai sistēmai, kuru izmantojot, jūrnieks bez maksas var

atrast darbu uz kuģa.

2. Jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem, kas

darbojas dalībvalsts teritorijā, jāatbilst šajā kodeksā

izklāstītajiem standartiem.

3. Katra dalībvalsts attiecībā uz jūrniekiem, kas strādā uz

tās valsts karoga kuģa, pieprasa, lai kuģu īpašnieki, kuri

izmanto jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestus,

kas atrodas valstīs vai teritorijās, uz kurām neattiecas šī

konvencija, nodrošina, ka šie dienesti ievēro šajā kodeksā

izklāstītās prasības.

A1.4. standarts

- Rekrutēšana un darbā iekārtošana

1. Katra dalībvalsts, kas vada valsts jūrnieku rekrutēšanas un

darbā iekārtošanas dienestu, nodrošina, ka dienests darbojas

noteiktā veidā, kurš aizsargā jūrnieku darba tiesības un sekmē

tās saskaņā ar šo konvenciju.

2. Ja dalībvalsts teritorijā darbojas privāti jūrnieku

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti, kuru pamatmērķis ir

jūrnieku rekrutēšana un darbā iekārtošana vai kuri rekrutē un

iekārto darbā lielu skaitu jūrnieku, šiem dienestiem jādarbojas

atbilstoši standartizētai licencēšanas vai sertificēšanas

sistēmai, vai ievērojot cita veida noteikumus. Šo sistēmu var

izveidot, pārveidot un mainīt tikai pēc apspriešanās ar

attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām. Ja rodas

šaubas par to, vai šī konvencija attiecas uz kādu privātu

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu, tad šo jautājumu pēc

apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizācijām izlemj katra dalībnieka kompetentā iestāde.

Jāizvairās no pārāk liela daudzuma privāto jūrnieku rekrutēšanas

un darbā iekārtošanas dienestu izveidošanas.

3. Tiktāl, cik pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku

un jūrnieku organizācijām kompetentā iestāde uzskata par

vajadzīgu, šā standarta 2. punkta noteikumi attiecas arī uz

dalībvalsts teritorijā esošajiem rekrutēšanas un darbā

iekārtošanas dienestiem, ko vada jūrnieku organizācija, lai

darbam uz tā valsts karoga kuģiem rekrutētu jūrniekus, kas ir šās

dalībvalsts valstspiederīgie.

Dienesti, uz ko attiecas šis punkts, atbilst šādiem

nosacījumiem:

a) rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests darbojas

saskaņā ar darba koplīgumu, kas noslēgts starp šo organizāciju un

kuģa īpašnieku;

b) gan jūrnieku organizācija, gan kuģa īpašnieks atrodas

dalībvalsts teritorijā;

c) dalībvalstij ir izstrādāti nacionālie normatīvie akti,

procedūras, kas pilnvaro noslēgt vai reģistrēt darba koplīgumus,

kuri atļauj uzsākt rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesta

darbību, un

d) rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests darbojas

noteiktā veidā un veic pasākumus, lai aizsargātu un sekmētu

jūrnieku darba tiesības līdzīgā veidā, kā paredzēts šā standarta

5. punktā.

4. Nekas šajā standartā vai 1.4.

noteikumā:

a) neliedz dalībvalstij uzturēt atsevišķu valsts jūrnieku

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu, ņemot vērā politiku

par jūrnieku un kuģu īpašnieku vajadzību izpildi, neatkarīgi no

tā, vai šis dienests ir daļa no valsts nodarbinātības dienesta,

vai valsts nodarbinātības dienests veic šā dienesta

koordinēšanu;

b) neuzliek dalībvalstij pienākumu izveidot sistēmu, lai tās

teritorijā varētu darboties privāti rekrutēšanas vai darbā

iekārtošanas dienesti.

5. Dalībvalsts, veidojot šā standarta 2. punktā minēto

sistēmu, savos normatīvajos aktos vai citos pasākumos vismaz:

a) aizliedz jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas

dienestiem izmantot līdzekļus, mehānismus vai sarakstus, kas

paredzēti, lai novērstu vai atturētu jūrniekus no tāda darba

iegūšanas, kuram viņi ir kvalificēti;

b) paredz, ka jūrniekiem nav tieši vai netieši, pilnībā vai

daļēji jāsedz maksa par jūrnieka rekrutēšanu vai darbā

iekārtošanu, vai darba piedāvāšanu, izņemot izmaksas par valsts

medicīniskā sertifikāta, valsts jūrnieka grāmatiņas un pases, kā

arī citu līdzīgu personīgo ceļošanas dokumentu iegūšanu, tomēr

neietverot izmaksas par vīzu iegūšanu, ko sedz kuģa īpašnieks,

c) nodrošina, ka jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas

dienesti, kas darbojas dalībvalsts teritorijā:

i) uztur tādu atjauninātu reģistru par visiem jūrniekiem, kas

rekrutēti vai iekārtoti darbā ar to starpniecību, kurš ir

pieejams, lai kompetentā iestāde varētu veikt pārbaudi;

ii) pārliecinās, ka jūrnieki ir informēti par savām tiesībām

un pienākumiem saskaņā ar saviem darba līgumiem pirms saistību

uzņemšanās vai to uzņemšanās brīdī, kā arī pārliecinās, ka ir

veikti vajadzīgie pasākumi, lai jūrnieki pirms darba līguma

parakstīšanas un pēc tās varētu tos apskatīt, kā arī saņem līgumu

kopijas;

iii) pārliecinās, ka šo dienestu rekrutētie vai darbā

iekārtotie jūrnieki ir kvalificēti un viņu īpašumā ir darbam

vajadzīgie dokumenti, kā arī pārliecinās, ka jūrnieku darba

līgumi atbilst spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un jebkādiem

darba koplīgumiem, kas veido daļu no darba līguma;

iv) cik vien iespējams pārliecinās, ka kuģa īpašniekam ir

vajadzīgie līdzekļi, lai aizsargātu jūrniekus no pamešanas

ārvalstu ostā;

v) izskata un atbild uz visām sūdzībām par viņu darbībām un

ziņo kompetentajai iestādei par jebkādām neizskatītām

sūdzībām;

vi) izveido aizsardzības sistēmu, apdrošinoties vai veicot

līdzvērtīgu pasākumu, lai saskaņā ar jūrnieka darba līgumu

izpildītu savas saistības un kompensētu jūrniekiem monetāros

zaudējumus, kas varētu rasties rekrutēšanas vai darbā

iekārtošanas dienesta, vai kuģa attiecīgā īpašnieka dēļ.

6. Kompetentā iestāde pārrauga un kontrolē visus jūrnieku

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestus, kas darbojas

attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Privāto dienestu darbības

licences vai sertifikātus, vai līdzīgas atļaujas tā teritorijā

piešķir vai atjauno tikai pēc pārbaudes, ka attiecīgais jūrnieku

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests atbilst valsts

normatīvo aktu prasībām.

7. Kompetentā iestāde nodrošina piemērotu mehānismu un

procedūru izveidi, lai, attiecīgā gadījumā piedaloties vai nu

kuģu īpašnieku, vai jūrnieku pārstāvjiem, izskatītu sūdzības par

jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu

darbībām.

8. Katra dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, cik vien

iespējams informē savus valstspiederīgos par iespējamām

problēmām, kuras varētu rasties, strādājot uz tās valsts karoga

kuģa, kura nav ratificējusi šo konvenciju, līdz tā ir

pārliecinājusies, ka ir noteikti šajā konvencijā noteiktajiem

līdzvērtīgi standarti. Ja dalībvalsts, kas ratificējusi šo

konvenciju, šādā nolūkā veic pasākumus, tad tie nedrīkst būt

pretrunā strādājošo brīvas pārvietošanās principam, kurš noteikts

divu attiecīgo valstu starpā noslēgtajos līgumos.

9. Katra dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju,

pieprasa, lai tās karoga kuģu īpašnieki, kuri izmanto jūrnieku

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestus, kas atrodas valstīs

vai teritorijās, uz kurām šī konvencija neattiecas, cik vien

iespējams nodrošina, lai šie dienesti ievērotu šā standarta

prasības.

10. Nekas šajā standartā nav jāinterpretē tā, lai mazinātu

kuģu īpašnieku saistības un atbildību vai dalībnieku saistības un

atbildību attiecībā uz tās valsts karoga kuģiem.

B1.4. norādījums

- Rekrutēšana un darbā iekārtošana

B1.4.1.

norādījums - Organizatoriskie un darbības norādījumi

1. Pildot savus pienākumus saskaņā ar A1.4. standarta 1.

punktu, kompetentā iestāde apsver:

a) vai jāveic vajadzīgie pasākumi, lai veicinātu efektīvu

sadarbību starp jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas

dienestiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir valsts vai privāti;

b) jūrniecības nozares vajadzības gan valsts, gan

starptautiskā līmenī, lai, piedaloties kuģu īpašniekiem,

jūrniekiem un attiecīgajām apmācības iestādēm, izstrādātu

apmācības programmu jūrniekiem, kas veido daļu no kuģa apkalpes,

kura ir atbildīga par kuģošanas drošību un piesārņojuma

novēršanas darbībām;

c) vai ir jāveic piemēroti pasākumi, lai sekmētu sadarbību

starp kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizācijām valsts

jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu, ja tādi jau

pastāv, organizēšanā un darbībā;

d) vai, ņemot vērā tiesības uz privāto dzīvi un vajadzību

aizsargāt konfidencialitāti, ir jānosaka apstākļi, kuros jūrnieku

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti var apstrādāt

jūrnieku personas datus, ieskaitot to iegūšanu, uzglabāšanu,

kombinēšanu un nodošanu trešajām personām;

e) vai ir jāveic pasākumi, lai uzturētu būtiskās informācijas

kopumu un veiktu analīzi par jūrniecības darba tirgu, ieskaitot

pašreizējo un perspektīvo to jūrnieku daudzumu, kas var strādāt

uz kuģiem, iedalot viņus pēc vecuma, dzimuma, dienesta pakāpes un

kvalifikācijas, kā arī nozarē vajadzīgo jūrnieku skaitu, ar

nosacījumu, ka informāciju par vecumu un dzimumu izmanto tikai

statistikas nolūkiem vai programmā, kuras mērķis ir novērst

diskrimināciju dzimuma un vecuma dēļ;

f) iespēju nodrošināt to, ka darbiniekiem, kas pārrauga valsts

un privāto jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestus,

kuri komplektē kuģa apkalpes daļu, kas ir atbildīga par kuģošanas

drošību un piesārņojuma novēršanas operācijām, ir notikusi

attiecīga apmācība, ieskaitot apstiprinātu pieredzi darbā jūrā,

kā arī ir attiecīgās zināšanas par jūrniecības nozari, tostarp

zināšanas par attiecīgajiem jūrniecības starptautiskajiem tiesību

aktiem par apmācību, sertifikāciju un darba standartiem;

g) iespēju noteikt darbības standartus un pieņemt jūrnieku

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu rīcības un ētikas

kodeksu;

h) iespēju veikt licencēšanas un sertifikācijas sistēmas

pārraudzību, pamatojoties uz kvalitātes standartu sistēmu.

2. Veidojot A1.4. standarta 2. punktā minēto sistēmu, katrai

dalībvalstij jāapsver, vai jūrnieku rekrutēšanas un darbā

iekārtošanas dienestiem, kas izveidoti tās teritorijā, pieprasīt,

lai tie izstrādā un ievēro pārbaudāmas darbības metodes. Šajās

darbības metodēs, kas paredzētas privātiem jūrnieku rekrutēšanas

un darbā iekārtošanas dienestiem un, ciktāl tās attiecas arī uz

valsts jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem,

jāiekļauj šādi jautājumi:

a) medicīniskās apskates, jūrnieku personu apliecinoši

dokumenti un citi dokumenti, kas vajadzīgi, lai jūrnieks varētu

iegūt darbu;

b) ņemot vērā tiesības uz privāto dzīvi un vajadzību aizsargāt

konfidencialitāti, jāapkopo pilnīga dokumentācija par jūrniekiem,

kas iesaistīti dienestu rekrutēšanas un darbā iekārtošanas

sistēmā, kurā norāda ne tikai:

i) jūrnieku kvalifikācijas;

ii) ziņas par nodarbinātību;

iii) personas datus, kas attiecas uz nodarbinātību;

iv) medicīniskos datus, kas attiecas uz nodarbinātību.

c) jāuztur atjaunināti saraksti, kuros iekļauj kuģus, kam

jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti komplektē

apkalpi, un jānodrošina, ka pastāv veids, kā sazināties ar

dienestiem ārkārtas gadījumā jebkurā diennakts laikā;

d) procedūras, ar ko nodrošina, ka jūrnieku rekrutēšanas un

darbā iekārtošanas dienesti vai to personāls neizmanto jūrniekus,

piedāvājot darbu uz konkrētiem kuģiem vai konkrētās

sabiedrībās;

e) procedūras, lai novērstu jūrnieku ekspluatēšanas iespējas,

kas rodas saistībā ar jebkādiem tādiem avansa maksājumiem un

finansiāliem darījumiem starp kuģa īpašnieku un jūrniekiem, kuros

iesaistīti jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas

dienesti;

f) skaidri jānorāda izmaksas, kas jūrniekam varētu rasties

rekrutēšanas procesā;

g) jānodrošina, ka jūrniekiem tiek sniegta informācija par

īpašiem veicamā darba apstākļiem un konkrētā kuģa īpašnieku

nostāju attiecībā uz jūrnieku nodarbināšanu;

h) procedūras, kas ir saskaņā ar dabisko tiesību principiem

par nekompetences un nedisciplinētības jautājumu risināšanu

atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem un praksei un, attiecīgā

gadījumā, koplīgumiem;

i) procedūras, lai cik vien iespējams nodrošinātu, lai

obligātie sertifikāti un dokumenti, kas iesniegti darba

iegūšanai, būtu atjaunoti un nebūtu iegūti ar viltu, un

atsauksmes par darbu būtu apliecinātas;

j) procedūras, lai nodrošinātu, ka informācija vai padoms

jūrnieku ģimenes locekļiem laikā, kad jūrnieki atrodas jūrā, tiek

sniegts uzreiz, ar izpratni un bez maksas;

k) pārbaudes, ka darba apstākļi uz kuģiem, kur jūrniekus

nodarbina, atbilst piemērojamiem darba koplīgumiem, kas noslēgti

starp kuģa īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizāciju, un,

ņemot vērā savu politiku, jūrnieku nodrošināšana tikai tiem kuģu

īpašniekiem, kuri jūrniekiem piedāvā tādus darba nosacījumus un

apstākļus, kas atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem vai darba

koplīgumiem.

3. Jāapsver dalībvalstu un attiecīgo organizāciju

starptautiskās sadarbības veicināšana, lai:

a) sistemātiski apmainītos ar informāciju par jūrniecības

nozari un darba tirgu divpusējā, reģionālā un daudzpusējā

līmenī;

b) apmainītos ar informāciju par jūrniecības darba tiesību

aktiem;

c) saskaņotu politiku, darba metodes un tiesību aktus par

jūrnieku rekrutēšanu un darbā iekārtošanu;

d) uzlabotu procedūras un apstākļus, lai jūrniekus varētu

rekrutēt un iekārtot darbā starptautiski;

e) veiktu darbaspēka plānošanu, ņemot vērā jūrnieku

piedāvājumu un pieprasījumu, kā arī jūrniecības nozares

prasības.

2. sadaļa.

Nodarbinātības nosacījumi

2.1. noteikums -

Jūrnieku darba līgumi

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki

noslēdz taisnīgus darba līgumus.

1. Jūrnieku nodarbinātības noteikumus un nosacījumus izklāsta

vai atsaucas uz tiem skaidrā rakstiskā līgumā ar juridisku spēku,

un tiem jāatbilst šajā kodeksā izklāstītajiem standartiem.

2. Jūrnieks piekrīt jūrnieka darba līgumam ar nosacījumu, ka

tam ir nodrošināta iespēja pārskatīt līguma noteikumus un lūgt

konsultācijas saistībā ar tiem un ka pirms parakstīšanas tiem

brīvi piekrīt.

3. Ciktāl tas atbilst dalībvalsts normatīvajiem aktiem un

praksei, jūrnieku darba līgumus uzskata par iekļautiem jebkuros

attiecīgajos darba koplīgumos.

A2.1. standarts

- Jūrnieku darba līgumi

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros paredz, ka

tās valsts karoga kuģiem jāatbilst šādām prasībām:

a) jūrniekiem, kas strādā uz tās valsts karoga kuģiem un kam

ir jūrnieka darba līgums, kuru parakstījis jūrnieks un kuģa

īpašnieks vai kuģa īpašnieka pārstāvis (vai, ja viņi nav

darbinieki, ko apliecina līguma noteikumi vai citi noteikumi), uz

kuģa nodrošina pieņemamus darba un dzīves apstākļus, kādi

paredzēti šajā konvencijā;

b) jūrniekiem, kas paraksta jūrnieka darba līgumu, dod iespēju

to pārskatīt un pirms parakstīšanas lūgt konsultācijas saistībā

ar to, kā arī nodrošina citus apstākļus, kuri vajadzīgi, lai

nodrošinātu, ka jūrnieki līgumu noslēdz pēc savas brīvas gribas

un pietiekami saprot savas tiesības un pienākumus;

c) kuģa īpašniekam un jūrniekam ir katram savs parakstīts

jūrnieka darba līguma oriģināls;

d) jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka skaidru informāciju

par nodarbinātības nosacījumiem jūrnieki, ieskaitot kuģa

kapteini, var viegli iegūt uz kuģa un ka šī informācija,

ieskaitot jūrnieka darba līgumu, ir pieejama pārskatīšanai arī

kompetentās iestādes darbiniekiem, to skaitā darbiniekiem ostās,

kas kuģim jāapmeklē;

e) jūrniekiem izsniedz dokumentu, kurā ir ziņas par viņu

nodarbinātību uz kuģa.

2. Ja darba koplīgums veido visu vai daļu no jūrnieka darba

līguma, šā koplīguma kopijai jābūt pieejamai uz kuģa. Ja jūrnieka

darba līgums un jebkurš piemērojamais darba koplīgums nav angļu

valodā, tad angļu valodā jābūt pieejamām (izņemot uz kuģiem, kas

veic tikai vietējos reisus):

a) līguma standartveidlapas kopijai;

b) tām darba koplīguma daļām, uz ko attiecas ostas valsts

pārbaudes saskaņā ar 5.2. noteikumu.

3. Šā standarta 1. punkta e) apakšpunktā minētajā dokumentā

nedrīkst būt informācija par jūrnieka veiktā darba kvalitāti vai

darba algu. Šā dokumenta paraugu un iekļaujamo informāciju, kā

arī tā aizpildīšanas nosacījumus nosaka dalībvalsts nacionālajos

normatīvajos aktos.

4. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros norāda

jautājumus, kas jāiekļauj visos jūrnieku darba līgumos, kurus

reglamentē dalībvalsts normatīvie akti. Visos jūrnieku darba

līgumos ietver šādas ziņas:

a) jūrnieka vārdu un uzvārdu, dzimšanas datumu vai vecumu un

dzimšanas vietu;

b) kuģa īpašnieka nosaukumu un adresi;

c) vietu un datumu, kurā noslēgts jūrnieka darba līgums;

d) darbu, kurā jūrnieku nodarbinās;

e) jūrnieka darba algas lielumu vai attiecīgajā gadījumā

formulu, pēc kuras to aprēķina;

f) gadskārtējā atvaļinājuma apmaksas lielumu vai attiecīgā

gadījumā formulu, ko izmanto tās aprēķināšanai;

g) informāciju par līguma izbeigšanu un tās nosacījumiem,

tostarp:

i) ja līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku, nosacījumus,

kādos abas puses tiesīgas izbeigt līgumu, kā arī iepriekšēja

paziņojuma termiņu, kas kuģa īpašniekam nedrīkst būt mazāks kā

jūrniekam;

ii) ja līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku, līguma beigu

datumu; un

iii) ja līgums ir noslēgts uz reisu, galamērķa ostu un laiku,

kam jāpaiet pēc nokļūšanas galamērķī pirms jūrnieks tiek

atbrīvots;

h) veselības un sociālās drošības aizsardzības pabalstus, ko

jūrniekam nodrošina kuģa īpašnieks;

i) jūrnieka tiesības uz repatriāciju;

j) ja vajadzīgs, atsauci uz darba koplīgumu un

k) jebkuru citu informāciju, ko paredz valsts tiesību

akti.

5. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros nosaka

minimālo iepriekšējas paziņošanas termiņu, ko jūrnieki un kuģu

īpašnieki var izmantot, lai izbeigtu jūrnieka darba līgumu pirms

termiņa. Šo minimālo termiņu ilgumu nosaka pēc apspriešanās ar

attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, un tas

nedrīkst būt īsāks par septiņām dienām.

6. Iepriekšējas paziņošanas termiņš var būt īsāks par minimālo

termiņu tikai tādos apstākļos, kas dalībvalsts normatīvajos aktos

vai attiecīgajos darba koplīgumos paredzēti kā apstākļi, kuri

pamato darba līguma izbeigšanu ar īsāku paziņojuma laiku vai bez

paziņošanas. Nosakot šos apstākļus, katra dalībvalsts nodrošina,

ka tiek ņemta vērā jūrnieka vajadzība izbeigt darba līgumu ar

īsāku paziņojuma laiku vai bez tā ģimenes apstākļu vai citu

steidzamu iemeslu dēļ, nemaksājot līgumsodu.

B2.1. norādījums

- Jūrnieku darba līgumi

B2.1.1.

norādījums - Ziņas par nodarbinātību

1. Nosakot ziņas, kas jānorāda A2.1. standarta 1. punkta e)

apakšpunktā minētajā dokumentā, kurā iekļautas ziņas par

nodarbinātību, katra dalībvalsts nodrošina, ka šajā dokumentā

iekļauj pietiekamu informāciju ar tulkojumu angļu valodā, lai

atvieglotu turpmāku darba iegūšanu, un ka šī informācija ir

pietiekama, lai izpildītu darba jūrā prasības par paaugstināšanu

darbā vai amatā. Minētā standarta 1. punkta e) apakšpunkta

prasības var izpildīt, izmantojot jūrnieka grāmatiņu.

2.2. noteikums -

Darba algas

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem

samaksā par paveikto darbu.

1. Visi jūrnieki saņem regulāru samaksu par padarīto darbu un

saskaņā ar viņu darba līgumiem.

A2.2. standarts

- Darba algas

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai samaksa par jūrnieku

padarīto darbu uz tās karoga kuģiem, tiktu izmaksāta ne retāk kā

reizi mēnesī un saskaņā ar piemērojamo koplīgumu.

2. Jūrniekiem katru mēnesi sniedz atskaiti par paredzēto

samaksu un izmaksāto summu, ieskaitot informāciju par darba algu,

papildu maksājumiem un izmantoto valūtas maiņas kursu, ja

maksājums veikts citā valūtā vai pēc cita kursa nekā noteikts

līgumā.

3. Katra dalībvalsts pieprasa, lai kuģu īpašnieki veic

pasākumus, piemēram, tādus, kas minēti šā standarta 4. punktā,

lai sniegtu jūrniekiem iespēju visus vai daļu viņu ienākumu

pārskaitīt savām ģimenēm vai apgādājamiem, vai juridiskiem labuma

guvējiem.

4. Pasākumi, lai nodrošinātu, ka jūrnieki var pārskaitīt savus

ienākumus savām ģimenēm, ietver:

a) sistēmu, kas nodrošina, ka jūrnieki, ja viņi tā vēlas,

stājoties darba attiecībās vai to laikā var noteikt, ka daļu no

viņu darba algas ar bankas pārskaitījumu vai līdzīgā veidā

regulāri pārskaita viņu ģimenēm, un

b) prasību, ka noteiktā laikā zināms naudas daudzums jānosūta

tieši tai personai vai personām, kuras jūrnieks ir norādījis.

5. Maksai par šā standarta 3. un 4. punktā norādīto

pakalpojumu jābūt saprātīgai, un valūtas maiņas kursam, ja nav

norādīts citādi, saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem

jāatbilst dominējošam tirgus kursam vai oficiāli publicētajam

kursam, kam jūrnieks ir piekritis.

6. Katra dalībvalsts, kas pieņem normatīvos aktus, kuri

attiecas uz jūrnieku darba algām, pienācīgi apsver norādījumus,

kas paredzēti kodeksa B daļā.

B2.2. norādījums

- Darba algas

B2.2.1.norādījums - Atsevišķas definīcijas

1. Šajā norādījumā termins:

a) "kvalificēts matrozis" nozīmē jebkuru jūrnieku, ko uzskata

par kompetentu veikt jebkuru pienākumu, ko klāja komandā veic

ierindas jūrnieks, bet ne uzraugs vai speciālists, vai jūrnieks,

kas kā tāds definēts valsts normatīvajos aktos vai praksē, vai

koplīgumā;

b) "pamatalga vai darba alga" ir samaksa, kas ietver samaksu

par parasto darba laiku, bet neietver samaksu par virsstundu

darba laiku, prēmijas, pabalstus, apmaksātu atvaļinājumu vai citu

papildu atalgojumu;

c) "konsolidētā darba alga" ir darba alga vai samaksa, kurā

ietverta pamata darba samaksa un citi ar algu saistīti labumi;

konsolidētā darba alga var ietvert atalgojumu par visu nostrādāto

virsstundu darba laiku un citus ar algu saistītus labumus, vai

tikai daļēji konsolidētus, noteiktus labumus;

d) "darba laiks" ir laiks, kas jūrniekam uz kuģa ir jāpavada

strādājot;

e) "virsstundu darba laiks" ir laiks, ko jūrnieks pavada,

strādājot papildus parastajam darba laikam.

B2.2.2. norādījums - Aprēķināšana un samaksa

1. Jūrniekiem, kuru atalgojumā ietver atsevišķu atalgojumu par

nostrādāto virsstundu darba laiku:

a) darba algas aprēķināšanas vajadzībām parastais darba laiks

jūrā un ostā nedrīkst pārsniegt astoņas stundas dienā;

b) aprēķinot virsstundu darba laiku, parastā darba laika

ilgums nedēļā, pēc kura aprēķina pamata darba samaksu vai darba

algu, jāparedz dalībvalsts normatīvajos aktos, ja tas nav

paredzēts koplīgumos, bet tas nedrīkst pārsniegt 48 stundas

nedēļā; koplīgumos var paredzēt atšķirīgu ilgumu, bet tas

nedrīkst būt mazāk labvēlīgs;

c) virsstundu darba laika atalgojuma likmi vai likmes, kas

nedrīkst būt mazākas par vienu veselu un vienu ceturtdaļu no

pamata darba samaksas vai darba algas stundā, jāparedz

dalībvalsts normatīvajos aktos vai piemērojamos koplīgumos,

d) ne retāk kā reizi mēnesī kuģa kapteinim vai kapteiņa

norādītai personai ir jāveic uzskaite, ko apstiprina jūrnieki,

par nostrādāto virsstundu darba laiku.

2. Jūrniekiem, kuru darba algas ir pilnībā vai daļēji

konsolidētas:

a) jūrnieku darba līgumā attiecīgā gadījumā skaidri norāda

paredzētā darba laika ilgumu, par ko jūrnieks saņems savu

atalgojumu, kā arī jebkurus papildu pabalstus, kurus viņš varētu

saņemt papildus konsolidētai darba algai un ar kādiem

nosacījumiem;

b) ja ir paredzēta stundas virsstundu darba samaksa par

nostrādātajām stundām, kas nav iekļautas konsolidētajā darba

algā, stundas tarifa likmei nevajadzētu būt mazākai par vienu

veselu un vienu ceturtdaļu no pamatlikmes, kura atbilst

parastajam darba laikam, kas definēts šā norādījuma 1. punktā; šo

pašu principu vajadzētu attiecināt uz virsstundu darba laiku, kas

iekļauts konsolidētajā darba algā;

c) atalgojums, kas pilnībā vai daļēji ietverts konsolidētajā

darba algā par parasto darba laiku, kas definēts šā norādījuma 1.

punkta a) apakšpunktā, nedrīkst būt mazāks par minimālo darba

algu, un

d) attiecībā uz jūrniekiem, kuru darba algas ir daļēji

konsolidētas, uzskaite par nostrādāto virsstundu darba laiku

jāveic un jāapstiprina, kā paredzēts šā norādījuma 1. punkta d)

apakšpunktā.

3. Dalībvalsts normatīvajos aktos vai koplīgumos var paredzēt,

ka paredzētā atalgojuma vai jebkāda cita atalgojuma vietā, kas

pienākas par virsstundu darbu vai darbu, kurš veikts atpūtas

dienā vai svētku dienās, var piešķirt līdzvērtīga apjoma brīvo

laiku un atbrīvojumu no pienākumu izpildes uz kuģa vai papildu

atvaļinājumu.

4. Dalībvalsts normatīvajos aktos, kas pieņemti pēc

apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju

organizācijām, vai attiecīgā gadījumā koplīgumos vajadzētu ņemt

vērā šādus principus:

a) visiem jūrniekiem, kas nodarbināti uz viena kuģa, būtu

jānodrošina vienāds atalgojums par vienādas vērtības darbu bez

diskriminācijas jūrnieka rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģiskās

pārliecības, politisko uzskatu, pavalstniecības vai sociālās

izcelsmes dēļ;

b) jūrnieku darba līgumiem, kuros norādītas attiecīgās darba

algas vai darba algas likmes, būtu jāatrodas uz kuģa; informācija

par darba algas apjomu vai darba algas likmi jādara pieejama

katram jūrniekam, vai nu nodrošinot vismaz vienu parakstītu

dokumenta kopiju ar attiecīgo informāciju tajā valodā, kuru

jūrnieks saprot, vai novietojot līguma kopiju jūrniekam pieejamā

vietā, vai izmantojot citus atbilstošus līdzekļus;

c) algas jāizmaksā, izmantojot likumīgu maksāšanas līdzekli,

un attiecīgā gadījumā tas var būt bankas pārvedums, bankas čeks,

pasta čeks vai maksājuma uzdevums;

d) pēc darba attiecību izbeigšanas viss neizmaksātais

atalgojums jāsamaksā bez nepamatotas kavēšanās;

e) ja kuģa īpašnieks nepamatoti kavē vai nesamaksā visu

pienākošos atalgojumu, kompetentā iestāde tam uzliek atbilstošus

sodus vai nosaka citus piemērotus aizsardzības līdzekļus;

f) darba algas jāiemaksā tieši jūrnieku norādītajos bankas

kontos, ja vien viņi rakstveidā nav lūguši citādi;

g) ņemot vērā šā punkta h) apakšpunktu, kuģa īpašnieks

nedrīkstētu noteikt ierobežojumus jūrniekiem saistībā ar brīvību

rīkoties ar savu atalgojumu;

h) ieturējumu no atalgojuma atļauts veikt tikai, ja:

i) dalībvalsts normatīvajos aktos vai piemērojamā koplīgumā ir

skaidri izteikts noteikums, par ko jūrnieks ir informēts tādā

veidā, kuru kompetentā iestāde uzskata par vispiemērotāko, par

šādu ieturējumu nosacījumiem, un

ii) kopējais ieturējumu apjoms nepārsniedz ierobežojumu, kas

noteikts dalībvalsts normatīvajos aktos vai koplīgumos, vai

tiesas nolēmumos par šādiem ieturējumiem;

i) jūrnieka atalgojumam nedrīkstētu piemērot ieturējumus

saistībā ar darba iegūšanu vai saglabāšanu;

j) jāaizliedz jūrniekiem uzlikt naudas sodus, kas nav atļauti

dalībvalsts normatīvajos aktos, koplīgumos vai citos

pasākumos;

k) kompetentajai iestādei jābūt pilnvarām pārbaudīt uz kuģa

pieejamos veikalus un pakalpojumus, lai nodrošinātu, ka no

attiecīgajiem jūrniekiem tiek pieprasīta taisnīga un saprātīga

samaksa, un

l) tiktāl, cik jūrnieku prasījumi par pienākošos darba algu un

citām summām saistībā ar viņu darbu nav aizsargāti saskaņā ar

normām 1993. gada Starptautiskajā konvencijā par jūras

privilēģijām un ķīlas zīmēm, šādus prasījumus jāaizsargā saskaņā

ar 1992. gada Konvenciju par darbinieku prasījumu aizsardzību

darba devēja maksātnespējas gadījumā (nr. 173).

5. Katrai dalībvalstij pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku un

jūrnieku pārstāvju organizācijām jāpieņem procedūras to sūdzību

izskatīšanai, kas saistītas ar šajā norādījumā minētajiem

jautājumiem.

B2.2.3.

norādījums - Minimālās darba algas

1. Neskarot principu par brīvām sarunām par darba koplīguma

slēgšanu, katrai dalībvalstij pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku

un jūrnieku pārstāvju organizācijām jāparedz procedūras jūrnieku

minimālo darba algu noteikšanai. Kuģu īpašnieku un jūrnieku

pārstāvju organizācijām ir jāpiedalās šo procedūru izpildē.

2. Izstrādājot šādas procedūras un nosakot minimālās darba

algas, jāņem vērā starptautiskie darba standarti par minimālās

darba algas noteikšanu, kā arī šādi principi:

a) nosakot minimālo darba algu apjomu, jāņem vērā

nodarbinātības uz jūras būtība, kuģu apkalpes sagatavotība un

jūrnieku parastais darba laiks, un

b) minimālo darba algu līmenis jāpiemēro izmaiņām, kas

saistītas ar dzīves dārdzību un jūrnieku vajadzībām.

3. Kompetentajai iestādei jānodrošina:

a) izmantojot uzraudzības un sankciju sistēmu, ka darba algas

izmaksā ne mazākas par noteikto likmi vai likmēm, un

b) ka jebkuram jūrniekam, kam pēc likmes ir samaksāts mazāk

par minimālo darba algu, izmantojot lētu un paātrinātu tiesas vai

cita veida procesu, ir iespēja atgūt neizmaksāto summu.

B2.2.4.

norādījums - Mēneša minimālā pamata darba samaksa vai darba alga

kvalificētiem matrožiem

1. Pamata darba samaksa vai darba alga par dienesta kalendāro

mēnesi kvalificētiem matrožiem nedrīkst būt mazāka par summu, ko

periodiski nosaka Apvienotā jūrniecības komisija vai cita

Starptautiskā nodarbinātības biroja vadības institūcijas

pilnvarota institūcija. Pēc tam, kad vadības institūcija ir

pieņēmusi lēmumu, ģenerāldirektors informē organizācijas

dalībniekus par ikvienu pārskatīto summu.

2. Šis norādījums neskar vienošanos starp kuģu īpašniekiem vai

to organizācijām un jūrnieku organizācijām saistībā ar standarta

minimālajiem nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem, ar

norādījumu, ka šos noteikumus un nosacījumus ir atzinusi

kompetentā iestāde.

2.3. noteikums -

Darba laiks un atpūtas laiks

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem

ir noteikts darba laiks un atpūtas laiks.

1. Katrs dalībnieks nodrošina, ka jūrniekiem ir noteikts darba

laiks un atpūtas laiks.

2. Katrs dalībnieks paredz maksimālo darba laiku un minimālo

atpūtas laiku noteiktā laika posmā, kas atbilst šā kodeksa

noteikumiem.

A2.3. standarts

- Darba laiks un atpūtas laiks

1. Šajā standartā termins:

a) "darba laiks" ir laiks, kas jūrniekam uz kuģa ir jāpavada

strādājot;

b) "atpūtas laiks" ir laiks ārpus darba laika; šis termins

neietver īsus pārtraukumus.

2. Katra dalībvalsts, ņemot vērā šā standarta 5.-8. punktā

paredzētos ierobežojumus, nosaka maksimālo darba laiku, ko

nedrīkst pārsniegt noteiktā laika posmā, vai minimālo atpūtas

laiku, kuru nodrošina noteiktā laika posmā.

3. Katra dalībvalsts apstiprina, ka parastais darba laiks

jūrniekiem, tāpat kā citiem darba ņēmējiem ir astoņas stundas

dienā ar vienu atpūtas dienu nedēļā un atpūtu svētku dienās. Taču

tas neliedz dalībvalstij veikt procedūras, lai atzītu vai

reģistrētu koplīgumu, kurā jūrniekiem noteikts tāds parastais

darba laiks, kas nav mazāk labvēlīgs par šajā standartā

paredzēto.

4. Nosakot nacionālos standartus, katra dalībvalsts ņem vērā

apdraudējumu, ko rada jūrnieku nogurums, jo īpaši to jūrnieku

nogurums, kuru pienākumi ietver kuģošanas drošību un kuģa drošu

darbību.

5. Darba laikam un atpūtas laikam ir šādi ierobežojumi:

a) maksimālais darba laiks nedrīkst pārsniegt:

i) 14 stundas 24 stundu laika posmā, un

ii) 72 stundas septiņu dienu laika posmā,

b) minimālais atpūtas laiks nedrīkst būt mazāks par:

i) 10 stundām 24 stundu laika posmā, un

ii) 77 stundām septiņu dienu laika posmā.

6. Atpūtas laiku drīkst sadalīt ne vairāk kā divos laika

posmos, no kuriem vienam jābūt vismaz sešas stundas ilgam, un

intervāls starp secīgiem atpūtas laika posmiem nedrīkst būt

ilgāks par 14 stundām.

7. Apskates un pārbaudes, ugunsdzēsības un glābšanas līdzekļu

izmantošanas mācības, un mācības, kas paredzētas dalībvalsts

normatīvajos aktos un starptautiskajos dokumentos, veic tādā

veidā, lai pēc iespējas netraucētu jūrniekus atpūtas laikā un

neizraisītu viņu nogurumu.

8. Ja jūrnieku izsauc pildīt savus pienākumus, piemēram, kad

mašīntelpa nav uzraudzīta, jūrniekam piešķir atbilstošu

kompensācijas atpūtas laiku, ja ar šādiem izsaukumiem tiek

traucēts viņa parastais atpūtas laiks.

9. Ja nav koplīguma vai šķīrējtiesas nolēmuma, vai ja

kompetentā iestāde konstatē, ka noteikumi šajā līgumā vai

nolēmumā saistībā ar šā standarta 7. vai 8. punktu ir

neatbilstoši, tad kompetentā iestāde nosaka šādus noteikumus, lai

nodrošinātu, ka jūrniekiem ir pietiekams laiks atpūtai.

10. Katra dalībvalsts pieprasa, lai viegli pieejamā vietā būtu

novietota tāda tabula par darba kārtību uz kuģa, kurā pie katra

amata norādīts vismaz:

a) darba grafiks jūrā un ostā, un

b) maksimālais darba laiks vai minimālais atpūtas laiks, kas

paredzēts dalībvalsts normatīvajos aktos vai piemērojamā

koplīgumā.

11. Šā standarta 10. punktā minēto tabulu izveido

standartizētā formā tajā darba valodā vai valodās, kuras izmanto

uz kuģa, un angļu valodā.

12. Katra dalībvalsts pieprasa, lai katru dienu tiktu

uzskaitīts jūrnieku darba laiks vai atpūtas laiks, lai varētu

pārraudzīt atbilstību šā standarta 5.-11. punktam. Uzskaiti veido

standarta formā, ko izveidojusi kompetentā iestāde, ņemot vērā

Starptautiskās darba organizācijas jebkurus pieejamos norādījumus

vai izmantojot šīs organizācijas sagatavoto standartu. Šai

uzskaitei jābūt šā standarta 11. punktā pieprasītajās valodās.

Jūrnieki saņem tās uzskaites kopiju, kas attiecas uz viņiem un ko

ir apstiprinājis kuģa kapteinis, vai kapteiņa pilnvarota persona,

un jūrnieki.

13. Šā standarta 5. un 6. punkts neliedz dalībvalstij

izstrādāt normatīvos aktus vai procedūras, lai kompetentā iestāde

varētu atzīt vai reģistrēt koplīgumus, kuros paredzēti izņēmumi

iepriekš norādītajiem ierobežojumiem. Šādi izņēmumi, cik

iespējams, atbilst šā standarta noteikumiem, bet tajos var

paredzēt biežākus vai garākus atvaļinājumus vai kompensācijas

atvaļinājumu sardzes jūrniekiem vai jūrniekiem, kas strādā uz

kuģiem, kuri dodas īsos reisos.

14. Nekas šajā standartā nepasliktina kuģa kapteiņa tiesības

likt jūrniekiem strādāt jebkādu darba laiku, ja tas vajadzīgs

kuģa, uz tā esošo personu vai kravas drošībai, vai lai sniegtu

palīdzību citiem kuģiem vai personām, kas jūrā nokļuvuši

briesmās. Atbilstīgi kuģa kapteinis var pārtraukt darba laika vai

atpūtas laika grafiku un likt, lai jūrnieki strādā jebkādu

vajadzīgo darba laiku līdz brīdim, kad atjaunota normālā

situācija. Tiklīdz pēc normālās situācijas atjaunošanas

iespējams, kapteinis nodrošina, ka ikvienam jūrniekam, kas ir

strādājis grafikā paredzētajā atpūtas laikā, tiek piešķirts

atbilstošs atpūtas laiks.

B2.3. norādījums

- Darba laiks un atpūtas laiks

B2.3.1.

norādījums - Jaunie jūrnieki

1. Uz jūrniekiem, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, jūrā un

ostā attiecas šādi noteikumi:

a) darba laika ilgums nedrīkst pārsniegt astoņas stundas dienā

un 40 stundas nedēļā, un virsstundas darba laikā jāstrādā tikai

tad, ja tas vajadzīgs drošības apsvērumu dēļ,

b) jānodrošina pietiekams laiks visām ēdienreizēm, un

pārtraukumam dienas galvenās ēdienreizes laikā jābūt vismaz vienu

stundu ilgam, un

c) jānodrošina 15 minūšu atpūtas periods iespējami drīz pēc

katrām divām darba stundām.

2. Izņēmuma kārtā šā norādījuma 1. punkta noteikumus

nepiemēro, ja:

a) tos nevar praktiski piemērot uz klāja, mašīntelpā un

ēdināšanas komandā strādājošiem jaunajiem jūrniekiem, kam jāveic

sardzes pienākumi vai kas strādā darbu maiņās, vai

a) šāda ierobežojuma dēļ pasliktinātos jauno jūrnieku efektīva

apmācība, kas tiek veikta saskaņā ar izstrādātām programmām un

grafikiem.

3. Šādus izņēmuma gadījumus jāuzskaita, norādot to iemeslus,

un šo dokumentu jāparaksta kuģa kapteinim.

4. Šā norādījuma 1. punkts neatbrīvo jaunos jūrniekus no visu

jūrnieku vispārējā pienākuma strādāt ikvienā avārijas situācijā,

kā paredzēts A2.3. standarta 14. punktā.

2.4. noteikums -

Tiesības uz atvaļinājumu

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem

piešķir atbilstošu atvaļinājumu.

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai jūrniekiem, kas strādā uz

tās valsts karoga kuģiem, piešķirtu apmaksātu gadskārtējo

atvaļinājumu piemērotos apstākļos saskaņā ar šā kodeksa

noteikumiem.

2. Jūrniekiem piešķir atvaļinājumu krastā, lai uzlabotos viņu

veselība un labklājība, kā arī lai uzlabotos amata pienākumu

izpilde.

A2.4. standarts

- Tiesības uz atvaļinājumu

1. Katra dalībvalsts izstrādā un pieņem normatīvos aktus,

kuros paredz minimālos standartus par to jūrnieku gadskārtējo

atvaļinājumu, kas strādā uz tās valsts karoga kuģiem, pienācīgi

ņemot vērā jūrnieku īpašās vajadzības attiecībā uz šādu

atvaļinājumu.

2. Ņemot vērā jebkādu koplīgumu vai dalībvalsts normatīvos

aktus, kas paredz atbilstošu aprēķināšanas metodi, kurā ņemtas

vērā jūrnieku īpašās vajadzības šajā sakarā, gadskārtējo

atvaļinājumu ar tiesībām uz darba samaksu aprēķina, pamatojoties

uz vismaz 2,5 kalendārajām dienām nodarbināšanas mēnesī. Veidu,

kā aprēķina darba ilgumu, nosaka kompetentā iestāde vai

izmantojot katrā dalībvalstī esošo atbilstošo mehānismu.

Attaisnotu prombūtni darba laikā neuzskata par gadskārtēju

atvaļinājumu.

3. Ir aizliegts noslēgt jebkādus līgumus par atteikšanos no

minimālā gadskārtējā apmaksātā atvaļinājuma, kas paredzēts šajā

standartā, izņemot gadījumos, kurus noteikusi kompetentā

iestāde.

B2.4. norādījums

- Tiesības uz atvaļinājumu

B2.4.1.

norādījums - Atvaļinājuma aprēķināšana

1. Apstākļos, ko norādījusi kompetentā iestāde vai kas

norādīti attiecīgajā mehānismā katrā dalībvalstī, nereglamentētos

pakalpojumus jāuzskata par daļu no dienesta.

2. Apstākļos, ko norādījusi kompetentā iestāde vai kas

norādīti piemērojamajā koplīgumā, prombūtni darba laikā, lai

apmeklētu apstiprinātu jūrnieku profesionālās izglītības

programmu, vai tādu iemeslu dēļ kā slimība vai savainojums, vai

maternitāte, jāuzskata par daļu no dienesta.

3. Darba samaksai gadskārtējā atvaļinājuma laikā jābūt tikpat

lielai kā jūrnieka parastajam atalgojumam, kas paredzēts

dalībvalsts normatīvajos aktos vai attiecīgajā jūrnieka darba

līgumā. Jūrniekiem, kas nodarbināti uz laiku, kurš īsāks par

vienu gadu, vai, ja darba attiecības tiek izbeigtas, tiesības uz

atvaļinājumu aprēķina proporcionāli.

4. Gadskārtējā apmaksātajā atvaļinājumā neieskaita:

a) valsts noteiktās svētku dienas, kuras kā tādas atzītas kuģa

karoga valstī, neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav gadskārtējā

apmaksātā atvaļinājuma laikā,

b) laiku, kurā jūrnieks nav spējīgs strādāt slimības vai

savainojuma, vai maternitātes dēļ, tādos apstākļos, ko norādījusi

kompetentā iestāde vai kas norādīti attiecīgajā mehānismā katrā

dalībvalstī,

c) īslaicīgu atvaļinājumu, kas jūrniekam piešķirts saskaņā ar

darba līgumu, un

d) jebkāda veida kompensācijas atvaļinājumu, kas piešķirts

apstākļos, kurus norādījusi kompetentā iestāde vai kuri ir

norādīti attiecīgajā mehānismā katrā dalībvalstī.

B2.4.2.

norādījums - Gadskārtējā atvaļinājuma ņemšana

1. Laiku, kurā var ņemt gadskārtējo atvaļinājumu, ja tas nav

paredzēts noteikumā, koplīgumā, ar šķīrējtiesas nolēmumu vai

citādā dalībvalsts praksei atbilstošā veidā, pēc apspriešanās un,

cik iespējams, pēc vienošanās ar iesaistītajiem jūrniekiem vai

viņu pārstāvjiem nosaka kuģa īpašnieks.

2. Jūrniekiem ir tiesības ņemt gadskārtējo atvaļinājumu tajā

vietā, ar ko viņiem ir būtiska saikne un kas parasti ir tā pati

vieta, uz kuru viņiem ir tiesības tikt repatriētiem. Jūrniekiem

nedrīkst pieprasīt ņemt viņiem pienākošos gadskārtējo

atvaļinājumu citā vietā, izņemot tajos gadījumos, kas paredzēti

jūrnieku darba līgumu vai dalībvalsts normatīvajos aktos.

3. Ja jūrniekiem savs gadskārtējais atvaļinājums jāņem vietā,

kas nav atļauta šā norādījuma 2. punktā, viņiem ir tiesības uz

bezmaksas transportēšanu uz vietu, kurā viņus pieņēma darbā vai

rekrutēja, atkarībā no tā, kura vieta atrodas tuvāk viņu mājām;

uzturēšanas izdevumus un citus tiešos izdevumus sedz kuģa

īpašnieks; pārbrauciena laiku neatskaita no jūrnieka gadskārtējā

apmaksātā atvaļinājuma laika.

4. Jūrnieku, kas devies gadskārtējā atvaļinājumā, var atsaukt

tikai galējas nepieciešamības gadījumā un tikai ar šā jūrnieka

piekrišanu.

B2.4.3.

norādījums - Sadalīšana un apvienošana

1. Gadskārtējā apmaksātā atvaļinājuma sadalīšanu daļās vai

šāda gadskārtējā atvaļinājuma apvienošanu attiecībā uz vienu gadu

ar nākamo atvaļinājuma laiku var atļaut kompetentā iestāde vai to

var panākt, izmantojot attiecīgo mehānismu katrā valstī.

2. Ņemot vērā šā norādījuma 1. punktu un ja līgumā, kas

attiecas uz attiecīgo kuģa īpašnieku un attiecīgo jūrnieku, nav

paredzēts citādi, gadskārtējam apmaksātajam atvaļinājumam, kurš

ieteikts šajā norādījumā, jābūt nepārtrauktam laika posmam.

B2.4.4.

norādījums - Jaunie jūrnieki

1. Jāapsver īpaši pasākumi attiecībā uz jaunajiem jūrniekiem,

kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu un kas sešus mēnešus vai

jebkādu īsāku laika posmu saskaņā ar koplīgumu vai jūrnieka darba

līgumu ir bez atvaļinājuma strādājuši uz kuģa, kurš dodas reisos

uz ārzemēm un šajā laikā nav atgriezies jauno jūrnieku pastāvīgās

dzīvesvietas valstī, un turpmāko trīs mēnešu laikā tajā

neatgriezīsies. Šie pasākumi var būt bezmaksas repatriācija uz

vietu, kur viņi pastāvīgās dzīvesvietas valstī tika pieņemti

darbā, lai viņi varētu ņemt atvaļinājumu, kuru viņi ir

nopelnījuši reisa laikā.

2.5. noteikums -

Repatriācija

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki var

atgriezties mājās.

1. Jūrniekiem ir tiesības uz bezmaksas repatriāciju tādos

apstākļos un ar tādiem nosacījumiem, kas paredzēti kodeksā.

2. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem būtu

finansiāls nodrošinājums, ar kuru var jūrniekus pienācīgi

repatriēt saskaņā ar kodeksu.

A2.5. standarts

- Repatriācija

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem uz tās karoga

kuģiem ir tiesības uz repatriāciju šādos apstākļos:

a) ja jūrnieku darba līguma termiņš beidzas laikā, kad viņi

atrodas ārvalstī;

b) ja jūrnieku darba līgumu izbeidz:

i) kuģa īpašnieks vai

ii) jūrnieks pamatotu iemeslu dēļ, kā arī

c) ja jūrnieki vairs nav spējīgi turpmāk pildīt savus

pienākumus saskaņā ar darba līgumu vai nevar to pildīt noteiktos

apstākļos.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās normatīvajos aktos vai

citos pasākumos, vai darba koplīgumos ir atbilstoši noteikumi,

kas paredz:

a) apstākļus, kuros jūrniekiem ir tiesības uz repatriāciju

saskaņā ar šā standarta 1. punkta b) un c) apakšpunktu,

b) maksimālo laika posmu, kas jāpavada uz kuģa, lai jūrniekam

būtu tiesības uz repatriāciju; šis laika posms nedrīkst būt

ilgāks par 12 mēnešiem, un

c) konkrētas tiesības, kas jānodrošina kuģu īpašniekiem

repatriācijas gadījumā, tostarp tiesības saistībā ar

repatriācijas galamērķi, transporta veidu, izdevumiem, kuri

jāsedz, un citiem pasākumiem, kas jāveic kuģu īpašniekiem.

3. Katra dalībvalsts aizliedz kuģu īpašniekiem, uzsākot darba

attiecības ar jūrniekiem, pieprasīt viņiem veikt iepriekšēju

maksājumu, lai segtu repatriācijas izmaksas, un atskaitīt

repatriācijas izmaksas no jūrnieku darba algām vai citām

samaksām, izņemot, ja jūrnieks saskaņā ar dalībvalsts

normatīvajiem aktiem vai citiem pasākumiem, vai piemērojamiem

darba koplīgumiem, būtiski nav pildījis jūrnieka darba līgumā

noteiktās saistības.

4. Dalībvalsts normatīvie akti nedrīkst ierobežot kuģa

īpašnieka tiesības atgūt repatriācijas izmaksas atbilstoši līguma

ar trešo personu noteikumiem.

5. Ja kuģa īpašnieks neveic pasākumus, lai segtu to jūrnieku

repatriācijas izmaksas, kam ir tiesības uz repatriāciju, tad:

a) dalībvalsts karoga kuģa kompetentā iestāde veic attiecīgo

jūrnieku repatriāciju; ja šī iestāde to neveic, tad šo jūrnieku

repatriāciju veic valsts, no kuras viņi jārepatriē, vai valsts,

kuras valsts piederīgie ir attiecīgie jūrnieki, un izdevumus par

repatriāciju piedzen no dalībnieka, kam ir tā valsts karoga

kuģis,

b) jūrnieku izdevumus, kas radušies repatriācijas laikā, no

kuģa īpašnieka piedzen dalībvalsts, kuras karoga kuģis tas

ir,

c) repatriācijas izmaksas jūrnieks nesedz, izņemot gadījumos,

kas paredzēti šā standarta 3. punktā.

6. Ņemot vērā attiecīgos starptautiskos dokumentus, tostarp

1999. gada Starptautisko konvenciju par kuģu arestu, dalībnieks,

kas sedzis repatriācijas izdevumus saskaņā ar šo kodeksu, var

aizturēt attiecīgā kuģa īpašnieka kuģi vai pieprasīt, lai tas

tiek aizturēts, līdz brīdim, kad izdevumi ir atmaksāti saskaņā ar

šā standarta 5. punktu.

7. Katra dalībvalsts veicina to jūrnieku repatriāciju, kas

strādā uz kuģiem, kuri piestāj tās ostās vai šķērso tā

teritoriālos vai iekšējos ūdeņus, kā arī veicina šo jūrnieku

aizvietošanu.

8. Pirmām kārtām dalībvalsts nedrīkst atteikt jebkura jūrnieka

tiesības uz repatriāciju kuģa īpašnieka finansiālo apstākļu dēļ

vai tādēļ, ka kuģa īpašnieks nevar vai nevēlas jūrnieku

aizvietot.

9. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem

jūrniekiem būtu pieejama piemērojamo dalībvalsts normatīvo aktu,

kas attiecas uz repatriāciju, kopija attiecīgā valodā.

B2.5. norādījums

- Repatriācija

B2.5.1

norādījums - Tiesības

1. Jūrniekiem ir tiesības uz repatriāciju:

a) gadījumos, kas paredzēti A2.5. standarta 1. punkta a)

apakšpunktā, pēc tāda paziņojuma termiņa beigām, kas izteikts

saskaņā ar jūrnieku darba līguma noteikumiem,

b) gadījumos, kas paredzēti A2.5. standarta 1. punkta b) un c)

apakšpunktā:

i) slimības vai savainojuma, vai citu medicīnisku stāvokļu,

kuros vajadzīga repatriācija, gadījumā, ja jūrnieka veselības

stāvoklis ir piemērots ceļošanai;

ii) kuģa bojāejas gadījumā;

iii) ja kuģa īpašnieks nav spējīgs turpināt pildīt savus

juridiskos pienākumus vai līgumsaistības kā jūrnieku darba devējs

maksātnespējas, kuģa pārdošanas, kuģa reģistrācijas maiņas

gadījumā vai citu līdzīgu iemeslu dēļ;

iv) ja kuģim jādodas uz karadarbības zonu, kas definēta

dalībvalsts normatīvajos aktos vai jūrnieku darba līgumos, un

jūrnieks nepiekrīt turp doties, un

v) ja darba attiecības tiek izbeigtas vai pārtrauktas

atbilstoši nolēmumam attiecīgās nozares līmenī vai koplīgumam,

vai ja darba attiecības tiek izbeigtas cita līdzīga iemesla

dēļ.

2. Nosakot maksimālo laika posmu, kas jāpavada uz kuģa, lai

jūrniekam būtu tiesības uz repatriāciju saskaņā ar šo kodeksu,

jāņem vērā apstākļi, kas ietekmē jūrnieka darba vidi. Katrai

dalībvalstij, ja iespējams, jācenšas saīsināt šo laika posmu,

ņemot vērā tehnoloģijas jauninājumus un attīstību, un

dalībvalstis var vadīties pēc ieteikumiem, kurus šajā sakarā

izteikusi Apvienotā jūrniecības komisija.

3. Izdevumos, ko saskaņā ar A2.5. standartu sedz kuģa

īpašnieks, jāiekļauj vismaz:

a) izdevumi par ceļošanu uz repatriācijas galamērķi, kas

izvēlēts saskaņā ar šā norādījuma 6. punktu,

b) tādi izdevumi par dzīvošanu un pārtiku, kas radušies, kopš

jūrnieki atstājuši kuģi, līdz brīdim, kad ir sasniegts

repatriācijas galamērķis,

c) darba samaksa un pabalsti, kas jūrniekiem pienākas kopš

kuģa atstāšanas līdz brīdim, kad ir sasniegts repatriācijas

galamērķis, ja tie ir paredzēti dalībvalsts normatīvajos aktos

vai koplīgumos,

d) izmaksas par 30 kg smagas jūrnieku personīgās bagāžas

transportēšanu uz repatriācijas galamērķi, un

e) izdevumi par medicīnisko aprūpi, ja tā vajadzīga, līdz

brīdim, kad jūrnieku veselības stāvoklis ir piemērots ceļošanai

uz repatriācijas galamērķi.

4. Laiku, kas pavadīts, gaidot repatriāciju, un repatriācijas

ceļojuma laiku nedrīkst atskaitīt no apmaksātā atvaļinājuma, kas

pienākas jūrniekiem.

5. Kuģu īpašniekiem jāturpina segt repatriācijas izmaksas līdz

brīdim, kad attiecīgie jūrnieki ir nokļuvuši kodeksā paredzētajā

galamērķī vai ir nodrošināti ar darbu uz kuģa, kas dodas uz vienu

no šiem galamērķiem.

6. Katra dalībvalsts pieprasa, lai kuģu īpašnieki uzņemtos

atbildību par repatriācijas pasākumiem, izmantojot piemērotus un

ātrus līdzekļus. Parasti transportēšanai jāizmanto gaisa

transportu. Dalībvalsts nosaka galamērķus, uz kuriem jūrniekus

var repatriēt. Par galamērķiem var būt valstis, ar kurām

jūrniekiem ir pietiekama saikne, tostarp:

a) vieta, kurā jūrnieks piekritis stāties darba

attiecībās,

b) vieta, kas norādīta koplīgumā,

c) jūrnieka pastāvīgās dzīvesvietas valsts vai

d) šāda līdzīga vieta, par ko ir panākta savstarpēja

vienošanas darba attiecību uzsākšanas laikā.

7. Jūrniekiem ir tiesības izvēlēties vienu no vairākiem

piedāvātajiem galamērķiem, uz kuru viņu repatriēs.

8. Jūrnieki var zaudēt tiesības uz repatriāciju, ja viņi tās

neizmanto saprātīgā termiņā, kas jānosaka dalībvalsts

normatīvajos aktos vai koplīgumos.

B2.5.2.

norādījums - Dalībvalstu sadarbība

1. Jūrniekam, kas pamests ārvalstu ostā un gaida repatriāciju,

kā arī ja jūrnieka repatriācija ir aizkavējusies, ir jāsniedz

visa iespējamā praktiskā palīdzība, ārvalstu ostas valsts

kompetentajai iestādei jānodrošina, ka par radušos situāciju

uzreiz tiek informēts kuģa karoga valsts konsulāts vai vietējais

pārstāvis, kā arī jūrnieka valsts piederības valsts vai

dzīvesvietas valsts.

2. Katra dalībvalsts pārliecinās, vai jūrniekiem tiek sniegti

līdzekļi:

a) lai jūrnieki, kas nodarbināti uz tās karoga kuģa un

nokļuvuši ārvalstu ostā tādu iemeslu dēļ, par ko viņi nav

atbildīgi:

i) varētu atgriezties ostā, kurā attiecīgais jūrnieks tika

pieņemts darbā, vai

ii) varētu atgriezties attiecīgā gadījumā valstī, kuras

pilsonis viņš ir, vai valstī, kurā ir viņa pastāvīgā

dzīvesvieta,

vai

iii) varētu atgriezties ostā, par ko vienojies jūrnieks un

kuģa kapteinis, vai kuģa īpašnieks un ko apstiprinājusi

kompetentā iestāde, vai ja saistībā ar šo ostu ir veikti citi

atbilstoši drošības pasākumi,

b) lai jūrnieki, kas nodarbināti uz ārvalsts karoga kuģa un

nokļuvuši ārvalsts ostā slimības vai savainojuma dēļ, kas iegūts

strādājot uz kuģa, nevis viņu pašu nodarījuma ar iepriekšēju

nodomu dēļ, varētu saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi.

3. Ja jaunie jūrnieki, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, ir

strādājuši uz kuģa vismaz četrus mēnešus un šajā laikā ir

noskaidrojies, ka viņi nav piemēroti dzīvei jūrā, viņiem ir jādod

bezmaksas iespēja tikt repatriētiem no pirmās piemērotās

piestāšanas ostas, kurā atrodas kuģa karoga valsts vai jaunā

jūrnieka valsts piederības vai dzīvesvietas valsts konsulārais

dienests. Paziņojums par šādu repatriāciju, kurā norādīti

iemesli, jānosūta iestādei, kas izsniegusi dokumentus, saskaņā ar

kuriem jauno jūrnieku pieņēma darbā uz kuģa.

2.6. noteikums -

Atlīdzība jūrniekam kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem

tiek piešķiras atlīdzība kuģa pazušanas vai nogrimšanas

gadījumā.

1. Jūrniekiem ir tiesības saņemt atbilstošu atlīdzinājumu, ja

jūrnieks tiek savainots, cieš zaudējumus vai paliek bez darba

kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā.

A2.6. standarts

- Atlīdzība jūrniekam kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā

1. Katra dalībvalsts izstrādā noteikumus, kuros paredz, ka

jebkura kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā kuģa īpašnieks

izmaksā katram uz kuģa strādājošam jūrniekam atlīdzību par

palikšanu bez darba kuģa pazušanas vai nogrimšanas dēļ.

2. Šā standarta 1. punktā minētie noteikumi neskar nekādas

citas jūrnieka tiesības, kas var but noteiktas attiecīgās

dalībvalsts normatīvajos aktos attiecībā uz zaudējumiem vai

savainojumiem kuģa pazušanas vai nogrimšanas dēļ.

B2.6. norādījums

- Atlīdzība jūrniekam kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā

B2.6.1.

norādījums - Atlīdzības par bezdarbu aprēķināšana

1. Atlīdzību par bezdarbu kuģa pazušanas vai nogrimšanas dēļ

jāmaksā par tām dienām, kuras jūrnieks faktiski paliek bez darba,

ņemot vērā darba algas likmi, kas paredzēta darba līgumā, bet

kopējo atlīdzības apjomu katram jūrniekam var ierobežot līdz divu

mēnešu darba algai.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrnieki, lai saņemtu šādu

atlīdzību, var izmantot tādus pašus tiesiskās aizsardzības

līdzekļus, kas paredzēti, lai atgūtu neizmaksātās dienesta laikā

nopelnītās darba algas.

2.7. noteikums -

Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki

strādā uz kuģiem, uz kuriem ir pietiekami liela apkalpe, lai kuģa

darbība būtu droša un efektīva, un tas būtu aizsargāts.

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz visiem tās karoga kuģiem

būtu pietiekams skaits jūrnieku, lai nodrošinātu, ka kuģis

darbojas droši, efektīvi un ir aizsargāts visos apstākļos, ņemot

vērā bažas par jūrnieku nogurumu un katra reisa būtību un

apstākļus.

A2.7. - Kuģu

apkalpes komplektēšanas normas

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz visiem tās karoga kuģiem

būtu pietiekams skaits jūrnieku, lai nodrošinātu, ka kuģis

darbojas droši, efektīvi un ir aizsargāts. Uz katra kuģa jābūt

tik lielai apkalpei, kas pēc skaita un kvalifikācijas ir

atbilstoša, lai jebkādos darbības apstākļos nodrošinātu kuģa un

tā apkalpes drošību un aizsardzību saskaņā ar apliecību par kuģu

apkalpes minimālo sastāvu vai tā ekvivalentu, kuru izsniegusi

kompetentā iestāde, kā arī lai ievērotu šīs konvencijas

normas.

2. Nosakot, apstiprinot un pārskatot kuģu apkalpes

komplektēšanas normas, kompetentā iestāde ņem vērā to, ka ir

jāizvairās vai pēc iespējas jāsamazina darba laiks, lai

nodrošinātu pietiekamu atpūtas laiku un mazinātu nogurumu, kā arī

ņem vērā attiecīgo starptautisko dokumentu par komandas

komplektēšanas normām principus, jo īpaši to dokumentu, ko

izstrādājusi Starptautiskā jūrniecības organizācija.

