1. pants
paredzēja, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis,

ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus. Savukārt 9. pants

noteica izņēmumus no vispārējā regulējuma - ar nodokli

neapliekamo ieņēmumu veidus, tostarp šā panta 3. punkts

paredzēja, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar

nodokli netiek aplikti ienākumi no noguldījumiem un depozītiem

kredītiestādēs.

Tātad likumdevējs attiecībā uz procentu ienākumiem bija

noteicis labvēlīgāku nodokļu režīmu, lai sasniegtu konkrētu

ekonomiski politisku mērķi - stimulētu naudas uzkrājumu

veidošanos un finanšu tirgus attīstību.

Jau 2007. gada decembrī deklarācijas par I. Godmaņa vadītā

Ministru kabineta iecerēto darbību 5.70. punktā tika paredzēts

izstrādāt modernu iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumu, nosakot

pārdomātu, taisnīgu no kapitāla gūtā ienākuma aplikšanu ar

nodokli (sk.

http://www.mk.gov.lv/mk/vesture/godmana-valdiba-2).

Nav noliedzams, ka IIN likuma 9. panta 3. punktā noteiktais

regulējums bija spēkā ilgu laiku un personām varēja veidoties

subjektīva tiesiskā paļāvība uz to, ka šis regulējums arī turpmāk

nemainīsies. Tomēr personas tiesiskā paļāvība uz to, ka nodokļa

atvieglojums netiks atcelts pat tad, ja ekonomiskās politikas

prioritātes mainīsies, nav aizsargājama tādā pašā mērā kā

personas tiesiskā paļāvība citos gadījumos, kad tiesībām uz

īpašumu tiek noteikti ierobežojumi.

10.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka leģitīmo mērķi

varētu sasniegt arī tad, ja apstrīdētās normas attiecinātu tikai

uz procentu ienākumiem no tādiem noguldījumiem, kas izdarīti pēc

Grozījumu spēkā stāšanās.

Taču, "izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis

ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē" (Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 19. punkts). Ar Pieteikumu iesniedzēju minēto

alternatīvo līdzekli leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nevarētu

sasniegt. Lietā nav materiālu, kas norādītu uz citiem

alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu

sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Turklāt procentu ienākumiem noteikts saudzējošāks režīms -

ievērojami mazākas procentu likmes nekā, piemēram, personas

ienākumiem no algota darba.

10.3. Nav noliedzams, ka demokrātiskā tiesiskā valstī

gadījumi, kad likumam tiek noteikts atpakaļejošs spēks, uzskatāmi

par izņēmumu. Regulējumam nodokļu jomā tiek noteiktas īpašas

prasības, tomēr tas nenozīmē, ka nodokļu jomā atsevišķos

gadījumos nebūtu iespējams likumam piešķirt atpakaļvērstu spēku

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu).

Konstitucionālo tiesu praksē nodokļu jomā tiek izšķirts tā

saucamais īstais atpakaļvērstais spēks un neīstais

atpakaļvērstais spēks. Īstais atpakaļvērstais spēks skar

tiesiskās attiecības, kuras jau izbeigušās pirms attiecīgās

normas spēkā stāšanās, bet neīstais - tiesiskās attiecības, kuras

vēl turpinās (sk., piemēram, Spānijas Republikas

Konstitucionālā tribunāla 2009. gada 18. maija sprieduma lietā

Nr. 116/2009 kopsavilkumu http://www.codices.coe.int).

Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka attiecībā uz kādu no

Pieteikumu iesniedzējiem apstrīdētās normas būtu piemērotas ar tā

saucamo īsto atpakaļvērsto spēku un nodoklis būtu iekasēts par

tādiem procentu ienākumiem, ko personas saņēmušas pirms Grozījumu

spēkā stāšanās.

IIN likuma vispārējais princips ir tāds, ka personas ienākumi

tiek aplikti ar nodokli, kas ir spēkā šo ienākumu gūšanas laikā.

Tā personas ienākumi no algota darba tiek aplikti ar nodokli

atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā darba algas izmaksas dienā,

nevis darba līguma noslēgšanas dienā. Personas ienākumi no radoša

darba - atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā autoratlīdzības

saņemšanas dienā, nevis dienā, kad persona sāka rakstīt attiecīgo

darbu. Ienākumi, kas personai rodas no realizētajiem augļiem,

apliekami ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā augļu

realizēšanas, nevis augļu koka iestādīšanas dienā.

Atbilstoši šim vispārējam principam arī personas procentu

ienākumi tiek aplikti ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir

spēkā šo ienākumu gūšanas dienā, nevis dienā, kad persona

izdarīja noguldījumu.

Kredītiestāžu likuma 70. pants paredz, ka procenti maksājami

katru gadu 31. decembrī un pilnīgi atmaksājot kredītu vai

noguldījumu. Savukārt saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 69. pantu

procentu likmes lielumu un procentu maksāšanas kārtību nosaka

līgumā, bankai ar klientu savstarpēji vienojoties. Tātad atkarībā

no konkrētā līguma nosacījumiem iespējamas ļoti dažādas

situācijas attiecībā uz to, pa cik garu periodu ienākušos

kapitāla augļus - procentus - persona saņem kā ienākumu laikā pēc

Grozījumu spēkā stāšanās.

Vispārējais nodokļu jomas princips paredz, ka nodokļu

taksācijas periods ir viens gads, kas atbilst kalendārajam gadam.

IIN likuma 7. pants paredz, ka "maksātāja gada ienākums ir visa

taksācijas perioda (kalendārā gada) laikā iegūto naudas, naturālo

vērtību un saņemto pakalpojumu kopums". Arī saskaņā ar Likuma par

budžetu un finanšu vadību 3. pantu "saimnieciskais gads sākas 1.

janvārī un beidzas 31. decembrī".

Personām bija jārēķinās ar to, ka gadījumā, ja valsts

ekonomiskā situācija un vajadzības mainīsies, var mainīties arī

nodokļu likmes un atvieglojumi. Līdz ar to personām, noslēdzot

līgumu par noguldījumu uz noteiktu termiņu, kas pārsniedz

saimniecisko gadu, nebija objektīva pamata paļauties uz to, ka

pastāvošais regulējums attiecībā uz nodokļa atvieglojumiem visu

šā līguma darbības laiku nemainīsies.

Līdzīgas situācijas kā izskatāmajā lietā ir veidojušās arī

citu valstu konstitucionālo tiesu praksē. Piemēram, Vācijas

Federālā konstitucionālā tiesa ir taisījusi spriedumu lietā par

nodokļa atvieglojumu atcelšanu procentu ienākumiem no atsevišķiem

fiksēta ienākuma vērtspapīriem - sociālajām hipotekārajām ķīlu

zīmēm. Tiesa secināja, ka nodokļa atvieglojumu atcelšana

attiecībā uz procentiem, kas gūti no šiem vērtspapīriem, atbilst

konstitucionālajām prasībām. Tā noteikta ar atpakaļejošu spēku,

taču tādā veidā, ka valsts intereses un sabiedrības labklājība

tiek vērtētas augstāk nekā aizsardzības cienīgā sūdzības

iesniedzēju ieinteresētība iepriekšējā stāvokļa saglabāšanā

(sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas Otrā senāta

2002. gada 5. februāra spriedumu lietās Nr. 2 BvR 305,

348/93, BVerfGE 105, 16<32>).

10.4. Pieteikuma iesniedzējs M. Draudiņš norāda arī uz

nesamērīgu īpašuma tiesību ierobežojumu sakarā ar to, ka,

apliekot procentu ienākumus ar iedzīvotāju ienākuma nodokli,

netiek ņemta vērā inflācijas izraisītā noguldījuma vērtības

samazināšanās.

Taču Pieteikuma iesniedzējs neņem vērā, ka ieguldītais

kapitāls ar nodokli netiek aplikts. Ar nodokli tiek aplikti tikai

procentu ienākumi, daļa no kuriem atbilstoši konkrētajai nodokļa

likmei ir jānomaksā nodokļos. Tā kā ar nodokli tiek aplikti tikai

procentu ienākumi un tikai neliela daļa no šiem ienākumiem tiek

samaksāta kā nodoklis, nevar apgalvot, ka īpašniekam vairs

nepaliek atbilstoša iespēja izmantot savus kapitālieguldījumus

tāpēc, ka tie tiek aplikti ar nodokli. Kapitāla vērtības

zaudējumi, kas rodas inflācijas dēļ, nav saistīti ar procentu

aplikšanu ar nodokli. Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums ir

vērsts nevis pret tādu pamattiesību aizskārumu, ko rada procentu

aplikšana ar nodokli, bet gan uz kompensāciju par naudas īpašuma

vērtības samazinājumu, ko izraisījusi inflācija. Nepastāv tāda

konstitucionāli tiesiska prasība, ka valstij tieši atsakoties no

aplikšanas ar nodokļiem būtu jāizlīdzina inflācijas radītā naudas

vērtības samazināšanās.

Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa nesaskatīja

pamattiesību uz īpašumu aizskārumu lietā par konstitucionālajām

sūdzībām, kas bija vērstas pret to, ka procenti no ieguldījumiem

kredītiestādēs 1971., 1973. un 1974. gadā tika aplikti ar nodokli

arī tiktāl, ciktāl tie nepārsniedza kapitāla vērtības

samazinājumu attiecīgajā gadā (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas Pirmā senāta 1978. gada 19. decembra

spriedumu lietā Nr. 1 BvR 335, 427, 816/76, BVerfGE, 50,

57).

10.5. Izvērtējot apstrīdētā ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesa ņem vērā Saeimas atbildes rakstā norādīto, ka

procentu ienākumi galvenokārt koncentrēti pārtikušākās

iedzīvotāju daļas rīcībā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 20.

lpp.). Apstrīdētās normas pārsvarā nav vērstas uz to sociālo

grupu ienākumiem, kam nepieciešama īpaša valsts aizsardzība.

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka apstrīdēto normu

pieņemšanas laikā Latvija atradās bezprecedenta ekonomiskās

lejupslīdes apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.

gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01). Šajos

apstākļos pasākumi valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanai bija

neizbēgami. Tie lielākā vai mazākā mērā skāra vairumu nodokļu

maksātāju. Ja valsts situāciju būtu risinājusi nevis palielinot

valsts budžeta ieņēmumus, bet izvēloties citus risinājumus, kuru

rezultātā, piemēram, strauji palielinātos inflācija, sekas

Pieteikumu iesniedzējiem un citām personām, kas noguldījušas

naudu kredītiestādēs, būtu ievērojami nelabvēlīgākas, jo

inflācijas rezultātā samazinātos gan procentu, gan arī pašu

noguldījumu vērtība.

Labums, ko sabiedrība kopumā ir guvusi no apstrīdētajām normām

kā tāda pasākumu kopuma daļas, kas vērsts uz budžeta ienākumu

nodrošināšanu, ir lielāks nekā Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesību un tiesiskās paļāvības ierobežojums.

Tātad apstrīdētais ierobežojums

atbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1. Atzīt, ka 2009. gada 1. decembra likuma "Grozījumi

likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" 6. pants (daļā par

likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas

3. punkta izslēgšanu) atbilst Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 105. pantam.

2. Atzīt, ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.

panta trešās daļas 13. punkts un 16.1 panta devītā

daļa atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris