9. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

Apstrīdētās normas ierobežojot Pieteikumu iesniedzējiem

Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu. Lietā neesot

strīda par to, ka apstrīdētajās normās ietvertais īpašuma tiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu. Šāda ierobežojuma leģitīmais

mērķis esot dzīvokļu īpašnieku tiesību aizsardzība. Konkrētais

pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo, sākot ar 2018. gadu, samazinot dzīvokļu

īpašnieku maksājumu par zemes nomu.

Vērtējot, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, esot jāņem vērā tas, ka

pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 Saeima nomas

maksas apmēru mainījusi no pieciem uz sešiem procentiem.

Attiecīgā likumprojekta anotācijā esot norādīts, ka nomas maksas

apmēram jābūt tādam, lai relatīvi īsā termiņā netiktu samaksāta

pilna zemesgabala vērtība. Savukārt kopš 2015. gada esot atcelts

nomnieka pienākums kompensēt zemes īpašniekam nekustamā īpašuma

nodokļa maksājumu. Tādējādi pašlaik zemes īpašnieks maksājot gan

iedzīvotāju ienākuma nodokli no ienākuma par zemes iznomāšanu,

gan nekustamā īpašuma nodokli.

Neesot gūstams apstiprinājums tam, ka būtu meklēti citi,

alternatīvi risinājumi zemes un ēku īpašnieku tiesību un interešu

samērošanai. Piespiedu nomas maksas samazinājums būtu bijis

pieļaujams tikai tad, ja tas būtu pamatots ar tirgus pētījumiem

par patiesiem atlīdzības apmēriem citos līdzīgos gadījumos, kurus

neregulē likumdevējs. Turklāt likumdevējs nepietiekami aktīvi

risinot piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanas jautājumu un ar

apstrīdētajām normām centies novērst problēmas sekas, nevis

cēloņus.

Pēc tiesībsarga ieskata, Pieteikumu iesniedzēju paļāvība uz

nomas maksas saglabāšanos sešu procentu apmērā no zemes

kadastrālās vērtības bija pamatota un saprātīga, jo šis apmērs

bijis nemainīgs vairāk nekā septiņus gadus. Trīs gadi, kuru laikā

nomas maksa pakāpeniski samazinās, esot pietiekams laiks, lai to

varētu atzīt par saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Tomēr

apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot nesamērīgs, un

tāpēc neesot nozīmes arī garajam pārejas periodam. Tādējādi

valsts neesot pietiekami aizsargājusi Pieteikumu iesniedzēju

tiesisko paļāvību.

Tiesas sēdē tiesībsarga pārstāve Inga Peimane papildus

norādīja, ka konkrētajā gadījumā likumdevējs neesot pietiekami

izvērtējis alternatīvus līdzekļus, ar kuriem varētu sasniegt

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Ja šādi alternatīvie

līdzekļi būtu izvērtēti, netiktu pārkāpts arī tiesiskās paļāvības

princips.