Par 2017. gada 1. jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" 1. panta un 2017. gada 22. jūnija likuma "Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam

12. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras profesors

Dr. habil. iur. Kalvis Torgāns - norāda, ka valsts

iejaukšanās nomas maksas apmēra noteikšanā neatbilst tirgus

ekonomikas principiem, tomēr bez tās nevar iztikt.

Dalītā īpašuma tiesiskās attiecības esot izveidojušās zemes

reformas un īpašuma privatizācijas procesā un ieguvušas

apzīmējumu "piespiedu noma". "Piespiešana"

šajā kontekstā apzīmējot no tiesību subjektu gribas neatkarīgu

situāciju. No mantisko attiecību regulējuma viedokļa esot dabiski

tas, ka par svešas zemes lietošanu ir jāmaksā.

Piespiedu nomas tiesiskās attiecības rodoties uz likuma pamata

jeb "pēc likuma" Civillikuma 1402. panta izpratnē,

proti, tad, kad radusies attiecīga faktiskā situācija: uz svešas

zemes atrodas citam piederoša ēka. No likuma izrietot, ka šādā

gadījumā ēkas īpašniekam ir tādas tiesības un pienākumi kā

nomniekam, citstarp pienākums maksāt nomas maksu. Tiesām, kas

izskata strīdus par nomas maksas apmēru, esot svarīgi nošķirt

gadījumus, kad pastāv vienīgi likumā paredzētas nomai līdzīgas

attiecības jeb piespiedu noma, no gadījumiem, kad tiesisko

attiecību konkretizācijai noslēgts nomas līgums. Turpretī

Satversmes tiesai, vērtējot apstrīdēto normu satversmību, esot

svarīgi tikai tas, ka abos minētajos gadījumos tā ir iejaukšanās

civiltiesiskajās attiecībās.

Piespiedu nomas attiecībās pienākums maksāt nomas maksu

pastāvot neatkarīgi no līguma noslēgšanas, lai gan likumā ir

noteikts pienākums šādu līgumu noslēgt. Valsts iejaukšanās nomas

maksas noteikšanā esot pamatota, gan tad, kad viena tiesisko

attiecību puse nav uzskatāma par ekonomiski vājāku, gan tad, kad

nomnieka pozīcijā ir patērētājs. Viens no iespējamiem pasākumiem

nomas maksas taisnīgam regulējumam esot maksimālās nomas maksas

noteikšana. Apsverama varētu būt arī minimālās maksas noteikšana.

Tomēr formula "līdz x procentiem gadā" vairāk atbilstot

tirgus ekonomikai raksturīgajam līgumu brīvības principam.

Attiecībā uz apstrīdētajās normās ietverto nomas maksas

samazinājumu K. Torgāns norāda, ka ekonomiskās prognozes triju

gadu ietvaros varot krasi mainīties un tad būšot nepieciešams

grozīt likumu. Vēl viens mainīgais faktors esot zemes kadastrālā

vērtība, kurai piesaistīts piespiedu nomas maksas apmērs.

Tiesas sēdē K. Torgāns atzina, ka konkrētie jautājumi ir

jārisina kompleksi. Šāds risinājums neprasot atcelt apstrīdētās

normas, jo problēmas ar piespiedu nomā esošās zemes kadastrālo

vērtību, pienākumu maksāt nodokļus un pienākumu noslēgt nomas

līgumu varot risināt paralēli apstrīdētajām normām. Turklāt pēc

iespējas drīzāk esot jāizbeidz dalītais īpašums - ja tas

netiks izdarīts, strīdi par taisnīgu piespiedu nomas maksu

turpināšoties vēl ilgi.