71. pants
noteic, ka par zvērinātu advokātu profesionālās

ētikas normu pārkāpšanu pret advokātu var tikt ierosināta

disciplinārlieta.

Saskaņā ar Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa (turpmāk

- Ētikas kodekss) 1.1. punktu advokātam jābūt pilnīgi

neatkarīgam un brīvam no jebkādas ietekmes, jo sevišķi tādas, kas

var rasties sakarā ar viņa personīgajām interesēm vai kādas

ietekmes rezultātā. Advokāts nedrīkst iesaistīties citā darbā vai

darbības jomā, ja tas var ietekmēt viņa neatkarību. Skaidrojot šā

principa saturu, Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu hartā

norādīts, ka advokātam, veicot darbības, konsultējot un pārstāvot

klientu, ir jābūt brīvam - politiski, ekonomiski un intelektuāli

(sk.: Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu harta.

Pieņemta Eiropas Advokatūru un juristu biedrību padomē

2006. gada 24. novembrī. Pieejama:

http://www.ccbe.eu/).

Interešu konflikta novēršanas likuma 28. pants reglamentē

kārtību, kādā tiek veikta deklarāciju un tajās norādīto faktu

pārbaude. Saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma

28. panta ceturto daļu Birojam, kas kontrolē likuma izpildi,

deklarācijas pārbaudes gaitā ir tiesības, ja tas nepieciešams,

pieprasīt un saņemt informāciju un dokumentus no tām personām,

kuras norādītas vai saskaņā ar šā likuma noteikumiem bija

jānorāda attiecīgajā deklarācijā. Tātad likums paredz valsts

iestādēm tiesības pieprasīt papildu informāciju, kas apliecina

deklarācijās norādītos faktus. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 214.2 pantu Birojs izskata

administratīvo pārkāpumu lietas korupcijas novēršanas jomā un ir

tiesīgs uzlikt administratīvos sodus. Tāpat, lai atklātu

Krimināllikumā paredzētos noziedzīgos nodarījumus valsts

institūciju dienestā, ja tie ir saistīti ar korupciju, saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 386. un 387. pantu Birojs ir

procesa virzītājs. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

210. pantu, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja

likuma 2. panta trešo daļu un Operatīvās darbības likumu

Birojs ir arī operatīvās darbības subjekts, kas ir tiesīgs veikt

speciālās izmeklēšanas darbības, izmantot operatīvās darbības

līdzekļus un metodes.

Valsts amatpersonas jēdziens ir definēts arī Krimināllikuma

316. pantā. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Interešu

konflikta novēršanas likumā minētās personas pēc būtības atbilst

Krimināllikuma 316. pantā ietvertajam valsts amatpersonas

jēdzienam (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01

35. punktu). Personu, kura ir amatpersona Interešu

konflikta novēršanas likuma izpratnē, atšķirībā no personām,

kuras nav valsts amatpersonas, pēc procesa virzītāja ierosinājuma

var saukt pie kriminālatbildības par Krimināllikuma

317.-330. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu

izdarīšanu.

Pieteikumu iesniedzēji ir administratori un vienlaikus arī

advokāti. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 79. panta otro

daļu advokāti var būt aizstāvji kriminālprocesā. Sakarā ar

administratoriem noteikto valsts amatpersonas statusu to advokātu

neatkarība, kuri vienlaikus ir arī administratori, var būt

pakļauta riskam tajos gadījumos, kad Birojs ir procesa virzītājs

kriminālprocesā. Arī vairākas pieaicinātās personas - Latvijas

Zvērinātu advokātu padome un J. Pastille - norāda, ka

apstrīdētās normas var nelabvēlīgi ietekmēt advokātu neatkarību

(sk. lietas materiālu 5. sēj. 38. un

121.-122. lpp.). Advokāta neatkarība citastarp ir

nepieciešama, lai kriminālprocesā nodrošinātu aizstāvamā tiesību

un interešu aizstāvību un pušu procesuālo līdztiesību. Tātad

advokāta neatkarība ir būtisks nosacījums tam, lai varētu tikt

īstenotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

21.2.2. Advokāta konfidencialitātes princips

izriet no Advokatūras likuma 6. panta, kas aizliedz

iejaukties advokātu profesionālajā darbībā, ietekmēt vai

iespaidot viņus, pieprasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus,

kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem

kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību. Tāpat ir aizliegts

kontrolēt pasta, telegrāfa korespondenci un dokumentus, kurus

advokāti saņēmuši vai sastādījuši, sniedzot juridisko palīdzību,

pieprasīt no klientiem ziņas par advokātu sniegtās palīdzības

faktu un tās saturu, pakļaut advokātus jebkādām sankcijām vai

draudiem sakarā ar juridiskās palīdzības sniegšanu klientiem

saskaņā ar likumu, saukt advokātus pie jebkura veida atbildības

par rakstveidā vai mutvārdos izteiktiem paziņojumiem, kurus viņi

snieguši, godprātīgi pildot savus profesionālos pienākumus.

Konfidencialitātes principa saturs atklāts Ētikas kodeksa

1.3. punktā. Saskaņā ar šo principu advokāts nedrīkst

izpaust to, kas viņam kļuvis zināms, sniedzot juridisko

palīdzību, pat tad, ja viņš vairs nav klienta padomdevējs un

neved tā lietas. Šis pienākums attiecas arī uz advokātu palīgiem

un personālu.