3. Nosakot kuģu apkalpes komplektēšanas normas, kompetentā

iestāde ņem vērā visas prasības par pārtiku un ēdināšanu, kas

paredzētas 3.2. noteikumā un A3.2. standartā.

B2.7. norādījums

- Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

B2.7.1

norādījums - Strīdu izšķiršana

1. Katra dalībvalsts uztur vai nodrošina, ka tiek uzturēts

efektīvs mehānisms sūdzību vai strīdu par kuģu apkalpes

komplektēšanas normām izskatīšanai un izšķiršanai.

2. Šāda mehānisma darbībā jāiesaista pārstāvji no kuģu

īpašnieku un jūrnieku organizācijām, piedaloties vai

nepiedaloties citām personām vai iestādēm.

2.8. noteikums -

Jūrnieku karjeras izaugsme, kvalifikācijas paaugstināšana un

darba iespējas

Mērķis: Veicināt jūrnieku karjeras

izaugsmi, kvalifikācijas paaugstināšanu un darba iespējas.

1. Katra dalībvalsts pieņem valsts politiku, lai veicinātu

nodarbinātību jūrniecības nozarē un sekmētu jūrnieku karjeras

izaugsmi, kvalifikācijas paaugstināšanu un plašākas darba

iespējas jūrniekiem, kas pastāvīgi dzīvo tās valsts

teritorijā.

A2.8. standarts

- Jūrnieku karjeras izaugsme, kvalifikācijas paaugstināšana un

darba iespējas

1. Katra dalībvalsts izstrādā vadlīnijas, lai veicinātu

jūrnieku karjeras izaugsmi, kvalifikācijas paaugstināšanu un

darba iespējas, lai jūrniecības nozari nodrošinātu ar stabilu un

kompetentu darbaspēku.

2. Šā standarta 1. punktā minēto vadlīniju mērķis ir jūrnieku

kompetences, kvalifikācijas un darba iespēju uzlabošana.

3. Katra dalībvalsts pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu

īpašnieku un jūrnieku organizācijām nosaka skaidrus profesionālās

orientācijas, izglītības un apmācības mērķus, ieskaitot pastāvīgu

apmācību jūrniekiem, kuru pienākumi uz kuģa galvenokārt ir

saistīti ar kuģu drošu darbību un navigāciju.

B2.8. norādījums

- Jūrnieku karjeras izaugsme, kvalifikācijas paaugstināšana un

darba iespējas

B2.8.1.

norādījums - Jūrnieku karjeras izaugsmes, kvalifikācijas

paaugstināšanas un darba iespēju veicināšanas pasākumi

1. Pasākumi A2.8. standartā minēto mērķu sasniegšanai var

ietvert:

a) tādu līgumu noslēgšanu ar kuģa īpašnieku vai kuģu īpašnieku

organizāciju līgumus, kuros paredzēta karjeras izaugsme un

kvalifikācijas paaugstināšana, vai

b) tādu pasākumu veikšanu, lai veicinātu nodarbinātību,

izveidojot un uzturot tādus reģistrus vai sarakstus ar

kategorijām, kuros iekļauj kvalificētus jūrniekus, vai

c) jūrnieku turpmākas apmācības vai izglītošanas iespēju gan

uz kuģa, gan krastā veicināšanu, lai nodrošinātu kvalifikācijas

paaugstināšanu un zināšanu nodošanu, lai nodrošinātu un saglabātu

pienācīgu darbu, uzlabotu individuālās nodarbinātības izredzes un

pielāgotos tehnoloģiju un darba tirgus mainīgajiem apstākļiem

jūrniecības nozarē.

B 2.8.2.

norādījums - Jūrnieku reģistrs

1. Ja jūrnieku nodarbinātību nosaka pēc reģistriem vai

sarakstiem, šajos reģistros vai sarakstos jāiekļauj visas

jūrnieku amatu kategorijas tādā veidā, kā noteikts dalībvalsts

normatīvajos aktos vai dalībvalsts praksē, vai koplīgumā.

2. Jūrniekiem, kas iekļauti šādā reģistrā vai sarakstā, jādod

priekšroka darbam jūrā.

3. Jūrniekiem, kas iekļauti šādā reģistrā vai sarakstā, jāvar

uzsākt darbu tādā veidā, kā norādīts dalībvalsts normatīvajos

aktos, praksē vai koplīgumā.

4. Tiktāl, cik to atļauj dalībvalsts normatīvie akti, jūrnieku

skaitu šādos reģistros vai sarakstos periodiski jāpārskata, lai

sasniegtu tādu skaitu, kas piemērots jūrniecības nozares

vajadzībām.

5. Ja jūrnieku skaits šādā reģistrā vai sarakstā ir

jāsamazina, tad jāveic attiecīgie pasākumi, lai novērstu vai pēc

iespējas samazinātu kaitīgu ietekmi uz jūrniekiem, ņemot vērā

ekonomisko un sociālo stāvokli attiecīgajā valstī.

3. sadaļa.

Dzīvojamās telpas, atpūtai paredzētais aprīkojums, pārtika un

ēdināšana

3.1. noteikums -

Dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais aprīkojums

Mērķis: nodrošināt, lai jūrniekiem

uz kuģa būtu pienācīgas dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais

aprīkojums.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai uz tās karoga kuģiem

jūrniekiem darbam vai/un dzīvošanai uz kuģa būtu nodrošinātas un

tiktu uzturētas pienācīgas dzīvojamās telpas un atpūtai

paredzētais aprīkojums, kurš atbilst jūrnieka veselības stāvokļa

un labklājības veicināšanai.

2. Kodeksa prasības, ar ko īsteno šo noteikumu, kurš ir

saistīts ar kuģu būvniecību un aprīkošanu, attiecas tikai uz

kuģiem, kas uzbūvēti datumā, kurā šī konvencija stājas spēkā

attiecīgajai dalībvalstij, vai pēc tā. Attiecībā uz kuģiem, kas

būvēti pirms minētā datuma, paliek spēkā tās prasības par kuģu

būvniecību un aprīkošanu, kuras izklāstītas 1949. gada

pārskatītajā Konvencijā par apkalpes telpām (nr. 92) un 1970.

gada Konvencijā par apkalpes telpām (papildus noteikumi) (nr.

133), tiktāl, cik tās bija spēkā pirms minētā datuma saskaņā ar

attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem aktiem vai praksi. Kuģi

uzskata par uzbūvētu tajā dienā, kad tiek ielikts ķīlis vai kad

tas ir līdzīgā būvniecības posmā.

3. Ja skaidri nav norādīts citādi, jebkura prasība saskaņā ar

kodeksa grozījumu, kas attiecas uz noteikumiem par jūrnieku

dzīvojamām telpām un atpūtai paredzēto aprīkojumu, attiecas tikai

uz kuģiem, kuru būve pabeigta dienā, kurā grozījums stājas spēkā

attiecīgajai dalībvalstij, vai pēc tā.

A3.1. standarts

- Dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais aprīkojums

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros nosaka, ka

tās karoga kuģi:

a) atbilst minimālajiem standartiem, lai nodrošinātu, ka

jūrnieku dzīvojamās telpas, darbs un/vai dzīvošana uz kuģa ir

droša, pienācīga un atbilstoša attiecīgajiem šā standarta

noteikumiem, un

b) tiek pārbaudīti, lai nodrošinātu

standartu sākotnēju un turpmāku izpildi.

2. Izstrādājot un piemērojot normatīvos aktus, lai īstenotu šo

standartu, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām

kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām:

a) ņem vērā 4.3. noteikumu un ar to saistītos kodeksa

noteikumus par veselības aizsardzību, drošību, kā arī par

nelaimes gadījumu novēršanu, ņemot vērā to jūrnieku īpašās

vajadzības, kas dzīvo un strādā uz kuģa, un

b) pienācīgi apsver šā kodeksa B daļā esošos norādījumus.

3. Pārbaudes, ka paredzētas saskaņā ar 5.1.4. noteikumu, veic,

ja:

a) kuģi reģistrē vai pārreģistrē, vai

b) jūrnieku dzīvojamās telpas uz kuģa

ir būtiski izmainītas.

4. Kompetentā iestāde īpašu uzmanību pievērš tam, lai

nodrošinātu šīs konvencijas prasību īstenošanu saistībā ar:

a) kajīšu un citu dzīvojamo telpu lielumu;

b) apkuri un ventilāciju;

c) troksni, vibrāciju un citiem apkārtējiem faktoriem;

d) sanitārajām labierīcībām;

e) apgaismojumu, un

f) medicīniskās palīdzības telpām.

5. Katras dalībvalsts kompetentā iestāde pieprasa, lai uz tās

valsts karoga kuģiem tiktu ievēroti šā standarta 6.-17. punktā

izklāstītie minimālie standarti par dzīvojamām telpām un atpūtai

paredzēto aprīkojumu uz kuģa.

6. Attiecībā uz dzīvojamām telpām jāievēro šādas vispārējas

prasības:

a) jūrnieku dzīvojamās telpās jāievēro piemērots

gabarītaugstums; minimālais atļautais gabarītaugstums visās

jūrnieku dzīvojamās telpās, pa kurām paredzēta pilnīgi brīva

pārvietošanās, drīkst būt 203 centimetri; kompetentā iestāde var

atļaut samazināt gabarītaugstumu jebkurā dzīvojamā telpā vai

telpas daļā, ja šis samazinājums:

i) ir saprātīgs, un

ii) neradīs jūrniekiem neērtības;

b) dzīvojamai telpai jābūt atbilstoši izolētai;

c) uz kuģiem, kas nav pasažieru kuģi, kā definēts 2. noteikuma

e) un f) apakšpunktā 1974. gada grozītajā Starptautiskajā

konvencijā par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras

(SOLAS Konvencija), guļamtelpām jāatrodas virs kravas

ūdenslīnijas kuģa vidusdaļā vai pakaļgalā, izņemot, ja kuģa

lielums, veids vai paredzētais dienesta veids nosaka citu

atrašanās vietu, guļamtelpas var atrasties kuģa priekšējā daļā,

bet nekādā gadījumā pirms triecienstarpsienas;

d) pasažieru kuģos un īpašos kuģos, kas būvēti atbilstoši

1983. gada Starptautiskās jūrniecības organizācijas Kodeksam par

speciālo kuģu drošību un tā turpmākajām versijām (turpmāk tekstā

"speciālie kuģi"), kompetentā iestāde, ar nosacījumu, ka ir

veikti pasākumi, lai uzlabotu apgaismojumu un ventilāciju, var

atļaut, ka guļamtelpas atrodas zem kravas ūdenslīnijas, bet

nekādā gadījumā tieši zem darba gaiteņiem;

e) guļamtelpās nedrīkst būt tiešas atveres uz kravas telpu un

mašīntelpu vai uz kambīzi, pieliekamo, žāvētavu vai kopējām

sanitārajām telpām; šai starpsienas daļai, kas atdala šīs telpas

no guļamtelpām un ārējām starpsienām, jābūt no tērauda vai citas

apstiprinātas vielas, kas ir ūdensnecaurlaidīga un

hermētiska;

f) materiāliem, kas izmantoti iekšējo starpsienu

konstrukcijās, kā arī panelējumam un aizsargpārklājumam, grīdām

un metinājumiem jābūt piemērotiem vajadzīgajam nolūkam un jāsekmē

veselīga vide;

g) jānodrošina pietiekams apgaismojums un ūdens novadīšana,

h) dzīvojamām telpām, atpūtai un ēdināšanai paredzētajam

aprīkojumam jāatbilst 4.3. noteikuma prasībām un ar tām

saistītajām kodeksa normām par veselības aizsardzību un drošību,

kā arī par nelaimes gadījumu novēršanu attiecībā uz tāda riska

novēršanu, kas saistīts ar pakļaušanu trokšņa un vibrācijas vai

citu apkārtējo faktoru un uz kuģa esošo ķimikāliju kaitīgam

līmenim, un jānodrošina jūrniekiem pieņemama darba un dzīvošanas

vide uz kuģa.

7. Attiecībā uz ventilāciju un apkuri jāievēro šādas

prasības:

a) guļamtelpās un ēdnīcās jābūt atbilstošai ventilācijai;

b) kuģiem jābūt aprīkotiem ar gaisa kondicionieriem jūrnieku

dzīvojamās telpās, ikvienā atsevišķā radio telpā un ikvienā

centralizētajā iekārtu kontroles telpā, izņemot tos kuģus, kas

regulāri iesaistīti pārvadājumos mērenos klimatiskos

apstākļos;

c) visu sanitāro telpu ventilācijai jābūt atvērtai uz ārējo

vidi un atsevišķai no citu dzīvojamo telpu ventilācijas, un

d) izmantojot piemērotu apkures sistēmu, jānodrošina

atbilstoša apsildīšana, izņemot uz kuģiem, kas kursē tikai

tropiskos klimatiskos apstākļos.

8. Attiecībā uz prasībām par apgaismojumu, ņemot vērā īpašus

pasākumus, kas var būt atļauti uz pasažieru kuģiem, guļamtelpās

un kopkajītēs jābūt dabīgam apgaismojumam, kurš papildināts ar

pietiekamu mākslīgo apgaismojumu.

9. Ja uz kuģa ir vajadzīgas guļamtelpas, tām jāatbilst šādām

prasībām par guļamtelpām:

a) kuģos, kas nav pasažieru kuģi, katram jūrniekam jānodrošina

sava guļamtelpa, bet attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir

mazāka par 3000, vai speciāliem kuģiem kompetentā iestāde pēc

apspriešanās ar attiecīgo kuģu īpašnieku un jūrnieku organizāciju

var noteikt izņēmumus no šīm prasībām;

b) vīriešiem un sievietēm jānodrošina atsevišķas

guļamtelpas;

c) guļamtelpām jābūt pietiekami lielām un pienācīgi aprīkotām,

lai nodrošinātu pietiekamas ērtības un veicinātu tīrību;

d) jebkādos apstākļos katram jūrniekam nodrošina atsevišķu

guļvietu;

e) minimālie guļvietas izmēri drīkst būt 198 centimetri garumā

un 80 centimetri platumā;

f) guļamtelpā, kurā atrodas viena guļvieta, grīdas laukums

nedrīkst būt mazāks par:

i) 4,5 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir mazāka par

3000;

ii) 5,5 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir lielāka

par 3000, bet mazāka par 10000;

iii) 7 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir lielāka par

10000.

g) taču lai kuģos, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000,

pasažieru kuģos un speciālos kuģos varētu izbūvēt guļamtelpas ar

vienu guļvietu, kompetentā iestāde var noteikt mazāku grīdas

laukumu;

h) kuģos, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000 un kuri nav

pasažieru kuģi un speciālie kuģi, guļamtelpās drīkst gulēt ne

vairāk kā divi jūrnieki; šādu guļamtelpu grīdas laukums nedrīkst

būt mazāks par 7 kvadrātmetriem;

i) pasažieru kuģos un speciālos kuģos grīdas laukums

guļamtelpās, kas paredzētas jūrniekiem, kuri neveic kuģa

virsnieka pienākumus, nedrīkst būt mazāks par:

i) 7,5 kvadrātmetriem kajītēs, kurās dzīvo divas personas;

ii) 11,5 kvadrātmetriem kajītēs, kurās dzīvo trīs

personas;

iii) 14,5 kvadrātmetriem kajītēs, kurās dzīvo četras

personas.

j) speciālos kuģos guļamtelpās drīkst apmesties vairāk nekā

četras personas, bet šo guļamtelpu grīdas laukums nedrīkst būt

mazāks par 3,6 kvadrātmetriem uz vienu personu;

k) kuģos, kas nav pasažieru kuģi un speciālie kuģi,

guļamtelpās jūrniekiem, kas veic kuģa virsnieku pienākumus, ja

nav pieejama privāta dzīvojamā vai atpūtas telpa, grīdas laukums

uz vienu personu nedrīkst būt mazāks par:

i) 7,5 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir mazāka par

3000;

ii) 8,5 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir lielāka

par 3000, bet mazāka par 10000;

iii) 10 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir lielāka

par 10000.

l) pasažieru kuģos un speciālos kuģos grīdas laukums kajītēs,

kas paredzēts jūrniekiem, kuri veic kuģa virsnieku pienākumus, ja

nav pieejama privāta dzīvojamā vai atpūtas telpa, nedrīkst būt

mazāks par 7,5 kvadrātmetriem uz vienu personu jaunāko virsnieku

kajītēs un mazāks par 8,5 kvadrātmetriem uz vienu personu vecāko

virsnieku kajītēs; jaunākie virsnieki ir tie, kas pilda izpildes

līmeņa funkcijas, bet vecākie virsnieki - vadības līmeņa

funkcijas;

m) kuģa kapteinim, vecākajam mehāniķim un vecākajam

navigācijas virsniekam papildus guļamtelpām pienākas blakus esoša

dzīvojamā telpa, atpūtas telpa vai līdzvērtīga papildu telpa;

attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000,

kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgo kuģu īpašnieku

un jūrnieku organizāciju var noteikt izņēmumus saistībā ar šo

prasību;

n) katram iemītniekam pienākas mēbeles, tostarp drēbju skapis,

kura tilpums nav mazāks par 475 litriem, un atvilktne vai

līdzvērtīga telpa, kuras tilpums nav mazāks par 56 litriem; ja

atvilktne atrodas drēbju skapī, tad kopējais drēbju skapja

tilpums nedrīkst būt mazāks par 500 litriem; skapī jābūt

plauktam, un skapim jābūt aizslēdzamam, lai nodrošinātu

privātumu;

o) katrā guļamtelpā jābūt galdam vai rakstāmgaldam, kas var

būt piestiprināts, nolaižams vai izvelkams; telpā jābūt arī

vajadzīgajam ērtu sēdvietu skaitam.

10. Attiecībā uz ēdnīcām jāievēro šādas prasības:

a) ēdnīcām jāatrodas atsevišķi no guļamtelpām un pēc iespējas

tuvāk kambīzei; attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka

par 3000, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām

kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām var noteikt izņēmumus

attiecībā uz šo prasību, un

b) ēdnīcām jābūt piemērota lieluma, ērtām, un atbilstoši

iekārtotām un aprīkotām (tostarp papildu ēdamtelpa), ņemot vērā

jūrnieku skaitu, kas tās var izmantot vienlaicīgi jebkurā laikā;

jāizstrādā attiecīgi noteikumi atsevišķām vai kopējām ēdnīcu

telpām.

11. Attiecībā uz sanitārajām telpām jāievēro šādas

prasības:

a) visiem jūrniekiem jābūt ērtai pieejai kuģa sanitārajām

telpām, kas atbilst minimālajiem veselības un higiēnas

standartiem, kā arī saprātīgiem ērtības standartiem; vīriešiem un

sievietēm jānodrošina atsevišķas sanitārās telpas;

b) sanitārajām telpām jābūt ērti pieejamām no komandtiltiņa un

mašīntelpas vai mašīntelpas kontroles centra tuvumā; attiecībā uz

kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000, kompetentā iestāde

pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizācijām var noteikt izņēmumus saistībā ar šo prasību;

c) uz visiem kuģiem ērtā vietā jābūt vismaz vienai tualetei,

vienai izlietnei un vienai vannai un/vai dušai uz katrām sešām

vai mazāk personām, kurām nav personīgo telpu;

d) katrā guļamtelpā, izņemot uz pasažieru kuģiem, jābūt vienai

izlietnei, kurā pieejams tekošs karstais un aukstais saldūdens,

izņemot, ja šāda izlietne atrodas privātā vannas istabā;

e) pasažieru kuģos, kas parasti dodas reisos, kuri nav ilgāki

par četrām stundām, kompetentā iestāde var paredzēt īpašus

pasākumus vai samazināt vajadzīgo telpu skaitu, un

f) tekošam karstajam un aukstajam saldūdenim jābūt pieejamam

visās mazgāšanās vietās.

12. Attiecībā uz medicīniskās palīdzības telpām jāievēro

prasības, ka uz kuģiem, uz kuriem atrodas 15 vai vairāk jūrnieku

un kuri dodas reisos, kas ilgāki par trim dienām, jāatrodas

atsevišķai telpai, kuru izmanto tikai medicīniskām vajadzībām;

kompetentā iestāde var noteikt mazākas prasības kuģiem, kas

iesaistīti pārvadājumos piekrastē; apstiprinot uz kuģa esošu

medicīnisko telpu, kompetentā iestāde pārliecinās, ka šī telpa

jebkādos laika apstākļos būs viegli pieejama, būs ērta

iemītniekiem un sekmēs ātras un atbilstošas palīdzības

saņemšanu.

13. Jābūt pieejamai pienācīgi aprīkotai veļas mazgātavai.

14. Uz visu kuģu atklātajiem klājiem jābūt vietai, kas

pieejama jūrniekiem, kad viņi neveic savus pienākumus, un tai

jābūt pietiekami lielai, ņemot vērā kuģa lielumu un uz kuģa esošo

jūrnieku skaitu.

15. Uz visiem kuģiem jābūt atsevišķiem birojiem vai kuģa

kopējam birojam, ko var izmantot jūrnieki, kuri strādā klāja vai

mašīntelpas komandā; attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir

mazāka par 3000, kompetentā iestādē pēc apspriešanās ar

attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām var noteikt

izņēmumu saistībā ar šo prasību.

16. Kuģus, kas regulāri dodas uz ostām, kurās mitinās moskīti,

aprīko ar ierīcēm, kā to pieprasījusi kompetentā iestāde.

17. Uz kuģa visiem jūrniekiem piedāvā atpūtai piemērotu

aprīkojumu, ērtības un pakalpojumus, kas atbilst uz kuģiem

dzīvojošo un strādājošo jūrnieku īpašajām vajadzībām, ņemot vērā

4.3. noteikumu un saistītos kodeksa noteikumus par veselības

aizsardzību, drošību un nelaimes gadījumu novēršanu.

18. Kompetentā iestāde pieprasa, lai uz kuģiem ar kapteiņa

atļauju vai viņa pavadībā tiktu veiktas regulāras pārbaudes, lai

nodrošinātu, ka jūrnieku dzīvojamās telpas ir tīras, pieņemami

apdzīvojamas un labā stāvoklī. Katras šādas pārbaudes rezultātus

pieraksta un tiem jābūt pieejamiem pārskatīšanai.

19. Attiecībā uz kuģiem, uz kuriem ir vajadzība bez

diskriminācijas ņemt vērā dažādas raksturīgas reliģiskās un

sociālās ieražas, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar

attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām var atļaut

veikt nelielas izmaiņas saistībā ar šo standartu ar nosacījumu,

ka šādu izmaiņu dēļ jūrniekiem pieejamais aprīkojums netiek

padarīts mazāk labvēlīgs nekā tas, kas būtu pieejams, piemērojot

šo standartu.

20. Katra dalībvalsts pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu

īpašnieku un jūrnieku organizācijām attiecībā uz kuģiem, kuru

bruto tilpība ir mazāka par 200, var noteikt izņēmumus, ja tas ir

lietderīgi, ņemot vērā kuģa lielumu un uz kuģa esošo personu

skaitu, saistībā ar prasībām, kas noteiktas šajās šā standarta

normās:

a) 7.punkta b) apakšpunktā, 11.punkta d)apakšpunktā un

13.punktā, un

b) 9.punkta f)apakšpunktā un h) l)apakšpunktā (ieskaitot)

tikai attiecībā uz grīdas laukumu.

21. Jebkādus izņēmumus saistībā ar šā standarta prasībām var

noteikt tikai tad, ja tie ir atļauti šajā standartā, un tikai

tādos apstākļos, kuros šādiem izņēmumiem ir spēcīgs pamatojums,

kā arī ja tie aizsargā jūrnieku veselību un drošību.

B3.1. norādījums

- Dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais aprīkojums

B3.1.1.

norādījums - Plānojums un būvniecība

1. Ārējām guļamtelpu un ēdnīcu starpsienām jābūt atbilstoši

izolētām. Visām iekārtu šahtām un kambīžu ārējām starpsienām, kā

arī citu telpu, kurās rodas siltums, ārējām starpsienām jābūt

atbilstoši izolētām, ja pastāv iespēja, ka uz blakus esošajām

dzīvojamām telpām vai gaiteņiem var notikt siltumiedarbība.

Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu aizsardzību pret

siltumiedarbību, ko rada ūdens tvaiks un/vai karstā ūdens

caurules.

2. Guļamtelpas, ēdnīcas, atpūtas telpas un dzīvojamo telpu

nodalījumā esošos gaiteņus atbilstoši jāizolē, lai novērstu

kondensāciju vai pārkaršanu.

3. Starpsienu virsmai un klāja segumam jābūt no materiāla,

kura virsmu var viegli notīrīt. Nedrīkst izmantot konstrukcijas,

kurās varētu mitināties kaitēkļi.

4. Guļamtelpu un ēdnīcu starpsienu virsmai un klāju segumam

jābūt viegli tīrāmam un gaišā krāsā ar izturīgu, netoksisku

apdari.

5. Klājus visās jūrnieku dzīvojamās telpās jābūvē no

apstiprināta materiāla un konstrukcijām, kā arī to virsmām, jābūt

neslīdošām, mitrumnecaurlaidīgām un viegli tīrāmām.

6. Ja grīdas segumi ir veidoti no kompozītmateriāliem,

salaidumu malas jāprofilē, lai izvairītos no spraugām.

B3.1.2.

norādījums - Ventilācija

1. Guļamtelpu un ēdnīcu ventilācijas sistēmu jākontrolē, lai

nodrošinātu, ka gaiss ir pieņemamā stāvoklī, kā arī lai

nodrošinātu pietiekamu gaisa plūsmu visos laika un klimata

apstākļos.

2. Gaisa kondicionēšanas sistēmām, neatkarīgi no tā, vai tās

ir ar centralizētu vai individuālu kontroli, jābūt izstrādātām

tā, lai:

a) tās nodrošinātu pieņemamu gaisa temperatūru un relatīvo

mitrumu salīdzinājumā ar šiem rādītājiem ārpusē, nodrošinātu

pietiekamu gaisa cirkulāciju visās telpās, kurās darbojas gaisa

kondicionieri, kā arī ņemot vērā īpašības attiecībā uz to darbību

jūrā, un tās nedrīkst radīt pārāk lielu troksni un vibrāciju,

b) sekmētu vieglu tīrīšanu un dezinfekciju, lai novērstu vai

kontrolētu slimību izplatīšanos.

3. Elektroenerģija gaisa kondicionieru darbībai un citām

ventilācijas sistēmas daļām, kas paredzētas šā norādījuma

iepriekšējos punktos, jānodrošina visos paredzētajos apstākļos un

visu laiku, kad jūrnieki dzīvo vai strādā uz kuģa. Taču šo

elektroenerģiju nav jānodrošina no avārijas elektroenerģijas

avota.

B3.1.3.

norādījums - Apkure

1. Apkures sistēmai jūrnieku dzīvojamās telpās jādarbojas visu

laiku, kad jūrnieki dzīvo vai strādā uz kuģa, un apstākļos, kuros

tas ir vajadzīgs.

2. Visos kuģos, kuros ir vajadzīga apkures sistēma, apkuri

nodrošina ar karstā ūdens, silta gaisa, elektrības, ūdens tvaika

vai to ekvivalentu palīdzību. Tomēr siltuma nodrošināšanai

dzīvojamās telpās un to tuvumā nedrīkst izmantot ūdens tvaiku.

Apkures sistēmai jūrnieku dzīvojamās telpās jāspēj uzturēt

pieņemamu temperatūru parastajos laika un klimatiskajos apstākļos

rajonā, kurā attiecīgais kuģis veic pārvadājumus. Kompetentā

iestāde paredz standartus, kas jānodrošina.

3. Radiatorus un citas apkures ierīces jānovieto un, ja

vajadzīgs, jānorobežo, lai izvairītos no uzliesmošanas vai

briesmām, vai neērtībām, kas var rasties iemītniekiem.

B3.1.4.

norādījums - Apgaismojums

1. Visos kuģos jūrnieku dzīvojamās telpās jābūt elektriskajam

apgaismojumam. Ja elektroenerģija apgaismojumam netiek

nodrošināta no diviem neatkarīgiem avotiem, tad jānodrošina

papildu apgaismojums, uzstādot atbilstošas lampas vai gaismas

ierīces, kuras var izmantot ārkārtas apstākļos.

2. Guļamtelpās galvgalī pie katras guļvietas jāuzstāda lampa,

ko var izmantot lasīšanai.

3. Kompetentā iestāde nosaka atbilstošus standartus dabīgajam

un mākslīgajam apgaismojumam.

B3.1.5.

norādījums - Guļamtelpas

1. Uz kuģa jānodrošina pietiekams tādu guļvietu skaits, kas ir

pēc iespējas ērtākas jūrniekam, kā arī dzīvesbiedram, kurš ir

kopā ar jūrnieku.

2. Ja kuģis ir pietiekami liels, darbība, kam tas ir paredzēts

un kuģa plānojums to pieļauj, tad, ciktāl tas ir saprātīgi un

iespējams, guļamtelpas jāplāno un jāaprīko ar privātajām vannas

istabām, ieskaitot tualeti, lai sniegtu iemītniekiem saprātīgas

ērtības un veicinātu tīrību.

3. Tiktāl, cik iespējams, jūrnieku guļamtelpas jāizvieto tā,

lai sardzes jūrnieki dzīvotu atsevišķi un lai jūrnieki, kas

strādā dienas laikā, nedzīvotu vienā kajītē ar sardzes

jūrniekiem.

4. Ja jūrnieki veic apakšvirsnieku pienākumus, guļamtelpā

nedrīkst mitināties vairāk par divām personām.

5. Jāapsver, vai A3.1.standarta 9.punkta m)apakšpunktā minētās

telpas piešķirt arī otrajam mehāniķim, ja tas ir praktiski

iespējams.

6. Laukumu, ko aizņem guļvietas un skapīši, kumodes un

sēdvietas ieskaita grīdas laukuma aprēķinos. Mazas un neregulāri

konstruētas telpas, kuras efektīvi nepalielina telpu, pa ko var

pārvietoties, un kurās nevar novietot mēbeles, šajos aprēķinos

neņem vērā.

7. Guļvietas drīkst novietot ne augstāk kā divos līmeņos; ja

guļvietas novieto pie kuģa ārējās starpsienas, tad tās novieto

tikai vienā līmenī, un sānu apgaismojumam jāatrodas virs

guļvietas.

8. Apakšējā guļvieta jānovieto ne zemāk kā 30 centimetrus virs

grīdas; augšējai guļvietai jāatrodas aptuveni vidū starp apakšējo

guļvietu un klāja seguma šķērssiju apakšdaļu.

9. Guļvietas rāmim un švertam, ja tāds uzstādīts, jābūt

izgatavotam no apstiprināta materiāla, tam jābūt izturīgam,

gludam, nerūsējošam un tajā nedrīkst mitināties kaitēkļi.

10. Ja guļvietas rāmis ir izgatavots no cauruļveida

konstrukcijas, tai jābūt pilnībā noslēgtai un tajā nedrīkst būt

caurumi, pa kuriem tajā var iekļūt kaitēkļi.

11. Katrā guļvietā jābūt ērtam matracim, kuram apakša ir

pārvilkta ar amortizācijas materiālu, vai matracim, kurš pilnībā

pārvilkts ar amortizācijas materiālu, tostarp jānodrošina

atsperots pamats vai atsperu matracis. Matracim un amortizācijas

materiālam, jābūt izgatavotam no apstiprināta materiāla. Nedrīkst

izmantot pildījumu, kurā var mitināties kaitēkļi.

12. Ja viena guļvieta atrodas virs otras, tad zem augšējās

guļvietas apakšējā matrača vai atsperotā pamata jānovieto

putekļus necaurlaidīga pamatne.

13. Mēbelēm jābūt izgatavotām no gluda, izturīga materiāla,

kas nedeformējas un nerūsē.

14. Guļamtelpās jābūt aizkariem vai to ekvivalentam pret sānu

apgaismojumu.

15. Guļamtelpās jābūt spogulim, nelielam skapītim tualetes

piederumiem, grāmatu plauktam un pietiekamam daudzumam drēbju

pakaramo.

B3.1.6.

norādījums - Ēdnīcas

1. Ēdnīcas telpa var būt kopēja vai atsevišķa. Lēmums šajā

sakarā jāpieņem pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku

pārstāvjiem, un to apstiprina kompetentā iestāde. Jāņem vērā tādi

faktori kā kuģa lielums un jūrnieku kultūras, reliģiskās un

sociālās vajadzības.

2. Ja ir nolemts jūrniekiem nodrošināt atsevišķas ēdnīcas

telpas, tad atsevišķas ēdnīcas jānodrošina:

a) kapteinim un virsniekiem, un

b) apakšvirsniekiem un citiem jūrniekiem.

3. Uz kuģiem, kas nav pasažieru kuģi, ēdnīcu grīdas laukumam

jābūt 1,5 kvadrātmetriem uz cilvēku atbilstoši plānotajam

jūrnieku skaitam, kas izmantos ēdnīcu.

4. Visos kuģos ēdnīcas jāaprīko ar galdiem un piemērotām

sēdvietām, kas ir piestiprinātas vai pārvietojamas, un to skaitam

jābūt pietiekamam, lai ēdnīcā vienlaicīgi varētu atrasties

iespējami lielākais jūrnieku skaits jebkurā laikā.

5. Laikā, kad jūrnieki atrodas uz kuģa, jābūt pieejamam:

a) ledusskapim, kas atrodas ērti pieejamā vietā un ir

pietiekami ietilpīgs to personu daudzumam, kuras izmanto ēdnīcu

vai ēdnīcas;

b) karsto dzērienu iekārtām, un

c) vēsa ūdens iekārtām.

6. Ja iespējams, trauku glabātuvei jāatrodas ārpus ēdnīcas;

jānodrošina piemēroti skapīši, kuros glabājas ēdnīcas piederumi

un iekārtas šo piederumu mazgāšanai.

7. Galdu un krēslu virsmai jābūt no mitrumizturīga

materiāla.

B3.1.7.

norādījums - Sanitārās telpas

1. Izlietnēm un vannām jābūt pietiekami lielām un izgatavotām

no apstiprinātiem materiāliem, to virsmām jābūt gludām,

neplaisājošām, un tās nedrīkst lobīties un rūsēt.

2. Visas tualetes jāveido pēc apstiprināta parauga, un tajās

jānodrošina pietiekama ūdens plūsma vai cits piemērots

noskalošanas veids, piemēram, gaiss, kas ir pieejams jebkurā

laikā un neatkarīgi kontrolējams.

3. Sanitārajām telpām, kas paredzētas vairāk nekā vienas

personas izmantošanai, jāatbilst šādām prasībām:

a) grīdām jābūt no apstiprināta izturīga materiāla, kas ir

mitrumnecaurlaidīgs, un tajā jāierīko piemērota kanalizācija;

b) starpsienām jābūt no tērauda vai cita apstiprināta

materiāla, un tām jābūt ūdensnecaurlaidīgām vismaz 23 centimetru

augstumā no klāja virsmas;

c) šīm telpām jābūt pietiekami apgaismotām, apsildītām un

ventilētām;

d) tualetēm jāatrodas ērtā attālumā, bet atsevišķi no

guļamtelpām un mazgāšanās telpām, bez atklātas pieejas no

guļamtelpām vai gaiteņa starp guļamtelpām un tualeti, ja tualetei

nevar piekļūt citādā veidā; šī prasība neattiecas uz tualetēm,

kas atrodas nodalījumā starp divām guļamtelpām, kurās kopā

mitinās ne vairāk kā četri jūrnieki, un

e) ja telpā ir vairāk kā viena tualete, tām jābūt attiecīgi

nodalītām, lai nodrošinātu privātumu.

4. Veļas mazgātavā, ko izmanto jūrnieki, jābūt:

a) veļas mazgāšanas mašīnām;

b) žāvēšanas mašīnām vai atbilstoši apsildītām un ventilētām

žāvētavām, un

c) gludekļiem un gludināšanas dēļiem vai to ekvivalentiem.

B3.1.8.

norādījums - Medicīniskās palīdzības telpas

1. Medicīniskās palīdzības telpām jābūt veidotām tā, lai tās

sekmētu konsultāciju un pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu,

kā arī lai tās palīdzētu novērst infekcijas slimību

izplatīšanos.

2. Ieeja, guļvietas, apgaismojums, ventilācija, apkure un

ūdens padeve jāizvieto tā, lai šo telpu iemītniekiem nodrošinātu

ērtību un sekmētu viņu ārstēšanu.

3. Vajadzīgo guļvietu skaitu norāda kompetentā iestāde.

4. Medicīniskās palīdzības telpas iemītniekiem nodrošina

atsevišķas sanitārās telpas, kas var atrasties kādā no šīs telpas

daļām vai tās tuvumā. Šajā sanitārajā telpā jābūt vismaz vienai

tualetei, vienai izlietnei un vienai vannai vai dušai.

B3.1.9. - Citas

telpas

1. Ja mašīntelpas komandas apkalpei ir nodrošinātas atsevišķas

telpas, kurās var nomainīt apģērbu, tām:

a) jāatrodas ārpus mašīntelpas, bet ērtā attālumā no tās,

b) jābūt aprīkotām ar personīgajiem drēbju skapīšiem, kā arī

ar vannām un/vai dušām, un ar izlietnēm, kurās ir tekošs karstais

un aukstais saldūdens.

B3.1.10.

norādījums - Gultas piederumi, ēdnīcas piederumi un dažādi

priekšmeti

1. Katram dalībniekam jāapsver iespēja piemērot šādus

principus:

a) kuģa īpašnieks visiem jūrniekiem izsniedz tīrus gultas un

ēdnīcas piederumus, kurus jūrnieki var izmantot laikā, kad

atrodas uz kuģa, un viņiem jāuzņemas atbildība par to atdošanu

kuģa kapteiņa norādītajos laikos, kā arī beidzot dienestu uz

kuģa,

b) jāizsniedz labas kvalitātes gultas piederumi, un šķīvjiem,

krūzēm un citiem ēdnīcas piederumiem jābūt izgatavotiem no

apstiprināta materiāla, ko var viegli notīrīt, un

c) kuģa īpašnieks visiem jūrniekiem

nodrošina dvieļus, ziepes un tualetes papīru.

B3.1.11.

norādījums - Atpūtai paredzētais aprīkojums, pasts un kuģa

apmeklēšana

1. Atpūtai paredzētais aprīkojums un pakalpojumi ir regulāri

jāpārskata, lai nodrošinātu, ka tie ir atbilstoši, ņemot vērā

izmaiņas jūrnieku vajadzībās, kas rodas kuģniecības nozarē

tehnoloģisko un funkcionālo jauninājumu dēļ.

2. Attiecībā uz mēbelēm, atpūtai paredzētais aprīkojums ietver

vismaz grāmatu plauktu un telpas rakstīšanai, lasīšanai, kā arī,

ja iespējams, spēlēm.

3. Plānojot atpūtai paredzēto aprīkojumu, kompetentajai

iestādei jāapsver iespēja paredzēt uz kuģa veikalu.

4. Jāapsver šādu iespēju piešķiršana jūrniekiem bez maksas, ja

tās ir praktiski īstenojamas:

a) smēķēšanas telpu;

b) televīzijas pārraižu skatīšanos un radiostaciju

klausīšanos;

c) tādu kinofilmu izrādīšanu, kuru krājums atbilst reisa

ilgumam un kuru krājumu, ja vajadzīgs, atjauno saprātīgos laika

posmos;

d) sporta piederumus, tostarp fizisku nodarbību inventāru,

galda spēles un kāršu spēles;

e) ja iespējams, aprīkojumu peldēšanai;

f) bibliotēku ar specializētajām un citām grāmatām, kuru

krājumam jābūt piemērotam reisa ilgumam un kuras nomaina

saprātīgos laika posmos;

g) aprīkojumu atpūtas nodarbēm;

h) elektroniskas ierīces, piemēram, radio, televizoru, video

magnetafonu, DVD/CD atskaņotāju, personālo datoru un

programmatūru, kā arī audiokasešu magnetofonu/atskaņotāju;

i) attiecīgā gadījumā bāru nodrošināšanu uz kuģa jūrnieku

lietošanai, izņemot, ja tas ir pretrunā valsts, reliģiskām vai

sociālām paražām, un

j) pieņemamu pieeju telesakariem no kuģa uz krastu, kā arī, ja

iespējams, e-pastam un tīklam Internet, par pakalpojuma

izmantošanu nosakot saprātīgu samaksu.

5. Jāpieliek visas pūles, lai nodrošinātu, ka jūrnieku pasta

nosūtīšana notiek uzticamā un pēc iespējas ātrākā veidā. Jāpanāk,

lai jūrniekiem nebūtu jāmaksā par papildu pasta izdevumiem, ja

pasta sūtījums tiek pārsūtīts tādu apstākļu dēļ, par kuriem

jūrnieki nav atbildīgi.

6. Jāapsver iespēja veikt pasākumus, lai, ņemot vērā

attiecīgos dalībvalsts vai starptautiskos normatīvos aktus,

nodrošinātu, ka jūrnieku dzīvesbiedriem, radiem un draugiem, ja

vien tas ir iespējams un ir saprātīgi, paātrinātā veidā tiktu

dota atļauja apmeklēt kuģi, kad tas ir piestājis ostā. Šādiem

pasākumiem jāatbilst prasībām par drošības pārbaudēm.

7. Jāapsver iespēja atļaut jūrnieku dzīvesbiedriem atrasties

uz kuģa atsevišķu reisu laikā, ja tas ir iespējams un ir

saprātīgi. Šiem dzīvesbiedriem jābūt atbilstoši apdrošinātiem

pret nelaimes gadījumiem un slimībām; kuģu īpašnieki sniedz

jūrniekiem visu iespējamo palīdzību, lai jūrnieks varētu veikt

šādu apdrošināšanu.

B3.1.12.

norādījums - Trokšņa un vibrācijas novēršana

1. Dzīvojamām, atpūtas un ēdināšanas telpām jāatrodas pēc

iespējas tālāk no mašīntelpas, stūres mehānismu telpām, kā arī no

klāja vinču, ventilācijas, apkures un gaisa kondicionēšanas

iekārtām un citām skaļām mašīnām un ierīcēm.

2. Starpsienu, klāja seguma un klāja, kas atrodas trokšņa

avota telpās, būvniecībā un apdarē jāizmanto skaņu izolējoši un

citi piemēroti skaņu absorbējoši materiāli, kā arī mašīntelpās

jāizmanto pašslēdzošas skaņu izolējošas durvis.

3. Mašīntelpās, ja vien iespējams, jānodrošina centralizēta

skaņu necaurlaidīga kontroles telpa, kurā var uzturēties

mašīntelpas apkalpe. Darba telpām, piemēram, mehāniskām

darbnīcām, cik vien iespējams, jābūt izolētām no trokšņa, kas

rodas galvenajā mašīntelpā, un jāveic pasākumi, lai mazinātu

troksni, kurš rodas mašīnu darbības laikā.

4. Trokšņu līmeņa ierobežojumiem darba un dzīvojamās telpās

jāatbilst Starptautiskās darba organizācijas starptautiskajiem

norādījumiem par iedarbības līmeni, tostarp norādījumiem, kas

iekļauti Starptautiskās darba organizācijas prakses kodeksā, kura

nosaukums ir 2001.gada Darba vides faktori darba vietā, un

attiecīgajā gadījumā konkrētiem aizsardzības norādījumiem, kurus

ieteikusi Starptautiskā jūrniecības organizācija, ņemot vērā

jebkādus secīgos grozītus un papildinātus dokumentus par trokšņu

pieņemamu līmeni uz kuģa. Piemērojamo dokumentu kopijām angļu

valodā vai kuģa darba valodā jāatrodas uz kuģa un jābūt pieejamām

jūrniekiem.

5. Dzīvojamās, atpūtas vai ēdināšanas telpas nedrīkst pakļaut

pārāk lielai vibrācijai.

3.2. noteikums -

Pārtika un ēdināšana

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem

ir pieeja labas kvalitātes pārtikai un dzeramajam ūdenim, ko

piedāvā kontrolētos higiēnas apstākļos.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka uz tās karoga kuģiem ir un

tiek piedāvāta atbilstošas kvalitātes, uzturvērtības un daudzuma

pārtika un dzeramais ūdens, kuri atbilst kuģa prasībām, un tiek

ņemtas vērā kultūras un reliģiskās atšķirības.

2. Jūrniekiem, kas atrodas uz kuģa, nodrošina bezmaksas

pārtiku laikā, uz kuru ir noslēgtas darba attiecības.

3. Jūrniekiem, kas nodarbināti kā kuģa pavāri un ir atbildīgi

par ēdienu sagatavošanu, jābūt apmācītiem un kvalificētiem darbam

uz kuģa.

A3.2 standarts -

Pārtika un ēdināšana

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus un veic citus

pasākumus, lai izstrādātu minimālos standartus par pārtikas un

dzeramā ūdens daudzumu un kvalitāti, kā arī ēdināšanas

standartus, kas attiecas uz jūrniekiem piedāvāto ēdienu uz

dalībvalsts karoga kuģa, un veic izglītošanas darbības, lai

veicinātu izpratni par šajā punktā minētajiem standartiem un to

īstenošanu.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās karoga kuģi atbilst

šādiem minimālajiem standartiem:

a) pārtikas un dzeramā ūdens krājumi, ņemot vērā jūrnieku

skaitu uz kuģa, viņu reliģiskās prasības un kultūras paražas

attiecībā uz pārtiku, kā arī reisa ilgumu un veidu, ir atbilstoši

daudzuma, uzturvērtības, kvalitātes un daudzveidības ziņā;

b) ēdināšanas komandu organizē un aprīko tādā veidā, lai

jūrniekiem tiktu piedāvāti atbilstoši, daudzveidīgi un

uzturvielām bagāti ēdieni, kas pagatavoti un pasniegti

higiēniskos apstākļos, un

c) ēdināšanas komandas apkalpei jābūt atbilstoši apmācītai vai

instruētai par saviem amata pienākumiem.

3. Kuģu īpašnieki nodrošina, ka jūrnieki, ko nodarbina kā kuģu

pavārus, ir apmācīti, kvalificēti un kompetenti savā amatā

atbilstoši prasībām, kuras paredzētas attiecīgās dalībvalsts

normatīvajos aktos.

4. Prasības saskaņā ar šā standarta 3. punktu ietver

kompetentās iestādes apstiprinātas un atzītas apmācības

programmas pabeigšanu, kurā iekļauta apmācība saistībā ar ēdiena

pagatavošanu, pārtikas un personīgo higiēnu, pārtikas

uzglabāšanu, krājumu kontroli, kā arī vides aizsardzību un

veselīgu un drošu ēdināšanu.

5. Kompetentā iestāde var nepieprasīt, lai uz kuģiem, kuros

darbs paredzēts mazāk kā desmit apkalpes locekļiem, pamatojoties

uz apkalpes lielumu vai tirdzniecības veidu, atrastos kvalificēts

pavārs, taču jebkuram, kurš kambīzē gatavo ēdienu, jābūt

apmācītam vai instruētam par pārtikas un personīgo higiēnu, kā

arī par pārtikas apstrādi un uzglabāšanu uz kuģa.

6. Ārkārtējas vajadzības apstākļos kompetentā iestāde var

izsniegt atļauju attiecīgi nekvalificētam pavāram gatavot ēdienu

uz konkrēta kuģa noteiktu laika posmu, līdz brīdim, kad kuģis

piestāj nākamā piemērotā ostā, vai uz laika posmu, kas nav ilgāks

par vienu mēnesi, ar nosacījumu, ka persona, kurai piešķir

atļauju, ir apmācīta vai instruēta par pārtikas un personīgo

higiēnu, kā arī par pārtikas apstrādi un uzglabāšanu uz kuģa.

7. Saskaņā ar pastāvīgas atbilstības procedūrām, kas noteiktas

5. sadaļā, kompetentā iestāde pieprasa, lai ar kuģa kapteiņa

atļauju vai viņa pavadībā uz kuģa tiktu veiktas biežas

dokumentētas pārbaudes saistībā ar:

a) pārtikas un dzeramā ūdens krājumiem;

b) visām telpām un aprīkojumu, ko izmanto pārtikas un dzeramā

ūdens uzglabāšanai un apstrādei, un

c) kambīzi un citām iekārtām, ko izmanto ēdienu pagatavošanai

un pasniegšanai.

8. Par kuģa pavāru nedrīkst tikt nodarbināts vai strādāt

jūrnieks, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu.

B3.2. norādījums

- Pārtika un ēdināšana

B3.2.1.

norādījums - Pārbaudes, izglītošana, izpēte un publikācijas

1. Kompetentajai iestādei sadarbībā ar citām attiecīgajām

iestādēm un organizācijām ir jāiegūst jaunākā informācija par

uzturu un pārtikas iegādes, uzglabāšanas, konservēšanas,

pagatavošanas un pasniegšanas metodēm, ņemot vērā prasības par

ēdināšanu uz kuģa. Šai informācijai bez maksas vai par saprātīgu

samaksu jābūt pieejamai ražotājiem un tirgotājiem, kas piegādā

pārtiku un aprīkojumu kuģiem, kā arī kuģu kapteiņiem, stjuartiem

un pavāriem, un attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizācijām. Šajā sakarā jāizmanto piemērots publicēšanas

veids, piemēram, rokasgrāmatas, brošūras, plakāti, pārskati vai

reklāmas tirdzniecības žurnāli.

2. Kompetentajai iestādei jāizstrādā ieteikumi par

izvairīšanos no pārtikas atkritumiem, jāveicina piemērota

higiēnas standarta uzturēšana un jānodrošina pēc iespējas

lielākas ērtības darba apstākļos.

3. Kompetentajai iestādei jāsadarbojas ar attiecīgajām

iestādēm un organizācijām, lai sagatavotu izglītojošus materiālus

un uz kuģa pieejamu informāciju par metodēm, ar kurām nodrošināt

atbilstošus pārtikas sagādes un ēdināšanas pakalpojumus.

4. Kompetentajai iestādei jāstrādā ciešā sadarbībā ar

attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, kā arī ar

valsts un vietējām iestādēm, kas risina pārtikas un veselības

jautājumus, un vajadzības gadījumā tā var izmantot šo iestāžu

pakalpojumus.

B3.2.2.

norādījums - Kuģa pavāri

1. Jūrnieki tikai tad var kļūt par kuģa pavāriem, ja viņi

ir:

a) strādājuši jūrā minimālo laika posmu, ko noteikusi

kompetentā iestāde un kas var mainīties, ņemot vērā iegūtās

attiecīgās kvalifikācijas vai pieredzi;

b) nokārtojuši kompetentās iestādes norādīto pārbaudījumu vai

nokārtojuši līdzvērtīgu pārbaudījumu apstiprinātā pavāru

apmācības programmā.

2. Noteikto pārbaudījumu vadīt un sertifikātus piešķirt var

vai nu kompetentā iestāde tieši, vai apstiprināta pavāru

apmācības mācību iestāde, kas atrodas tās kontrolē.

3. Kompetentajai iestādei attiecīgajā gadījumā jāparedz, ka

attiecīgā gadījumā tiek atzīti tādi sertifikāti par kuģa pavāra

kvalifikācijas iegūšanu, ko izsniegušas dalībvalstis, kuras

ratificējušas šo konvenciju vai 1946.gada Konvenciju par kuģu

pavāru sertifikāciju (nr.69), vai cita apstiprināta

organizācija.

4. sadaļa.

Veselības aizsardzība, medicīniskā aprūpe, labklājībaS un

sociālāS DROŠĪBAS aizsardzība

4.1. noteikums -

Medicīniskā aprūpe uz kuģa un krastā

Mērķis: aizsargāt jūrnieku veselību

un nodrošināt ātru medicīnisko aprūpi uz kuģa un krastā.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka attiecībā uz visiem

jūrniekiem uz tās karoga kuģiem tiek veikti atbilstoši pasākumi,

lai aizsargātu viņu veselību, un ka jūrniekiem ir pieeja ātrai un

atbilstošai medicīniskai aprūpei laikā, kad viņi strādā uz

kuģa.

2. Šā noteikuma 1. punktā minēto aizsardzību un aprūpi

jūrniekiem sniedz bez maksas.

3. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem, kam vajadzīga

neatliekamā medicīniskā aprūpe un kas ir uz kuģiem, kuri atrodas

dalībvalsts teritorijā, ir pieeja dalībvalsts ārstniecības

iestādēm krastā.

4. Kodeksā minētās prasības par veselības aizsardzību un

medicīnisko aprūpi uz kuģa ietver standartus par pasākumiem, kuru

mērķis ir sniegt jūrniekiem veselības aizsardzību un medicīnisko

aprūpi, kas iespēju robežās ir pielīdzināma tai, ko saņem darba

ņēmēji krastā.

A4.1. standarts

- Medicīniskā aprūpe uz kuģa un krastā

1. Katra dalībvalsts nodrošina pasākumus, kas sniedz veselības

aizsardzību un medicīnisko aprūpi, tostarp zobārstniecību,

jūrniekiem, kuri strādā uz tās karoga kuģiem, lai:

a) nodrošinātu, ka jūrniekiem piemēro jebkādus vispārējus

noteikumus par arodveselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi

saistībā ar viņu pienākumiem, kā arī piemēro īpašus noteikumus

par darbu uz kuģa;

b) nodrošinātu, ka jūrniekiem sniedz veselības aizsardzību un

medicīnisko aprūpi, kas iespēju robežās ir pielīdzināma tai, ko

saņem darba ņēmēji krastā, tostarp ātru pieeju vajadzīgajiem

medikamentiem, medicīniskās diagnostikas un ārstēšanas

aprīkojumam un telpām, kā arī medicīniskai informācijai un

speciālistiem;

c) dotu jūrniekiem tiesības, ja iespējams, bez aizkavēšanās

piestāšanas ostā apmeklēt kvalificētu ārstu vai zobārstu;

d) nodrošinātu, ka, ciktāl tas atbilst dalībvalsts

normatīvajiem aktiem, medicīniskās aprūpes vai veselības

aizsardzības pakalpojumi laikā, kad jūrnieks atrodas uz kuģa vai

ārvalstu ostā, viņam tiek sniegti bez maksas, un

e) šie pasākumi nenozīmētu tikai slimu vai savainotu jūrnieku

ārstēšanu, bet tiktu veikti profilaktiski pasākumi, piemēram,

īstenotas veselības veicināšanas un veselības izglītības

programmas.

2. Kompetentā iestāde pieņem standarta medicīniskā ziņojuma

veidlapu, ko var izmantot kuģu kapteiņi un attiecīgais

medicīniskais personāls krastā vai uz kuģa. Šai veidlapai, kad tā

ir aizpildīta, un tajā esošajai informācijai jābūt

konfidenciālai, un to var izmantot tikai jūrnieka ārstēšanas

sekmēšanai.

3. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros paredz

prasības par uz kuģa esošām ārstniecības un medicīniskās aprūpes

telpām un aprīkojumu, kā arī apmācību uz tās karoga kuģiem.

4. Dalībvalsts normatīvajos aktos paredz vismaz šādas

prasības:

a) uz visiem kuģiem jābūt pirmās palīdzības aptieciņai,

medicīniskajam aprīkojumam un medicīnas rokasgrāmatai, kuru

saturu nosaka un regulāri pārbauda kompetentā iestāde;

dalībvalsts prasībās ņem vērā kuģa veidu, uz kuģa esošo personu

skaitu, reisa būtību, galamērķi un ilgumu, kā arī dalībvalsts un

starptautiski ieteiktos attiecīgos medicīniskos standartus;

b) uz kuģiem, uz kuriem atrodas 100 vai vairāk personu un kuri

dodas starptautiskos reisos, kas ilgāki par trim dienām, jābūt

kvalificētam ārstam, kurš ir atbildīgs par medicīniskās aprūpes

sniegšanu; dalībvalsts normatīvajos aktos norāda citus kuģus, uz

kuriem arī jābūt ārstam, inter alia ņemot vērā tādus

faktorus kā reisa ilgums, būtība un apstākļi, kā arī uz kuģa

esošo jūrnieku skaitu;

c) uz kuģiem, uz kuriem nav ārsta, jābūt vai nu vismaz vienam

jūrniekam, kas papildus saviem parastajiem pienākumiem ir

atbildīgs par medicīnisko aprūpi un medikamentu izsniegšanu, vai

vismaz vienam jūrniekam, kurš ir kompetents sniegt pirmo

medicīnisko palīdzību; personām, kuras ir atbildīgas par

medicīnisko palīdzību uz kuģa, bet nav ieguvušas ārsta

kvalifikāciju, apmierinoši jāpabeidz apmācība pirmajā

medicīniskajā palīdzībā, kas atbilst STCW prasībām

jūrniekiem, kas izraudzīti, lai sniegtu pirmo medicīnisko

palīdzību, apmierinoši jāpabeidz apmācība pirmajā medicīniskajā

palīdzībā, kas atbilst STCW prasībām; dalībvalsts

normatīvajos aktos norāda vajadzīgo sertificētās apmācības

līmeni, inter alia ņemot vērā tādus faktorus kā reisa

ilgums, būtība un apstākļi, kā arī uz kuģa esošo jūrnieku skaitu,

d) kompetentā iestāde, izmantojot iepriekš izstrādātu sistēmu,

nodrošina, ka kuģiem, kas atrodas jūrā, jebkurā diennakts laikā,

izmantojot radiosakarus vai satelītu sakarus, ir pieejamas

medicīniskas konsultācijas, tostarp speciālista konsultācijas;

medicīniskās konsultācijas, tostarp pastāvīga medicīniskā

ziņojuma raidīšana pa radio vai izmantojot satelītu sakarus, ir

pieejama bez maksas visiem kuģiem neatkarīgi no to karoga.

B4.1. norādījums

- Medicīniskā aprūpe uz kuģa un krastā

B4.1.1.

norādījums - Medicīniskās aprūpes sniegšana

1. Nosakot tās medicīniskās apmācības līmeni, kas jānodrošina

uz kuģiem, uz kuriem ārsta klātbūtne nav obligāta, kompetentā

iestāde pieprasa, lai:

a) uz kuģiem, kas parasti var piekļūt kvalificētai

medicīniskai aprūpei un ārstniecības iestādēm astoņu stundu

laikā, jābūt vismaz vienam izraudzītam jūrniekam, kurš ir

pabeidzis sertificētu apmācību pirmās medicīniskās palīdzības

sniegšanā, kas paredzēta STCW un kas dod šīm personām

iespēju uzreiz veikt efektīvas darbības, ja uz kuģa notiek

nelaimes gadījums vai saslimšana, un lūgt medicīnisku

konsultāciju, izmantojot radiosakarus vai satelītu sakarus,

b) uz visiem citiem kuģiem jābūt vismaz vienam norīkotam

jūrniekam, kas pabeidzis sertificētu apmācību medicīniskajā

aprūpē, kura paredzēta STCW, tostarp praktisko apmācību un

apmācību par dzīvības glābšanas paņēmieniem, piemēram,

intravenozo terapiju, kas šai personai dod iespēju efektīvi

piedalīties koordinētās medicīniskās palīdzības operācijās citiem

jūrā esošiem kuģiem un sniegt apmierinoša standarta medicīnisko

aprūpi saslimušajām vai savainotajām personām laikā, kuru tās

pavada uz kuģa.

2. Šā norādījuma 1. punktā minētajai apmācībai jābūt balstītai

uz jaunāko Starptautisko medicīnisko rokasgrāmatu kuģiem,

Pirmās medicīniskās palīdzības norādēm, ko pielieto ar

bīstamām kravām saistītos nelaimes gadījumos, Norādījumu

dokumentu - Rokasgrāmata par apmācību starptautiskajā

jūrniecībā, un nodaļu par medicīnu Starptautiskajā signālu

kodeksā, kā arī līdzīgiem dalībvalsts norādījumiem.

3. Kompetentā iestāde var pieprasīt, lai šā norādījuma 1.

punktā minētās personas un citi šādi jūrnieki aptuveni ik pēc

pieciem gadiem nokārto kvalifikācijas uzturēšanas kursus, lai

atjaunotu un papildinātu savas zināšanas un prasmes, kā arī

iegūtu jaunāko informāciju par jauninājumiem attiecīgajā

jomā.

4. Pirmās palīdzības aptieciņa un tās saturs, kā arī

medicīniskais aprīkojums un medicīnas rokasgrāmata, kas atrodas

uz kuģa, ir atbilstoši jāpapildina, kā arī jāveic regulāras

pārbaudes noteiktos laika posmos, kas nav garāki par 12 mēnešiem;

pārbaudes veic kompetentās iestādes izraudzītas atbildīgās

personas, kas pārbauda, vai visu medikamentu marķējumi, derīguma

termiņi un uzglabāšanas apstākļi, kā arī medikamentu lietošanas

instrukcijas ir atbilstošas, un viss aprīkojums pienācīgi

funkcionē. Pieņemot un pārskatot kuģu medicīnisko rokasgrāmatu,

ko izmanto visā dalībvalstī, un nosakot pirmās palīdzības

aptieciņas saturu un vajadzīgo medicīnisko aprīkojumu,

kompetentajai iestādei jāņem vērā starptautiskie ieteikumi šajā

jomā, tostarp jaunākā Starptautiskā medicīniskā rokasgrāmata

kuģiem un citi avoti, kas minēti šā norādījuma 2. punktā.

5. Ja krava, kas klasificēta kā bīstama krava, nav iekļauta

jaunākajās Pirmās medicīniskās palīdzības norādēs, ko pielieto ar

bīstamām kravām saistītos nelaimes gadījumos, tad jūrniekiem

jābūt pieejamai vajadzīgajai informācijai par vielu veidu,

iespējamo risku, vajadzīgajiem individuālajiem aizsardzības

līdzekļiem, attiecīgajām medicīniskajām procedūrām un konkrētiem

pretlīdzekļiem. Šādiem konkrētiem pretlīdzekļiem un individuāliem

aizsardzības līdzekļiem jāatrodas uz kuģa vienmēr, kad tiek

transportētas bīstamas kravas. Šo informāciju jāiestrādā kuģa

programmās par darba drošību un arodveselību, kas aprakstītas

4.3. noteikumā un attiecīgajos kodeksa noteikumos.

6. Uz kuģiem jābūt pilnīgam un atjaunotam sarakstam, kurā

norādītas radiostacijas, ar kuru palīdzību var iegūt medicīniskās

konsultācijas; un, ja kuģis ir aprīkots ar satelītsakaru sistēmu,

uz tā jābūt atjaunotam un pilnīgam sarakstam, kurā iekļautas

sauszemes stacijas, ar kuru starpniecību var saņemt medicīniskas

konsultācijas. Jūrniekiem, kas uz kuģa ir atbildīgi par

medicīnisko aprūpi vai pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu,

jābūt instruētiem par kuģa medicīniskās rokasgrāmatas un

medicīnas nodaļas jaunākajā Starptautisko signālu kodeksā

izmantošanu, lai viņi varētu saprast informāciju, kas vajadzīga

ārstam, kurš sniedz konsultāciju, kā arī informāciju, ko ir

sniedzis ārsts.

B4.1.2.

norādījums - Medicīniskā ziņojuma veidlapa

1. Šā kodeksa A daļā noteikto standarta medicīniskā ziņojuma

veidlapu izstrādā, lai saslimšanas vai savainojuma gadījumā

veicinātu apmaiņu ar medicīnisko un saistīto informāciju par

jūrniekiem starp kuģi un krastu.

B4.1.3.

norādījums - Medicīniskā aprūpe krastā

1. Jūrnieku ārstēšanā jāizmanto piemērotas krasta medicīniskās

iekārtas. Ārstiem, zobārstiem un citam medicīniskajam personālam

jābūt kvalificētam.

2. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka jūrniekiem ostā ir

pieejama:

a) slimības un savainojuma ambulatorā ārstēšana;

b) ja vajadzīgs, hospitalizēšana, un

c) iespējas apmeklēt zobārstu, jo īpaši neatliekamos

gadījumos.

3. Jāveic piemēroti pasākumi, lai veicinātu to jūrnieku

ārstēšanu, kas cieš no kādas slimības. Jūrnieki ir nekavējoties

jāuzņem klīnikās un slimnīcās krastā, nenosakot ierobežojumus

viņu valsts piederības vai reliģiskās pārliecības dēļ, un, ja

vien iespējams, jāveic pasākumi, lai attiecīgā gadījumā

nodrošinātu ārstēšanas turpināšanu un viņiem vajadzīgās

medicīniskās iekārtas.

