4. pants

Pieaicinātā persona- Latvijas Republikas Ministru

kabinets (turpmāk - Ministru kabinets) - nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma nav

pretrunā ar Satversmes 1. un 109. pantu.

4.1. Ministru kabinets norāda, ka atbilstoši Latvijas

un Starptautiskā Valūtas fonda 2008. gada 18. decembra Nodomu

protokola 24. punktam 2009. gadā paredzēta pensiju iesaldēšana.

Tātad, lai varētu saņemt starptautisko aizdevumu, kā viens no

izdevumu ierobežošanas pasākumiem tikusi paredzēta valsts pensiju

indeksācijas atcelšana 2009. gadā.

Likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam" kopējie izdevumi abām

pensiju indeksācijām 2009. gadā bijuši paredzēti 29 980 356 latu

apmērā. Ņemot vērā to, ka ekonomikas izaugsme apstājusies un pat

samazinājusies, budžetā esot bijis nepieciešams izdarīt

grozījumus, paredzot būtiskus izdevumu samazinājumus. Ar

grozījumiem likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam", kas

izsludināti 2008. gada 23. decembrī, valsts sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi sociālajiem pabalstiem

esot samazināti par 59,0 miljoniem latu, tai skaitā 30,0

miljoniem latu, kas iepriekš bija paredzēti pensiju indeksācijām.

Minētie grozījumi esot sagatavoti, balstoties uz pārskatītām

prognozēm, lai 2009. gada budžeta deficīts nepārsniegtu 5

procentus no iekšzemes kopprodukta.

Pamatojoties uz minēto, Ministru kabinets uzskata: ja

apstrīdētā norma nebūtu pieņemta un sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta izdevumi nebūtu pārskatīti, ņemot vērā sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta izpildi, kā arī ieņēmumu

prognozes un plānotos izdevumus nākamajiem gadiem, valsts

speciālā budžeta uzkrājums tiktu izlietots jau pāris gadu

laikā.

4.2. Pēc Ministru kabineta ieskata, apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 109. pantā garantētajām tiesībām uz sociālo

nodrošinājumu. Pamatojot šo viedokli, Ministru kabinets pirmām

kārtām atsaucas uz valstī izveidoto sociālās drošības sistēmu,

kas ietver ne vien sociālo apdrošināšanu, bet arī valsts sociālos

pabalstus un sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības

sistēmu.

Pieņemot apstrīdēto normu, valsts neesot atteikusies garantēt

tiesības uz nodrošinājumu saistībā ar vecuma iestāšanos, nedz arī

atteikusies no apņemšanās pacelt sociālās nodrošināšanas sistēmu

līdz augstākam līmenim, bet gan ierobežotam laika posmam

noteikusi tādu sociālā nodrošinājuma līmeni, kas atbilstot valsts

budžeta iespējām un nepasliktinot indivīdu stāvokli. Līdz ar to

Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdēto normu nevar skatīt

atrauti no 2009. gada 12. marta likuma "Grozījumi likumā "Par

valsts pensijām"" 1. panta, kas paredz valsts pensijas apmēra

pārskatīšanu reizi gadā, sākot ar 2010. gada 1. oktobri.

Apstrīdētā norma esot pamatota ar leģitīmu mērķi - nodrošināt

valsts budžeta intereses ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad

nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts

pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus, kā arī garantēt

citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu atbilstoši

Satversmes 116. pantam.

Ministru kabinets norāda, ka personas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu minimālā līmenī nav aizskartas, jo, ņemot vērā

valsts ekonomisko situāciju un pieejamos finanšu resursus, vairs

nav iespējams nodrošināt pilnīgu sociālo tiesību īstenošanu tādā

līmenī, kādu bija iespējams nodrošināt noturīgas ekonomiskās

izaugsmes apstākļos, lai pensionāri saņemtu viņu veiktajām

iemaksām atbilstošas pensijas, kas tiktu palielinātas

proporcionāli inflācijas rādītājam.

Apstrīdētās normas pieņemšana esot uzskatāma par nepieciešamu

rīcību, un tās mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tā kā sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi veidojoties no sociālās

apdrošināšanas iemaksām, ietaupījumu tajā varot radīt tikai

personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēra samazināšanas

rezultātā. Apstrīdētā norma esot uzskatāma par atbilstošu savam

mērķim, jo labums, ko iegūšot sabiedrība, esot lielāks par

indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, ņemot vērā kopējo situāciju

valstī un citām personu grupām noteiktos ierobežojumus.

Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma ir pamatota ar

leģitīmu mērķi un šā mērķa sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir

samērīgi. Turklāt Latvijā izveidotā visaptverošā sociālās

drošības sistēma garantējot ikvienai personai tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī.

4.3. Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību

tiesiskās paļāvības principam Ministru kabinets norāda, ka šis

princips aizsargā personas tiesības, kuras tā jau ieguvusi.

Proti, persona varot paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas

saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktajā laika posmā tiks

saglabātas un reāli īstenotas. Šajā gadījumā apstrīdētā norma

neskarot personu jau iegūtās tiesības, jo līdz tās spēkā stāšanās

dienai likuma "Par valsts pensijām" 26. pantā un pārejas

noteikumu 15. punktā likumdevējs esot noteicis tikai to, kā tiek

pārskatīts valsts vecuma pensijas apmērs.

Lai gan pensiju indeksācija tiekot veikta ar mērķi kompensēt

inflācijas ietekmi uz pensijas apmēru, jēdziens "pensijas

pārskatīšana" ne vienmēr nozīmējot pensijas palielināšanu.

Deflācijas apstākļos faktiskais patēriņa cenu indekss esot mazāks

par skaitli 1, līdz ar to atbilstoši iepriekšējam regulējumam

vecuma pensijas apmērs varēja tikt arī samazināts. Tā kā

iepriekšējais regulējums neesot paredzējis valsts vecuma pensijas

apmēra automātisku paaugstināšanu katrā tā pārskatīšanas reizē,

tas arī neradot personām tiesības uz lielāku vecuma pensiju.

Turklāt personai vecuma pensija tiekot piešķirta un

pārrēķināta, pamatojoties uz Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras amatpersonas lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar likuma

"Par valsts pensijām" 28. panta pirmo daļu. Tikai līdz ar šā

administratīvā akta izdošanu personai rodoties identificējamas un

noteiktas tiesības uz palielinātu vecuma pensiju.

Ministru kabinets norāda arī to, ka persona uz sociālo tiesību

normas pamatotību un stabilitāti var paļauties tādā gadījumā, ja

tiesību norma pati par sevi nav atkarīga no ekonomiskās

situācijas (patēriņa cenu izmaiņām, nodarbināto skaita un valsts

sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēra valsts budžetā).

Līdz ar to apstrīdētā norma neesot pretrunā ar tiesiskās

paļāvības principu, jo līdz tās spēkā stāšanās dienai likuma "Par

valsts pensijām" 26. panta un pārejas noteikumu 15. punkta

redakcija neradīja personām noteiktas tiesības uz palielinātu

vecuma pensiju.

4.4. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību samērīguma

principam, Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma

pieņemta, ievērojot straujo valsts ekonomikas lejupslīdi un

Finanšu ministrijas makroekonomiskās prognozes nākamajiem gadiem,

kuras liecinot, ka tuvākajā laikā nav paredzama strauja

ekonomikas atveseļošanās un ienākumu pieaugums sociālās

apdrošināšanas budžetā. Apstrīdētās normas mērķis esot ne tikai

valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes

apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un

sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un

izdevumus, bet arī citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu

īstenošana atbilstoši Satversmes 116. pantam.

Ministru kabinets uzskata, ka, vērtējot to, vai likumdevējs

pamatoti pieņēmis apstrīdēto normu, ir jāanalizē ne tikai valsts

pensiju speciālā budžeta līdzekļu sadale, bet visu to pasākumu

kopums, kurus valsts veikusi, lai garantētu tiesības uz

nodrošinājumu ikvienam sabiedrības loceklim apstākļos, kad

finanšu resursi ir ierobežoti.

Izraudzītie līdzekļi iepriekš minēto mērķu sasniegšanai esot

piemēroti, jo, pieņemot apstrīdēto normu, esot panākta budžeta

līdzekļu ekonomija un sabalansētas visu valsts sociālā

nodrošinājuma saņēmēju intereses, lai valsts, izmantojot tai

pieejamos finanšu resursus, varētu garantēt sociālās tiesības

visām sociālajam riskam pakļautajām personu grupām vismaz

minimālajā līmenī. Apstrīdētā norma esot nepieciešama svarīgu

sabiedrības un valsts interešu nodrošināšanai, proti, lai

sabalansētu valsts budžeta izdevumus un ienākumus ekonomiskās

krīzes apstākļos, kā arī aizsargātu Satversmes 116. pantā

paredzēto konstitucionālo vērtību - citu cilvēku tiesības.

Apstrīdētā norma esot uzskatāma par samērīgu jeb atbilstošu tās

mērķim, jo labums, ko gūšot sabiedrība, esot lielāks par indivīda

tiesībām nodarīto kaitējumu, ņemot vērā kopējo situāciju valstī

un citām personu grupām noteiktos ierobežojumus.

4.5. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma

atbilst arī sociāli atbildīgas valsts principam. Apstrīdētā norma

neparedzot būtiskas izmaiņas Latvijā izveidotajā visaptverošajā

sociālās drošības sistēmā, kas arī šobrīd garantējot ikvienai

personai tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā

līmenī. Tā atbilstot sociālā taisnīguma principam, jo

sabalansējot dažādu sabiedrības grupu intereses un garantējot

visu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ņemot vērā arī

valsts pienākumu gādāt gan par valsts pensiju izmaksu, gan citu

sociālo pakalpojumu sniegšanu nākotnē.

Turklāt apstrīdētā norma paredzot atteikšanos no vecuma

pensiju apmēra pārskatīšanas tikai 2009. gadā, bet, sākot ar

2010. gadu, valsts pensiju apmēra pārskatīšana paredzēta reizi

gadā - 1. oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu.

Papildus tam likumdevējs esot paredzējis jaunu būtisku personai

labvēlīgu regulējumu gadījumam, kad minētais indekss ir mazāks

par skaitli 1, nosakot, ka šādā gadījumā valsts pensijas

pārskatītas netiek. Tādējādi likumdevējs nepieļaujot to, ka

deflācijas gadījumā pensiju pārskatīšanas rezultātā to apmērs

samazinātos.