Skaidrojot konfidencialitātes principa saturu, Eiropas

Advokāta profesijas pamatprincipu hartā norādīts, ka advokātam ir

tiesības un pienākums ievērot konfidencialitāti klienta lietās un

cienīt profesionālo noslēpumu. Advokātam ir pienākums ievērot

visas tās informācijas konfidencialitāti, kuru tas uzzinājis

savas profesionālās darbības laikā. Turklāt konfidencialitātes

pienākums nav ierobežots laikā. Advokāta amata pienākumu pamatā

ir klienta iespēja uzticēt advokātam lietas, ko klients neatklātu

citām personām, - personisku informāciju vai vērtīgus

komercnoslēpumus. Tāpēc advokāta un viņa klienta savstarpējai

informācijas apmaiņai jābūt konfidenciālai. Uzticība nevar

pastāvēt bez pārliecības par konfidencialitāti. Tādēļ

konfidencialitāte ir advokāta galvenā un pamata tiesība un

pienākums.

Kriminālprocesa likuma 122. pantā ir noteikts aizliegums

pratināt advokātu kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši

zināmi, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā, kontrolēt,

apskatīt vai izņemt dokumentus, kurus advokāts sastādījis, vai

korespondenci, kuru viņš saņēmis vai nosūtījis, sniedzot

juridisko palīdzību, kā arī izdarīt pie advokāta kratīšanu, lai

atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus. Ir aizliegts

kontrolēt advokāta juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās

informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, noņemt informāciju no

tiem un iejaukties to darbībā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir norādījusi, ka

advokāta un viņa klienta savstarpējā informācijas apmaiņa

neatkarīgi no tās mērķa ir īpaši aizsargājama. Advokāts nespēj

veikt savus amata pienākumus, ja viņš nevar garantēt

konfidencialitāti klienta lietās. Advokātu konfidencialitāte ir

viens no tiesiskā valstī atzītiem tiesvedības principiem. Tomēr

konfidencialitātes princips nav absolūts. ECT ir vērtējusi

zvērinātu advokātu pienākumu ziņot par aizdomīgiem darījumiem un

atzinusi, ka tas nav nesamērīgs advokātu konfidencialitātes

principa ierobežojums (sk. ECT 2012. gada

6. decembra sprieduma lietā "Michaud v. France",

pieteikums Nr. 12323/11, 117., 118. un

123.-131. punktu).

Tas, ka advokāta un viņa klienta savstarpējā informācijas

apmaiņa tiek aizsargāta kā profesionāls noslēpums, izriet no

klienta tiesībām nepalīdzēt veidot pret viņu pašu izvirzāmo

apsūdzību (sk. ECT 2008. gada 24. jūlija sprieduma

lietā "André and Another v. France", pieteikums

Nr. 18603/03, 41. punktu). Ņemot vērā to, ka

advokāta bankas kontu izrakstos norādīto informāciju aizsargā

profesionāls noslēpums, ECT ir atzinusi, ka tiesībaizsardzības

iestādēm, iepazīstoties ar advokāta bankas kontu izrakstiem, bija

jāpieaicina neatkarīgas institūcijas - advokātu kolēģijas -

pārstāvji (sk. ECT 2015. gada 1. decembra sprieduma

lietā "Brito Ferrinho Bexiga Villa-Nova v. Portugal",

pieteikums Nr. 69436/10, 57. punktu).

Advokāta sniegtā juridiskā palīdzība ir efektīva un nodrošina

personas tiesību un likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā

tikai tad, ja tiek garantēta konfidencialitāte klienta lietās.

Var būt tādas situācijas, kad konfidencialitātes princips liedz

pieprasīt ziņas ne tikai par advokāta sniegtās juridiskās

palīdzības saturu, bet arī par to, kādām konkrētām personām tā

sniegta. Šāds aizliegums attiecas arī uz valsts iestādēm, kam

jārespektē advokāta neatkarība.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka advokāta konfidencialitātes

princips attiecoties tikai uz to informāciju, kas viņam kļuvusi

zināma, sniedzot juridisko palīdzību. Tas neliedzot advokātam

izpaust informāciju par to, kura klienta interesēs un par kādu

samaksu juridiskā palīdzība ir sniegta. Taču šāds Saeimas

viedoklis varētu nonākt pretrunā ar Advokatūras likuma

6. pantā noteiktajām advokātu profesionālās darbības

garantijām. Kā jau iepriekš tika norādīts, dažkārt jau pats

fakts, ka juridiskā palīdzība sniegta konkrētai personai, ir

pilnībā konfidenciāls. Turklāt saskaņā ar Advokatūras likuma

67. pantu advokāts nedrīkst izpaust sava klienta noslēpumus

arī pēc atbrīvošanās no lietas vešanas vai pēc lietas

pabeigšanas.

Valsts amatpersonai noteiktais pienākums deklarācijā ietvert

normatīvajos tiesību aktos prasīto informāciju par noslēgtajiem

uzņēmuma un pilnvarojuma līgumiem un šo līgumu pusēm, kā arī

ienākumiem un to gūšanas avotu var nonākt pretrunā ar advokāta

darbības konfidencialitātes principu, jo tādējādi tiktu atklāta

informācija par to, ka advokāts sniedzis juridisko palīdzību

konkrētai personai. Turklāt Interešu konflikta novēršanas likumā

ietvertais regulējums paredz valsts institūcijām tiesības

pieprasīt papildu informāciju un dokumentus saistībā ar

deklarācijā ietvertajām ziņām. Līdz ar to varētu tikt pārkāpta

advokāta konfidencialitāte viņa klienta lietās un nebūtu

nodrošinātas personu tiesības uz taisnīgu tiesu.

21.3. Pieteikumos uzsvērts, ka Pieteikumu

iesniedzēju pamattiesības ierobežo Interešu konflikta novēršanas

likumā valsts amatpersonai noteiktais aizliegums nodarboties ar

reklāmu.

Interešu konflikta novēršanas likuma 17. pants aizliedz

valsts amatpersonai nodarboties ar jebkāda veida reklāmu, izņemot

gadījumus, kad tas ietilpst šīs valsts amatpersonas amata

pienākumos. Maksātnespējas likums administratoriem nenosaka tādus

amata pienākumus, kas būtu saistīti ar reklāmu.

Savukārt Advokatūras likuma 113. pants noteic, ka

piedāvāt advokāta palīdzību lietu vešanai tiesās, kā arī reklamēt

šādu palīdzību ir tiesīgi vienīgi Latvijas zvērināti advokāti un

zvērinātu advokātu palīgi. Tātad Advokatūras likums ļauj

advokātiem reklamēt savus pakalpojumus. Arī Latvijas Zvērinātu

advokātu padomes 2010. gada 23. marta lēmumā

Nr. 77 "Latvijas zvērinātu advokātu personiskās

reklāmas pamatprincipi" skaidrots, ka advokāts var informēt

par sniedzamo juridisko palīdzību, reklāmā iekļaujot arī

informāciju par advokāta profesionālo darbību.

Advokāta tiesības reklamēt savu profesionālo darbību nodrošina

to, ka personas tiek informētas par iespēju saņemt juridisko

palīdzību no advokāta. Taču Interešu konflikta novēršanas likuma

17. pantā noteiktais, ka valsts amatpersonai ir aizliegts

nodarboties ar jebkāda veida reklāmu, attiecas arī uz

administratoriem, kuri vienlaikus ir advokāti.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu

tiesu ietver arī personas tiesības uz juridisko palīdzību (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu).

Objektīva iespēja saņemt juridisko palīdzību no advokāta

nodrošina personai Satversmes 92. pantā nostiprinātās

pamattiesības uz taisnīgu tiesu (sk. Satversmes tiesas

2014. gada 7. februāra sprieduma lietā

Nr. 2013-04-01 24. un 26. punktu). Tādējādi

personai ir jābūt faktiskai iespējai pēc savas izvēles saņemt

juridisko palīdzību no advokāta un savukārt advokātam ir jābūt

iespējai šādus pakalpojumus piedāvāt.

Konkrētajā situācijā, kad Pieteikumu iesniedzēji ir

administratori, kuri vienlaikus darbojas arī kā advokāti,

Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktais aizliegums

nodarboties ar reklāmu negatīvi ietekmē advokāta sniegtās

juridiskās palīdzības pieejamību, turklāt sašaurina Pieteikumu

iesniedzēju iespējas piedāvāt savus pakalpojumus un tādējādi

ierobežo viņu tiesības saglabāt pašu izvēlēto nodarbošanos.

21.4. Satversmes tiesa secina, ka Interešu

konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktais

aizliegums nodarboties ar reklāmu nav savienojams ar Advokatūras

likumu, kas nosaka kārtību, kādā advokāti var reklamēt savu

darbību, tādējādi nodrošinot personām iespēju saņemt juridisko

palīdzību no advokāta. Jāņem vērā tas, ka administrators, kurš

vienlaikus ir arī advokāts, var būt aizstāvis kriminālprocesā.

Advokātam, aizstāvot savu klientu, ir jābūt neatkarīgam, jo tikai

tad advokāta sniegtā juridiskā palīdzība nodrošinās personas

tiesību un likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā. Tomēr

apstrīdētās normas var pakļaut riskam advokāta neatkarību

kriminālprocesā. Tāpat sakarā ar valsts amatpersonai noteikto

pienākumu iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju, kurā

citastarp norādāma informācija par klientiem un noslēgtajiem

darījumiem, var rasties tādas situācijas, kad konfidencialitāte

un personu tiesības uz taisnīgu tiesu netiek nodrošinātas. Tātad

Pieteikuma iesniedzējiem kā valsts amatpersonām savā

profesionālajā darbībā nākas ievērot tādus pienākumus un

aizliegumus, kas apdraud viņu iegūtās tiesības darboties gan kā

administratoram, gan kā advokātam.

Tādējādi ar apstrīdētajām normām

tiek ierobežotas Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes

106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības saglabāt esošo

nodarbošanos.

22. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

ietvertās tiesības saglabāt esošo nodarbošanos var tikt

ierobežotas, taču Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts

ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir

samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu

daļas 2. punktu).

23. Lai gan apstrīdētās normas vērtējamas kā

vienots regulējums, tomēr Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai

katra no apstrīdētajām normām ir pieņemta pienācīgā kārtībā.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētajās normās

noteiktais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā

kārtā pieņemtu likumu.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas

pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības

priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

10.4. punktu un 2008. gada 23. septembra sprieduma

lietā Nr. 2008-01-03 14. punktu). Lai izvērtētu

apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam,

visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts

ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, t.i.:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos tiesību

aktos paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo tiesību aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina

aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-34-01 14. punktu).

23.1. Pieteikumos norādīts, ka pastāv šaubas par

to, vai apstrīdētā 2014. gada 25. septembra likuma

"Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma pieņemta

pienācīgā kārtībā. Pieteikumu iesniedzēju iebildumi pret

apstrīdētās normas pieņemšanas kārtību saistīti ar apstākli, ka

šī norma likumprojektā tika iestrādāta tikai pirms tā trešā

lasījuma.