B4.1.4.

norādījums - Medicīniskā palīdzība citiem kuģiem un starptautiskā

sadarbība

1. Katrai dalībvalstij jāapsver iespēja starptautiski

sadarboties, lai sniegtu palīdzību, un piedalītos veselības

aizsardzības un medicīniskās aprūpes programmās un izpētē. Šāda

sadarbība var ietvert:

a) meklēšanas un glābšanas pasākumu izstrādāšanu un

koordinēšanu un steidzamas medicīniskās palīdzības sniegšanu

smagi slimām vai savainotām personām, kā arī viņu evakuāciju no

jūras, izmantojot, piemēram, kuģa atrašanās vietas periodiskas

ziņošanas sistēmas, glābšanas koordinēšanas centrus un

neatliekamās palīdzības dienesta helikoptera pakalpojumus,

atbilstoši 1979.gada grozītajai Starptautiskajai konvencijai par

meklēšanu un glābšanu jūrā un Starptautiskās aviācijas un jūras

meklēšanas un glābšanas rokasgrāmatai;

b) visu to kuģu izmantošanu, uz kuriem atrodas ārsts, kā arī

to jūrā esošo kuģu izmantošanu, kas var nodrošināt ārstniecības

un glābšanas iekārtas;

c) tāda starptautiska saraksta veidošanu un uzturēšanu, kurā

iekļauj ārstus un medicīniskās aprūpes iespējas, kas pieejamas

pasaules mērogā, lai jūrniekiem sniegtu neatliekamo medicīnisko

aprūpi;

d) jūrnieku nogādāšanu krastā, lai viņi varētu saņemt

neatliekamo medicīnisko palīdzību;

e) pēc iespējas ātrāku ārvalstīs hospitalizēto jūrnieku

repatriēšanu, ņemot vērā par ārstēšanu atbildīgā ārsta

norādījumus un attiecīgā jūrnieka vēlmes un vajadzības;

f) personīgas palīdzības sniegšanu jūrniekam repatriēšanas

laikā, ņemot vērā par ārstēšanu atbildīgā ārsta norādījumus un

attiecīgā jūrnieka vēlmes un vajadzības;

g) cenšanos izveidot jūrnieku veselības centrus, lai:

i) veiktu izpēti par jūrnieku veselības stāvokli, ārstniecību

un profilaktisko veselības aprūpi, un

ii) apmācītu medicīnisko un veselības aizsardzības personālu

par medicīnu jūrniecībā;

h) statistikas iegūšanu un analīzi saistībā ar nelaimes

gadījumiem, slimībām un nāves gadījumiem jūrnieku darbā, kā arī

statistikas iestrādāšanu un saskaņošanu ar esošo valsts

statistikas sistēmu par nelaimes gadījumiem un slimībām citu

darba ņēmēju darbā;

i) apmaiņas ar tehnisko informāciju, apmācības materiāliem un

personālu starptautiskā līmenī organizēšanu, kā arī starptautisku

apmācības kursu, semināru un darba grupu organizēšanu;

j) visiem jūrniekiem ostā sniegt īpašus aprūpes un

profilaktiskus veselības un medicīniskos pakalpojumus vai

piedāvāt viņiem iespēju izmantot vispārējus veselības,

medicīniskos un rehabilitācijas pakalpojumus, un

k) pēc iespējas drīzāk veikt mirušo jūrnieku ķermeņu vai pelnu

repatriāciju saskaņā ar tuvākā radinieka vēlmēm.

2. Starptautiskajai sadarbībai jūrnieku veselības aizsardzības

un medicīniskās aprūpes jomā jābalstās uz divpusējiem vai

daudzpusējiem nolīgumiem vai dalībnieku savstarpējām

apspriedēm.

B4.1.5.

norādījums - Jūrnieku apgādājamie

1. Katra dalībvalsts veic pasākumus, lai nodrošinātu piemērotu

un pietiekamu to jūrnieku apgādājamo medicīnisko aprūpi, kas

dzīvo tās teritorijā, līdz tāda medicīniskās aprūpes dienesta

izveidošanai, kurš palīdzētu arī darba ņēmējiem kopumā un viņu

apgādājamiem, ja šāds dienests vēl nav izveidots, un informē

Starptautisko nodarbinātības biroju par šajā sakarā veiktajiem

pasākumiem.

4.2. noteikums -

Kuģu īpašnieku atbildība

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki ir

aizsargāti pret finansiālajām sekām, kas var rasties ar darbu

saistītas slimības, savainojuma vai nāves gadījumā.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka uz tās karoga kuģiem

atbilstoši šai konvencijai, tiek veikti pasākumi, lai uz šiem

kuģiem nodarbinātajiem jūrniekiem nodrošinātu tiesības uz

materiālo palīdzību un atbalstu no kuģa īpašnieka saistībā ar

finansiālajām sekām, kuras var rasties slimības, savainojuma vai

nāves gadījumā tajā laikā, kad jūrnieks strādā saskaņā jūrnieka

darba līgumu, vai sekām, kas rodas no viņu nodarbinātības saskaņā

ar minēto līgumu.

2. Šis noteikums neskar citus tiesiskās aizsardzības

līdzekļus, ko jūrnieki var izmantot.

A4.2. standarts

- Kuģu īpašnieku atbildība

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros nosaka, ka

tās karoga kuģu īpašnieki ir atbildīgi par visu to jūrnieku

veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi, kuri strādā uz viņu

kuģiem, saskaņā ar šādiem minimālajiem standartiem:

a) kuģu īpašnieki sedz uz viņu kuģiem strādājošo jūrnieku

izdevumus, kas saistīti ar jūrnieku saslimšanu vai savainojumu

laikā no pienākumu izpildes uzsākšanas dienas līdz dienai, kurā

viņus var uzskatīt par pilnībā repatriētiem, vai izdevumus, kas

radušies no viņu nodarbinātības minētajā laikā posmā;

b) kuģu īpašnieki sniedz finansiālo nodrošinājumu, lai

jūrnieku nāves vai ilgstošas invaliditātes gadījumā, kas radusies

savainojuma, slimības vai apdraudējuma dēļ darbā, tiktu izmaksāta

kompensācija, kura paredzēta dalībvalsts normatīvajos aktos,

jūrnieku darba līgumā vai koplīgumā;

c) kuģu īpašnieki sedz izdevumus par medicīnisko aprūpi,

tostarp par ārstēšanu un vajadzīgo medikamentu un terapeitisko

ierīču piegādi, un uzturu un izmitināšanu ārpus mājām, līdz

saslimušais vai savainotais jūrnieks ir atveseļojies vai līdz

brīdim, kad slimību vai darba nespēju atzīst par neārstējamu,

d) kuģu īpašnieki sedz apbedīšanas izdevumus, ja jūrnieka nāve

iestājas uz kuģa vai krastā darba attiecību laikā.

2. Dalībvalsts savos normatīvajos aktos var ierobežot kuģu

īpašnieku atbildību segt izdevumus par medicīnisko aprūpi, kā arī

uzturu un izmitināšanu līdz laika posmam, kas nedrīkst būt mazāks

par 16 nedēļām kopš dienas, kad jūrnieks ieguvis savainojumu vai

saslimis.

3. Ja saslimšanas vai savainojuma dēļ jūrnieki nav spējīgi

strādāt, kuģa īpašnieks:

a) pilnībā izmaksā darba algas, kamēr saslimušie vai

savainotie jūrnieki atrodas uz kuģa, vai līdz brīdim, kad

jūrnieki ir pilnībā repatriēti saskaņā ar šo konvenciju, un

b) pilnībā izmaksā darba algas vai veic maksājumus pa daļām,

kā paredzēts dalībvalsts normatīvajos aktos vai koplīgumā, no

brīža, kad jūrnieki ir repatriēti vai nogādāti krastā, līdz

brīdim, kad viņi ir atveseļojušies, vai līdz brīdim, kad viņiem

pienākas pabalsti saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem

aktiem.

4. Dalībvalsts ar saviem normatīvajiem aktiem var ierobežot

kuģu īpašnieku atbildību izmaksāt pilnu darba algu vai veikt

maksājumus pa daļām uz kuģa neesošam jūrniekam līdz laika posmam,

kas nedrīkst būt mazāks par 16 nedēļām kopš dienas, kad jūrnieks

ieguvis savainojumu vai saslimis.

5. Dalībvalsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka kuģa

īpašniekam nav jāuzņemas atbildība par:

a) savainojumu, kas nav iegūts, strādājot uz kuģa;

b) savainojumu vai slimību, kas radusies saslimušā, savainotā

vai mirušā jūrnieka nodarījuma ar iepriekšēju nodomu dēļ, un

c) apzināti neatklātu slimību vai vārgumu pirms darba

attiecību uzsākšanas.

6. Dalībvalsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka kuģa

īpašniekam nav jāsedz izdevumi par medicīnisko aprūpi, uzturu un

izmitināšanu, kā arī apbedīšanas izdevumi, ciktāl šos izdevumus

sedz valsts iestādes.

7. Kuģu īpašnieki vai viņu pārstāvji veic pasākumus, lai

aizsargātu saslimušo, savainoto vai mirušo jūrnieku īpašumu, kas

palicis uz kuģa, un atdotu to šiem jūrniekiem vai viņu tuvākajam

radiniekam.

B4.2. - Kuģu

īpašnieku atbildība

1. Darba algu maksājumos, kas paredzēti A4.2. standarta 3.

punkta a) apakšpunktā, var neiekļaut prēmijas.

2. Dalībvalsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka kuģa

īpašniekam nav jāsedz saslimušā vai savainotā jūrnieka izdevumi

kopš brīža, kad jūrnieks var pieprasīt medicīnas pabalstus

saskaņā ar obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, obligāto

nelaimes gadījumu apdrošināšanu gadījumiem vai darba ņēmēja

kompensāciju par nelaimes gadījumiem.

3. Dalībvalsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka kuģa

īpašnieka segtos apbedīšanas izdevumus atmaksā apdrošināšanas

iestāde tajos gadījumos, kad par attiecīgo mirušo jūrnieku ir

jāmaksā apbedīšanas pabalsts saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas

attiecas uz sociālo apdrošināšanu vai kompensācijām darba

ņēmējiem.

4.3. noteikums -

Veselības un drošības aizsardzība un nelaimes gadījumu

novēršana

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieku

darba vide uz kuģiem sekmē darba drošību un veselību.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem uz tās karoga

kuģiem tiek nodrošināta arodveselības aizsardzība un ka viņi

dzīvo, strādā un mācās uz kuģa drošā un higiēniskā vidē.

2. Katra dalībvalsts pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu

īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizācijām izstrādā un izplata

valsts norādījumus par darba drošības un arodveselības vadību uz

tās karoga kuģiem, ņemot vērā attiecīgos kodeksus, norādījumus un

standartus, kurus ieteikušas starptautiskas organizācijas, valsts

pārvaldes iestādes un jūrniecības nozares organizācijas.

3. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus un veic citus

pasākumus attiecībā uz šajā kodeksā norādītajiem jautājumiem,

ņemot vērā attiecīgos starptautiskos dokumentus, kā arī

standartus par darba drošību un veselības aizsardzību, kā arī

nelaimes gadījumu novēršanu uz tās karoga kuģiem.

A4.3. standarts

- Veselības un drošības aizsardzība un nelaimes gadījumu

novēršana

1. Normatīvajos aktos un citos aktos, kas jāpieņem saskaņā ar

4.3.noteikuma 3.punktu, ietver šādus jautājumus:

a) darba drošības un arodveselības politikas un programmu uz

dalībvalsts karoga kuģiem pieņemšana, efektīva īstenošana un

sekmēšana, tostarp riska novērtēšana un jūrnieku apmācība un

instruēšana;

b) saprātīgu piesardzības pasākumu nelaimes gadījumu darbā,

savainojumu darbā un arodslimību uz kuģa novēršanas paredzēšana,

tostarp pasākumu veikšana, lai samazinātu un novērstu risku, kas

saistīts ar pakļaušanu apkārtējo faktoru un uz kuģa esošo

ķimikāliju kaitīgam līmenim, kā arī risku saslimt vai iegūt

savainojumu uz kuģa esoša aprīkojuma vai mašīnu izmantošanas

dēļ;

c) programmu nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un

arodslimību novēršanai un darba drošības un arodveselības

aizsardzības uzlabošanai izveidošana, iesaistot tajās jūrnieku

pārstāvjus un visas citas personas, kas saistītas ar to

īstenošanu, ņemot vērā aizsargpasākumus, tostarp tehniskos un

izstrādes aizsargpasākumus, kolektīvo un individuālo uzdevumu

izpildes procesu un kārtības aizstāšanu, kā arī izmantojot

individuālo aizsardzības aprīkojumu, un

d) prasības par pārbaudēm, ziņošanu un nedrošu apstākļu

uzlabošanu, kā arī prasības par uz kuģa notikušu darba nelaimes

gadījumu izmeklēšanu un ziņošanu.

2. Izstrādājot šā standarta 1.punktā minētos noteikumus:

a) ņem vērā attiecīgos starptautiskos dokumentus par darba

drošību un arodveselības aizsardzību kopumā un konkrētus riskus,

kā arī izskata visus jautājumus par nelaimes gadījumu darbā,

savainojumu darbā un arodslimību novēršanu, ja tos var attiecināt

uz jūrnieku darbu un jo īpaši uz tiem nelaimes gadījumiem darbā,

savainojumiem darbā un arodslimībām, kas raksturīgas darbam

jūrā;

b) skaidri norāda kuģu īpašnieku, jūrnieku un citu iesaistīto

personu pienākumus, lai tiktu ievēroti attiecīgie standarti un

kuģa darba drošības un arodveselības politika un programma, īpašu

uzmanību pievēršot to jūrnieku drošībai un veselībai, kuri nav

sasnieguši 18 gadu vecumu;

c) precizē kuģa kapteiņa un/vai ieceltās personas pienākumus

uzņemties atbildību par kuģa darba drošības un arodveselības

politikas un programmas īstenošanu un ievērošanu, un

d) norāda kuģa jūrnieku izraudzīto pilnvaroto, kas iecelts vai

ievēlēts par drošības pārstāvi un piedalās kuģa drošības

komitejas sēdēs. Šādas komitejas izveido uz tiem kuģiem, uz

kuriem ir pieci vai vairāk jūrnieki.

3. Normatīvos aktus, kas minēti 4.3.noteikuma 3.punktā,

regulāri pārskata, apspriežoties ar kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizāciju pārstāvjiem, un, ja vajadzīgs, groza, lai tiktu

ņemtas vērā tehnoloģiju un izpētes izmaiņas, kā arī lai veicinātu

darba drošības un arodveselības politikas un programmu

nepārtrauktu uzlabošanu un nodrošinātu drošu darba vidi

jūrniekiem uz dalībvalsts karoga kuģiem.

4. Ja ir izpildītas piemērojamo starptautisko dokumentu

prasības par pakļaušanu pieņemama līmeņa apdraudējumam darba

vietā uz kuģa un prasības par darba drošības un arodveselības

politikas un programmu izstrādi un īstenošanu, tad tiek

uzskatīts, ka šīs konvencijas prasības ir izpildītas.

5. Kompetentā iestāde nodrošina, ka:

a) tiek ziņots par nelaimes gadījumiem darbā, savainojumiem

darbā un arodslimībām, ņemot vērā Starptautiskās darba

organizācijas norādījumus attiecībā uz ziņošanu par nelaimes

gadījumiem darbā un arodslimībām un to uzskaitīšanu;

b) tiek uzkrāta, analizēta un publicēta visaptveroša

statistika par šādiem nelaimes gadījumiem un saslimšanām, kā arī

attiecīgā gadījumā veikts pētījums par vispārīgajām tendencēm un

noteikto apdraudējumu, un

c) nelaimes gadījumi darbā tiek izmeklēti.

6. Ziņošanu par darba drošības un arodveselības jautājumiem,

kā arī to izmeklēšanu izstrādā tādā veidā, lai nodrošinātu

jūrnieku personas datu aizsardzību un ņemot vērā Starptautiskās

darba organizācijas norādījumus šajā sakarā.

7. Kompetentā iestāde sadarbībā ar kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizācijām veic pasākumus, lai pievērstu visu jūrnieku

uzmanību informācijai par konkrētiem apdraudējumiem uz kuģa,

piemēram, izvietojot oficiālus paziņojumus ar attiecīgiem

norādījumiem.

8. Kompetentā iestāde pieprasa, lai kuģu īpašnieki veiktu

riska novērtējumu saistībā ar darba drošības un arodveselības

vadību, ņemot vērā attiecīgo statistisko informāciju par viņu

kuģiem, kā arī kompetentās iestādes sniegto vispārējo

statistiku.

B4.3. norādījums

- Veselības un drošības aizsardzība un nelaimes gadījumu

novēršana

B4.3.1.

norādījums - Noteikumi par nelaimes gadījumiem darbā,

savainojumiem darbā un arodslimībām

1. Noteikumos, kas pieprasīti saskaņā ar A4.3.standartu, jāņem

vērā 1996.gada Starptautiskās darba organizācijas prakses kodekss

ar nosaukumu Nelaimes gadījumu novēršana uz kuģa jūrā un

ostā un tā secīgās versijas, kā arī citi saistītie

Starptautiskās darba organizācijas un citi starptautiskie

standarti, norādījumi un prakses kodeksi par darba drošību un

veselības aizsardzību, tostarp pakļaušanu apdraudējuma līmeņiem,

kas tajos var būt norādīti.

2. Kompetentajai iestādei jānodrošina, ka dalībvalsts

norādījumi par darba drošības un arodveselības vadību attiecas uz

šādiem jautājumiem:

a) vispārējie un pamatnoteikumi;

b) kuģa konstruktīvās iezīmes, tostarp piekļuves līdzekļi un

risks, kas saistīts ar azbestu;

c) iekārtas;

d) ietekme, ko atstāj jebkādas ļoti zemas vai augstas

temperatūras virsmas, ar kurām jūrnieki var saskarties;

e) ietekme, ko atstāj troksnis darba vietā un kuģa telpās;

f) ietekme, ko atstāj vibrācija darba vietā un kuģa

telpās;

g) ietekme, ko atstāj e) un f)apakšpunktā neminētie apkārtējie

faktori darba vietā un kuģa telpās, tostarp tabakas dūmi;

h) īpaši pasākumi uz klāja un zem tā;

i) iekraušanas un izkraušanas aprīkojums;

j) ugunsgrēka novēršana un dzēšana;

k) enkuri, ķēdes un troses;

l) bīstamas kravas un balasts;

m) jūrnieku individuālie aizsardzības līdzekļi;

n) darbs norobežotā vietā;

o) noguruma fiziskā un garīgā ietekme;

p) ietekme, ko atstāj atkarība no narkotikām un alkohola;

q) aizsardzība pret HIV/AIDS un saslimšanas novēršana,

r) rīcība ārkārtas situācijā vai, ja noticis nelaimes

gadījums.

3. Veicot riska novērtējumu un mazinot pakļaušanu gadījumiem,

kas minēti šā norādījuma 2. punktā, jāņem vērā ietekme uz fizisko

arodveselību, tostarp ietekme, kuru atstāj kravas pārkraušana ar

rokām, troksnis un vibrācija, ķīmiskā un bioloģiskā ietekme uz

arodveselību, garīgā ietekme uz arodveselību, noguruma fiziskā un

garīgā ietekme, kā arī ietekme, ko atstāj nelaimes gadījumi

darbā. Veicot vajadzīgos pasākumus, jāņem vērā profilakses

princips, saskaņā ar kuru citu starpā riska novēršana tā avotā,

darba pielāgošana indivīdam, jo īpaši attiecībā uz darba vietas

plānojumu, kā arī bīstamu lietu aizvietošana ar drošām vai mazāk

bīstamām lietām ir prioritāra pār jūrnieku individuāliem

aizsardzības līdzekļiem.

4. Turklāt kompetentajai iestādei jānodrošina, ka tiek ņemta

vērā saistība ar veselību un drošību, jo īpaši šādās jomās:

a) rīcība ārkārtas situācijā vai, ja noticis nelaimes

gadījums;

b) ietekme, ko atstāj atkarība no narkotikām un alkohola,

c) aizsardzība pret HIV/AIDS un saslimšanas novēršana.

B4.3.2.

norādījums - Trokšņa iedarbība

1. Kompetentajai iestādei kopā ar kompetentajām

starptautiskajām organizācijām un attiecīgo kuģu īpašnieku un

jūrnieku organizāciju pārstāvjiem ir nepārtraukti jāpārskata

trokšņa problēma uz kuģa ar mērķi, cik vien iespējams, uzlabot

jūrnieku aizsardzību pret kaitīgo ietekmi, ko atstāj trokšņa

iedarbība.

2. Šā norādījuma 1. punktā minētajā pārskatīšanā jāņem vērā

kaitīgā ietekme, ko uz jūrnieka dzirdi, veselību un labsajūtu

atstāj pārāk liels troksnis, kā arī jāveic pasākumi, kurus paredz

vai iesaka, lai mazinātu troksni uz kuģa un aizsargātu jūrniekus.

Veicamajos pasākumos ietver:

a) jūrnieku instruēšanu par dzirdes traucējumiem un veselības

pasliktināšanos, kas rodas ilgstoša liela trokšņa ietekmes dēļ,

kā arī instruēšanu par dzirdes aizsargierīču un aprīkojuma

pareizu izmantošanu;

b) ja vajadzīgs, noteikumus par jūrniekiem piešķiramo

apstiprināto dzirdes aizsardzības aprīkojumu, un

c) riska novērtējumu un trokšņa iedarbības mazināšanu visās

dzīvojamās, atpūtas un ēdināšanas telpās, kā arī mašīntelpās.

B4.3.3.

norādījums - Vibrācijas iedarbība

1. Kompetentajai iestādei kopā ar kompetentajām

starptautiskajām organizācijām un attiecīgo kuģu īpašnieku un

jūrnieku organizāciju pārstāvjiem, attiecīgā gadījumā ņemot vērā

atbilstošos starptautiskos standartus, ir pastāvīgi jāpārskata

vibrācijas problēma uz kuģa ar mērķi, cik vien iespējams, uzlabot

jūrnieku aizsardzību pret vibrācijas kaitīgo ietekmi.

2. Šā norādījuma 1. punktā minētā pārskatīšana attiecas uz

ietekmi, ko uz jūrnieka veselību un labsajūtu atstāj pārāk liela

vibrācija, kā arī pasākumiem, kurus paredz vai iesaka, lai

mazinātu vibrāciju uz kuģa un aizsargātu jūrniekus. Veicamie

pasākumi ietver:

a) jūrnieku instruēšanu par veselības apdraudējumu, kas var

rasties ilgstošas vibrācijas dēļ;

b) ja vajadzīgs, noteikumus par jūrniekiem piešķiramiem

apstiprinātiem individuāliem aizsardzības līdzekļiem, un

c) riska novērtējumu un vibrācijas ietekmes mazināšanu visās

dzīvojamās, atpūtas un ēdināšanas telpās, veicot pasākumus

atbilstoši 2001.gada Starptautiskās darba organizācijas prakses

kodeksā sniegtajiem norādījumiem ar nosaukumu Apkārtējie

faktori darba vietā un to grozījumiem, ņemot vērā atšķirību

starp iedarbību šajās telpās un darba vietā.

B4.3.4.

norādījums - Kuģu īpašnieku pienākumi

1. Saistībā ar jebkuru kuģu īpašniekam noteikto pienākumu

nodrošināt aizsarglīdzekļus vai citus nelaimes gadījumu

novēršanas līdzekļus jāparedz noteikumi, kuri pieprasa, lai

jūrnieki izmantotu šos līdzekļi, kā arī jāizpilda attiecīgie

nelaimes gadījumu novēršanas un veselības aizsardzības

pasākumi.

2. Jāņem vērā arī 7. un 11.pants 1963.gada Konvencijā par

iekārtu aizsardzību (nr.119) un attiecīgie noteikumi 1963.gada

Ieteikumā par iekārtu aizsardzību (nr.118), saskaņā ar kuru kuģa

īpašniekam ir pienākums nodrošināt prasību attiecībā uz izmantoto

iekārtu atbilstošu aizsardzību un to neizmantošanu bez

atbilstošās aizsardzības izpildi, bet darba ņēmējam ir pienākums

neizmantot iekārtas, ja aizsardzība nav nodrošināta, kā arī

nepadarīt neefektīvus nodrošinātos aizsardzības līdzekļus.

B4.3.5.

norādījums - Ziņošana un statistikas apkopošana

1. Jāziņo par visiem nelaimes gadījumiem darbā, savainojumiem

darbā un arodslimībām, lai tos varētu izmeklēt, kā arī uzkrāt,

analizēt un publicēt visaptverošu statistiku, ņemot vērā

attiecīgo jūrnieku personas datu aizsardzību. Jāziņo ne tikai par

nāves gadījumiem vai nelaimes gadījumiem, kuros iesaistīts

kuģis.

2. Šā norādījuma 1.punktā minētajā statistikā jāietver

informācija par nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un

arodslimību skaitu, veidu, iemesliem un sekām, attiecīgā gadījumā

atkarībā no kuģa komandas skaidri norādot nelaimes gadījuma veidu

un to, vai tas noticis jūrā vai ostā.

3. Katrai dalībvalstij pilnībā jāņem vērā jebkura

starptautiska jūrniekiem notikušu nelaimes gadījumu uzskaites

sistēma vai paraugs, ko izstrādājusi Starptautiskā darba

organizācija.

B4.3.6.

norādījums - Izmeklēšana

1. Kompetentajai iestādei jāveic izmeklēšana saistībā ar

nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un arodslimību

gadījumu iemesliem un apstākļiem, kuru dēļ iestājusies nāve vai

persona guvusi būtisku personisku savainojumu, kā arī citos

gadījumos, kas var būt norādīti dalībvalsts normatīvajos

aktos.

2. Jāapsver, vai izmeklēšanā ietvert šādus jautājumus:

a) darba vide, piemēram, darba virsma, iekārtu izvietojums,

piekļuves līdzekļi un darba metodes;

b) tas, cik bieži nelaimes gadījumos darbā, savainojumos darbā

un arodslimību gadījumos iesaistīti dažādu vecuma grupu

pārstāvji;

c) īpašas psiholoģiskās vai fizioloģiskās problēmas, kas

radušās uz kuģa pastāvošās vides dēļ;

d) problēmas, kas radušās fiziskās pārslodzes uz kuģa dēļ,

proti, palielināta noslogojuma dēļ;

e) problēmas, kas radušās tehnoloģijas attīstības un tās

ietekmes uz apkalpes sastāvu dēļ, un

f) problēmas, kas radušās cilvēka kļūdu dēļ.

B4.3.7.

norādījums - Valsts aizsardzības un novēršanas programmas

1. Lai nodrošinātu pienācīgu pamatu pasākumiem, ar ko veicina

darba drošību un arodveselības aizsardzību, kā arī tādu nelaimes

gadījumu darbā, savainojumu darbā un arodslimību novēršanu, kuri

saistībā ar darbu jūrā ir iespējami konkrētu apdraudējumu dēļ,

jāveic izpēte par vispārīgajām tendencēm un apdraudējumu, kas

norādīts statistikā.

2. Aizsardzības un novēršanas programmu īstenošana, lai

veicinātu darba drošību un arodveselību, jāorganizē tādā veidā,

lai kompetentā iestāde, kuģu īpašnieki un jūrnieki vai viņu

pārstāvji, kā arī attiecīgās organizācijas varētu tajās aktīvi

piedalīties, tostarp izmantojot informēšanas sēdes, uz kuģa

esošus norādījumus par maksimālo līmeni, kas, iespējams, var

kaitīgi ietekmēt darba vietas apkārtējos faktorus, un citu

apdraudējumu vai rezultātus, kuri iegūti sistemātiskā riska

novērtēšanas procesā. Jāizveido apvienotas valsts vai vietējas

darba drošības un arodveselības aizsardzības, kā arī nelaimes

gadījumu novēršanas komitejas vai īpašas darba grupas un uz kuģa

esošas komitejas, kurās pārstāvētas kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizācijas.

3. Ja šāda darbība notiek vienas sabiedrības līmenī, tad

jāapsver iespēja, ka ikvienā drošības komitejā uz šā kuģa

īpašnieka kuģiem ir pārstāvēti jūrnieki.

B4.3.8.

norādījums - Aizsardzības un novēršanas programmu saturs

1. Jāapsver iespēja B4.3.7.norādījuma 2.punktā minēto komiteju

un citu organizāciju funkcijās iekļaut šādas funkcijas:

a) sagatavot dalībvalsts norādījumus un vadlīnijas par darba

drošības un arodveselības vadības sistēmām un par nelaimes

gadījumu novēršanas noteikumiem un rokasgrāmatām;

b) organizēt darba drošības un arodveselības aizsardzības, kā

arī nelaimes gadījumu novēršanas apmācību un programmas;

c) publicēt informāciju par darba drošību un arodveselības

aizsardzību, kā arī nelaimes gadījumu novēršanu, tostarp filmās,

plakātos, paziņojumos un brošūrās, un

d) izplatīt literatūru un informāciju par darba drošību un

arodveselības aizsardzību, kā arī nelaimes gadījumu novēršanu tā,

lai tā nokļūtu pie jūrniekiem, kas atrodas uz kuģiem.

2. Tiem, kas sagatavo tekstus par darba drošību un

arodveselības aizsardzību, kā arī nelaimes gadījumu novēršanas

pasākumiem vai ieteicamo rīcību, jāņem vērā attiecīgie noteikumi

vai ieteikumi, ko pieņēmušas attiecīgās dalībvalsts iestādes vai

organizācijas, vai starptautiskās organizācijas.

3. Veidojot darba drošības un arodveselības aizsardzības, kā

arī nelaimes gadījumu novēršanas programmas, katrai dalībvalstij

pienācīgi jāņem vērā prakses kodekss par jūrnieku drošību un

veselību, ko publicējusi Starptautiskā darba organizācija.

B4.3.9.

norādījums - Instruēšana par darba drošību un arodveselības

aizsardzību, kā arī par nelaimes gadījumu novēršanu darba

vietā

1. Apmācības programma, kas minēta A4.3.standarta 1.punkta

a)apakšpunktā, ir periodiski jāpārskata un jāatjauno, ņemot vērā

izmaiņas kuģu veidos un izmēros, to aprīkojumā, kā arī izmaiņas

kuģa komandas komplektēšanas praksē un valsts piederības, valodas

un darba organizēšanas uz kuģa izmaiņas.

2. Pastāvīgi jāturpina publicēt informāciju par darba drošību,

arodveselības aizsardzību un nelaimes gadījumu novēršanu. Šo

informāciju var publicēt šādos veidos:

a) izmantojot izglītojošus audiovizuālus materiālus, piemēram,

filmas, ko izmanto jūrnieku profesionālās izglītības centros, un,

ja iespējams, izrādīt tās uz kuģiem;

b) uz kuģiem izvietojot plakātus;

c) iekļaujot periodiskajos izdevumos, ko lasa jūrnieki,

rakstus par apdraudējumu, kurš rodas, strādājot jūrā, un par

darba drošību, arodveselības aizsardzību un nelaimes gadījumu

novēršanas pasākumiem, un

d) īstenojot īpašas kampaņas, izmantojot dažādus plašsaziņas

līdzekļus, lai informētu jūrniekus, tostarp kampaņas par drošām

darba praksēm.

3. Publicējot informāciju, kas minēta šā norādījuma 2.punktā,

jāņem vērā uz kuģa esošo jūrnieku dažādās valsts piederības,

valodas un kultūras.

B4.3.10.norādījums - Jauno jūrnieku izglītošana par drošību un

veselību

1. Drošības un veselības noteikumiem jābūt saistītiem ar

jebkuriem tādiem vispārīgiem noteikumiem par medicīnisko apskati

pirms pieņemšanas darbā un pēc tās, kā arī par nelaimes gadījumu

novēršanu un veselības aizsardzību nodarbinātības laikā, kas var

attiekties uz jūrnieku darbu. Šādos noteikumos jānorāda pasākumi,

kas pēc iespējas mazinās apdraudējumu jauniem jūrniekiem darba

vietā viņu pienākumu pildīšanas laikā.

2. Izņemot, ja kompetentā iestāde ir atzinusi jauno jūrnieku

par pilnībā kvalificētu atbilstoša pienākuma veikšanai,

noteikumos ir jāparedz ierobežojumi jaunajiem jūrniekiem, kas bez

atbilstošas uzraudzības un instruēšanas veic zināma veida darbu,

kurš ietver risku, ka var notikt nelaimes gadījums, vai kurš var

atstāt kaitīgu ietekmi uz viņu veselību vai fizisko attīstību,

vai prasa no jūrnieka zināmu briedumu, pieredzi vai prasmi.

Paredzot darba veidus, kurus jāierobežo ar noteikumiem,

kompetentā iestāde var jo īpaši apsvērt darbu, kura laikā:

a) jāceļ, jāpārvieto vai jānes smagas kravas vai

priekšmeti;

b) jāieiet apkures katlā, tilpnēs vai koferdamā;

c) ir kaitīgs trokšņa vai vibrācijas iedarbības līmenis;

d) jāvada pacelšanas vai citas jaudīgas iekārtas vai

darbarīki, vai jāsignalizē šā aprīkojuma vadītājiem;

e) jārīkojas ar pietauvošanas, vilkšanas trošu vai

noenkurošanās aprīkojumu;

f) jāveic takelāžas darbi;

g) jāstrādā lielā augstumā vai uz klāja vētrainā laikā;

h) jāveic sardzes jūrnieka pienākumi naktī;

i) jāveic elektroierīču apkope;

j) notiek saskare ar potenciāli kaitīgiem materiāliem vai

kaitīgiem fiziskiem faktoriem, piemēram, bīstamām vai toksiskām

vielām vai jonizējošu starojumu;

k) jāveic ēdināšanas mehānismu tīrīšana, un

l) jārīkojas vai jāuzņemas atbildība par kuģa laivām.

3. Kompetentajai iestādei jāveic praktiski pasākumi vai

jāizmanto piemēroti mehānismi, lai pievērstu jauno jūrnieku

uzmanību informācijai par nelaimes gadījumu novēršanu un viņu

veselības aizsardzību uz kuģa. Šie pasākumi ietver atbilstošu

sagatavošanu kursu un oficiālas informācijas par nelaimes

gadījumu novēršanu publicēšanu jaunajiem jūrniekiem un jauno

jūrnieku profesionālo instruēšanu un uzraudzību.

4. Jauno jūrnieku izglītošanā un apmācībā gan krastā, gan uz

kuģa jāietver norādījumi par kaitīgo ietekmi uz viņu veselību,

kas rodas alkohola un narkotiku, kā arī citu potenciāli kaitīgu

vielu lietošanas rezultātā, kā arī risku un apdraudējumu, kurš

saistīts ar HIV/AIDS un citām darbībām, kas apdraud

veselību.

B4.3.11.

norādījums - Starptautiskā sadarbība

1. Dalībvalstij, attiecīgā gadījumā izmantojot starpvaldību un

citu starptautisko organizāciju palīdzību, jācenšas savstarpēji

sadarbojoties panākt pēc iespējas lielāku darbības vienveidību,

lai sekmētu darba drošību un arodveselības aizsardzību, kā arī

nelaimes gadījumu novēršanu.

2. Izstrādājot darba drošības un veselības aizsardzības, kā

arī nelaimes gadījumu novēršanas veicināšanas programmas saskaņā

ar A4.3. standartu, katrai dalībvalstij pienācīgi jāņem vērā

attiecīgie Starptautiskās darba organizācijas publicētie prakses

kodeksi un attiecīgie starptautisko organizāciju standarti.

3. Dalībvalstij jāņem vērā vajadzība pēc starptautiskās

sadarbības, lai pastāvīgi veicinātu darbības, kas saistītas ar

darba drošību, arodveselības aizsardzību un nelaimes gadījumu

darbā novēršanu. Šī sadarbība var notikt:

a) izmantojot divpusējas vai daudzpusējas vienošanās par

vienveidību darba drošības un arodveselības aizsardzības, kā arī

nelaimes gadījumu novēršanas standartos un aizsardzības

pasākumos;

b) apmainoties ar informāciju par konkrētiem apdraudējumiem,

kas ietekmē jūrniekus, un līdzekļiem, ar kuriem veicināt darba

drošību, arodveselības aizsardzību un nelaimes gadījumu

novēršanu;

c) sniedzot palīdzību aprīkojuma testēšanā un pārbaudēs

saskaņā ar kuģa karoga valsts tiesību aktiem;

d) sadarbojoties, lai sagatavotu un izplatītu informāciju par

darba drošības, arodveselības aizsardzības un nelaimes gadījumu

novēršanas noteikumiem vai rokasgrāmatām,

e) sadarbojoties mācību līdzekļu ražošanā un izmantošanā,

f) izmantojot kopīgas iekārtas vai sniedzot abpusēju palīdzību

jūrnieku apmācībā par darba drošību, arodveselības aizsardzību,

nelaimes gadījumu novēršanu un drošām darba praksēm.

4.4. noteikums -

Veselības aprūpes un labklājības iespēju nodrošināšana krastā

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem,

kas strādā uz kuģiem, ir pieeja tām iespējām un pakalpojumiem

krastā, ar kuriem var nodrošināt viņu veselību un labklājību.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka veselības aprūpes un

labklājības iespējas krastā, ja tādas pastāv, ir viegli

pieejamas. Dalībvalsts arī veicina šajā kodeksā uzskaitīto

labklājības iespēju attīstību norādītajās ostās, lai jūrniekiem

uz kuģiem, kas piestājuši tā ostā, nodrošinātu pieeju atbilstošām

labklājības iespējām un pakalpojumiem.

2. Katras dalībvalsts pienākumi attiecībā uz veselības aprūpes

un labklājības iespējām krastā, piemēram, labklājības, kultūras,

atpūtas un informācijas iespējām un pakalpojumiem, ir paredzēti

šās konvencijas kodeksā.

A4.4. standarts

- Labklājības iespēju nodrošināšana krastā

1. Katra dalībvalsts, kura savā teritorijā nodrošina sociālās

labklājības iespējas, pieprasa, lai tās būtu pieejamas

izmantošanai visiem jūrniekiem neatkarīgi no viņu valsts

piederības, rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģiskās pārliecības,

politiskajiem uzskatiem vai sociālās izcelsmes, kā arī neatkarīgi

no tā kuģa karoga valsts, uz kura viņi ir nodarbināti vai

iesaistīti darbā.

2. Katra dalībvalsts veicina labklājības iespēju attīstību

piemērotās valsts ostās un pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu

īpašnieku un jūrnieku organizācijām nosaka ostas, kuras tiek

uzskatītas par piemērotām.

3. Katra dalībvalsts sekmē tādu sociālo labklājības padomju

izveidošanu, kas regulāri pārskata labklājības iespējas un

pakalpojumus, lai nodrošinātu, ka tie ir piemēroti, ņemot vērā

izmaiņas jūrnieku vajadzībās, kuras rodas kuģniecības nozarē

tehnoloģisko un funkcionālo jauninājumu dēļ.

B4.4 norādījums

- Labklājības iespēju nodrošināšana krastā

B4.4.1.

norādījums - Dalībvalstu pienākumi

1. Katrai dalībvalstij:

a) jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka jūrniekiem norādītajās

piestāšanas ostās piedāvā atbilstošas labklājības iespējas un

pakalpojumus un sniedz viņu profesijai atbilstošu aizsardzību,

b) īstenojot šos pasākumus, jāņem vērā jūrnieku īpašās

vajadzības saistībā ar viņu drošību, veselību un brīvā laika

nodarbēm, jo īpaši, ja viņi atrodas ārvalstīs un ja viņi ierodas

karadarbības zonās.

2. Labklājības iespēju un pakalpojumu uzraudzības pasākumos

jāpiedalās attiecīgo kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju

organizāciju pārstāvjiem.

3. Katrai dalībvalstij jāveic pasākumi, kas paredzēti, lai

paātrinātu labklājības materiālu, piemēram, filmu, grāmatu,

laikrakstu un sporta aprīkojuma, brīvu apgrozību starp kuģiem,

centrālajām sagādes aģentūrām un labklājības iestādēm, lai

jūrnieki varētu tos izmantot uz kuģiem un labklājības centros

krastā.

4. Dalībvalstīm savstarpēji jāsadarbojas, lai sekmētu jūrnieku

labklājību jūrā un ostā. Šāda sadarbība ietver:

a) to kompetento iestāžu savstarpējas apspriedes, kuru mērķis

ir nodrošināt un uzlabot jūrnieku labklājības iespējas un

pakalpojumus gan ostā, gan uz kuģiem;

b) pasākumus resursu apvienošanai un kopēju labklājības

pasākumu sniegšanai lielākajās ostās, lai izvairītos no

nevajadzīgas dublēšanās;

c) starptautisku sporta sacensību organizēšanu un jūrnieku

dalības sporta nodarbībās veicināšanu, un

d) starptautisku semināru organizēšanu par jūrnieku

labklājības jūrā un ostā tēmu.

B4.4.2.

norādījums - Labklājības iespējas un pakalpojumi ostās

1. Katrai dalībvalstij jāsniedz vai jānodrošina, lai valsts

piemērotajās ostās tiktu piedāvātas labklājības iespējas un

pakalpojumi.

2. Labklājības iespējas un pakalpojumus saskaņā ar apstākļiem

dalībvalstī un tās praksi piedāvā viens vai vairāki no turpmāk

minētajiem:

a) valsts iestādes;

b) attiecīgā kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācija saskaņā

ar koplīgumiem vai citiem saskaņotiem pasākumiem, un

c) brīvprātīgas organizācijas.

3. Vajadzīgās labklājības un atpūtas iespējas jāpiedāvā un

jāattīsta ostās. Šīs iespējas ietver:

a) sanāksmju un atpūtas telpas;

b) telpas sportam un ārpustelpu iespējas, tostarp

sacensības;

c) izglītības iespējas, un

d) attiecīgā gadījumā iespējas reliģiskiem rituāliem un

privātas konsultēšanas iespējas.

4. Šīs iespējas var nodrošināt, ļaujot jūrniekiem atbilstoši

viņu vajadzībām izmantot iespējas, kas paredzētas vispārējai

izmantošanai.

5. Ja konkrētā ostā lielam skaitam jūrnieku ar dažādu valsts

piederību ir vajadzīgas tādas iespējas kā viesnīcas, klubi un

sporta iespējas, jūrnieku izcelsmes valsts un kuģa karoga valsts

kompetentajām iestādēm vai organizācijām, kā arī attiecīgajām

starptautiskajām asociācijām jāapspriežas un jāsadarbojas ar

attiecīgās ostas valsts kompetentajām iestādēm un organizācijām,

kā arī savstarpēji, lai apvienotu resursus un izvairītos no

nevajadzīgas dublēšanās.

6. Jābūt pieejamām viesnīcām un jauniešu viesnīcām, kas ir

piemērotas jūrniekiem, ja tās ir vajadzīgas. Tajās jābūt tādām

iespējām, kas pieejamas labas kategorijas viesnīcām, un tām, ja

vien iespējams, jāatrodas labā apkaimē, kuras neatrodas ostas

tiešā tuvumā. Šādām viesnīcām un jauniešu viesnīcām jābūt

atbilstoši uzraudzītām, pieprasītajām cenām jābūt saprātīgām un,

ja vajadzīgs un iespējams, izmitināšana jāpiedāvā arī jūrnieku

ģimenēm.

7. Šīm izmitināšanas iespējām jābūt pieejamām visiem

jūrniekiem neatkarīgi no viņu valsts piederības, rases, ādas

krāsas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem uzskatiem vai

sociālās izcelsmes, kā arī neatkarīgi no tās kuģa karoga valsts,

uz kuras viņi ir nodarbināti vai iesaistīti darbā. Nekādā veidā

neaizskarot šo principu, konkrētās ostās varētu būt vajadzība

piedāvāt vairāku veidu iespējas, kas pēc standartiem ir

salīdzināmas, bet ir pielāgotas dažādu jūrnieku grupu paražām un

vajadzībām.

8. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā

papildus jebkādiem brīvprātīgajiem strādniekiem uz pilnu slodzi

ir nodarbināta tehniskajos jautājumos kompetenta persona, kas

pārzina jūrnieku labklājības iespējas un pakalpojumus.

B4.4.3.

norādījums - Labklājības padomes

1. Labklājības padomes attiecīgajā gadījumā jāizveido ostas,

reģionālā un valsts līmenī. To funkcijas ietver:

a) pārskatīt esošo labklājības iespēju piemērotību un

uzraudzīt, vai ir vajadzīgs sniegt papildu iespējas vai

nepiedāvāt nepietiekami izmantotas iespējas, un

b) sniegt palīdzību un padomu tiem, kas ir atbildīgi par

labklājības iespēju sniegšanu, un to savstarpējas sadarbības

nodrošināšanu.

2. Labklājības padomēs jābūt pārstāvjiem no kuģu īpašnieku un

jūrnieku organizācijām, kompetentajām iestādēm un attiecīgā

gadījumā brīvprātīgajām organizācijām un sociālajām iestādēm.

3. Attiecīgā gadījumā jūras valstu konsuliem un ārvalstu

labklājības organizāciju vietējiem pārstāvjiem saskaņā ar

dalībvalsts normatīvajiem aktiem jābūt saistītiem ar ostas,

reģionālo un valsts labklājības padomju darbu.

B4.4.4.

norādījums - Labklājības iespēju finansēšana

1. Atbilstoši valsts apstākļiem un praksei finansiālajam

atbalstam ostas labklājības iespējām jābūt pieejamam, izmantojot

vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem:

a) dotācijas no valsts līdzekļiem;

b) maksājumus vai citas īpašas nodevas no kuģniecības

avotiem;

c) kuģu īpašnieku, jūrnieku vai viņu organizāciju brīvprātīgas

iemaksas un

d) brīvprātīgas iemaksas no citiem avotiem.

2. Ja ir ieviests labklājības nodoklis, maksājumi vai īpašas

nodevas, tos var izmantot tikai tam nolūkam, kura dēļ tie tiek

iekasēti.

B4.4.5.

norādījums - Informācijas izplatīšana un veicināšanas

pasākumi

1. Jūrnieku vidū jāizplata informācija par iespējām, kas

piestāšanas ostā pieejamas plašai sabiedrībai, jo īpaši par

transporta, labklājības, izklaides un izglītošanās iespējām, kā

arī par lūgšanas vietām un iespējām, kas tiek piedāvātas īpaši

jūrniekiem.

2. Lai jūrnieki jebkurā saprātīgā laikā no ērtām vietām ostā

varētu nokļūt pilsētā, viņiem par mērenu samaksu jāpiedāvā

piemēroti transporta līdzekļi.

3. Kompetentajai iestādei jāveic visi piemērotie pasākumi, lai

ostā ienākošie kuģu īpašnieki un jūrnieki saņemtu informāciju par

jebkādiem īpašiem dalībvalsts normatīvajiem aktiem un paražām,

kuru neievērošana var apdraudēt viņu brīvību.

4. Kompetentajai iestādei ostas teritorijā un uz piekļūšanas

ceļiem jānodrošina pietiekams apgaismojums, signālrādītāji un

signālzīmes un regulāras patruļas jūrnieku aizsardzībai.

B4.4.6.

norādījums - Jūrnieki ārvalstu ostās

1. Lai aizsargātu jūrniekus ārvalstu ostās, jāveic pasākumi,

lai veicinātu:

a) pieeju viņu piederības valsts vai dzīvesvietas valsts

konsuliem, un

b) efektīvu sadarbību starp konsuliem un vietējām vai valsts

iestādēm.

2. Attiecībā uz ārvalsts ostā aizturētajiem jūrniekiem rīkojas

ātri, ņemot vērā normatīvajos aktos paredzēto kārtību un ar

atbilstošu konsulāro aizsardzību.

3. Ja dalībvalsts teritorijā jebkādu iemeslu dēļ ir aizturēts

jūrnieks, kompetentajai iestādei, ja jūrnieks to lūdz, ir uzreiz

jāinformē par to kuģa karoga valsts un jūrnieka piederības

valsts. Kompetentajai iestādei jūrnieks uzreiz jāinformē par viņa

tiesībām izteikt šādu lūgumu. Jūrnieka piederības valstij uzreiz

jāinformē jūrnieka tuvākais radinieks. Kompetentajai iestādei

jādod atļauja minēto valstu konsulārajām amatpersonām uzreiz

apmeklēt jūrnieku un pēc tam viņu regulāri apmeklēt līdz šā

jūrnieka atbrīvošanai.

4. Katrai dalībvalstij, kad vien vajadzīgs, jāveic pasākumi,

lai nodrošinātu jūrniekiem drošību pret agresijas un citām

nelikumīgām darbībām laikā, kad viņu kuģi atrodas to

teritoriālajos ūdeņos, un jo īpaši tuvojoties ostām.

5. Atbildīgajām personām ostā un uz kuģa jāpieliek visas

pūles, lai veicinātu, ka jūrnieki izkāpj krastā, cik vien

iespējams drīz pēc kuģa piestāšanas ostā.

4.5. noteikums -

Sociālā drošība

Mērķis: nodrošināt, ka tiek veikti

pasākumi, lai nodrošinātu jūrniekiem pieeju sociālās drošības

aizsardzībai.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka visiem jūrniekiem un

tiktāl, cik tas paredzēts valsts normatīvajos aktos, viņu

apgādājamiem, ir pieeja sociālās drošības aizsardzībai saskaņā ar

šo konvenciju, taču neskarot jebkādus labvēlīgākus nosacījumus,

kas minēti Konstitūcijas 19. panta 8. punktā.

2. Katra dalībvalsts apņemas veikt pasākumus individuāli, kā

arī izmantojot starptautisko sadarbību, atbilstoši apstākļiem

valstī, lai panāktu aizvien plašāku jūrnieku sociālo

aizsardzību.

3. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem, uz kuriem

attiecas sociālās drošības tiesību akti, un tiktāl, cik tas

paredzēts dalībvalsts normatīvajos aktos, viņu apgādājamiem ir

tiesības uz sociālās drošības aizsardzības pabalstiem, kas

nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem pabalstiem, kurus saņem darba

ņēmēji krastā.

A4.5. standarts

- Sociālā drošība

1. Lai pakāpeniski panāktu aizvien plašāku sociālās drošības

aizsardzību saskaņā ar 4.5. noteikumu, jāapsver šādas jomas:

medicīniskā aprūpe, slimības pabalsti, bezdarbnieku pabalsti,

vecuma pabalsti, pabalsti par savainojumu darbā, ģimenes

pabalsti, maternitātes pabalsti, invaliditātes pabalsti un

apgādnieka zaudējuma pabalsti, kas visi kopā nodrošina

aizsardzību saskaņā ar 4.1. noteikumu par medicīnisko aprūpi un

4.2. noteikumu par kuģu īpašnieku atbildību, kā arī saskaņā ar

citām šīs konvencijas sadaļām.

2. Ratifikācijas laikā katra dalībvalsts nodrošina aizsardzību

saskaņā ar 4.5. noteikuma 1. punktu, un tajā ietver vismaz trīs

no deviņām jomām, kas uzskaitītas šā standarta 1. punktā.

3. Katra dalībvalsts veic pasākumus atbilstoši dalībvalsts

apstākļiem, lai visiem jūrniekiem, kas ir dalībvalsts pastāvīgie

iedzīvotāji, nodrošinātu papildu sociālās drošības aizsardzību,

kas minēta šā standarta 1. punktā. Šo pienākumu var izpildīt,

piemēram, izmantojot atbilstošus divpusējus vai daudzpusējus

nolīgumus vai uz iemaksām balstītas sistēmas. Sniegtā aizsardzība

nedrīkst būt nelabvēlīgāka par aizsardzību, ko saņem tie krasta

darba ņēmēji, kuri ir dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji.

4. Neskarot pienākumus, kas paredzēti šā standarta 3. punktā,

dalībvalstis, izmantojot divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus un

noteikumus, kas pieņemti reģionālās ekonomiskās integrācijas

organizācijās, var noteikt citus noteikumus attiecībā uz sociālās

drošības normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz jūrniekiem.

5. Katra dalībvalsts attiecībā uz jūrniekiem uz tās karoga

kuģiem veic pienākumus, kuri paredzēti 4.1. un 4.2. noteikumā un

saistītajos konvencijas noteikumos, kā arī tos pienākumus, kas

noteikti kā tās vispārējās saistības saskaņā ar starptautiskajiem

tiesību aktiem.

6. Katra dalībvalsts apsver dažādus veidus, kā jūrniekiem

piešķirt pielīdzināmus pabalstus atbilstoši valsts normatīvajiem

aktiem un praksei, ja šā standarta 1. punktā minētajās jomās

trūkst līdzekļu.

7. Aizsardzību saskaņā ar 4.5. noteikuma 1. punktu attiecīgā

gadījumā var iekļaut normatīvajos aktos, individuālajās shēmās

vai darba koplīgumos, vai iepriekš minēto kombinācijā.

8. Tiktāl, cik tas ir saderīgi ar valsts normatīvajiem aktiem

un praksi, dalībvalstis sadarbojas, izmantojot divpusējus vai

daudzpusējus nolīgumus vai citus pasākumus, lai visiem jūrniekiem

neatkarīgi no pastāvīgās dzīvesvietas nodrošinātu, ka tiek

ievērotas viņu tiesības uz sociālo drošību, kas ir iegūtas vai

tiks iegūtas un ir paredzētas maksājumu vai citās sistēmās.

9. Katra dalībvalsts izveido taisnīgas un efektīvas strīdu

izšķiršanas procedūras.

10. Katra dalībvalsts ratifikācijas brīdī norāda jomas, kurās

tiek sniegta aizsardzība saskaņā ar šā standarta 2. punktu. Pēc

tam dalībvalsts informē Starptautiskā nodarbinātības biroja

ģenerālsekretāru par to, ka tas sniedz sociālās drošības

aizsardzību saistībā ar vienu vai vairākām citām jomām, kas

minētas šā standarta 1. punktā. Ģenerālsekretārs uztur šīs

informācijas sarakstu un padara to pieejamu visām ieinteresētajām

personām.

11. Ziņojumos, kas jāiesniedz Starptautiskajā nodarbinātības

birojā saskaņā ar Konstitūcijas 22. pantu, ietver informāciju par

pasākumiem, kas veikti saskaņā ar 4.5. noteikuma 2. punktu, lai

nodrošinātu aizsardzību citās jomās.

B4.5. norādījums

- Sociālā drošība

1. Aizsardzība, kurai jābūt nodrošinātai ratifikācijas laikā

atbilstoši A4.5. standarta 2. punktam, ietver medicīnisko aprūpi,

slimības pabalstu un pabalstu par savainojumu darbā.

2. A4.5. standarta 6. punktā minētajos nosacījumos

pielīdzināmus pabalstus nodrošina, izmantojot apdrošināšanu,

divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai citus efektīvus

līdzekļus, ņemot vērā attiecīgo darba koplīgumu noteikumus. Ja ir

pieņemti šādi pasākumi, tad jūrnieki, uz ko tie attiecas,

jāinformē par līdzekļiem, ar kuru palīdzību viņiem tiks sniegta

sociālā aizsardzība dažādās jomās.

3. Ja uz jūrniekiem attiecas vairāk nekā vienas valsts

sociālās drošības normatīvie akti, attiecīgajai dalībvalstij

jāsadarbojas, lai, savstarpēji vienojoties, varētu noteikt, kuri

normatīvie akti tiks piemēroti, ņemot vērā tādus faktorus kā

aizsardzības veids un pakāpe, kas paredzēta attiecīgajos

normatīvajos aktos, kuri ir labvēlīgāki attiecīgajam jūrniekam,

kā arī jūrnieka izvēli.

4. Procedūras, kas jāizveido saskaņā ar A4.5. standarta 9.

punktu, jāizstrādā tādā veidā, lai tās ietvertu visus strīdus

saistībā ar attiecīgo jūrnieku prasībām, neatkarīgi no tā, kādā

veidā tiek nodrošināts segums.

5. Katrai dalībvalstij, kurai uz tās karoga kuģiem strādā

jūrnieki, kuri ir tās valsts piederīgie vai ārvalstnieki, vai

abējādi, ir jānodrošina šajā konvencijā paredzētā sociālā

aizsardzība, kā arī periodiski jāpārskata sociālās drošības

aizsardzības jomas, kas minētas A4.5. standarta 1. punktā, ar

mērķi noteikt papildu jomas attiecīgajiem jūrniekiem.

6. Jūrnieku darba līgumā jānorāda līdzekļi, ar kuriem kuģa

īpašnieks jūrniekiem sniegs dažādu jomu sociālās drošības

aizsardzību, kā arī jānorāda cita attiecīgā informācija, kas ir

kuģa īpašnieka rīcībā, piemēram, informācija par likumā

noteiktiem ieturējumiem no jūrnieku darba algām un kuģu īpašnieku

maksājumiem, kas var tikt veikti saskaņā ar norādītās pilnvarotās

iestādes prasībām atbilstoši attiecīgajām valsts sociālās

drošības aizsardzības sistēmām.

7. Dalībvalstij, kurai ir tās karoga kuģis, efektīvi

izmantojot tās jurisdikciju sociālajos jautājumos, jāpārliecinās,

ka kuģu īpašnieki pilda savus pienākumus attiecībā uz sociālo

aizsardzību, tostarp, veic noteiktos maksājumus sociālās drošības

sistēmās.

5. sadaļa. Atbilstība un

piemērošana

1. Šīs sadaļas noteikumos ir norādīts katras dalībvalsts

pienākums pilnībā īstenot un piemērot principus un tiesības, kas

paredzētas šīs konvencijas pantos, kā arī konkrētas saistības,

kuras paredzētas 1., 2., 3. un 4. sadaļā.

2. VI panta 3. un 4. punkts, kurā atļauta konvencijas kodeksa

A daļas īstenošana, izmantojot būtiski līdzvērtīgus noteikumus,

neattiecas uz konvencijas kodeksa šīs sadaļas A daļu.

3. Saskaņā ar VI panta 2. punktu, katra dalībvalsts īsteno

savus pienākumus saskaņā ar noteikumiem tādā veidā, kā tas

norādīts kodeksa A daļas atbilstošajos standartos, pienācīgi

apsverot kodeksa B daļas atbilstošos norādījumus.

4. Šīs sadaļas normas īsteno, ņemot vērā to, ka jūrnieki un

kuģu īpašnieki, tāpat kā visas citas personas, likuma priekšā ir

vienlīdzīgi, viņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu likuma aizsardzību

un viņus nedrīkst diskriminēt saistībā ar piekļūšanu tiesām,

tribunāliem vai citiem strīda izšķiršanas mehānismiem. Šās

sadaļas normas nenosaka jurisdikciju vai piekritību.

5.1. noteikums -

Kuģa karoga valsts pienākumi

Mērķis: nodrošināt, ka katra

dalībvalsts pilda savus pienākumus saskaņā ar šo konvenciju

attiecībā uz tās karoga kuģiem.

5.1.1. noteikums

- Vispārējie principi

1. Katra dalībvalsts ir atbildīga par to savu pienākumu

izpildi, kas noteikti saskaņā ar šo konvenciju attiecībā uz

dalībvalsts karoga kuģiem.

2. Katra dalībvalsts izveido efektīvu sistēmu, lai pārbaudītu

un sertificētu darba apstākļus jūrniecībā atbilstoši 5.1.3. un

5.1.4. noteikumam, nodrošinot, ka jūrnieku darba un dzīves

apstākļi uz tās karoga kuģiem atbilst un arī turpmāk atbildīs šīs

konvencijas standartiem.

3. Veidojot efektīvu sistēmu, lai pārbaudītu un sertificētu

darba apstākļus jūrniecībā, dalībvalsts attiecīgā gadījumā var

atļaut sabiedriskai iestādei vai citai organizācijai (tostarp

organizācijām no citas dalībvalsts, ja šī dalībvalsts piekrīt),

ko dalībvalsts uzskata par kompetentu un neatkarīgu, veikt

pārbaudes un/vai izsniegt sertifikātus. Visos gadījumos

dalībvalsts uzņemas pilnu atbildību par attiecīgo jūrnieku darba

un dzīves apstākļu pārbaudi un sertificēšanu uz tās karoga

kuģiem.

4. Jūras darbaspēka sertifikātā, kas papildināts ar

apliecinājumu par jūras darbaspēka atbilstību, ietver prima

facie pierādījumus, ka dalībvalsts ir pilnībā pārbaudījusi

tās karoga kuģi un ka ir izpildītas šīs konvencijas prasības

saistībā ar jūrnieku darba un dzīves apstākļiem tiktāl, cik tas

apliecināts.

5. Informāciju par sistēmu, kas minēta šā noteikuma 2. punktā,

tostarp informāciju par tās efektivitātes novērtēšanas metodēm,

iekļauj dalībvalsts ziņojumā Starptautiskajam nodarbinātības

birojam saskaņā ar Konstitūcijas 22.pantu.

A5.1.1.

standarts - Vispārējie principi

1. Katra dalībvalsts izstrādā skaidrus mērķus un standartus

saistībā ar savu pārbaužu un sertifikācijas sistēmas vadību, kā

arī izstrādā atbilstošas vispārējas procedūras, lai novērtētu,

cik lielā mērā šie mērķi un standarti ir izpildīti.

2. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz visiem tās karoga kuģiem

būtu pieejama šīs konvencijas kopija.

B5.1.1.

norādījums - Vispārējie principi

1. Kompetentajai iestādei jāveic piemēroti pasākumi, lai

veicinātu efektīvu sadarbību starp sabiedriskajām iestādēm un

citām organizācijām, kas minētas 5.1.1. un 5.1.2. noteikumā,

saistībā ar jūrnieku darba un dzīves apstākļiem uz kuģa.

2. Lai nodrošinātu inspektoru un kuģu īpašnieku labāku

sadarbību, jūrniekiem un viņu attiecīgajām organizācijām, un lai

uzturētu un uzlabotu jūrnieku darba un dzīves apstākļus,

kompetentajai iestādei regulāri jāapspriežas ar šādu organizāciju

pārstāvjiem, lai vienotos par labāko veidu, kā nodrošināt šo

sadarbību. Kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku

un jūrnieku organizācijām nosaka šādu apspriežu veidu.

5.1.2. noteikums

- Atzīto organizāciju pilnvarošana

1. Kompetentā iestāde atzīst, ka sabiedriskās iestādes vai

citas organizācijas, kas minētas 5.1.1. noteikuma 3. punktā

(turpmāk tekstā "atzītas organizācijas"), ir izpildījušas šās

konvencijas kodeksa prasības par kompetenci un neatkarību.

Pārbaudes vai sertifikācijas funkcijas, kuras ir atļauts veikt

atzītām organizācijām, ietilpst to darbību jomā, kas saskaņā ar

šo kodeksu ir jāpilda kompetentajai iestādei vai atzītai

organizācijai.

2. Ziņojumos, kas minēti 5.1.1. noteikuma 5. punktā, jāietver

informācija par ikvienu atzītu organizāciju, pilnvaru robežām un

dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka atļautās

darbības tiek izpildītas pilnībā un efektīvi.

A5.1.2.

standarts - Atzīto organizāciju pilnvarošana

1. Lai pieņemtu lēmumu par atzīšanu saskaņā ar 5.1.2.

noteikuma 1. punktu, kompetentā iestāde pārskata attiecīgās

organizācijas kompetenci un neatkarību un konstatē, vai

organizācijai tiktāl, cik tas vajadzīgs, lai pildītu tai atļautās

darbības, ir:

a) vajadzīgās speciālās zināšanās šīs konvencijas attiecīgajos

aspektos un atbilstošās zināšanas par kuģu darbību, tostarp par

minimālajām prasībām jūrniekiem darbam uz kuģa, nodarbinātības

nosacījumiem, dzīvošanu, atpūtai paredzēto aprīkojumu, pārtiku un

ēdināšanu, nelaimes gadījumu novēršanu, veselības aizsardzību,

medicīnisko aprūpi, labklājību un sociālās drošības

aizsardzību;

b) spējas uzturēt un papildināt tās personāla speciālās

zināšanas;

c) vajadzīgās zināšanas par šīs konvencijas prasībām, kā arī

attiecīgajiem valsts normatīvajiem aktiem un starptautiskajiem

dokumentiem, un

d) pietiekami liela, ar piemērotu uzbūvi, pieredzi un

iespējām, kas atbilst atļaujas veidam un pakāpei.

2. Jebkura atļauja, kas piešķirta attiecībā uz pārbaudēm,

pilnvaro atzīto organizāciju pieprasīt vismaz novērst tās

konstatētās nepilnības jūrnieku darba un dzīves apstākļos un

veikt pārbaudes šajā sakarā pēc ostas valsts pieprasījuma.

3. Katra dalībvalsts izveido:

a) sistēmu, lai nodrošinātu atzītu organizāciju veiktā darba

atbilstību, kas ietver informāciju par visiem piemērojamiem

valsts normatīvajiem aktiem un attiecīgajiem starptautiskajiem

dokumentiem, un

b) procedūras saziņai ar šīm organizācijām un šādu

organizāciju pārraudzību.

4. Katra dalībvalsts sniedz Starptautiskajam nodarbinātības

birojam aktuālo sarakstu ar jebkādām atzītām organizācijām, kurām

ir piešķirta atļauja darboties dalībnieka uzdevumā, un pastāvīgi

atjaunina šo sarakstu. Sarakstā norāda funkcijas, kuras atzītajām

organizācijām ir atļauts veikt. Birojs šo sarakstu padara

publiski pieejamu.

B5.1.2. - Atzīto

organizāciju pilnvarošana

1. Organizācijai, kas vēlas kļūt par atzītu organizāciju, ir

jāparāda sava tehniskā, administratīvā un vadības kompetence un

spējas, lai nodrošinātu pieņemamas kvalitātes pakalpojumu

savlaicīgu sniegšanu.

2. Novērtējot organizācijas spējas, kompetentajai iestādei

jākonstatē, vai organizācijai:

a) ir pietiekami liels tehniskais, vadošais un atbalsta

personāls;

b) ir pietiekami kvalificēts profesionālais personāls, lai

sniegtu vajadzīgos pakalpojumus atbilstošā ģeogrāfiskā

apgabalā;

c) ir pierādījusi savas spējas savlaicīgi sniegt pieņemamas

kvalitātes pakalpojumus, un

d) ir neatkarīga un atbildīga par savu darbību.

3. Kompetentajai iestādei jānoslēdz rakstisks nolīgums ar

jebkuru organizāciju, kuru tā atzīst pilnvarošanai. Šajā nolīgumā

ir šādas sastāvdaļas:

a) darbības joma;

b) mērķis;

c) vispārējie nosacījumi;

d) funkciju izpilde saskaņā ar atļauju;

e) funkciju juridiskais pamats saskaņā ar atļauju;

f) ziņošana kompetentai iestādei;

g) kompetentās iestādes atļaujas apraksts, kas paredzēts

atzītajai organizācijai, un

h) kompetentās iestādes veiktā uzraudzība pār darbībām, kas

deleģētas atzītajai organizācijai.

4. Katrai dalībvalstij no atzītām organizācijām jāpieprasa,

lai tās izstrādātu šajās organizācijās nodarbināto inspektoru

kvalifikācijas sistēmu, lai nodrošinātu, ka informācija par viņu

zināšanām un pieredzi tiek savlaicīgi atjaunināta.

5. Katra dalībvalsts no atzītām organizācijām pieprasa uzturēt

uzskaites datus par sniegtajiem pakalpojumiem, lai tās varētu

parādīt, ka attiecībā uz šiem pakalpojumiem ir izpildīti

vajadzīgie standarti.

6. Izstrādājot uzraudzības procedūras, kas minētas A5.1.2.

standarta 3.punkta b) apakšpunktā, katram dalībniekam jāņem vērā

Vadlīnijas par organizāciju pilnvarošanu, kas darbojas

administrācijas vārdā, kas pieņemtas Starptautiskajā

jūrniecības organizācijā.

5.1.3. noteikums

- Jūras darbaspēka sertifikāts un paziņojums par jūras darbaspēka

atbilstību

1. Šis noteikums attiecas uz kuģiem:

a) kuru bruto tilpība ir 500 vai lielāka un kuri dodas

starptautiskos reisos;

b) kuru bruto tilpība ir 500 vai lielāka, kuriem ir

dalībvalsts karogs un kuri darbojas citas valsts ostā vai starp

citas valsts ostām. Šajā noteikumā "starptautisks reiss" nozīmē

reisu no kādas valsts uz ostu ārpus šīs valsts.

2. Šis noteikums attiecas arī uz jebkuru dalībvalsts karoga

kuģi, uz kuru neattiecas šā noteikuma 1. punkts un kura īpašnieks

izteicis dalībvalstij šādu vēlēšanos.

3. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem

atrastos jūras darbaspēka sertifikāts par to, ka jūrnieku darba

un dzīves apstākļi uz kuģa, tostarp pasākumi par pastāvīgu

atbilstību, kuri jāietver šā noteikuma 4. punktā minētajā

paziņojumā par jūras darbaspēka atbilsmi, ir pārbaudīti un

atbilst valsts normatīvajos aktos noteiktajām prasībām vai citiem

pasākumiem, ar ko īsteno šo konvenciju.

4. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem

atrastos paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību, kurā

norādītas dalībvalsts prasības, ar ko īsteno šo konvenciju,

attiecībā uz jūrnieku darba un dzīves apstākļiem un norādīti kuģa

īpašnieka veiktie pasākumi, lai uz attiecīgā kuģa vai kuģiem

nodrošinātu šo prasību izpildi.

5. Jūras darbaspēka sertifikātam un paziņojumam par jūras

darbaspēka atbilstību jāatbilst kodeksā paredzētajam

paraugam.

6. Ja dalībvalsts kompetentā iestāde vai atzīta organizācija,

kam dota atļauja rīkoties šajā sakarā, veicot pārbaudi, ir

konstatējusi, ka dalībvalsts karoga kuģis atbilst šīs konvencijas

standartiem, tā izsniedz vai atjauno jūras darbaspēka sertifikātu

un nodrošina šā sertifikāta ierakstu publisku pieejamību.

7. Sīki izstrādātas prasības par jūras darbaspēka sertifikātu

un paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību, tostarp sarakstu,

kurā iekļauti jautājumi, kas jāpārbauda un jāapstiprina, ir

paredzētas šā kodeksa A daļā.

A5.1.3.

standarts - Jūras darbaspēka sertifikāts un paziņojums par jūras

darbaspēka atbilstību

1. Kompetentā iestāde vai atzīta organizācija, kam ir dota

atļauja šajā sakarā, izsniedz jūras darbaspēka sertifikātu kuģiem

uz laiku posmu, kurš nedrīkst būt ilgāks par pieciem gadiem.

Sarakstu ar jautājumiem, kas pirms jūras darbaspēka sertifikāta

izsniegšanas ir jāpārbauda un kam jāatbilst valsts normatīvajiem

aktiem vai citiem pasākumiem, ar kuriem īsteno šīs konvencijas

prasības attiecībā uz jūrnieku darba vai dzīves apstākļiem uz

kuģa, var atrast konvencijas A5-I papildinājumā.

2. Kompetentā iestāde vai atzīta organizācija, kam dota

atļauja šajā sakarā, veic jūras darbaspēka sertifikāta derīguma

starpposma pārbaudi, lai nodrošinātu pastāvīgu atbilstību

dalībvalsts prasībām, ar kurām īsteno šo konvenciju. Ja tiek

veikta tikai viena starpposma pārbaude un sertifikāta derīguma

termiņš ir pieci gadi, tad šai pārbaudei jānotiek laika posmā

starp sertifikāta otro un trešo gadadienu. Gadadiena ir katra

gada datums un mēnesis, kas atbilst jūras darbaspēka sertifikāta

derīguma termiņa izbeigšanās datumam. Starpposma pārbaudes

apmēram un pakāpei jābūt tādiem pašiem, kā pārbaudei sertifikāta

atjaunošanas nolūkā. Pēc starpposma pārbaudes uz sertifikāta

izdara attiecīgu atzīmi.

3. Neatkarīgi no šā standarta 1. punkta, ja atjaunošanas

pārbaude ir pabeigta līdz trim mēnešiem pirms spēkā esošā jūras

darbaspēka sertifikāta derīguma termiņa beigām, jaunais jūras

darbaspēka sertifikāts, sākot ar atjaunošanas pārbaudes

pabeigšanas datumu, ir derīgs ne ilgāk kā piecus gadus, skaitot

no datuma, kurā beidzas spēkā esošā sertifikāta derīguma

termiņš.

4. Ja atjaunošanas pārbaude pabeigta vairāk nekā trīs mēnešus

pirms pašreizējā jūras darbaspēka sertifikāta derīguma termiņa

beigām, jaunais jūras darbaspēka sertifikāts ir derīgs ne ilgāk

kā piecus gadus, skaitot no datuma, kurā tika pabeigta

atjaunošanas pārbaude.

5. Jūras darbaspēka pagaidu sertifikātu var izsniegt:

a) jauniem kuģiem to piegādes laikā;

b) kuģim, kad tas maina karogu;

c) ja kuģa īpašnieks uzņemas atbildību par kuģa darbību,

saistībā ar kuru viņam nav iepriekšējas pieredzes.

6. Kompetentā iestāde vai atzīta organizācija, kam ir dota

atļauja šajā sakarā, var izsniegt jūras darbaspēka pagaidu

sertifikātu uz laika posmu, kas nav ilgāks par sešiem

mēnešiem.

7. Jūras darbaspēka pagaidu sertifikātu var izsniegt tikai pēc

tam, kad ir pārbaudīts, ka:

a) uz kuģa tiktāl, cik vajadzīgs un iespējams, ir veikta

pārbaude attiecībā uz jautājumiem, kas uzskaitīti konvencijas

A5-I papildinājumā, ņemot vērā pārbaudes saskaņā ar šā punkta b),

c) un d) apakšpunktu;

b) kuģa īpašnieks kompetentajai iestādei vai atzītai

organizācijai ir parādījis, ka uz kuģa ir veiktas attiecīgās

procedūras, lai tas atbilstu šai konvencijai;

c) kuģa kapteinis ir iepazinies ar šīs konvencijas prasībām un

pienākumiem tās īstenošanai, un

d) kompetentajā iestādē vai atzītajā organizācijā ir iesniegta

attiecīgā informācija, lai varētu izsniegt paziņojumu par jūras

darbaspēka atbilstību.

8. Pilnu pārbaudi saskaņā ar šā standarta 1. punktu veic pirms

pagaidu sertifikāta termiņa beigām, lai varētu izsniegt pilna

termiņa jūras darbaspēka sertifikātu. Pēc sākotnējā sešu mēnešu

termiņa, kas minēts šā standarta 6.punktā, nedrīkst izsniegt citu

pagaidu sertifikātu. Paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību

uz pagaidu sertifikāta derīguma termiņu nav jāizsniedz.

9. Jūras darbaspēka sertifikātu, pagaidu jūras darbaspēka

sertifikātu un paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību

sagatavo pēc atbilstošajiem paraugiem, kas doti konvencijas A5-II

papildinājumā.

10. Jūras darbaspēka sertifikātam pievieno paziņojumu par

jūras darbaspēka atbilstību. Šim paziņojumam ir divas daļas:

a) I daļu sagatavo kompetentā iestāde, kas:

i) izveido sarakstu ar jautājumiem, kuri jāpārbauda saskaņā ar

šā standarta 1. punktu;

ii) norāda dalībvalsts prasības, kurās ietvertas šīs

konvencijas attiecīgās normas, sniedzot atsauci uz attiecīgajiem

dalībvalsts normatīvajiem aktiem, kā arī, ciktāl vajadzīgs,

koncentrētu informāciju par dalībvalsts prasību būtību;

iii) ņem vērā īpašās prasības šim kuģa veidam, kas paredzētas

dalībvalsts normatīvajos aktos;

iv) norāda jebkurus būtiski līdzvērtīgus noteikumus, kas

pieņemti saskaņā ar VI panta 3.punktu, un

v) skaidri norāda jebkurus kompetentās iestādes noteiktos

izņēmumus, kas paredzēti 3. sadaļā, un

b) II daļu sagatavo kuģa īpašnieks un tajā norāda pasākumus,

kas veikti, lai nodrošinātu pastāvīgu atbilstību dalībvalsts

prasībām laika posmā starp pārbaudēm, un pasākumus, kuri

piedāvāti, lai nodrošinātu pastāvīgu pilnveidošanu. Kompetentā

iestāde vai atzīta organizācija, kam dota pienācīga atļauja šajā

sakarā, apstiprina II daļu un izsniedz paziņojumu par jūras

darbaspēka atbilstību.

11. Jāveic uzskaite par rezultātiem, kas iegūti visās

secīgajās pārbaudēs vai citās pārbaudēs, kuras veiktas saistībā

ar attiecīgo kuģi, kā arī jānorāda nepilnības, kas atklātas šādu

pārbaužu laikā, un datums, kurā atklātas nepilnības, kas

jānovērš. Šo uzskaiti kopā ar tās tulkojumu angļu valodā, ja tā

nav sagatavota angļu valodā, saskaņā ar valsts normatīvajiem

aktiem iekļauj paziņojumā par jūras darbaspēka atbilstību vai

pievieno tam, vai padara to pieejamu jūrniekiem, kuģa karoga

valsts inspektoriem, pilnvarotām amatpersonām ostas valstī, kā

arī kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvjiem citādā veidā.

12. Pašreizējam derīgajam jūras darbaspēka sertifikātam un

paziņojumam par jūras darbaspēka atbilstību kopā ar to

tulkojumiem angļu valodā, ja tie nav sagatavoti angļu valodā,

jāatrodas uz kuģa, un šo dokumentu kopijas novieto redzamā vietā

uz kuģa, kur tās ir pieejamas jūrniekiem. Kopiju izsniedz

atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem pēc jūrnieku, kuģa karoga

valsts inspektoru, ostas valsts pilnvaroto amatpersonu, kā arī

kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju pieprasījuma.

13. Prasības par tulkojumu angļu valodā, kas noteiktas šā

standarta 11. un 12. punktā, neattiecas uz kuģiem, kuri neveic

starptautiskus reisus.

14. Saskaņā ar šā standarta 1. vai 5. punktu izsniegts

sertifikāts zaudē spēku, ja:

a) attiecīgās pārbaudes netiek pabeigtas laika posmos, kas

norādīti šā standarta 2. punktā;

b) uz sertifikāta nav izdarīta atzīme saskaņā ar šā standarta

2.punktu;

c) kuģis maina karogu;

d) kuģa īpašnieks atsakās uzņemties atbildību par kuģa

darbību, un

e) kuģa konstrukcijā vai aprīkojumā ir izdarītas būtiskas

izmaiņas, kas paredzētas 3. sadaļā.

15. Gadījumos, kas minēti šā standarta 14. punkta c), d) vai

e)apakšpunktā, jaunu sertifikātu var izsniegt tikai tad, kad

kompetentā iestāde vai atzītā organizācija, kura izsniedz jauno

sertifikātu, ir pilnībā pārliecinājusies, ka kuģis atbilst visām

šā standarta prasībām.

16. Kompetentā iestāde vai atzītā organizācija, kurai kuģa

karoga valsts ir devusi atļauju šajā sakarā, atsauc jūras

darbaspēka sertifikātu, ja ir pierādījumi, ka attiecīgais kuģis

neatbilst šīs konvencijas prasībām, un neviens no pieprasītajiem

izlabošanas pasākumiem nav ticis veikts.

17. Apsverot to, vai jāatsauc jūras darbaspēka sertifikāts

atbilstoši šā standarta 16. punktam, kompetentā iestāde vai

atzītā organizācija ņem vērā nepilnību nopietnību un biežumu.

B5.1.3.

norādījums - Jūras darbaspēka sertifikāts un paziņojums par jūras

darbaspēka atbilstību

1. I daļā minētajā norādījumā par dalībvalsts prasībām

paziņojumam par jūras darbaspēka atbilstību jāiekļauj tiesību

norma attiecībā uz jūrnieku darba un dzīves apstākļiem vai

atsauce uz to par katru jautājumu konvencijas A5-I papildinājumā

uzskaitīto jautājumu. Ja dalībvalsts normatīvajos aktos precīzi

ievērotas šīs konvencijas prasības, ir vajadzīga tikai atsauce.

Ja konvencijas norma ir īstenota, izmantojot būtisku līdzvērtību,

kas paredzēta VI panta 3.punktā, šī norma jānorāda, un jāsniedz

īss paskaidrojums. Ja kompetentā iestāde ir noteikusi izņēmumu,

kā paredzēts 3. sadaļā, ir skaidri jānorāda konkrētā norma vai

normas.

2. Pasākumos, kas minēti paziņojuma par jūras darbaspēka

atbilstību II daļā, kurus sagatavo kuģa īpašnieks, jānorāda

gadījumi, kad pārbaudīs pastāvīgo atbilstību konkrētām valsts

prasībām, par pārbaudēm atbildīgās personas, veikto uzskaiti, kā

arī procedūras, kas jāievēro, ja tiek konstatēta neatbilstība. II

daļu var sagatavot vairākos veidos. Tajā var būt atsauces uz

citu, daudz vispārīgāku, dokumentāciju, kurā ietverta politika un

procedūras saistībā ar citiem kuģniecības nozares aspektiem,

piemēram, dokumentiem, kas ir pieprasīti Starptautiskajā

drošas pārvaldes (ISM) kodeksā vai informāciju, kas

pieprasīta 5. noteikumā SOLAS konvencijas XI-1 nodaļā,

saistībā ar kuģa galveno datu uzskaiti.

3. Pasākumos, ar ko nodrošina pastāvīgu atbilstību, jāietver

vispārējas starptautiskas prasības, lai kuģa īpašnieks un kuģa

kapteinis varētu iegūt informāciju par jaunākajiem

tehnoloģiskajiem un zinātniskajiem atklājumiem saistībā ar darba

vietas plānojumu, ņemot vērā jūrnieka darbā pastāvošo bīstamību,

un informēt par tiem jūrnieku pārstāvjus, tādējādi garantējot

jūrnieku darba un dzīves apstākļu uz kuģa labāku aizsardzību.

4. Paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību pirmām kārtām

jāsagatavo, izmantojot skaidrus terminus, kas paredzēti, lai

palīdzētu visām attiecīgajām personām, tādām kā kuģa karoga

valsts inspektori, pilnvarotās amatpersonas un jūrnieki,

pārbaudīt, ka prasības tiek pienācīgi īstenotas.

5. Tās informācijas paraugs, kuru var iekļaut paziņojumā par

jūras darbaspēka atbilstību, ir dots B5-I papildinājumā.

6. Ja kuģis maina karogu, kā minēts A5.1.3 standarta 14.

punkta c)apakšpunktā, un ja abas attiecīgās valstis ir

ratificējušas šo konvenciju, dalībvalstij, kuras karogs kuģim

bija iepriekš, otras dalībvalsts kompetentajai iestādei pēc

iespējas ātrāk jānosūta tā jūras darbaspēka sertifikāta un

paziņojuma par jūras darbaspēka atbilstību kopija, kas pirms kuģa

valsts karoga maiņas atradās uz kuģa, un, ja iespējams, triju

mēnešu laikā pēc karoga maiņas jānosūta arī attiecīgo pārbaužu

ziņojumu kopijas, ja to pieprasa kompetentā iestāde.

5.1.4. noteikums

- Pārbaude un piemērošana

1. Katra dalībvalsts, izmantojot efektīvu un koordinētu

regulāru pārbaužu, pārraudzības un citu kontroles pasākumu

sistēmu, pārbauda, vai tās karoga kuģi atbilst šīs konvencijas

prasībām, kuras īstenotas valsts normatīvajos aktos.

2. Sīki izstrādātas prasības attiecībā uz pārbaudes un

piemērošanas sistēmu, kas minēta šā noteikuma 1. punktā, ir

norādītas konvencijas kodeksa A daļā.

A5.1.4.

standarts - Pārbaude un piemērošana

1. Katra dalībvalsts uztur pārbaudes sistēmu, ar ko pārbauda

jūrnieku apstākļus uz tās karoga kuģiem, un tajā ietver pārbaudes

par to, vai attiecīgā gadījumā tiek ievēroti pasākumi, kas

attiecas uz darba un dzīves apstākļiem, kā paredzēts paziņojumā

par jūras darbaspēka atbilstību, kā arī to, vai tiek ievērotas

šīs konvencijas prasības.

2. Kompetentā iestāde izraugās pietiekami lielu skaitu

kvalificētu inspektoru, lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar

šā standarta 1. punktu. Ja atļauja veikt pārbaudes ir piešķirta

atzītai organizācijai, dalībvalsts pieprasa, lai personāls, kas

veic pārbaudes, būtu kvalificēts veikt šos pienākumus, un

nodrošina tam vajadzīgo juridisko pilnvarojumu, lai tas varētu

veikt savus pienākumus.

3. Tiek izstrādāti atbilstoši noteikumi, lai inspektoriem

nodrošinātu apmācību, kompetenci, darba uzdevumus, pilnvaras,

statusu un neatkarību, kas ir vajadzīga vai vēlama, lai viņi

varētu veikt pārbaudes un nodrošināt atbilstību, kura minēta šā

standarta 1. punktā.

4. Pārbaudes attiecīgajos gadījumos notiek intervālos, kas

paredzēti A5.1.3. standartā. Attiecīgais intervāls nedrīkst būt

ilgāks par trim gadiem.

5. Ja dalībvalsts saņem sūdzību, ko tā neuzskata par acīm

redzami nepamatotu vai iegūst pierādījumus, ka tās karoga kuģis

neatbilst šīs konvencijas prasībām vai ka paziņojumā par jūras

darbaspēka atbilstību paredzēto pasākumu īstenošanā ir būtiskas

nepilnības, dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai izmeklētu

šo jautājumu un nodrošina, ka tiek veikti pasākumi, lai novērstu

atklātās nepilnības.

6. Katra dalībvalsts paredz atbilstošus noteikumus un tos

efektīvi piemēro, lai garantētu, ka inspektoriem ir piešķirts

statuss un nodrošināti apstākļi, lai viņi nebūtu atkarīgi no

valdības maiņām un nevēlamas ārējas ietekmes.

7. Inspektoriem, kuriem ir doti skaidri norādījumi par

veicamajiem uzdevumiem un kuriem ir izsniegtas atbilstošas

pilnvaras, ir tiesības:

a) uzkāpt uz dalībvalsts karoga kuģa;

b) veikt jebkādu pārbaudi vai izmeklēšanu, ko tie uzskata par

vajadzīgu, lai pārliecinātos, ka standarti tiek precīzi ievēroti,

c) pieprasīt, lai tiktu novērstas jebkādas nepilnības, un

aizliegt kuģim atstāt ostu, līdz tiek veiktas vajadzīgās

darbības, ja viņiem ir pamats uzskatīt, ka nepilnības ir tik

būtiskas, lai tās uzskatītu par šīs Konvencijas prasību

neievērošanu (tostarp jūrnieku tiesību neievērošanu) vai būtiski

apdraudētu jūrnieku drošumu, veselību vai drošību.

8. Jebkuru darbību, kas veikta atbilstoši šā standarta 7.

punkta c)apakšpunktam, var pārsūdzēt tiesas vai pārvaldes

iestādē.

9. Tā vietā, lai uzsāktu tiesvedību vai ieteiktu to uzsākt, ja

nav konstatēts tiešs šīs konvencijas prasību pārkāpums, kas

apdraud attiecīgo jūrnieku drošumu, veselību vai drošību, un ja

iepriekš šādi pārkāpumi nav konstatēti, inspektori var izvēlēties

dot padomu.

10. Inspektori nedrīkst izpaust sūdzības avotu, kas ziņojis

par apdraudējumu vai nepilnībām attiecībā uz jūrnieku darba vai

dzīves apstākļiem, vai normatīvo aktu pārkāpumu, un norādīt kuģa

īpašniekam, kuģa īpašnieka pārstāvim vai kuģa operatoram, ka

pārbaudi veica šādas sūdzības dēļ.

11. Inspektoriem nedrīkst uzticēt pienākumus, kas to skaita

vai būtības dēļ var liegt veikt efektīvu pārbaudi vai jebkādā

veidā ietekmēt viņu pilnvaras vai objektivitāti pret kuģa

īpašniekiem, jūrniekiem vai citām ieinteresētajām personām. Jo

īpaši inspektoriem:

a) ir aizliegts tieši vai netieši būt ieinteresētiem jebkurā

no darbībām, kas viņiem jāpārbauda, un

b) piemēro atbilstošus sodus vai disciplinārsodus, ja pat pēc

dienesta atstāšanas viņi izpauž jebkādu komercnoslēpumu vai

konfidenciālus darba procesus, vai personīgo informāciju, par

kuru viņi ir uzzinājuši savu pienākumu izpildes laikā.

12. Inspektori kompetentajai iestādei iesniedz ziņojumu par

katru pārbaudi. Vienu ziņojuma kopiju angļu valodā vai kuģa darba

valodā iesniedz kuģa kapteinim, un otru kopiju izvieto pie kuģa

ziņojuma dēļa jūrnieku informācijai un pēc pieprasījuma nosūta

viņu pārstāvjiem.

13. Katras dalībvalsts kompetentā iestāde veic uzskaiti par

pārbaudēm, kuru laikā pārbauda jūrnieku apstākļus uz tās karoga

kuģiem. Pēc kalendārā gada beigām pieņemamā laikā, bet ne vēlāk

kā pēc sešiem mēnešiem tā publicē gada pārskatu par veiktajām

pārbaudēm.

14. Gadījumā, ja saistībā ar būtisku nelaimes gadījumu uzsāk

izmeklēšanu, tad ziņojumu kompetentajai iestādei iesniedz, cik

drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā mēnesi pēc izmeklēšanas

beigām.

15. Ja izmeklēšana ir pabeigta vai ir veikti visi pasākumi

saskaņā ar šo standartu, jāpieliek visas pūles, lai izvairītos no

kuģa nepamatotas aizturēšanas vai aizkavēšanas.

16. Zaudējumus vai kaitējumu, kas radies inspektoru pilnvaru

neatļautas izmatošanas dēļ, atlīdzina atbilstoši valsts

normatīvajiem aktiem. Pierādīšanas pienākums ir sūdzības

iesniedzējam.

17. Par šīs konvencijas prasību neievērošanu (tostarp,

jūrnieku tiesību neievērošanu) un par inspektoru pienākumu

izpildes traucēšanu katra dalībvalsts paredz un efektīvi piemēro

atbilstošus sodus un citus korektīvus pasākumus.

B5.1.4.

norādījums - Pārbaude un piemērošana

1. Kompetentās iestādes un jebkura cita dienesta vai iestādes,

kas pilnībā vai daļēji saistīta ar jūrnieku darba un dzīves

apstākļu pārbaudīšanu, rīcībā jābūt resursiem, kas vajadzīgi, lai

veiktu savas funkcijas. Jo īpaši:

a) katrai dalībvalstij jāveic vajadzīgie pasākumi, lai

vajadzības gadījumā varētu izsaukt pienācīgi kvalificētus

tehniskos ekspertus un speciālistus, kas palīdzētu inspektoriem,

b) jānodrošina inspektoriem ērti pieejamas telpas, aprīkojums

un transporta līdzekļi, kas ir piemēroti, lai viņi efektīvi

varētu izpildīt savus pienākumus.

2. Kompetentajai iestādei jāizstrādā atbilstības un

piemērošanas darbības plāns, lai nodrošinātu saskanību un vadītu

pārbaudes un piemērošanas darbības saistībā ar šo konvenciju. Šā

darbības plāna kopijas jāizsniedz visiem inspektoriem un

attiecīgajiem varas pārstāvjiem, kā arī jāpadara šis plāns

pieejams sabiedrībai, kuģu īpašniekiem un jūrniekiem.

3. Kompetentajai iestādei jāizveido vienkāršas procedūras, lai

tā konfidenciāli varētu saņemt tādu informāciju par šīs

konvencijas prasību iespējamo neievērošanu (tostarp jūrnieku

tiesību neievērošanu), ko snieguši paši jūrnieki vai viņu

pārstāvji, un ļautu inspektoriem šos jautājumus uzreiz izmeklēt,

tostarp:

a) dotu iespēju kuģu kapteiņiem, jūrniekiem vai viņu

pārstāvjiem lūgt veikt pārbaudi, ja viņi to uzskata par

vajadzīgu, un

b) sniegtu tehnisko informāciju un padomus kuģu īpašniekiem,

jūrniekiem un attiecīgajām organizācijām par to, kā visefektīvāk

izpildīt šīs Konvencijas prasības un nodrošināt jūrnieku apstākļu

uz kuģa pastāvīgu uzlabošanu.

4. Inspektoriem jābūt pilnībā apmācītiem, viņu skaitam jābūt

pietiekamam, lai nodrošinātu viņu pienākumu efektīvu izpildi,

pienācīgi ņemot vērā:

a) inspektoru veicamo pienākumu svarīgumu, jo īpaši,

pārbaudāmo kuģu skaitu, veidu un lielumu, kā arī piemērojamo

tiesību normu skaitu un sarežģītību;

b) inspektoru rīcībā esošos resursus, un

c) praktiskos apstākļus, kas vajadzīgi, lai pārbaudes būtu

efektīvas.

5. Saskaņā ar visiem nosacījumiem par nodarbināšanu valsts

dienestā, kas var būt paredzēti valsts normatīvajos aktos,

inspektoriem jābūt atbilstoši kvalificētiem un apmācītiem, lai

veiktu savus pienākumus, un, ja iespējams, viņiem jābūt

izglītībai jūrniecībā vai jūrnieka darba pieredzei. Viņiem jābūt

atbilstošām zināšanām par jūrnieku darba un dzīves apstākļiem un

jāzina angļu valoda.

6. Jāveic pasākumi, lai inspektoriem nodrošinātu piemērotu

kvalifikācijas celšanu viņu nodarbinātības laikā.

7. Visiem inspektoriem jābūt izpratnei par apstākļiem, kuros

jāveic pārbaude, veicamās pārbaudes apjomu dažādos minētajos

apstākļos un pārbaudes vispārīgo metodi.

8. Inspektoriem, kam saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem

aktiem ir izsniegtas attiecīgas pilnvaras, jābūt pilnvarotiem

vismaz:

a) brīvi un iepriekš nebrīdinot uzkāpt uz kuģa; taču uzsākot

kuģa pārbaudi, inspektoriem par savu klātbūtni ir jāziņo kuģa

kapteinim vai atbildīgajai personai un attiecīgā gadījumā

jūrniekiem vai viņu pārstāvjiem;

b) uzdot jautājumus kuģa kapteinim, jūrniekam vai jebkurai

citai personai, ieskaitot kuģa īpašnieku vai viņa pārstāvi,

liecinieka klātbūtnē, ja šī persona to ir lūgusi, par

jautājumiem, kas saistīti ar prasību piemērošanu saskaņā ar

normatīvajiem aktiem;

c) lūgt uzrādīt jebkādas grāmatas, kuģa žurnālus,

reģistrācijas žurnālus, sertifikātus vai citus dokumentus vai

informāciju, kas ir tieši saistīti ar pārbaudes priekšmetu, lai

pārbaudītu atbilstību valsts normatīvajiem aktiem, ar kuriem

īsteno šo konvenciju;

d) pieprasīt, lai tiek izvietoti paziņojumi, kas paredzēti

valsts normatīvajos aktos, ar kuriem īsteno šo Konvenciju;

e) analīzes nolūkā iegūt vai paņemt produktu, kravas, dzeramā

ūdens, pārtikas, materiālu un izmantoto vai pārkrauto vielu

paraugus;

f) pēc pārbaudes uzreiz pievērst kuģa īpašnieka, kuģa

operatora vai kuģa kapteiņa uzmanību nepilnībām, kas var ietekmēt

uz kuģa esošo personu veselību un drošību;

g) brīdināt kompetento iestādi un, ja vajadzīgs, atzīto

organizāciju par jebkādiem trūkumiem vai pārkāpumiem, uz kuriem

tieši neattiecas spēkā esošie normatīvie akti, un ierosināt

uzlabot normatīvos aktus, un

h) ziņot kompetentajai iestādei par jebkādiem savainojumiem

darbā vai arodslimībām, kas ietekmē jūrniekus, tajos gadījumos un

tādā veidā, kā paredzēts normatīvajos aktos.

9. Ja tiek iegūts vai paņemts paraugs, kas minēts šā

norādījuma 8. punkta e) apakšpunktā, par to jāziņo kuģa

īpašniekam vai viņa pārstāvim un attiecīgā gadījumā jūrniekam,

vai viņiem ir jābūt klāt brīdi, kad paraugs tiek iegūts vai

paņemts. Inspektoram jāpieraksta paņemtā parauga daudzums.

10. Gada pārskatā, ko publicē katras dalībvalsts kompetentā

iestāde, attiecībā uz tās karoga kuģiem, jābūt:

a) to spēkā esošo normatīvo aktu sarakstam, kas saistīti ar

jūrnieku darba un dzīves apstākļiem, un jebkuriem grozījumiem,

kuri stājušies spēkā attiecīgā gada laikā;

b) informācijai par pārbaužu organizēšanas sistēmu;

c) statistikai par kuģiem un citām telpām, kurās jāveic

pārbaude, kā arī par kuģiem un citām telpām, kas ir

pārbaudītas;

d) statistikai par visiem jūrniekiem, uz kuriem attiecas

valsts normatīvie akti;

e) statistikai un informācijai par normatīvo aktu pārkāpumiem,

noteiktajiem sodiem un kuģu aizturēšanas gadījumiem, un

f) statistikai par paziņotajiem savainojumiem darbā un

arodslimībām, kas ietekmē jūrniekus.

5.1.5. noteikums

- Sūdzību procedūras uz kuģa

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem

atrastos dokuments par kuģa procedūrām, lai taisnīgi, efektīvi un

ātri izskatītu jūrnieku sūdzības par šīs konvencijas prasību

neievērošanu (tostarp jūrnieku tiesību neievērošanu).

2. Katra dalībvalsts aizliedz un soda par jūrnieku jebkāda

veida vajāšanu par sūdzības iesniegšanu.

3. Šā noteikuma normas un citas saistītās kodeksa nodaļas

neskar jūrnieka tiesības pieprasīt atlīdzinājumu, izmantojot

jebkādus juridiskus līdzekļus, kurus viņš uzskata par

piemērotiem.

A5.1.5.

standarts - Sūdzību procedūras uz kuģa

1. Neskarot jebkādu plašāku darbības jomu, kas var būt

paredzēta valsts normatīvajos aktos vai koplīgumos, jūrnieki kuģa

sūdzību procedūras var izmantot, lai iesniegtu sūdzības saistībā

ar jebkādiem jautājumiem, kurus iespējams var uzskatīt par šīs

konvencijas prasību (tostarp jūrnieku tiesību) pārkāpumu.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, lai tās normatīvajos aktos

būtu paredzētas kuģa sūdzību procedūras, lai izpildītu 5.1.5.

noteikuma prasības. Ar šādām procedūrām cenšas panākt, lai

sūdzības tiktu atrisinātas pēc iespējas zemākā līmenī. Taču visos

gadījumos jūrniekiem ir tiesības sūdzēties tieši kuģa kapteinim

un, ja viņi to uzskata par vajadzīgu, atbilstošajās iestādēs

ārpus kuģa.

3. Kuģa sūdzību procedūras ietver jūrnieka tiesības uz

pavadību vai pārstāvību sūdzību procedūru laikā, kā arī drošības

pasākumus pret jūrnieka iespējamo vajāšanu sūdzības iesniegšanas

dēļ. Termins "vajāšana" ietver jebkādas nelabvēlīgas darbības,

kuras pret jūrnieku veic jebkura persona tādēļ, ka jūrnieks

iesniedzis sūdzību, kas nav acīmredzami nebūtiska vai ļaunprātīgi

izdomāta.

4. Papildus jūrnieka darba līguma kopijai katram jūrniekam

izsniedz attiecīgā kuģa piemērojamo sūdzību procedūru dokumenta

kopiju. Tajā ir kompetentās iestādes kontaktinformācija kuģa

karoga valstī un jūrnieka pastāvīgās dzīvesvietas valstī, ja tās

atšķiras, kā arī uz kuģa esošās personas vai personu vārdi, kas

jūrniekiem var konfidenciāli sniegt objektīvu padomu par viņu

sūdzību un citādi palīdzēt, uzraugot sūdzību procedūras, kas

viņiem pieejamas uz kuģa.

B5.1.5.

norādījums - Kuģa sūdzību procedūras

1. Saskaņā ar piemērojamo koplīgumu, jebkādiem attiecīgajiem

noteikumiem, kompetentajai iestādei apspriežoties ar kuģu

īpašnieku un jūrnieku organizācijām jāizstrādā taisnīgu, ātru un

dokumentētu kuģa sūdzību izskatīšanas procedūru paraugs, ko var

izmantot uz visiem dalībvalsts karoga kuģiem. Izstrādājot šīs

procedūras, jāapsver šādi jautājumi:

a) daudzas sūdzības var būt saistītas tieši ar tām personām,

kurām sūdzības jāiesniedz, vai pat ar kuģa kapteini. Visos

gadījumos jūrniekiem jābūt iespējai iesniegt sūdzību tieši

kapteinim vai personai ārpus kuģa, un

b) lai palīdzētu jūrniekam izvairīties no vajāšanas problēmām

tādēļ, ka viņš ir iesniedzis sūdzību saskaņā ar šo konvenciju,

procedūrās jāparedz iespēja uz kuģa izvirzīt personu, kas

jūrniekiem var dot padomus par viņiem pieejamām procedūrām, un

apmeklēt jebkādas sanāksmes vai lietas izskatīšanas attiecībā uz

iesniegto sūdzību, ja to lūdz jūrnieks, kurš izteicis

sūdzību.

2. Minētajās procedūrās, kas apspriestas procesā, kurš minēts

šā norādījuma 1. punktā, jāietver vismaz šādi jautājumi:

a) jūrnieks sūdzību adresē savas komandas vadītājam vai par

sevi augstākam virsniekam;

b) komandas vadītājam vai augstākam virsniekam ir jācenšas šo

problēmu atrisināt, ievērojot laika ierobežojumu, kas ir

atbilstošs attiecīgā jautājuma nopietnībai;

c) ja komandas vadītājs vai augstāks virsnieks šo problēmu

nevar atrisināt tā, lai jūrnieks būtu apmierināts, attiecīgais

jūrnieks savu sūdzību var iesniegt kapteinim, kurš šo problēmu

atrisina personīgi;

d) jūrniekam jebkurā laikā ir tiesības uz attiecīgā kuģa

izvēlēties citu jūrnieku, kurš viņu pavada un pārstāv;

e) visas sūdzības un attiecīgos lēmumus jāreģistrē un lēmuma

kopija jāizsniedz attiecīgajam jūrniekam;

f) ja sūdzību nevar izskatīt uz kuģa, tad to iesniedz krastā

esošam kuģa īpašniekam, kuram nosaka pieņemamus laika

ierobežojumus problēmas atrisināšanai, attiecīgā gadījumā

apspriežoties ar attiecīgajiem jūrniekiem vai jebkuru personu,

kuru viņi ir izvirzījuši kā savu pārstāvi, un

g) visos gadījumos jūrniekam jābūt tiesībām savu sūdzību

iesniegt tieši kuģa kapteinim, kuģa īpašniekam un kompetentajām

iestādēm.

5.1.6. noteikums

- Jūras negadījumi

1. Katra dalībvalsts veic oficiālu izmeklēšanu saistībā ar

ikvienu būtisku jūras negadījumu, kā rezultātā rodas savainojums

vai iestājas nāve, ja šajā negadījumā ir iesaistīts dalībvalsts

karoga kuģis. Izmeklēšanas beigu ziņojumu parasti padara publiski

pieejamu.

2. Dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai veicinātu tāda

būtiska jūras negadījuma izmeklēšanu, kas minēta šā noteikuma 1.

punktā.

A5.1.6.

standarts - Jūras negadījumi

(nav noteikumu)

B5.1.6.

norādījums - Jūras negadījumi

(nav noteikumu)

5.2. noteikums -

Ostas valsts pienākumi

Mērķis: lai katra dalībvalsts

pildītu savus pienākumus saskaņā ar šo konvenciju attiecībā uz

starptautisko sadarbību konvencijas standartu īstenošanā un

piemērošanā citu valstu kuģiem.

5.2.1. noteikums

- Pārbaudes ostā

1. Katrs kuģis, kas parastā darba gaitā vai operatīvu iemeslu

dēļ iegriežas dalībvalsts ostā, var tikt pārbaudīts saskaņā ar V

panta 4. punktu, lai pārliecinātos par tā atbilstību šīs

Konvencijas prasībām (tostarp jūrnieku tiesību ievērošanu)

saistībā ar jūrnieku darba un dzīves apstākļiem uz minētā

kuģa.

2. Katra dalībvalsts atzīst jūras darbaspēka sertifikātu un

paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību, kas 5.1.3. noteikumā

noteikti kā prima facie pierādījums par atbilstību šīs

konvencijas prasībām (tostarp jūrnieku tiesību ievērošanu).

Tādējādi pārbaudes dalībvalsts ostās, izņemot kodeksā norādītajos

apstākļos, ietver tikai šā sertifikāta un paziņojuma

pārbaudi.

3. Pārbaudes ostās veic pilnvarotās amatpersonas atbilstoši

konvencijas kodeksa noteikumiem un citiem attiecīgiem

starptautiskiem nolīgumiem, kas reglamentē ostas valsts kontroles

pārbaudes dalībvalstī. Jebkurā no šīm pārbaudēm tikai

jāpārliecinās, ka pārbaudītie jautājumi atbilst attiecīgajām

prasībām, kas noteiktas šīs konvencijas pantos un noteikumos un

kodeksa A daļā.

4. Pārbaudes, kuras var veikt atbilstoši šim noteikumam,

balstās uz efektīvu ostas valsts pārbaudes un uzraudzības

sistēmu, lai nodrošinātu, ka jūrnieku darba un dzīves apstākļi uz

attiecīgās dalībvalsts kuģiem atbilst šīs konvencijas prasībām

(tostarp tiek ievērotas jūrnieku tiesības).

5. Informāciju par sistēmu, kas minēta šā noteikuma 4. punktā,

ieskaitot informāciju par tās efektivitātes novērtēšanai

izmantotajām metodēm, iekļauj dalībvalsts ziņojumos atbilstoši

Konstitūcijas 22. pantam.

A5.2.1.

standarts - Pārbaudes ostā

1. Ja pilnvarotā amatpersona, kas ieradusies uz kuģa, lai

veiktu pārbaudi, un attiecīgā gadījumā ir lūgusi uzrādīt jūras

darbaspēka sertifikātu un paziņojumu par jūras darbaspēka

atbilstību, atklāj, ka:

a) vajadzīgos dokumentus nevar uzrādīt vai tie nav spēkā, vai

ir kļūdaini, vai uzrādītie dokumenti nesatur informāciju, ko

paredz šī konvencija, vai ir nederīgi citu iemeslu dēļ, vai

b) ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka darba un dzīves apstākļi

uz kuģa neatbilst šīs konvencijas prasībām, vai

c) ir pamats uzskatīt, ka kuģis ir mainījis karogu, lai

izvairītos no atbilstības šai konvencijai, vai

d) ir iesniegta sūdzība, kurā apgalvots, ka konkrēti darba un

dzīves apstākļi uz kuģa neatbilst šīs konvencijas prasībām;

pilnvarotā amatpersona var veikt sīkāku pārbaudi, lai pārbaudītu

darba un dzīves apstākļus uz kuģa. Šādas pārbaudes veic jebkurā

gadījumā, ja ir pamats uzskatīt vai ir iespējams, ka darba un

dzīves apstākļi ir neatbilstoši un var apdraudēt jūrnieku drošību

vai veselību, vai ja pilnvarotai amatpersonai ir pamats uzskatīt,

ka kādu nepilnību var uzskatīt par šīs konvencijas prasību

(tostarp jūrnieku tiesību) būtisku pārkāpumu.

2. Ja pilnvarotā amatpersona uz ārvalsts kuģa dalībnieka ostā

veic sīkāku pārbaudi apstākļos, kas minēti šā standarta 1. punkta

a), b) un c) apakšpunktā, tai principā jāpārbauda A5-III

papildinājumā uzskaitītie jautājumi.

3. Ja ir iesniegta sūdzība saskaņā ar šā standarta 1. punkta

d) apakšpunktu, pārbauda tikai jautājumus, kas saistīti ar

attiecīgo sūdzību, tomēr sūdzībā vai tās izmeklēšanas laikā var

atklāt skaidru pamatojumu sīkākai pārbaudei atbilstoši šā

standarta 1. punkta b) apakšpunktam. Šā standarta 1. punkta d)

apakšpunktā minētā "sūdzība" ir informācija, ko iesniedzis

jūrnieks, profesionāla struktūra, asociācija, arodbiedrība vai

jebkura persona, kurai ir interese par drošību uz kuģa, ieskaitot

interesi par uz kuģa esošo jūrnieku drošības un veselības

apdraudējumu.

4. Ja sīkākā pārbaudē tiek atklāts, ka darba un dzīves

apstākļi uz kuģa neatbilst šīs konvencijas prasībām, pilnvarotā

amatpersona par šīm nepilnībām uzreiz ziņo kuģa kapteinim un

informē viņu par to novēršanas termiņiem. Ja pilnvarotā

amatpersona uzskata, ka šīs nepilnības ir būtiskas vai ja tās

saistītas ar sūdzību, kura iesniegta saskaņā ar šā standarta 3.

punktu, pilnvarotā amatpersona par šīm nepilnībām ziņo

attiecīgajām jūrnieku un kuģu īpašnieku organizācijām, kas

atrodas tās dalībvalstī, kurā tika veikta pārbaude, un var:

a) par tām informēt kuģa karoga valsts pārstāvi;

b) sniegt attiecīgo informāciju nākamās piestāšanas ostas

kompetentajām iestādēm.

5. Dalībvalstij, kura valstī veic pārbaudi, ir tiesības

nosūtīt amatpersonas ziņojuma kopiju, kam pievieno jebkādas

paredzētajā termiņā saņemtās atbildes no kuģa karoga valsts

kompetentās iestādes, Starptautiskā nodarbinātības biroja

ģenerāldirektoram, lai tiktu veiktas piemērotas un ātras

darbības, lai nodrošinātu, ka šāda informācija tiek reģistrēta un

ka tai uzmanību pievērš citas personas, kas varētu būt

ieinteresētas gūt labumu no attiecīgajām izmantotajām

procedūrām.

6. Ja pēc sīkākas pārbaudes pilnvarotā amatpersona atklāj, ka

kuģis neatbilst šīs konvencijas prasībām un:

a) apstākļi uz kuģa apdraud jūrnieku drošību vai veselību,

vai

b) neatbilstība ir uzskatāma par būtisku vai atkārtotu šīs

konvencijas prasību (tostarp jūrnieku tiesību) pārkāpumu,

pilnvarotā amatpersona veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka kuģis

neatgriežas jūrā, kamēr nav novērstas visas nepilnības, kas

ietilpst šā punkta a) vai b) apakšpunkta darbības jomā, vai kamēr

pilnvarotā amatpersona nav atzinusi darbības plānu, saskaņā ar

kuru šīs nepilnības tiks novērstas, un ir pārliecinājusies, ka

plānu ātri īstenos. Ja kuģim ir aizliegts doties jūrā, pilnvarotā

amatpersona uzreiz par to informē kuģa karoga valsti un lūdz kuģa

karoga valsts pārstāvja klātbūtni, ja iespējams, lūdzot kuģa

karoga valsti atbildēt noteiktā termiņā. Pilnvarotā amatpersona

uzreiz informē arī attiecīgās kuģu īpašnieku un jūrnieku

organizācijas, kas atrodas ostas valstī, kurā tika veikta

pārbaude.

7. Katra dalībvalsts nodrošina, lai attiecībā uz apstākļiem,

kuros kuģi var aizturēt saskaņā ar šā standarta 6. punktu, tā

pilnvarotās amatpersonas saņemtu tāda veida norādījumus, kā

kodeksa B daļā minētie.

8. Īstenojot šā standarta pienākumus, katra dalībvalsts

pieliek visas pūles, lai izvairītos no kuģa nepamatotas

aizturēšanas vai aizkavēšanas. Ja tiek atklāts, ka kuģis ir

nepamatoti aizturēts vai aizkavēts, jāmaksā atlīdzinājums par

jebkādiem zaudējumiem vai kaitējumu. Pierādīšanas pienākums ir

sūdzības iesniedzējam.

B5.2.1.

norādījums - Pārbaudes ostā

1. Kompetentajai iestādei jāizstrādā pārbaužu darbības plāns

pilnvarotajām amatpersonām, kas veic pārbaudes saskaņā ar 5.2.1.

noteikumu. Minētā darbības plāna mērķis ir nodrošināt atbilstību

un vadīt pārbaudes un piemērošanas darbības, kas saistītas ar šīs

konvencijas prasībām (tostarp saistībā ar jūrnieku tiesībām). Šā

darbības plāna kopijas jāizsniedz visām pilnvarotajām

amatpersonām un jāpadara tas pieejams sabiedrībai, kuģu

īpašniekiem un jūrniekiem.

2. Izstrādājot darbības plānu saistībā ar nosacījumiem, kuru

dēļ kompetentā iestāde var aizturēt kuģi saskaņā ar A5.2.1.

standarta 6. punktu, ir jāapsver tas, ka A5.2.1. standarta 6.

punkta b) apakšpunktā minēto pārkāpumu būtiskums var būt atkarīgs

no attiecīgās nepilnības veida. Tas ir īpaši svarīgi tajos

gadījumos, kad pārkāptas jūrnieku nodarbinātības pamattiesības un

pamatprincipi, un sociālās tiesības saskaņā ar III un IV pantu.

Piemēram, ja tiek nodarbināta persona, kas nav sasniegusi atļauto

vecumu, tas jāuzskata par būtisku pārkāpumu, pat ja uz kuģa ir

tikai viena šāda persona. Citos gadījumos jāņem vērā konkrētās

pārbaudes laikā atklāto nepilnību skaits, piemēram, ir jāatklāj

vairākas tādas nepilnības saistībā ar dzīvojamām telpām, pārtiku

un ēdināšanu, kas neapdraud drošību vai veselību, lai tās varētu

uzskatīt par būtisku pārkāpumu.

3. Dalībniekiem savstarpēji jāsadarbojas visplašākā iespējamā

apjomā, lai pieņemtu starptautiski saskaņotus norādījumus par

pārbaužu darbības plāniem, jo īpaši, tiem plāniem, kas saistīti

ar apstākļiem, kādos kuģi var aizturēt.

5.2.2. noteikums

- Jūrnieku sūdzību izskatīšanas procedūras krastā

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai tiem jūrniekiem, kas vēlas

ziņot par šīs konvencijas prasību neievērošanu (tostarp par

jūrnieku tiesību neievērošanu) uz kuģiem, kuri piestājuši

dalībvalsts teritorijā esošā ostā, ir tiesības iesniegt šādu

sūdzību, lai veicinātu ātru un praktisku problēmas

atrisinājumu.

A5.2.2.

standarts - Jūrnieku sūdzību izskatīšanas procedūras krastā

1. Jūrnieks, kas vēlas ziņot par šīs konvencijas prasību

(tostarp jūrnieku tiesību) iespējamu pārkāpumu, savu sūdzību var

iesniegt pilnvarotajai amatpersonai jūrnieka kuģa piestāšanas

ostā. Šādos gadījumos pilnvarotā amatpersona uzsāk sākotnējo

izmeklēšanu.

2. Attiecīgā gadījumā, ņemot vērā sūdzības veidu, sākotnējās

izmeklēšanas laikā pilnvarotā amatpersona apsver, vai ir

izmantotas kuģa sūdzību procedūras, kas paredzētas 5.1.5.

noteikumā. Pilnvarotā amatpersona var veikt sīkāku pārbaudi

saskaņā ar A5.2.1. standartu.

3. Pilnvarotā amatpersona attiecīgā gadījumā cenšas panākt,

lai sūdzību izskata uz kuģa.

4. Ja izmeklēšanas vai pārbaudes laikā saskaņā ar šo standartu

tiek atklāta neatbilstība, kas ietilpst A5.2.1. standarta 6.

punkta darbības jomā, tad piemēro noteikumus, kuri paredzēti

minētajā punktā.

5. Ja šā standarta 4. punkta noteikumus nevar piemērot un

sūdzību nevar izskatīt uz kuģa, tad pilnvarotā amatpersona par to

uzreiz informē kuģa karoga valsti, lai noteiktā termiņā saņemtu

padomus un izlabošanas pasākumu plānu.

6. Ja sūdzība nav atrisināta pēc tam, kad ir veiktas

attiecīgās darbības saskaņā ar šā standarta 5. punktu, ostas

valsts nosūta pilnvarotās amatpersonas ziņojuma kopiju

ģenerāldirektoram. Ziņojumu nosūta kopā ar visām atbildēm, kas

noteiktā termiņā saņemtas no kuģa karoga valsts kompetentās

iestādes. Līdzīgā veidā informē arī attiecīgās kuģu īpašnieku un

jūrnieku organizācijas, kas atrodas ostas valstī. Turklāt ostas

valsts regulāri iesniedz ģenerāldirektoram statistiku un

informāciju par izskatītajām sūdzībām. Abu dokumentu iesniegšana

ir paredzēta, lai, pamatojoties uz piemērotu un ātru darbību,

šāda informācija tiktu reģistrēta un tai uzmanību pievērstu

personas, tostarp kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijas, kas

varētu būt ieinteresētas gūt labumu no attiecīgajām izmantotajām

procedūrām.

7. Jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu

konfidencialitāti jūrniekiem, kas iesnieguši sūdzības.

B5.2.2.

norādījums - Jūrnieku sūdzību izskatīšanas procedūras krastā

1. Ja A5.2.2. standartā minēto sūdzību izskata pilnvarotā

amatpersona, tai pirmām kārtām jāpārbauda, vai tā ir vispārēja

sūdzība, kas attiecas uz visiem jūrniekiem uz kuģa vai daļu no

tiem, vai ir saistīta tikai ar atsevišķu gadījumu, kurā

iesaistīts viens jūrnieks.

2. Ja ir iesniegta vispārēja sūdzība, tad jāapsver, vai ir

jāveic sīkāka pārbaude saskaņā ar A5.2.1. standartu.

3. Ja sūdzība ir saistīta ar atsevišķu gadījumu, tad jāveic

jebkādu kuģa sūdzību procedūru rezultātu pārbaude, lai izskatītu

attiecīgo sūdzību. Ja šādas procedūras nav izmantotas, pilnvarotā

amatpersona ierosina sūdzības iesniedzējam izmantot minētās

pieejamās procedūras. Lai sūdzību izskatītu pirms tiek izmantotas

kuģa sūdzību procedūras, sūdzības iesniedzējam ir jānorāda

dibināts iemesls. Šāds iemesls var būt iekšējo procedūru

neatbilstība, nepamatota kavēšanās vai sūdzības iesniedzēja

bailes no atriebības par to, ka viņš ir iesniedzis sūdzību.

4. Izmeklējot jebkuru sūdzību, pilnvarotajai amatpersonai ir

jādod kuģa kapteinim, kuģa īpašniekam un jebkurai citai

attiecīgai personai, kas saistīta ar šo sūdzību, iespēja izteikt

savu viedokli.

5. Ja, atbildot uz ostas valsts paziņojumu saskaņā ar A5.2.2.

standarta 5.punktu, kuģa karoga valsts norāda, ka tā šo jautājumu

atrisinās pati, un tā šajā sakarā var izmantot efektīvas

procedūras un ir iesniegusi pieņemamu rīcības plānu, pilnvarotā

amatpersona var atturēties no turpmākas piedalīšanās sūdzības

izskatīšanā.

5.3. noteikums -

Darbaspēka piedāvātāju pienākumi

Mērķis: nodrošināt, ka katra

dalībvalsts īsteno savus pienākumus saskaņā ar šo Konvenciju

attiecībā uz jūrnieku rekrutēšanu un darbā iekārtošanu, kā arī

attiecībā uz savu jūrnieku sociālo aizsardzību.

1. Neskarot principu par katras dalībvalsts atbildību par

jūrnieku darba un dzīves apstākļiem uz tās karoga kuģiem,

dalībvalstij ir pienākums nodrošināt šīs konvencijas prasību

īstenošanu attiecībā uz to jūrnieku rekrutēšanu un darbā

iekārtošanu, kā arī to jūrnieku sociālo aizsardzību, kuri ir tās

valstspiederīgie, pastāvīgie iedzīvotāji vai citādi apmetušies uz

pastāvīgu dzīvi tās teritorijā, tiktāl, cik šāds pienākums ir

paredzēts šajā konvencijā.

2. Detalizēti izstrādātas prasības šā noteikuma 1. punkta

īstenošanai ir iekļautas konvencijas kodeksā.

3. Katra dalībvalsts izveido efektīvu pārbaudes un uzraudzības

sistēmu, lai piemērotu savus darbaspēka piedāvātāja pienākumus

saskaņā ar šo konvenciju.

4. Informāciju par sistēmu, kas minēta šā noteikuma 3. punktā,

tostarp informāciju par tās efektivitātes novērtēšanas metodēm,

iekļauj dalībnieka ziņojumos saskaņā ar Konstitūcijas 22.

pantu.

A5.3. standarts

- Darbaspēka piedāvātāju pienākumi

1. Katra dalībvalsts piemēro šīs konvencijas prasības, kas

attiecas uz to jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas

dienestu darbību un praksi, kas izveidoti tās teritorijā,

izmantojot pārbaudes un uzraudzības sistēmu un tiesvedību

licencēšanas pārkāpumu gadījumā, kā arī citas operatīvās

prasības, kas paredzētas A1.4. standartā.

B5.3. norādījums

- Darbaspēka piedāvātāju pienākumi

1. Privātiem jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas

dienestiem, kas izveidoti dalībvalsts teritorijā un nodrošina

jūrniekus kuģu īpašniekiem, neatkarīgi no atrašanās vietas,

pieprasa uzņemties saistības, lai tiktu nodrošināts, ka kuģu

īpašnieki izpilda ar jūrniekiem noslēgto darba līgumu

noteikumus.

A5-I

papildinājums

Kuģa karoga valstij pirms kuģa sertificēšanas saskaņā A5.1.3.

standarta 1.punktu jāpārbauda un jāapstiprina jūrnieku darba un

dzīves apstākļi.

Minimālais vecums

Medicīniskās izziņas

Jūrnieku kvalifikācijas

Jūrnieku darba līgumi

Jebkādu licencētu, sertificētu vai reglamentētu privāto

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu izmantošana

Darba laiks vai atpūtas laiks

Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

Dzīvojamās telpas

Atpūtai paredzētais aprīkojums uz kuģa

Pārtika un ēdināšana

Veselība un drošība, kā arī nelaimes gadījumu novēršana

Medicīniskā aprūpe uz kuģa

Kuģa sūdzību procedūras

Darba algu izmaksa

c) kuģa kapteinis ir iepazinies ar šīs konvencijas prasībām un

tās īstenošanas prasībām, un

d) kompetentajā iestādē vai atzītajā organizācijā ir iesniegta

attiecīgā informācija, lai varētu izsniegt paziņojumu par jūras

darbaspēka atbilstību.

Šis sertifikāts ir derīgs līdz

..................................., bet šajā laikā jāveic

pārbaudes atbilstoši A5.1.3 un A5.1.4 standartam.

Pārbaude, ka minēta iepriekš a) apakšpunktā, pabeigta

(datums)...................................

Izsniegts (vieta).................................... (datums)

.............................................

Attiecīgi pilnvarotās personas, kas izsniedza pagaidu

sertifikātu, paraksts

...........................................................................................

(Izdevējas iestādes zīmogs vai spiedogs, pēc

vajadzības)

A5-III

papildinājums

Ja pilnvarotā amatpersona dalībvalsts ostā uz kuģa veic sīkāku

pārbaudi atbilstoši A5.2.1. standartam, tad tai ir jāpārbauda

šādas vispārīgas lietas:

Minimālais vecums

Medicīniskās izziņas

Jūrnieku kvalifikācijas

Jūrnieku darba līgumi

Jebkādu licencētu, sertificētu vai reglamentētu privāto

rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu izmantošana

Darba laiks vai atpūtas laiks

Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

Dzīvojamās telpas

Atpūtai paredzētais aprīkojums uz kuģa

Pārtika un ēdināšana

Veselība un drošība, un nelaimes gadījumu novēršana

Medicīniskā aprūpe uz kuģa

Kuģa sūdzību procedūras

Darba algu izmaksa

B5-I

papildinājums - Valsts paziņojuma piemērs

Sk. B5.1.3.

norādījuma 5. punktu

2006. gada Konvencija par darbu

jūrniecībā

Paziņojums par jūras darbaspēka

atbilstību. I daļa

(Piezīme: šo

paziņojumu jāpievieno kuģa jūras darbaspēka sertifikātam)

Izsniegts saskaņā ar pilnvarojumu,

kuru piešķīrusi: Xxxxxx kompetentā iestāde

Attiecībā uz 2006. gada Konvencijas

par darbu jūrniecībā normām turpmāk norādītais kuģis:

Kuģa

nosaukums

SJO

numurs

Bruto

tilpība

M.S.

PIEMĒRS

12345

1,000

tiek uzturēts atbilstoši konvencijas A5.1.3. standartam.

Paziņojumu parakstījusī persona kompetentās iestādes vārdā

apstiprina, ka:

a) konvencijas par darbu jūrniecībā normas ir pilnībā

iekļautas turpmāk minētajās valsts prasībās,

b) šīs valsts prasības ir iekļautas turpmāk minētajos valsts

normatīvajos aktos; vajadzības gadījumā par šo normatīvo aktu

saturu ir sniegti paskaidrojumi,

c) informācija par būtisko līdzvērtību saskaņā ar VI panta 3.

un 4. punktu ir sniegta <saskaņā ar atbilstošo no turpmāk

minētajām valsts prasībām> <šim nolūkam paredzētajā iedaļā

turpmāk> (izsvītrojiet nepareizo apgalvojumu);

d) jebkuri saskaņā ar 3. sadaļu kompetentās iestādes noteiktie

izņēmumi ir norādīti attiecīgajā nodaļā, un

e) jebkuras prasības, kas saskaņā ar valsts normatīvajiem

aktiem ir noteiktas konkrētam kuģu veidam, ir minētas pie

attiecīgajām prasībām.

1. Minimālais

vecums (1.1. noteikums)

1905. gada grozītā Kuģniecības

likuma (nr. 123) (turpmāk tekstā likums) Xnodaļa, 2006. gada

Kuģniecības noteikumu (turpmāk tekstā - noteikumi) 1111.-1222.

punkts. Minimālais vecums atbilst tam, kas paredzēts

Konvencijā.

"Nakts" nozīmē laiku no 9 vakarā

līdz 6 rītā, ja vien Jūras transporta ministrija (turpmāk tekstā

- ministrija) neapstiprina citu laika posmu.

Bīstamo darbu piemēri, kurus nav

atļauts veikt personām, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu vai

lielāku vecumu, ir uzskaitīti A sarakstā. Personas, kas nav

sasniegušas 18 gadu vecumu, nedrīkst strādāt tajās vietās uz

kravas kuģiem, kas kuģa plānā (pievienots šim paziņojumam)

atzīmētas kā "bīstamas".

2. Medicīniskās

izziņas (1.2. noteikums)

Likuma XI nodaļa, noteikumu

1223.-1233. punkts.

Medicīniskās izziņas attiecīgā

gadījumā atbilst STCW konvencijas prasībām; citos gadījumos STWC

konvencijas prasības piemēro ar vajadzīgajām korekcijām.

Sertifikātus saistībā ar redzi var

izsniegt kvalificēti optiķi, kas uzrādīti ministrijas

apstiprinātajā sarakstā.

Medicīniskajās apskatēs ievēro ILO/WHO norādījumus, kas minēti

B1.2.1.norādījumā.

............................................................................................

Paziņojums par

jūras darbaspēka atbilstību. II daļa

Veiktie

pasākumi, lai laikā starp pārbaudēm nodrošinātu pastāvīgu

atbilstību

Kuģa īpašnieks, kas norādīts jūras darbaspēka sertifikātā,

kuram pievienots šis paziņojums, ir paredzējis veikt šādus

pasākumus, lai laikā starp pārbaudēm nodrošinātu pastāvīgu

atbilstību.

(Uzskaitiet pasākumus, kas tiks

veikti, lai nodrošinātu atbilstību katram I daļas

punktam)

1. Minimālais

vecums (1.1. noteikums)

[X]

Katra jūrnieka dzimšanas datumu

norāda pretī viņa vārdam apkalpes sarakstā.

Kuģa kapteinis vai virsnieks, kas

darbojas viņa vārdā (turpmāk tekstā "kompetentais virsnieks"),

katra reisa sākumā šo sarakstu pārbauda un atzīmē šādas pārbaudes

datumu. Pieņemot darbā jūrnieku, kas nav sasniedzis 18 gadu

vecumu, viņam izsniedz dokumentu, ar kuru viņam aizliedz strādāt

nakts laikā vai veikt darbu, kas uzskatāms par bīstamu (sk.

I daļas 1. nodaļu iepriekš), un jebkādu citu bīstamu

darbu, kā arī norāda, ka viņam šaubu gadījumā ir jāapspriežas ar

kompetento virsnieku. Šā dokumenta kopija, kuru pie atzīmes

"saņēmu un iepazinos" ir parakstījis jūrnieks un kurā ir norādīts

parakstīšanas datums, glabājas pie kompetentā virsnieka.

2. Medicīniskā

izziņa (1.2. noteikums)

[X]

Kompetentais virsnieks nodrošina

medicīnisko izziņu konfidencialitāti, kā arī nodrošina

konfidencialitāti sarakstam, kurš sagatavots ar kompetentā

virsnieka atbildību un kurā norādīts katrs uz kuģa esošais

jūrnieks: jūrnieka pienākumi, medicīniskās (-o) izziņas (-u)

izsniegšanas datums un veselības stāvoklis, kas norādīts

attiecīgajā izziņā.

Ja rodas šaubas par to, vai

jūrnieka veselības stāvoklis ir piemērots konkrēta pienākuma vai

pienākumu veikšanai, kompetentais virsnieks apspriežas ar

jūrnieka ārstu vai citu kvalificētu mediķi un pieraksts mediķa

secinājumu kopsavilkumu, kā arī norāda mediķa vārdu, telefona

numuru un apspriedes datumu.

6. pantsLikums stājas spēkā nākamajā dienā pēc

6. pants
Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc