1. pantsparedzēja, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis,

paredzēja, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis,

1ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus. Savukārt 9. pants

2noteica izņēmumus no vispārējā regulējuma - ar nodokli

3neapliekamo ieņēmumu veidus, tostarp šā panta 3. punkts

4paredzēja, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar

5nodokli netiek aplikti ienākumi no noguldījumiem un depozītiem

6kredītiestādēs.

7Tātad likumdevējs attiecībā uz procentu ienākumiem bija

8noteicis labvēlīgāku nodokļu režīmu, lai sasniegtu konkrētu

9ekonomiski politisku mērķi - stimulētu naudas uzkrājumu

10veidošanos un finanšu tirgus attīstību.

11Jau 2007. gada decembrī deklarācijas par I. Godmaņa vadītā

12Ministru kabineta iecerēto darbību 5.70. punktā tika paredzēts

13izstrādāt modernu iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumu, nosakot

14pārdomātu, taisnīgu no kapitāla gūtā ienākuma aplikšanu ar

15nodokli (sk.

16http://www.mk.gov.lv/mk/vesture/godmana-valdiba-2).

17Nav noliedzams, ka IIN likuma 9. panta 3. punktā noteiktais

18regulējums bija spēkā ilgu laiku un personām varēja veidoties

19subjektīva tiesiskā paļāvība uz to, ka šis regulējums arī turpmāk

20nemainīsies. Tomēr personas tiesiskā paļāvība uz to, ka nodokļa

21atvieglojums netiks atcelts pat tad, ja ekonomiskās politikas

22prioritātes mainīsies, nav aizsargājama tādā pašā mērā kā

23personas tiesiskā paļāvība citos gadījumos, kad tiesībām uz

24īpašumu tiek noteikti ierobežojumi.

2510.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka leģitīmo mērķi

26varētu sasniegt arī tad, ja apstrīdētās normas attiecinātu tikai

27uz procentu ienākumiem no tādiem noguldījumiem, kas izdarīti pēc

28Grozījumu spēkā stāšanās.

29Taču, "izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

30saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis

31ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

32sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē" (Satversmes

33tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

342004-18-0106 19. punkts). Ar Pieteikumu iesniedzēju minēto

35alternatīvo līdzekli leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nevarētu

36sasniegt. Lietā nav materiālu, kas norādītu uz citiem

37alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu

38sasniegt tādā pašā kvalitātē.

39Turklāt procentu ienākumiem noteikts saudzējošāks režīms -

40ievērojami mazākas procentu likmes nekā, piemēram, personas

41ienākumiem no algota darba.

4210.3. Nav noliedzams, ka demokrātiskā tiesiskā valstī

43gadījumi, kad likumam tiek noteikts atpakaļejošs spēks, uzskatāmi

44par izņēmumu. Regulējumam nodokļu jomā tiek noteiktas īpašas

45prasības, tomēr tas nenozīmē, ka nodokļu jomā atsevišķos

46gadījumos nebūtu iespējams likumam piešķirt atpakaļvērstu spēku

47(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā

48Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu).

49Konstitucionālo tiesu praksē nodokļu jomā tiek izšķirts tā

50saucamais īstais atpakaļvērstais spēks un neīstais

51atpakaļvērstais spēks. Īstais atpakaļvērstais spēks skar

52tiesiskās attiecības, kuras jau izbeigušās pirms attiecīgās

53normas spēkā stāšanās, bet neīstais - tiesiskās attiecības, kuras

54vēl turpinās (sk., piemēram, Spānijas Republikas

55Konstitucionālā tribunāla 2009. gada 18. maija sprieduma lietā

56Nr. 116/2009 kopsavilkumu http://www.codices.coe.int).

57Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka attiecībā uz kādu no

58Pieteikumu iesniedzējiem apstrīdētās normas būtu piemērotas ar tā

59saucamo īsto atpakaļvērsto spēku un nodoklis būtu iekasēts par

60tādiem procentu ienākumiem, ko personas saņēmušas pirms Grozījumu

61spēkā stāšanās.

62IIN likuma vispārējais princips ir tāds, ka personas ienākumi

63tiek aplikti ar nodokli, kas ir spēkā šo ienākumu gūšanas laikā.

64Tā personas ienākumi no algota darba tiek aplikti ar nodokli

65atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā darba algas izmaksas dienā,

66nevis darba līguma noslēgšanas dienā. Personas ienākumi no radoša

67darba - atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā autoratlīdzības

68saņemšanas dienā, nevis dienā, kad persona sāka rakstīt attiecīgo

69darbu. Ienākumi, kas personai rodas no realizētajiem augļiem,

70apliekami ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā augļu

71realizēšanas, nevis augļu koka iestādīšanas dienā.

72Atbilstoši šim vispārējam principam arī personas procentu

73ienākumi tiek aplikti ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir

74spēkā šo ienākumu gūšanas dienā, nevis dienā, kad persona

75izdarīja noguldījumu.

76Kredītiestāžu likuma 70. pants paredz, ka procenti maksājami

77katru gadu 31. decembrī un pilnīgi atmaksājot kredītu vai

78noguldījumu. Savukārt saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 69. pantu

79procentu likmes lielumu un procentu maksāšanas kārtību nosaka

80līgumā, bankai ar klientu savstarpēji vienojoties. Tātad atkarībā

81no konkrētā līguma nosacījumiem iespējamas ļoti dažādas

82situācijas attiecībā uz to, pa cik garu periodu ienākušos

83kapitāla augļus - procentus - persona saņem kā ienākumu laikā pēc

84Grozījumu spēkā stāšanās.

85Vispārējais nodokļu jomas princips paredz, ka nodokļu

86taksācijas periods ir viens gads, kas atbilst kalendārajam gadam.

87IIN likuma 7. pants paredz, ka "maksātāja gada ienākums ir visa

88taksācijas perioda (kalendārā gada) laikā iegūto naudas, naturālo

89vērtību un saņemto pakalpojumu kopums". Arī saskaņā ar Likuma par

90budžetu un finanšu vadību 3. pantu "saimnieciskais gads sākas 1.

91janvārī un beidzas 31. decembrī".

92Personām bija jārēķinās ar to, ka gadījumā, ja valsts

93ekonomiskā situācija un vajadzības mainīsies, var mainīties arī

94nodokļu likmes un atvieglojumi. Līdz ar to personām, noslēdzot

95līgumu par noguldījumu uz noteiktu termiņu, kas pārsniedz

96saimniecisko gadu, nebija objektīva pamata paļauties uz to, ka

97pastāvošais regulējums attiecībā uz nodokļa atvieglojumiem visu

98šā līguma darbības laiku nemainīsies.

99Līdzīgas situācijas kā izskatāmajā lietā ir veidojušās arī

100citu valstu konstitucionālo tiesu praksē. Piemēram, Vācijas

101Federālā konstitucionālā tiesa ir taisījusi spriedumu lietā par

102nodokļa atvieglojumu atcelšanu procentu ienākumiem no atsevišķiem

103fiksēta ienākuma vērtspapīriem - sociālajām hipotekārajām ķīlu

104zīmēm. Tiesa secināja, ka nodokļa atvieglojumu atcelšana

105attiecībā uz procentiem, kas gūti no šiem vērtspapīriem, atbilst

106konstitucionālajām prasībām. Tā noteikta ar atpakaļejošu spēku,

107taču tādā veidā, ka valsts intereses un sabiedrības labklājība

108tiek vērtētas augstāk nekā aizsardzības cienīgā sūdzības

109iesniedzēju ieinteresētība iepriekšējā stāvokļa saglabāšanā

110(sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas Otrā senāta

1112002. gada 5. februāra spriedumu lietās Nr. 2 BvR 305,

112348/93, BVerfGE 105, 16<32>).

11310.4. Pieteikuma iesniedzējs M. Draudiņš norāda arī uz

114nesamērīgu īpašuma tiesību ierobežojumu sakarā ar to, ka,

115apliekot procentu ienākumus ar iedzīvotāju ienākuma nodokli,

116netiek ņemta vērā inflācijas izraisītā noguldījuma vērtības

117samazināšanās.

118Taču Pieteikuma iesniedzējs neņem vērā, ka ieguldītais

119kapitāls ar nodokli netiek aplikts. Ar nodokli tiek aplikti tikai

120procentu ienākumi, daļa no kuriem atbilstoši konkrētajai nodokļa

121likmei ir jānomaksā nodokļos. Tā kā ar nodokli tiek aplikti tikai

122procentu ienākumi un tikai neliela daļa no šiem ienākumiem tiek

123samaksāta kā nodoklis, nevar apgalvot, ka īpašniekam vairs

124nepaliek atbilstoša iespēja izmantot savus kapitālieguldījumus

125tāpēc, ka tie tiek aplikti ar nodokli. Kapitāla vērtības

126zaudējumi, kas rodas inflācijas dēļ, nav saistīti ar procentu

127aplikšanu ar nodokli. Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums ir

128vērsts nevis pret tādu pamattiesību aizskārumu, ko rada procentu

129aplikšana ar nodokli, bet gan uz kompensāciju par naudas īpašuma

130vērtības samazinājumu, ko izraisījusi inflācija. Nepastāv tāda

131konstitucionāli tiesiska prasība, ka valstij tieši atsakoties no

132aplikšanas ar nodokļiem būtu jāizlīdzina inflācijas radītā naudas

133vērtības samazināšanās.

134Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa nesaskatīja

135pamattiesību uz īpašumu aizskārumu lietā par konstitucionālajām

136sūdzībām, kas bija vērstas pret to, ka procenti no ieguldījumiem

137kredītiestādēs 1971., 1973. un 1974. gadā tika aplikti ar nodokli

138arī tiktāl, ciktāl tie nepārsniedza kapitāla vērtības

139samazinājumu attiecīgajā gadā (sk. Vācijas Federālās

140konstitucionālās tiesas Pirmā senāta 1978. gada 19. decembra

141spriedumu lietā Nr. 1 BvR 335, 427, 816/76, BVerfGE, 50,

14257).

14310.5. Izvērtējot apstrīdētā ierobežojuma samērīgumu,

144Satversmes tiesa ņem vērā Saeimas atbildes rakstā norādīto, ka

145procentu ienākumi galvenokārt koncentrēti pārtikušākās

146iedzīvotāju daļas rīcībā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 20.

147lpp.). Apstrīdētās normas pārsvarā nav vērstas uz to sociālo

148grupu ienākumiem, kam nepieciešama īpaša valsts aizsardzība.

149Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka apstrīdēto normu

150pieņemšanas laikā Latvija atradās bezprecedenta ekonomiskās

151lejupslīdes apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.

152gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01). Šajos

153apstākļos pasākumi valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanai bija

154neizbēgami. Tie lielākā vai mazākā mērā skāra vairumu nodokļu

155maksātāju. Ja valsts situāciju būtu risinājusi nevis palielinot

156valsts budžeta ieņēmumus, bet izvēloties citus risinājumus, kuru

157rezultātā, piemēram, strauji palielinātos inflācija, sekas

158Pieteikumu iesniedzējiem un citām personām, kas noguldījušas

159naudu kredītiestādēs, būtu ievērojami nelabvēlīgākas, jo

160inflācijas rezultātā samazinātos gan procentu, gan arī pašu

161noguldījumu vērtība.

162Labums, ko sabiedrība kopumā ir guvusi no apstrīdētajām normām

163kā tāda pasākumu kopuma daļas, kas vērsts uz budžeta ienākumu

164nodrošināšanu, ir lielāks nekā Pieteikumu iesniedzēju

165pamattiesību un tiesiskās paļāvības ierobežojums.

166Tātad apstrīdētais ierobežojums

167atbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētās normas

168atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

169Nolēmumu

170daļa

171Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

172Satversmes tiesa

173n o s p r i e d

174a:

1751. Atzīt, ka 2009. gada 1. decembra likuma "Grozījumi

176likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" 6. pants (daļā par

177likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas

1783. punkta izslēgšanu) atbilst Latvijas Republikas

179Satversmes 1. un 105. pantam.

1802. Atzīt, ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.

181panta trešās daļas 13. punkts un 16.1 panta devītā

182daļa atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.

183pantam.

184Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

185Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

186Tiesas sēdes priekšsēdētājs

187G.Kūtris