2012. gada 24. septembrī Saeimai tika iesniegts

likumprojekts "Grozījumi Maksātnespējas likumā"

(Nr. 367/Lp11). Saeimas deputāts Andrejs Judins ar

2013. gada 27. decembra vēstuli

Nr. 8/3-22-2006-11/13 "Priekšlikums likumprojekta

"Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Nr. 367/Lp11)

trešajam lasījumam", kura adresēta Saeimas Tautsaimniecības,

agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, iesniedza

priekšlikumu papildināt Maksātnespējas likuma 9. panta pirmo

daļu ar tekstu, ka "amata darbībā maksātnespējas procesa

administratori ir pielīdzināmi valsts amatpersonām" (sk.

lietas materiālu 3. sēj. 70. lpp.). Šis

priekšlikums tika iekļauts likumprojektā "Grozījumi

Maksātnespējas likumā" (Nr. 367/Lp11) trešajam

lasījumam. Saeima 2014. gada 25. septembra sēdē

atbalstīja likumprojektu Nr. 367/Lp11 trešajā lasījumā.

Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Saeima trešajā

lasījumā ir tiesīga pieņemt normas arī attiecībā uz tādu

jautājumu, ko sākotnēji iesniegtajā likumprojektā regulēt nebija

paredzēts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06

11.2. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji norāda arī uz to, ka abu apstrīdēto

normu pieņemšanas procesā nav ņemtas vērā to administratoru

intereses, kuri vienlaikus ir arī advokāti, un nav notikušas

diskusijas ar nozares ekspertiem un juristiem.

No lietas materiālos ietvertajiem sēžu protokoliem un

audioierakstiem izriet, ka diskusijas par administratoru darbības

uzraudzības reformu un administratoru pielīdzināšanu valsts

amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē

notikušas Maksātnespējas jautājumu konsultatīvās padomes sēdē,

kurā piedalījies arī biedrības "Latvijas Sertificēto

maksātnespējas procesa administratoru asociācija" pārstāvis

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 11.-15. lpp.).

Tāpat biedrība "Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa

administratoru asociācija" iebildumus pret administratoru

pielīdzināšanu valsts amatpersonām izteikusi Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijai adresētajās vēstulēs, lūdzot nenodot likumprojektu

Nr. 367/Lp11 izskatīšanai trešajā lasījumā (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 76.-86. un

114.-125. lpp.).

Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par interešu

konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā""

(Nr. 1273/Lp11) izskatīts steidzamības kārtībā. No lietas

materiāliem izriet, ka gan biedrības "Latvijas Sertificēto

maksātnespējas procesa administratoru asociācija" pārstāvji,

gan zvērināti advokāti V. Ritenberga un R. Sjademe

piedalījušies Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs un tiem bijusi

iespēja paust savu viedokli par administratoru pielīdzināšanu

valsts amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē

(sk. lietas materiālu 3. sēj.

114.-122. lpp.).

Satversmes tiesas praksē atzīts - lai gan normu adresātu

viedokli būtu vēlams uzklausīt, tomēr nedz Satversme, nedz

Saeimas kārtības rullis nenosaka šādu uzklausīšanu par obligātu

priekšnoteikumu tiesību normu pieņemšanai. Tiesību normu adresātu

viedoklis par šo normu projektu nevar liegt Saeimai pieņemt

lēmumus (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103

18.1. punktu).

Līdz ar to no lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas

pieņemtas, ievērojot normatīvajos tiesību aktos paredzēto

kārtību.

23.2. Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās

normas ir izsludinātas normatīvajos tiesību aktos paredzētajā

kārtībā un bijušas publiski pieejamas. Tātad apstrīdētās normas

ir izsludinātas un publiski pieejamas atbilstoši normatīvo

tiesību aktu prasībām.

23.3. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību

normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt formulētai

pietiekami precīzi, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā

atbilstoši konsultējoties, varētu plānot savu rīcību (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-55-0106 13.1. punktu).

Pieteikumā citastarp norādīts, ka apstrīdētās normas esot

neskaidras, jo neesot saprotams, kādas jaunas tiesības un

pienākumus personai radīšot tajās ietvertais regulējums.

Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar iztulkošanas

paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu).

Apstrīdētās normas nosaka vien to, ka administratori amata

darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām Interešu konflikta

novēršanas likuma izpratnē. Kādus pienākumus un ierobežojumus

personai uzliek valsts amatpersonas statuss, to nosaka citas

Interešu konflikta novēršanas likuma normas. Tātad, lai

noskaidrotu, kādas tiesiskās sekas Pieteikumu iesniedzējiem rada

apstrīdētās normas, tās aplūkojamas sistēmiski ar citām Interešu

konflikta novēršanas likuma normām. Tas, ka attiecīgie pienākumi

un ierobežojumi izriet no vairākām likuma normām, nenozīmē, ka

apstrīdētās normas būtu atzīstamas par nesaprotamām un

neskaidrām.

Papildus norādāms, ka Tieslietu ministrija 2015. gada

11. maijā sarīkojusi semināru "Administrators - valsts

amatpersona", kura mērķis bija iepazīstināt administratorus

ar plānotajām normatīvā regulējuma izmaiņām, ņemot vērā to, ka

2016. gada 1. janvārī stāsies spēkā Interešu konflikta

novēršanas likuma normas, kas administratoriem piešķir valsts

amatpersonas statusu.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

24. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01

16. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka

Satversmes 106. pantā paredzētās tiesības "var

ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu

cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības

drošību, labklājību un tikumību".

24.1. Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad

pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai.

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieņemtas, lai

nodrošinātu administratoru darbības caurskatāmību, mazinātu

interešu konflikta un korupcijas risku administratoru darbībā, kā

arī stiprinātu sabiedrības uzticēšanos administratoriem. Proti,

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku

tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 84.-85. lpp.). Tieslietu

ministrija norāda, ka apstrīdētās normas nodrošinot tiesisku

maksātnespējas procesa norisi, parādnieku, kreditoru un trešo

personu tiesību aizsardzību maksātnespējas procesā, kā arī

sabiedrības tiesisku un ekonomisku paļāvību uz valsts iedibināto

finansiālās stabilitātes sistēmu. Turklāt apstrīdētajām normām

esot preventīva nozīme, jo tās novēršot valsts amatpersonu amata

pienākumu pildīšanu interešu konflikta situācijā (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 93. un 101. lpp.).

Lai konstatētu, kāds ir pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis, Satversmes tiesai jānoskaidro, kādēļ likumdevējs

konkrētajā gadījumā administratorus to amata darbībā

pielīdzinājis valsts amatpersonām.

24.2. Maksātnespējas likuma 1. pantā

noteikts, ka šā likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās

nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams,

maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus

un tiesiskos risinājumus.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka maksātnespējas process ir

vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03

9.4. punktu).

Satversmes tiesa, izvērtējot administratoriem noteiktās

kvalifikācijas prasības, atzinusi, ka administrators ir tiesas

iecelta persona, kura pilda valstij nozīmīgas funkcijas (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma

lietā Nr. 2011-04-01 19.4. punktu). Administratora

galvenais uzdevums ir nodrošināt maksātnespējas procesa

efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01

10.2. punktu). Turklāt administratoram, pildot amata

pienākumus, jāgādā par maksātnespējas procesa likumīgu

norisi.

Maksātnespējas likums paredz administratoram plašas pilnvaras

juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas

maksātnespējas procesā, citastarp pilnvarojot administratoru

pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas

ietekmē kreditoru intereses, kā arī kļūt par faktiski vienīgo

maksātnespējīgā komersanta likumīgo vadītāju (amatpersonu) ar

visplašākajām tiesībām pieņemt lēmumus un slēgt darījumus. Taču

ne Maksātnespējas likums, ne citi normatīvie tiesību akti

neparedz administratora profesijas piederību pie kādas amatu

grupas un līdz ar to arī neparedz administratoram nevienai amatu

grupai raksturīgus pienākumus un ierobežojumus (sk. Tieslietu

ministrijas informatīvo ziņojumu "Par maksātnespējas procesa

administratora darbības uzraudzības sistēmas pilnveidošanu",

kas pieņemts zināšanai Ministru kabineta 2013. gada

10. decembra sēdē). Maksātnespējas administrācija

norāda, ka, neraugoties uz Maksātnespējas likuma regulējumu, kas

jau paredz administratoru darbības kontroli un nepieļauj

administratora amata pienākumu izpildi interešu konflikta

situācijā, sūdzību par administratoru darbu joprojām ir diezgan

daudz (sk. lietas materiālu 5. sēj.

67.-68. lpp.).

Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

2015. gada 25. februāra ziņojumā par Latviju norādījusi

uz zemo maksātnespējas procesa efektivitāti, proti, uz to, ka

kreditoru līdzekļu atgūšanas rādītāji ir zemi un sekmīgu

maksātspējas atjaunošanas gadījumu skaits - neliels.

Maksātnespējas procesu ļaunprātīga izmantošana var negatīvi

ietekmēt ekonomiku un radīt zaudējumus galvenajām tajā

ieinteresētajām pusēm: uzņēmumiem, ieguldītājiem, darbiniekiem un

valsts sektoram (sk.: OECD Economic Surveys: Latvia

2015, p. 99. Pieejams: http://www.oecd.org/). Līdz ar to

administratoru darbības uzraudzības un kontroles uzlabošana ir

nozīmīgs valsts politikas jautājums.

24.3. Interešu konflikta novēršanas likuma

2. pantā noteikts, ka likuma mērķis ir nodrošināt valsts

amatpersonu darbību sabiedrības interesēs, novēršot jebkuras

valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru

personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts

amatpersonas darbību, veicināt valsts amatpersonu darbības

atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī sabiedrības

uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai.

Var piekrist Saeimai, ka likumdevējs administratorus to amata

darbībā pielīdzinājis valsts amatpersonām citastarp tādēļ, lai

nodrošinātu administratoru darbības caurskatāmību, kā arī

mazinātu interešu konflikta un korupcijas risku. Administratoru

pielīdzināšana valsts amatpersonām var sekmēt ne vien kreditoru

un parādnieka tiesību un interešu aizsardzību maksātnespējas

procesā, bet arī sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas normatīvā

regulējuma efektivitātei. Apstrīdētajās normās noteiktajam

pamattiesību ierobežojumam jānodrošina administratoru darbības

atbilstība sabiedrības interesēm, kā arī jāveicina administratoru

darbības atklātums.

Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir vērsts

uz to, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, proti, kreditoru un

parādnieku tiesības un intereses maksātnespējas procesā.

Maksātnespējas procesa efektīva un likumīga norise ir nozīmīga

visai valsts ekonomikai, tātad apstrīdētās normas kalpo arī tādam

mērķim kā sabiedrības labklājības aizsardzība.

Līdz ar to pamattiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība.

25. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 11. punktu).

26. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Interešu konflikta novēršanas likums citastarp reglamentē

ierobežojumus un aizliegumus, kas jāievēro valsts amatpersonām,

valsts amatpersonu mantiskā stāvokļa deklarēšanu, kā arī valsts

amatpersonu deklarāciju pārbaudes mehānismu.

Valsts amatpersonas statuss uzliek personai pienākumu iesniegt

valsts amatpersonas deklarāciju. Saskaņā ar Interešu konflikta

novēršanas likuma 26. pantu šī deklarācija, izņemot tās

nepublicējamo daļu, ir publiski pieejama. Tāpat Interešu

konflikta novēršanas likumā noteikta kārtība, kādā tiek veikta

deklarāciju un tajās atspoguļoto faktu pārbaude.

Interešu konflikta novēršanas likuma 30. panta pirmajā

daļā noteikts, ka par šā likuma pārkāpumiem personu sauc pie

likumos noteiktās atbildības. Valsts amatpersonai saskaņā ar šā

panta noteikumiem ir pienākums atlīdzināt nodarītos zaudējumus.

Saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 31. panta

pirmo daļu Birojam un VID ir pienākums par valsts amatpersonas

darbībā konstatētajiem šā likuma pārkāpumiem informēt sabiedrību,

ievietojot informāciju attiecīgās institūcijas mājaslapā

internetā.

Šis regulējums vērsts uz to, lai nodrošinātu administratoru

darbības caurskatāmību, mazinātu interešu konflikta un korupcijas

risku. Efektīvs un caurskatāms maksātnespējas process ir viens no

faktoriem, kas nodrošina ekonomisko izaugsmi un stabilitāti.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

27. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai konkrētajā

gadījumā ir pienācīgi apsvērtas iespējas izmantot tādus

alternatīvus līdzekļus, kas personai Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk, bet leģitīmo mērķi ļautu sasniegt

tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

30. janvāra sprieduma lietā Nr. 2011-09-01

14. punktu).

27.1. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka jau šobrīd

ir izveidota un pastāv visaptveroša un pietiekama administratoru

darbības uzraudzības sistēma. Ja pastāvošā administratoru

darbības uzraudzības sistēma nav efektīva, to varot uzlabot,

izdarot grozījumus normatīvajos tiesību aktos un pilnveidojot to

piemērošanu. Tātad Satversmes tiesai jānoskaidro, kāda ir

pastāvošā administratoru uzraudzības sistēma un vai tās iespējamā

pilnveidošana ir saudzējošāks apstrīdētajās normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas

līdzeklis.

Administratoru darbības uzraudzības sistēma ir reglamentēta

Maksātnespējas likumā. Pirmkārt, saskaņā ar Maksātnespējas likuma

85. pantu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa

pasludināšanas administrators katru ceturksni sagatavo un

elektroniski nosūta kreditoriem un Maksātnespējas administrācijai

savas darbības pārskatu. Kāda informācija norādāma administratora

darbības pārskata veidlapā, to nosaka Ministru kabineta

2010. gada 26. oktobra noteikumi Nr. 1003

"Noteikumi par maksātnespējas procesa administratora

darbības pārskatu un tā aizpildīšanas kārtību". Pārskatā

norāda maksātnespējas procesa nodrošināšanas izmaksas, no kādiem

līdzekļiem un kādā apmērā segtas maksātnespējas procesa izmaksas,

informāciju par parādnieka mantu, parādnieka gūtajiem ienākumiem,

naudas summām, ko parādnieks novirzījis kreditoru prasījumu un

maksātnespējas procesa izmaksu segšanai. Tāpat pārskatā ietver

informāciju par kreditoriem izmaksātajām summām, administratora

izvērtētajiem parādnieka darījumiem, administratora uzsāktajām

tiesvedībām, kreditoru sapulcēm un turpmāk plānotajām darbībām

maksātnespējas procesā. Tātad administratora darbības pārskats

ietver tikai tādas ziņas, kas saistītas ar konkrēto

maksātnespējas procesu, bet nesniedz pilnīgu priekšstatu par

visiem administratora ienākumiem.

Otrkārt, administratoru darbu Maksātnespējas administrācija

var kontrolēt, izmantojot Maksātnespējas likuma 174. panta

otrajā daļā minētos instrumentus, citastarp tā var iesniegt

tiesai pieteikumu par administratora atcelšanu no tiesiskās

aizsardzības procesa un administratora pienākumu pildīšanas.

Lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās

personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas

maksātnespējas procesa uzraudzību, Maksātnespējas administrācija

saskaņā ar Maksātnespējas likuma 174. panta pirmo daļu

kontrolē administratora darbību tiesiskās aizsardzības procesā,

juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas

maksātnespējas procesā, kā arī izskata sūdzības par

administratora rīcību. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma

174. panta otro daļu Maksātnespējas administrācija tiesiskās

aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa

un fiziskās personas maksātnespējas procesa uzraudzības

nodrošināšanai ir tiesīga pieprasīt no valsts un pašvaldību

institūcijām ar tiesiskās aizsardzības procesu un maksātnespējas

procesu saistīto informāciju, nepieciešamās ziņas un dokumentus

par tiesiskās aizsardzības procesu un maksātnespējas procesa

norisi; pieprasīt un saņemt no administratora nepieciešamās ziņas

un attiecīgos dokumentus par tiesiskās aizsardzības procesa un

maksātnespējas procesa norisi; pieprasīt, lai administrators

uzrāda dokumentu oriģinālus, un saņemt administratora rīcības

likumības pārbaudei nepieciešamo dokumentu norakstus; pieprasīt

un saņemt administratora paskaidrojumus par viņa rīcību tiesiskās

aizsardzības procesā un maksātnespējas procesā; uzaicināt

administratoru ierasties Maksātnespējas administrācijā, lai

sniegtu paskaidrojumus par tiesiskās aizsardzības procesa un

maksātnespējas procesa norisi; uzlikt administratoram tiesisku

pienākumu; iesniegt tiesai pieteikumu par administratora

atcelšanu no tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas

procesa administratora pienākumu pildīšanas; ierosināt jautājumu

par administratora sertifikāta darbības izbeigšanu vai

anulēšanu.

Kā izriet no minētajām tiesību normām, Maksātnespējas

administrācijas uzdevums ir uzraudzīt tiesiskās aizsardzības

procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās

personas maksātnespējas procesa atbilstību normatīvajiem tiesību

aktiem, kontrolējot administratoru rīcību. Administratora rīcību

Maksātnespējas administrācija var pārbaudīt un kontrolēt,

izmantojot Maksātnespējas likuma 174. panta otrajā daļā

minētos instrumentus. Tomēr arī šī kontrole ir saistīta tikai ar

konkrēto maksātnespējas procesu. Turklāt, kā norāda

Maksātnespējas administrācija, šis kontroles mehānisms nav

pietiekams administratoru darbības caurskatāmības nodrošināšanai

(sk. lietas materiālu 5. sēj. 65. lpp.).

Treškārt, arī tiesa kontrolē administratoru darbību, izskatot

sūdzības par administratora lēmumiem un rīcību konkrētā

maksātnespējas procesā. Turklāt administratora darbības

uzraudzību nodrošina arī kreditori, kuriem Maksātnespējas likums

paredz visai plašas kontroles iespējas. Taču arī tiesas un

kreditoru veiktā uzraudzība ir aprobežota ar konkrētas lietas

ietvariem, kas ne vienmēr ļauj gūt pilnīgu priekšstatu par

administratora darbību.

Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši, kādi grozījumi būtu

izdarāmi administratoru darbības uzraudzības regulējumā, lai viņu

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Pieteikumos minētie

apsvērumi par nepieciešamību pilnveidot administratoru darbības

uzraudzību ir saistīti ar jau spēkā esošā normatīvā regulējuma

piemērošanas uzlabošanu. Taču iespējamā tiesību normu

piemērošanas uzlabošana nav vērtējama kā alternatīvs leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzeklis.

27.2. Pieteikumu iesniedzēji par saudzējošāku, bet

tikpat efektīvu administratoru darbības kontroles uzlabošanas

līdzekli uzskata to, ka administratoriem būtu noteikts pienākums

iesniegt vēl kādus pārskatus vai deklarācijas, bet netiktu

noteikts valsts amatpersonas statuss. Arī pieaicinātā persona

A. Strupišs norāda, ka alternatīvs līdzeklis varētu būt

regulējums, kas uzliktu administratoriem pienākumu iesniegt tādu

ienākumu deklarāciju, kas pēc satura būtu līdzīga valsts

amatpersonas deklarācijai, bet nepielīdzinātu administratorus

valsts amatpersonām (sk. lietas materiālu 5. sēj.

149. lpp.).

Izšķiršanās par to, vai administratori amata darbībā ir

pielīdzināmi valsts amatpersonām, ir likumdevēja kompetences

jautājums, un šāda pielīdzināšana pati par sevi vēl nenozīmē

neatbilstību Satversmei. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir

norādījusi, ka tā ir tiesīga pārbaudīt, vai pastāv tādi

saudzējošāki leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kurus

izvēloties Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības tiktu ierobežotas

mazāk.

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas ir daļa no administratoru

darbības uzraudzības reformas, kas ir diezgan apjomīga (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 150. lpp.). Ieviešot tik

nozīmīgas izmaiņas administratoru darbības uzraudzībā,

likumdevējam ir jāizvērtē, vai administratoriem papildus

noteiktie ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi nesamērīgi

neierobežo viņu pamattiesības. Grozot administratoru darbības

uzraudzības regulējumu, likumdevējam jāizvēlas tādi leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas nodrošinātu arī to

administratoru pamattiesību aizsardzību, kuri ir advokāti.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tā pati nemeklē optimālus

risinājumus, jo tas ir likumdevēja uzdevums. Tiesa var vienīgi

norādīt, ka šādi saudzējošāki līdzekļi pastāv (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-09-01 14.3. punktu).

Izskatāmajā gadījumā šādi saudzējošāki līdzekļi varētu būt

izņēmumu paredzēšana attiecībā uz tiem Interešu konflikta

novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktajiem aizliegumiem,

kas nav savienojami ar advokātu profesionālās darbības

garantijām, kuras visupirms noteiktas Advokatūras likumā.

Piemēram, likumdevējs varētu neattiecināt uz administratoriem,

kuri vienlaikus ir arī advokāti, Interešu konflikta novēršanas

likumā noteikto aizliegumu nodarboties ar reklāmu.

Tāpat ar apstrīdētajām normām Pieteikumu iesniedzējiem radītās

nelabvēlīgās sekas varētu mazināt, ieviešot tādu regulējumu

attiecībā uz valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanu, kas

nodrošinātu to administratoru profesionālās darbības garantijas,

kuri vienlaikus ir arī advokāti. Paredzot administratoriem, kuri

vienlaikus ir arī advokāti, atšķirīgu regulējumu vienīgi

attiecībā uz publicējamo un nepublicējamo deklarācijas daļu, viņi

netiktu atbrīvoti no pienākuma valsts amatpersonas deklarācijā

norādīt tādu pašu ziņu apjomu, kādu ir pienākums sniegt jebkurai

valsts amatpersonai. Tas Interešu konflikta novēršanas likuma

izpildi uzraugošajām institūcijām ļautu uzzināt arī tādu

informāciju par administratora darbību advokāta amatā, uz kuru

attiecas konfidencialitātes princips.

27.3. Satversmes tiesa ir atzinusi - ja izvirzīto

leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas

tiesības ierobežo mazāk, bet vienlaikus prasa nesamērīgi lielu

ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka

valstij būtu pienākums šādu līdzekli izvēlēties (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2009-113-0106 19.2. punktu).

To, ka citāda regulējuma izstrāde neprasa nesamērīgi lielus

ieguldījumus, apliecina fakts, ka likumdevējs 2015. gada

10. septembrī ir pieņēmis likumu "Grozījumi likumā

"Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu

darbībā"", ar ko precizējis regulējumu attiecībā uz

amatu savienošanu un pienākumu iesniegt valsts amatpersonas

deklarāciju.

Attiecībā uz pienākumu iesniegt valsts amatpersonas

deklarāciju ar 2015. gada 10. septembra likuma

"Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu

valsts amatpersonu darbībā"" 8. pantu Interešu

konflikta novēršanas likuma 26. panta ceturtā daļa

papildināta ar teikumu šādā redakcijā: "Ja deklarāciju

iesniedz šā likuma 4. panta pirmās daļas 26. punktā

minētā valsts amatpersona, papildus šajā daļā norādītajam

publiski nepieejamā deklarācijas daļa ir ziņas par advokāta

profesionālās darbības ietvaros izpildāmo uzņēmuma līgumu un

pilnvarojumu, kā arī informācija par advokāta profesionālās

darbības ietvaros veiktajiem darījumiem un šo darījumu

apmēru." Saskaņā ar šā likuma pārejas noteikumu

9. punktu grozījumi stājas spēkā 2016. gada

1. janvārī. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, grozījumi

izdarīti tādēļ, lai deklarācijas publiskojamā daļā netiktu

norādīta konfidenciāla informācija par advokāta profesionālo

darbību un tiktu nodrošināta advokāta klienta konfidencialitāte

(sk. likumprojekta Nr. 275/Lp12 "Grozījumi likumā

"Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu

darbībā"" anotāciju).

27.4. Lietā apkopotie materiāli neliecina par to,

ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, būtu pienācīgi

izvērtējis, kādas sekas to piemērošana radīs tiem

administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, un vai ar

apstrīdētajām normām administratoriem noteiktie ierobežojumi,

aizliegumi un pienākumi nav pretrunā ar advokāta darbības

neatkarības un konfidencialitātes principiem. Satversmes tiesa

norāda, ka advokāti ir gandrīz puse no administratoru kopskaita.

Proti, 2015. gadā Latvijā bija 333 administratori un no tiem

158 - zvērināti advokāti (sk. lietas materiālu 5. sēj.

45. lpp.).

Satversmes tiesas uzdevums nav paust savu viedokli par

piemērotāko no dažādiem iespējamiem risinājumiem. Šāda izvēle ir

likumdevēja tiesības un pienākums. Lietas materiāli neliecina par

to, ka likumdevējs būtu apzinājis riskus, kādiem apstrīdētās

normas pakļauj Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības, un apsvēris

alternatīvus līdzekļus, kas nodrošinātu tiem administratoriem,

kuri vienlaikus ir arī advokāti, likumos paredzētās advokātu

profesionālās darbības garantijas. Iepriekš norādītais ļauj

izdarīt secinājumu, ka pastāv tādi Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem

apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, pastāv

līdzekļi, kas vienlaikus ar administratoru pielīdzināšanu valsts

amatpersonām nodrošinātu tām personām, kuras ir ne vien

administratori, bet arī advokāti, profesionālās darbības

garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai.

Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie

saudzējošākie līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01

17.2. punktu). Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk

ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētās

normas nesamērīgi ierobežo pamattiesības.

Līdz ar to apstrīdētās normas,

ciktāl tās nenodrošina administratoriem, kuri vienlaikus ir arī

advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās

nodarbošanās saglabāšanai, neatbilst samērīguma principam.

28. Konstatējot apstrīdēto normu neatbilstību

Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, nav nepieciešams

papildus vērtēt to atbilstību Satversmes 1. pantam.

29. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta

11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar

kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma (akts), kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Pieteikumu iesniedzēji ir lūguši apstrīdētās normas attiecībā

uz viņiem atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža.

Apstrīdētā likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā"

norma pieņemta 2014. gada 25. septembrī, bet

apstrīdētais likums "Grozījumi likumā "Par interešu

konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" -

2014. gada 30. oktobrī.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža katra

apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu.

29.1. Apstrīdētais 2014. gada

30. oktobra likums "Grozījumi likumā "Par interešu

konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā""

stāsies spēkā 2016. gada 1. janvārī. Tātad Interešu

konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktie

ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi Pieteikumu iesniedzējus

skars tikai no 2016. gada 1. janvāra.

Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt apstrīdēto

2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi likumā

"Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu

darbībā"" par spēkā neesošu no tā pieņemšanas

brīža.

29.2. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas

noteikumu 34. punktu apstrīdētā 2014. gada

25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas

likumā" norma ir stājusies spēkā 2015. gada

1. martā.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums

ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju pamattiesību

aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

25. punktu). Šādā gadījumā Satversmes tiesai būtu

jākonstatē, ka apstrīdētā norma rada Pieteikumu iesniedzējiem

Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu.

Apstrīdētā 2014. gada 25. septembra likuma

"Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma ir cieši

saistīta ar apstrīdēto 2014. gada 30. oktobra likumu

"Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu

valsts amatpersonu darbībā"". No lietas materiāliem nav

gūstams apstiprinājums tam, ka apstrīdētā 2014. gada

25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas

likumā" norma nolēmuma taisīšanas brīdī tik ļoti aizskartu

Pieteikumu iesniedzēju tiesības, ka šā aizskāruma novēršanai būtu

nepieciešams noteikt nolēmumam atpakaļvērstu spēku.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt 2014. gada

25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas

likumā" 2. pantu un 2014. gada 30. oktobra

likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta

novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", ciktāl tie

nenodrošina maksātnespējas procesa administratoriem, kuri

vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās darbības garantijas

izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai, par neatbilstošiem Latvijas

Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš