Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda "pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam

paredz, ka vispārējās vidējās izglītības programmu

1obligāto saturu nosaka valsts vispārējās izglītības standarts.

2Līdz ar to vidusskolā vairs nebūs paredzēts mazākumtautību valodu

3lietojums mācību satura apguvē.

4Tādējādi, pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs:

51) ir attiecinājis vispārīgo noteikumu par izglītības ieguvi

6latviešu valodā uz privātajām izglītības iestādēm pamatizglītības

7un vidējās izglītības pakāpē;

82) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības

9programmas, pamatizglītības pakāpē samazinājis mazākumtautību

10valodu lietojuma proporciju mācību satura apguvē, nosakot, ka

11mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā

1280 procentu apjomā pamatskolā un ne mazāk kā 50 procentu apjomā

13sākumskolā;

143) uz vidējās izglītības pakāpi izglītības iestādēs, kuras

15īsteno mazākumtautību izglītības programmas, attiecinājis

16vispārīgo noteikumu par izglītības ieguvi latviešu valodā.

17Apstrīdētās normas, kas paredz jaunu regulējumu attiecībā uz

18izglītības ieguves valodu lietojuma proporcijām valsts un

19pašvaldību izglītības iestādēs īstenojamās mazākumtautību

20izglītības programmās pamatizglītības un vidējās izglītības

21pakāpē, ir savstarpēji cieši saistītas un veido vienotu tiesisko

22regulējumu. Šīs normas ir 2018. gada 22. marta likuma

23"Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otrā daļa, 3.

24panta pirmā un otrā daļa un 2018. gada 22. marta likuma

25"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. pants.

2618.2. Satversmes tiesā sagatavošanas procesā ir lietas

27Nr. 2018-22-01, Nr. 2019-04-01 un Nr. 2019-06-01.

28Lietā Nr. 2018-22-01 tiek apstrīdēta 2018. gada 22. marta

29likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās

30daļas atbilstība Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam

31teikumam un 114. pantam. Lietā Nr. 2019-04-01 tiek apstrīdēta tās

32pašas normas atbilstība Satversmes 91. panta otrajam teikumam un

33112. panta pirmajam teikumam. Savukārt lietā Nr. 2019-06-01 tiek

34apstrīdēta tās pašas normas atbilstība Satversmes 91. panta

35otrajam teikumam. Minētās lietas ierosinātas pēc

36konstitucionālajām sūdzībām.

37Arī izskatāmajā lietā viena no apstrīdētajām normām ir 2018.

38gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1.

39panta pirmā daļa. Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt šīs

40normas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112.

41pantam un 114. pantam. Tā uz privātajām izglītības iestādēm

42attiecina noteikumu par izglītības ieguvi valsts valodā

43pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Līdz šīs

44apstrīdētās normas pieņemšanai šis noteikums uz privātajām

45izglītības iestādēm netika attiecināts.

46Laikā, kamēr lieta Nr. 2018-22-01 tiek gatavota izskatīšanai,

47pieteikuma iesniedzēji izteikuši lūgumu minēto lietu apvienot ar

48šo izskatāmo lietu, proti, lietu Nr. 2018-12-01. Izvērtējot

49lūgumu, tika pieņemts lēmums lietas neapvienot. Lēmumā citstarp

50norādīts, ka, izlemjot jautājumu par lietu apvienošanu, jāņem

51vērā gan abās lietās izvērtējamie prasījumi un lietu būtība, gan

52citi apstākļi. Tādējādi lietu sagatavošanai un izskatīšanai

53nepieciešama atšķirīga pieeja un vispusīgu iztiesāšanu varēs

54nodrošināt to atsevišķa izskatīšana (sk. 2019. gada 13.

55februāra lēmumu lietā Nr. 2018-22-01).

56To pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz

57abstraktās tiesību normu kontroles subjekti, tostarp Saeimas

58deputāti, ir aizstāvēt publiskās intereses. Abstraktā tiesību

59normu kontrole citstarp ir līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas

60sakārtošanai (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija

61sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punkts). Satversmes

62tiesa uzskata: ņemot vērā to, ka 2018. gada 22. marta likuma

63"Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas

64regulējuma adresāti ir privātās izglītības iestādes, būtu

65lietderīgi visus šīs normas satversmības jautājumus izlemt vienas

66lietas ietvaros.

67Tādējādi, ievērojot lietderības

68principu, 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības

69likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 91.

70panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam ir vērtējama,

71izskatot lietu Nr. 2018-22-01.

7219. Turpmāk izskatāmajā lietā tiks vērtēta 2018. gada

7322. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta

74otrās daļas, 3. panta pirmās un otrās daļas, kā arī 2018. gada

7522. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības

76likumā" 2. panta atbilstība Satversmes 91. panta otrajam

77teikumam, 112. pantam un 114. pantam, turpmāk tekstā kopā tās

78saucot arī par apstrīdētajām normām.

79Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas negatīvi

80ietekmēs to pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo situāciju,

81kuri mācās valsts un pašvaldību skolās pamatizglītības un vidējās

82izglītības pakāpē mazākumtautību izglītības programmās. Pamatojot

83savu viedokli, Pieteikuma iesniedzējs paudis vairākus

84apsvērumus.

85Pirmkārt, pāreju uz latviešu valodu kā mācību valodu skolās

86esot paredzēts īstenot pārāk strauji, turklāt neesot nodrošināta

87atbilstošu mācību metodisko materiālu pieejamība.

88Otrkārt, esot pārkāptas pie mazākumtautībām piederošu

89izglītojamo tiesības uz izglītības ieguvi dzimtajā valodā, kā arī

90viņu vecāku tiesības uz līdzdalību izglītības procesā, izvēloties

91izglītības ieguves valodu.

92Treškārt, apstrīdēto normu regulējums vairākos aspektos

93paredzot diskriminējošu attieksmi pret izglītojamiem, kuri pieder

94pie mazākumtautībām.

95Ceturtkārt, pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem,

96mācoties valsts valodā, būšot apgrūtinātas iespējas saglabāt un

97attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

98Šie iebildumi apstrīdēto normu pieņemšanas procesā neesot

99ņemti vērā.

100Satversmes tiesa secina, ka tai visupirms nepieciešams vērtēt

101apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam saistībā ar

102pirmo un otro Pieteikuma iesniedzēja apsvērumu, pēc tam

103atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam saistībā trešo

104apsvērumu un beidzot atbilstību 114. pantam saistībā ar ceturto

105apsvērumu, ciktāl tie attiecas uz valsts un pašvaldību izglītības

106iestādēm.

10720. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

108normas ir pretrunā ar Satversmes 112. pantu. Tas nosaka:

109"Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju

110bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību.

111Pamatizglītība ir obligāta."

112Tiesībām uz izglītību piemīt gan pilsonisko un politisko

113tiesību daba, kas prasa, lai valsts pieļautu brīvas izvēles

114iespējas (piemēram, ievērojot vecāku vēlmi izglītot bērnus

115atbilstoši savai pārliecībai), gan ekonomisko, sociālo un

116kultūras tiesību daba, kas prasa pozitīvu valsts darbību

117(piemēram, bezmaksas izglītības nodrošināšanu). Tiesībām uz

118izglītību piemīt arī solidaritātes elements, kas attiecas uz

119noteiktu sabiedrības grupu (piemēram, personām ar īpašām

120vajadzībām) un prasa gan valsts, gan sabiedrības, tostarp pašu

121izglītojamo, atbalstu noteiktas sabiedrības grupas izglītības

122tiesību īstenošanai (sal.: Jarinovska K. 112. panta komentārs.

123Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

124komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

125Vēstnesis, 2011, 664. lpp.). Tādējādi Satversmes 112. pantā

126ietvertās tiesības uz izglītību pēc savas dabas sasaucas ar

127Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

128tiesībām 13. pantu, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

129aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, Konvencijas

130pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo daļu, kā arī Bērnu

131tiesību konvencijas 28. panta trešo daļu. Tiesības uz izglītību

132pēc būtības dod indivīdam iespējas veidoties kā brīvai personībai

133un iekļauties pilsoniskajā sabiedrībā [sk. arī: UN Committee

134on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment

135No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on

136Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999,

137E/C.12/1999/10, para. 1].

138Tātad Satversmes 112. panta pirmais teikums garantē tiesības

139pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības

140sistēma. Attiecīgi tas nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot

141ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu. Valsts

142rīcībai, veidojot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības

143sistēmu, jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas,

144pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas

145nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības

146iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu

147garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir

148nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus,

149kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības

150pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu

151pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības

152standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo

153standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī

154paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība

155ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē,

156tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus

157izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja

158nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši

159mainīgajām sabiedrības vajadzībām [sk. arī: UN Committee on

160Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No.

16113: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic,

162Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10,

163para. 6].

164Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko paredz

165Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību

166uz izglītību nodrošināšanai. Tas uzskatāms par tiesību minimumu,

167kuru valsts ir apņēmusies garantēt un kura samazināšana tādējādi

168nav pieļaujama. Savukārt Satversmes 112. panta trešajā teikumā

169noteiktais pamatizglītības obligātums izriet no demokrātiskas

170tiesiskas valsts principa. Proti, demokrātiskas tiesiskas valsts

171pamatā ir izglītots cilvēks, kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt

172informāciju, spriest, kritiski domāt un pieņemt racionālus

173lēmumus. Izglītība ir viens no priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei

174turpināt sevis pilnveidošanu visā dzīves laikā. Tādējādi

175izglītība ir viens no būtiskiem brīvas demokrātiskas sabiedrības

176nostiprināšanas priekšnoteikumiem. Tāpat kā Satversmes 112. panta

177otrais teikums, arī tā trešais teikums ietver izglītojamā

178pienākumu pret sabiedrību un valsti, kuras ietvarā sabiedrība

179attīstās, proti, pienākumu izmantot izglītības sistēmas sniegtās

180iespējas, iegūstot prasmes un zināšanas, kas citstarp sekmē

181līdzdalības tiesību izmantošanu demokrātiskā tiesiskā valstī.

182Valsts pienākums izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai

183ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības

184standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Izglītības mērķi ir

185skatāmi plašāk. Tas izriet arī no Bērnu tiesību konvencijas 29.

186panta pirmās daļas "c" punkta, kas noteic, ka

187izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem, pret savu

188kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās valsts

189konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret viņa

190izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām

191kultūrām. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT),

192interpretējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

193aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola

1942. pantu un ievērojot citas starptautisko tiesību normas, tostarp

195Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

196tiesībām un Bērnu tiesību konvenciju, ir uzsvērusi, ka tiesību uz

197izglītību būtība ir harmoniska līdzsvara atrašana starp

198sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību

199ievērošanu (sk. ECT 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā

200""Relating to Certain Aspects of the Laws on the Use of

201Languages in Education in Belgium" v. Belgium",

202pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un

2032126/64, I B daļas 5. rindkopu).

204Latvijas izglītības sistēmas mērķis ir nostiprināts Izglītības

205likuma 2. pantā, nosakot, ka katram Latvijas iedzīvotājam

206nodrošināma iespēja attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu,

207lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas

208Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Šajā Izglītības likuma

209pantā noteikto mērķi - nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt

210tādu izglītību un audzināšanu, kas ļautu veidot un stiprināt

211sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, - Satversmes tiesa

212atzinusi par atbilstošu ne tikai pašu izglītojamo, bet visas

213sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 21.

214decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 19.3. punktu).

21520.1. Izskatāmajā lietā pausti pretrunīgi viedokļi par

216apstrīdēto normu saistību ar tiesībām uz izglītību. Saeima un

217vairākas lietā pieaicinātās personas - Tieslietu ministrija,

218Ārlietu ministrija un tiesībsargs - pauž viedokli, ka apstrīdētās

219normas tieši neskar Satversmes 112. pantā noteikto tiesību uz

220izglītību īstenošanu. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs, S. Semenko

221un N. Rogaļeva uzskata, ka, palielinot valsts valodas lietojumu

222izglītības ieguvē, valsts nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu

223nodrošināt iespējas izmantot tiesības uz izglītību izglītojamiem,

224kuri to iegūst bilingvālā izglītības modeļa ietvaros.

225Mazākumtautību izglītības programmu un bilingvālās izglītības

226modeļa atbilstība Satversmes 112. pantam kopsakarā ar Konvencijas

227Pirmā protokola 2. pantu jau vērtēta Satversmes tiesas 2005. gada

22813. maija spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106. Tajā Satversmes tiesa

229konstatēja, ka Konvencija neparedz valsts pienākumu tās

230izveidotajā izglītības sistēmā garantēt neierobežotu izvēli

231attiecībā uz izglītības ieguves valodu, bet garantē tiesības

232izmantot visas iespējas, ko sniedz valstī jau pastāvoša

233izglītības sistēma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

234sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 10. un 11.

235punktu). ECT vairākās lietās ir vērtējusi valsts rīcības

236brīvību izglītības sistēmas organizēšanā, nosakot dažādus

237izglītojamo un viņu vecāku izvēles aspektus valsts izveidotās

238izglītības sistēmas ietvaros. Attiecībā uz konkrētu mācību valodu

239izvēli ECT secinājusi, ka no Konvencijas Pirmā protokola 2. panta

240neizriet valsts pienākums garantēt vecākiem tiesības izvēlēties

241saviem bērniem mācību valodu, kas nav valsts valoda (sk. ECT

2421968. gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to

243certain aspects of the laws on the use of languages in education

244in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62,

2451677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 6.

246punktu). ECT atzinusi, ka valstij ir pienākums noteiktos

247apstākļos ievērot bērnu un vecāku reliģisko pārliecību un

248uzskatus (sk., piemēram, ECT 2007. gada 29. jūnija sprieduma

249lietā "Ingebjørg Folgerø and Others v. Norway",

250pieteikums Nr. 15472/02, 84. punktu), tomēr tās judikatūrā

251nav rodama atziņa, ka valstij ir jāievēro bērnu vai vecāku vēlme

252par tiem pieņemamas mācību valodas, turklāt noteiktā lietojuma

253proporcijā, nodrošināšanu valsts izveidotā izglītības

254sistēmā.

255ECT spriedumā lietā "Oršuš and Others v.

256Croatia", izvērtējot mazākumtautības, proti, romu bērnu

257izglītības jautājumu, kas bija saistīts ar nepietiekamām horvātu

258valodas zināšanām romu bērnu vidū un nepietiekamu valsts atbalstu

259romu ģimenēm bērnu izglītības ieguves procesā, atzina, ka

260atsevišķu (nošķirtu) klašu veidošana kā īslaicīgs īpašs pasākums

261būtu pieļaujama izņēmuma gadījumā, ja bērniem nav pietiekamu

262valsts valodas zināšanu; tomēr tad, ja šādas nošķirtas klases

263tiek padarītas par pastāvīgu izglītības sistēmas sastāvdaļu,

264šādam risinājumam nepieciešams īpašs pamatojums. Mazākumtautību

265tiesību īstenošanas kontekstā ECT šajā lietā uzsvēra, ka pie

266mazākumtautībām piederošiem bērniem jābūt nodrošinātai pieejai

267valstī izveidotai izglītības sistēmai, kas sekmētu viņu

268integrāciju sabiedrībā, un tādējādi jābūt nodrošinātai arī

269iespējai gūt labumu no iegūtās izglītības. Lietā sniegtie

270starptautisko nevalstisko cilvēktiesību organizāciju viedokļi

271norāda uz nepieciešamību veidot tādu valsts izglītības sistēmu,

272kas nodrošinātu ikviena bērna integrāciju sabiedrībā (sk. ECT

273Lielās palātas 2010. gada 16. marta sprieduma lietā "Oršuš

274and Others v. Croatia", pieteikums Nr. 15766/03, 139., 141.

275un 146. punktu).

276Pieteikuma iesniedzējs atsaucas arī uz atziņām par valsts

277veikto pasākumu atbilstību Konvencijas Pirmā protokola 2. pantam,

278kuras ECT paudusi lietā "Cyprus v. Turkey"

279(sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 7. lp. un ECT Lielās

280palātas 2001. gada 10. maija spriedumu lietā " Cyprus v.

281Turkey", pieteikums Nr. 25781/94). Satversmes tiesa

282uzsver, ka uz minētās lietas faktisko apstākļu atšķirību no

283Latvijas situācijas tika norādīts jau lietā Nr. 2004-18-0106

284(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

285Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 14. punktu).

286Tātad valstī izveidotajai izglītības sistēmai jābūt pieejamai

287ikvienam izglītojamam, tostarp arī pie mazākumtautībām

288piederošajiem izglītojamiem. Savukārt, lai nodrošinātu pieeju

289valstī izveidotajai izglītības sistēmai, var būt nepieciešams

290veikt īpašus pasākumus, lai atbalstītu valsts valodas apgūšanu.

291Tāpēc Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu nodrošināt

292ikvienam izglītojamam pieeju izglītībai valsts valodā, lai

293sekmētu izglītības sistēmas mērķu sasniegšanu.

29420.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka izskatāmās

295lietas apstākļi ir citādi nekā savulaik lietā Nr. 2004-18-0106

296skatītie. Tiesas sēdē gan Pieteikuma iesniedzējs, gan vairākas

297lietā pieaicinātās personas - S. Semenko, D. Kļukins, N. Rogaļeva

298un L. Ose - atzinīgi vērtēja bilingvālās izglītības modeļa

299ieviešanu un pretstatīja to apstrīdēto normu regulējuma

300ieviešanai. Pieteikuma iesniedzējs pauda uzskatu, ka ar

301apstrīdētajām normām noteiktā pāreja uz vēl lielāku latviešu

302valodas lietojuma proporciju izglītības ieguvē neesot pielāgota

303izglītojamo, viņu vecāku un pedagogu iespējām. Tik straujai

304pārejai neesot gatavi nedz izglītojamie, nedz viņu vecāki, nedz

305arī skolotāji. Saeima, Izglītības un zinātnes ministrija, Ārlietu

306ministrija, Tieslietu ministrija, tiesībsargs, B. Zepa un I.

307Druviete nepiekrīt šim viedoklim un norāda, ka apstrīdētās normas

308esot viens no secīgi īstenotajiem izglītības reformas posmiem un

309kopumā pāreja uz latviešu valodu kā galveno izglītības ieguves

310valodu skolās īstenota pakāpeniski vairāk nekā 20 gadu

311garumā.

312Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai valsts rīcība,

313pieņemot apstrīdētās normas, atbilst Satversmes 112. pantā

314ietvertajām tiesībām uz izglītību tās pieejamības, pielāgošanās

315un pieņemamības aspektos.

316Izanalizējusi lietā esošos materiālus un uzklausījusi tiesas

317sēdes dalībniekus, Satversmes tiesa konstatē, ka jau 1991. gada

31819. jūnijā pieņemtā Latvijas Republikas Izglītības likuma 5.

319pantā bija noteikts, ka Latvijas Republikā ir garantētas tiesības

320iegūt izglītību valsts valodā, tādējādi paredzot ikvienam

321izglītojamam tiesības izglītoties latviešu valodā.

3221995. gada 10. augustā tika pieņemts likums "Grozījumi

323Latvijas Republikas Izglītības likumā", nosakot, ka

324vispārizglītojošās skolās, kurās mācību valoda nav latviešu

325valoda, 1.-9. klasē vismaz divos, bet 10.-12. klasē vismaz trijos

326humanitārajos vai eksaktajos mācību priekšmetos mācībām jānotiek

327valsts valodā. Minētais regulējums stājās spēkā ar 1996./1997.

328mācību gadu.

3291998. gada 29. oktobrī tika pieņemts jauns Izglītības likums,

330ar kuru tika uzsākta skolu segregācijas atcelšana un paredzēta

331vienotas izglītības sistēmas izveidošana (sk. Satversmes

332tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

333secinājumu daļas 3. punktu un Saeimas atbildes rakstu lietas

334materiālu 2. sēj. 22. lp.).

335Likuma 9. panta pirmajā daļā bija noteikts vispārīgais

336princips, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību

337iegūst valsts valodā. Savukārt tā paša panta otrās daļas 2.

338punkts paredzēja, ka citā valodā izglītību var iegūt citstarp arī

339valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas

340mazākumtautību izglītības programmas. Attiecībā uz mazākumtautību

341izglītības programmu īstenošanu skolām tika dota rīcības brīvība

342izvēlēties un ieviest kādu no piedāvātajiem izglītības programmu

343modeļiem atkarībā no izglītojamo latviešu valodas prasmes līmeņa.

344Visas skolas, kas izvēlējās īstenot mazākumtautību izglītības

345programmas, pamatizglītības pakāpē - no 1. līdz 9. klasei - šo

346reformas posmu bija pabeigušas līdz 2002. gadam (sk.

347Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli lietas materiālu 3.

348sēj. 96.-99. lp.).

349Nākamā izglītības reformas posma īstenošana bija paredzēta

350Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā.

351Sākotnējā redakcijā tas noteica, ka valsts un pašvaldību

352vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts

353un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos

3542004. gada 1. septembrī mācības tiek uzsāktas tikai valsts

355valodā.

356Īsi pirms minētā datuma šī norma tika grozīta, proti, ar 2004.

357gada 5. februāra grozījumiem Izglītības likuma pārejas noteikumu

3589. punkta 3. apakšpunktā tika noteikts, ka ar 2004. gada 1.

359septembri valsts un pašvaldību vidējās izglītības iestādēs, kuras

360īsteno mazākumtautību izglītības programmas, sākot ar 10. klasi,

361mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts vispārējās vidējās

362izglītības standartam. Tas savukārt noteica, ka mācību satura

363apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās

364piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā,

365ieskaitot svešvalodas, kā arī tiek nodrošināta ar mazākumtautības

366valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguve

367mazākumtautības valodā. Proti, 2004./2005. mācību gadā šī

368proporcija tika attiecināta uz 10. klasi, 2005./2006. mācību gadā

369- uz 10. un 11. klasi, bet 2006./2007. mācību gadā - uz 10., 11.

370un 12. klasi (sk. 2004. gada 5. februāra grozījumu Izglītības

371likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā). Tādējādi

372ar šiem grozījumiem pēc būtības vēl par trim gadiem tika

373pagarināts pārejas periods.

374Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā

375ietvertās tiesību normas redakcijas grozīšana bija Latvijas

376Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas prasība un tika

377veikta saistībā ar asociācijas noraidošo attieksmi pret to, ka

378Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkts

379stājas spēkā vienlaikus, proti, 2004. gada 1. septembrī,

380attiecībā uz visām klašu grupām vidējās izglītības pakāpē (sk.

381likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" sākotnējās

382ietekmes novērtējuma ziņojuma I un VI punktu).

383Sākot ar 2008./2009. mācību gadu, bija spēkā prasība, ka

384mazākumtautību izglītības programmās vidusskolā katru mācību gadu

385ne mazāk kā pieci mācību priekšmeti, neskaitot latviešu valodu un

386literatūru, jāapgūst latviešu valodā (sk. Ministru kabineta

3872008. gada 2. septembra noteikumus Nr. 715 "Noteikumi par

388valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās

389vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem").

3902013. gadā tika konstatēts, ka 13 procenti izglītības iestāžu

391ir licencējušas pašu izstrādātas mazākumtautību izglītības

392programmas, tās apvienojot ar pamatizglītības programmu (sk.

393Ministru kabineta 2013. gada 6. augusta noteikumu Nr. 530

394"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

395pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

396programmu paraugiem" sākotnējās ietekmes novērtējuma

397ziņojuma 2. punktu). Ievērojot šo tendenci, tika pieņemts

398lēmums vēl vairāk paplašināt izglītības iestādei pieejamās

399izvēles iespējas attiecībā uz mazākumtautību izglītības programmu

400īstenošanu (sk. Ministru kabineta 2013. gada 6. augusta

401noteikumu Nr. 530 "Noteikumi par valsts pamatizglītības

402standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un

403pamatizglītības programmu paraugiem" 25. pielikumu).

404Tādējādi izglītības iestāde varēja izvēlēties vienu no pieciem

405piedāvātajiem izglītības programmu mācību priekšmetu un mācību

406stundu plānu variantiem.

407Laika posmā no 2008. gada līdz pat 2015. gadam tika veikts

408valsts valodas situācijas monitorings, vērtējot arī izglītības

409ieguves valodas reformas posmu ietekmi uz valsts valodas zināšanu

410dinamiku, izglītības kvalitāti un citus rādītājus (sk.

411Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli lietas materiālu 3.

412sēj. 100.-103. lp.; sk. arī: Lauze L. (zin. red.), Kļava G. (atb.

413red.) Valodas situācija Latvijā: 2010-2015. Sociolingvistisks

414pētījums. Rīga: LVA, 2016).

415Turpinot valsts valodas kā izglītības ieguves valodas

416nostiprināšanu, tika pieņemtas apstrīdētās normas (sk. Saeimas

417atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj. 24.-25. lp. un

418Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli lietas materiālu 3.

419sēj. 96.-100. lp.). Ar apstrīdētajām normām noteiktais

420regulējums stāsies spēkā pakāpeniski līdz 2021. gadam (sk. šā

421sprieduma 1. punktu).

422Tādējādi valsts ir pakāpeniski stiprinājusi ikvienam

423izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts

424valodas lietojumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, ņemot

425vērā izglītojamo, viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās

426iespējas.

42720.3. Pieteikuma iesniedzējs un lietā pieaicinātās

428personas N. Rogaļeva, D. Kļukins un S. Semenko uzskata, ka,

429pieņemot apstrīdētās normas, valsts nav gādājusi par mācību

430metodisko materiālu nodrošināšanu. Savukārt Saeimas pārstāve I.

431Tralmaka, Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves, kā arī I.

432Druviete tiesas sēdē norādīja uz pretējo, proti, ka ir

433izstrādāti, kā arī pieejami atbilstoši mācību metodiskie

434materiāli un skolas tiek regulāri informētas par pieejamo

435atbalstu (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

436sēj. 167.-170. lp. un 6. sēj. 5., 88.-90. lp.).

437Tādējādi Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdēto normu

438atbilstība valsts pienākumam īstenot tiesības uz izglītību tās

439pieņemamības aspektā, proti, saistībā ar atbalsta pasākumu un

440mācību materiālu, kā arī vecāku līdzdalības nodrošināšanu. Kā

441norādīts likumprojekta Nr. 1128/Lpl2 "Grozījumi Izglītības

442likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā,

443"valodas prasmes ir atkarīgas arī no valodas lietošanas

444intensitātes attiecīgajā prasmes līmenī, tādēļ, balstoties uz

445pašu pedagogu, izglītojamo, vecāku un izglītības pārvaldes

446institūciju sniegto informāciju, ir paredzēts pilnveidot

447vispārējās izglītības pedagogu, atbalsta personāla un

448administrācijas latviešu valodas lietošanas prasmes, lai viņi,

449īstenojot mācību procesu, spēj pilnvērtīgi pildīt valodas nesēja

450funkciju, piedalīties mācību procesa īstenošanā un sniegt

451nepieciešamo atbalstu izglītojamiem viņu mērķu

452sasniegšanai". Tāpat ziņojumā norādīts uz plānotajiem

453pasākumiem mācību metodisko līdzekļu apjoma palielināšanai un

454pedagogu profesionālās sagatavotības pilnveidošanai (sk.

455likumprojekta Nr. 1128/Lpl2 "Grozījumi Izglītības

456likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma 3.

457punktu). Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves D.

458Dambīte un D. Dalbiņa tiesas sēdē sniedza informāciju par plaša

459mācību metodisko materiālu klāsta pieejamību (sk. tiesas sēdes

460stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 168.-170. lp. un 6. sēj.

46181.-86. lp.).

462Satversmes tiesa konstatē, ka Izglītības un zinātnes

463ministrija, īstenojot izglītības reformu, pastāvīgi ir

464nodrošinājusi nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu - mācību

465metodiskos materiālus, skolotāju tālākizglītības un profesionālās

466kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas. Līdz ar to Pieteikuma

467iesniedzēja paustie apsvērumi par metodiskā atbalsta

468nepietiekamību lietas izskatīšanas laikā nav guvuši

469apstiprinājumu.

47020.4. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

471normas nenodrošina vecāku līdzdalības tiesības.

472Izglītības likums paredz gan sabiedrības, gan vecāku

473līdzdalību izglītības procesā. Izglītības likuma 21. panta pirmā

474daļa noteic, ka sabiedrība piedalās izglītības organizēšanā un

475attīstībā, popularizējot visu veidu izglītību, veicot izglītošanu

476un sekmējot izglītības kvalitātes uzlabošanu, veidojot izglītības

477programmas, aizsargājot izglītojamo un pedagogu tiesības un

478intereses izglītības ieguves un darba procesā, veidojot

479izglītības un izglītības atbalsta iestādes, biedrības un

480nodibinājumus. Savukārt atbilstoši Izglītības likuma 31. panta

481otrajai daļai vecāki var īstenot savas intereses, piedaloties

482izglītības iestādes padomes darbā, un izglītības iestādes padomē

483vecāku pārstāvji ir vairākumā.

484Izglītības iestādes padomes funkcijas noteiktas Izglītības

485likuma 31. panta trešajā daļā, kas citstarp paredz, ka izglītības

486iestādes padome sniedz priekšlikumus par izglītības programmu

487īstenošanu. Visi šie Izglītības likumā noteiktie līdzdalības

488mehānismi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu izglītības pieņemamību

489izglītojamiem un viņu vecākiem, un ir izmantojami, citstarp

490nosakot arī ar mazākumtautību izglītības programmu īstenošanu

491saistītus jautājumus.

492Tādējādi ar apstrīdētajām normām nav skartas vecāku tiesības

493līdzdarboties izglītības procesā.

49420.5. Satversmes tiesa šā sprieduma 20. punktā jau

495atzinusi, ka Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu

496izveidot un uzturēt tādu izglītības sistēmu, no kuras var gūt

497labumu ikviens izglītojamais. Tomēr Satversmes 112. pantā

498noteiktās tiesības uz izglītību neietver ne izglītojamo, ne viņu

499vecāku tiesības izvēlēties, kādā valodā valsts vai pašvaldību

500izglītības iestādēs izglītība tiks iegūta, ja tas ir pretrunā ar

501valsts izveidotās izglītības sistēmas vienotības principu, kā arī

502nesekmē tādu pieeju valsts izglītības sistēmai, kas ļautu

503sasniegt izglītības mērķus attiecībā uz ikvienu izglītojamo.

504Satversmes 112. pants neparedz arī valsts pienākumu garantēt, ka

505tās izveidotās izglītības sistēmas ietvaros pamatizglītības un

506vidējās izglītības pakāpē līdztekus valsts valodai tiek

507nodrošināta iespēja iegūt izglītību arī citā valodā izglītojamiem

508vai viņu vecākiem vēlamā konkrētā lietojuma proporcijā.

509Satversmes tiesa konstatē, ka vienotas izglītības sistēmas

510ietvaros tiesības uz izglītības iegūšanu valsts un pašvaldību

511izglītības iestādēs valsts valodā tiek nodrošinātas, ievērojot

512valstij Satversmes 112. pantā noteiktos pienākumus izglītības

513pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās pamatprasību

514aspektā.

515Tādējādi Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka

516apstrīdētās normas skartu tiesības uz izglītību, tāpēc atbilstoši

517Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam

518tiesvedība lietā šajā daļā nav turpināma.

519Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

520apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam ir

521izbeidzama.

52221. Pieteikuma iesniedzējs lūdzis vērtēt apstrīdēto

523normu atbilstību arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā

524ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam.

525Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi

526likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

527jebkādas diskriminācijas." Šajā pantā ir ietverti divi

528savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips -

529panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips -

530otrajā teikumā. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

531nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

532atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

533apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

534kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

535saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

536sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu). Savukārt

537Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas

538aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās

539situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.

540Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

541attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk.,

542piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma

543lietā Nr. 2008-37-03 6. punktu). Šie kritēriji atspoguļo

544izšķiršanos par to, kādas pazīmes sabiedrībā principiāli nebūtu

545pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats. Tādējādi Satversmes

54691. panta otrajā teikumā nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma

547principa būtība ir novērst iespēju, ka demokrātiskā tiesiskā

548valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu

549ierobežotas personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

5502005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3.

551punktu).

552Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka valoda ir Satversmes 91.

553panta otrā teikuma saturā ietilpstošs kritērijs un ka izskatāmās

554lietas apstākļos uz šā kritērija pamata pastāv diskriminējoša

555attieksme pret izglītojamiem, kuri pieder pie mazākumtautībām,

556šādos aspektos:

5571) ar apstrīdētajām normām esot noteikta vienāda attieksme

558pret izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda, un

559izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir kāda no mazākumtautību

560valodām, lai gan attieksmei vajadzētu būt atšķirīgai;

5612) apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu attieksmi pret

562izglītojamiem, kuri pieder pie mazākumtautībām un kuru dzimtā

563valoda nav viena no ES oficiālajām valodām, salīdzinājumā ar tiem

564pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda

565ir kāda no ES oficiālajām valodām;

5663) apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu attieksmi pret

567tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri mācās

568izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības

569programmas, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām piederošiem

570izglītojamiem, kuri mācās izglītības iestādēs, kas īsteno

571mazākumtautību izglītības programmas saskaņā ar Latvijas

572Republikai saistošiem divpusējiem vai daudzpusējiem

573starptautiskajiem līgumiem.

574Lai izvērtētu, vai tiešām pastāv diskriminējoša attieksme,

575visupirms jānoskaidro, vai valoda ir Satversmes 91. panta otrā

576teikuma saturā ietilpstošs aizliegts kritērijs.

577Satversmes 91. panta otrajā teikumā ir ietverts vispārējs

578diskriminācijas aizliegums, bet nav uzskaitīti aizliegtie

579kritēriji. Šie kritēriji pantā ir "jāielasa",

580izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes, kā arī,

581pamatojoties uz tādu Latvijas tiesību sistēmu raksturojošu

582principu, ka tā ir atvērta starptautiskajām tiesībām. Līdz ar to

583uzmanība jāpievērš arī cilvēktiesību attīstības tendencēm

584pasaulē. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām

585tiesībām (turpmāk - Pakts) 26. pants noteic, ka visi cilvēki ir

586vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības uz vienādu

587likuma aizsardzību bez jebkādas diskriminācijas. Likumam

588jāaizliedz diskriminācija jebkurā tās izpausmē un jānodrošina

589visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu

590diskrimināciju - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma,

591valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās

592vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem

593apstākļiem. Tādējādi saskaņā ar Latvijai saistošajām

594starptautisko cilvēktiesību normām valoda un tautība ir tādi

595kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Līdz ar to

596minētie kritēriji ir ietverti arī Satversmes 91. panta otrā

597teikuma saturā. Tomēr atšķirīga attieksme, kas balstīta uz kādu

598no šiem kritērijiem, atzīstama par diskrimināciju tikai tad, ja

599tā nav attaisnota. Uz konkrētu kritēriju attiecināma attaisnojuma

600pieļaujamība ir atkarīga no šā kritērija būtības un situācijas,

601kurā tas tiek izmantots (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.

602Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

603komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

604Vēstnesis, 2011, 105. lpp.).

605Tādējādi, lai izvērtētu, vai pastāv iespējama diskriminācija

606Pieteikuma iesniedzēja minētajos aspektos, visupirms jānoskaidro,

607kuras personas vai personu grupas atrodas pēc noteikta kritērija

608salīdzināmos apstākļos.

60921.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar

610apstrīdētajām normām noteikta vienāda attieksme pret

611izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda, un

612izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir kāda no mazākumtautību

613valodām, lai gan attieksmei vajadzētu būt atšķirīgai.

614Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka saskaņā ar Izglītības

615likuma 9. panta pirmo daļu valsts un pašvaldību izglītības

616iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. Vidējās izglītības

617pakāpē šis noteikums attiecas gan uz personām, kuru dzimtā valoda

618ir valsts valoda, gan personām, kuru dzimtā valoda nav valsts

619valoda. Līdz ar to apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi

620pret visiem izglītojamiem neatkarīgi no viņu dzimtās valodas.

621Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienāda attieksme pati par

622sevi nav uzskatāma par Satversmes 91. pantā noteikto tiesību

623ierobežojumu. Ir būtiski tas, vai Satversme konkrētos lietas

624apstākļos garantē tiesības prasīt atšķirīgu attieksmi (sk.,

625piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma

626lietā Nr. 2012-12-01 8.1. punktu). Tādēļ ir nepieciešams

627pārbaudīt to, vai no Satversmes izriet valsts pienākums

628izskatāmās lietas apstākļos nodrošināt personai (personu grupai)

629atšķirīgu attieksmi.

630Satversmes tiesa ir uzsvērusi: lai iegūtu nepieciešamo atbildi

631uz konkrētu tiesību jautājumu, atsevišķa Satversmes norma

632jāinterpretē kopsakarā ar citām Satversmes normām, jo atbilstoši

633Satversmes vienotības principam tās ietekmē katras atsevišķās

634normas tvērumu un saturu (sk. sal. Satversmes tiesas 2013.

635gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 8.1.

636punktu).

637Satversme latviešu valodai nosaka valsts valodas statusu un

638piešķir konstitucionālu vērtību (sk.: Osipova S. Valsts valoda

639kā konstitucionāla vērtība. Jurista vārds, 18.10.2011., Nr. 42,

6406. lpp.). Satversmes 4. pants ir viens no tiem pantiem, kuri

641veido valsts konstitucionālo pamatu, nosakot Latvijas valsts

642iekārtas politiski juridisko raksturu (sk.: Levits E. Par

643latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā.

644Grām.: Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018.

645Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 555. lpp.). Tātad latviešu

646valoda Latvijā ir vienotā demokrātiskas sabiedrības diskursa

647valoda. Satversmes ievada pirmā rindkopa atklāj vēsturiskos

648apstākļus, kuru rezultātā latviešu tauta īstenoja pašnoteikšanās

649tiesības, dibinot Latvijas valsti, kā arī definē valsts mērķi,

650proti, "garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras

651pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem" (sk.

652Satversmes ievada pirmo rindkopu). Ievērojot to, ka Latvija

653ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas

654un līdz ar to arī latviešu kā valstsnācijas pastāvēšana un

655attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas statusa un

656lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var

657tikt uzskatīts arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu

658(sk. arī Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma

659lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2. punktu).

660Šādā situācijā nav pamata Pieteikuma iesniedzēja secinājumam

661par pretējo, proti, par to, ka personām, kuru dzimtā valoda nav

662valsts valoda, no Satversmes 91. panta otrā teikuma izrietētu

663tiesības prasīt atšķirīgas attieksmes nodrošināšanu attiecībā uz

664izglītības ieguves valodu valsts izglītības sistēmā

665ietilpstošajās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Proti,

666ir būtiski konstatēt to, ka Satversme konkrētajā gadījumā

667negarantē tiesības prasīt atšķirīgu attieksmi. Satversmes tiesa

668jau ir atzinusi, ka ne Satversme, ne Latvijai saistošās

669starptautisko tiesību normas neuzliek valstij pienākumu

670nodrošināt, ka izglītojamais izglītības ieguves procesā sev

671vēlamā proporcijā var lietot citu valodu, kas nav valsts valoda

672(sk. šā sprieduma 20.5. punktu). Līdz ar to Latvijā

673izglītojamie, kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda

674cita valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem,

675kuru dzimtā valoda ir valsts valoda. Tādējādi izskatāmās lietas

676apstākļos Satversmes 91. panta otrais teikums šai personu grupai

677šādas tiesības negarantē.

67821.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

679normas paredz atšķirīgu attieksmi pret Latvijā dzīvojošām pie

680mazākumtautībām piederošām personām, kuru dzimtā valoda nav kāda

681no ES oficiālajām valodām, salīdzinājumā ar tām pie

682mazākumtautībām piederošām personām, kuru dzimtā valoda ir kāda

683no ES oficiālajām valodām.

684Satversmes ievada sestā rindkopa uzsver Latvijas kā vienotas

685Eiropas vērtību veicinātājas lomu. ES ir balstīta uz vienotas

686Eiropas ideju. Tā ir pārnacionāla organizācija, kura izveidojusi

687kopēju tiesisko telpu un kurā dalībvalstīm ir kopīgas vērtības.

688Latvijas mērķis stiprināt ES valodu apguvi, lai varētu

689pilnvērtīgi piedalīties vienotas Eiropas veidošanas procesos,

690izriet no Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās

691pastāvošā labas ticības principa.

692Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punkts

693paredz, ka citā valodā izglītību var iegūt izglītības iestādēs,

694kurās vispārējās izglītības programmu mācību priekšmetus pilnībā

695vai daļēji īsteno svešvalodā, lai nodrošinātu citu ES oficiālo

696valodu apguvi, ievērojot attiecīgā valsts izglītības standarta

697nosacījumus. Šajā spriedumā jau atzīts, ka Izglītības likuma 9.

698panta otrā daļa un konkrēti tās 2.1 punkts ir izņēmums

699no Izglītības likuma 9. panta pirmajā daļā ietvertā vispārīgā

700principa, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību

701iegūst valsts valodā.

702Atbilstoši Izglītības likuma 41. panta otrajai daļai

703mazākumtautību izglītības programmu specifika ir tāda, ka tajās

704papildus iekļauj attiecīgās mazākumtautības kultūras un valodas

705apguvei, kā arī integrācijai Latvijas sabiedrībā nepieciešamo

706saturu. Atšķirībā no mazākumtautību izglītības programmām,

707Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punktā

708noteiktā izņēmuma mērķis ir nevis attīstīt tās valsts kultūru un

709identitāti, kuras valodā tiek pasniegta daļa no mācību satura,

710bet gan veicināt attiecīgās svešvalodas padziļinātu apguvi. Tas

711attiecas uz tādām izglītības iestādēm kā, piemēram, Rīgas Franču

712licejs, Rīgas Angļu ģimnāzija un Ziemeļvalstu ģimnāzija (sk.

713Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj. 41. lp.).

714Tādējādi izglītojamie, kas iegūst izglītību valsts un pašvaldību

715izglītības iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot kādu no ES

716valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kas

717izvēlējušies apgūt valsts izglītības saturu valsts un pašvaldību

718izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības

719programmas.

720Līdz ar to nav konstatējama atšķirīga attieksme Pieteikuma

721iesniedzēja norādītajā aspektā.

72221.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

723normas paredz diskriminējošu attieksmi arī pret tiem pie

724mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri mācās valsts un

725pašvaldību izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību

726izglītības programmas, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām

727piederošiem izglītojamiem, kuri mācās izglītības iestādēs, kas

728īsteno mazākumtautību izglītības programmas saskaņā ar Latvijas

729Republikas divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem

730līgumiem.

731Satversmes tiesa konstatē, ka uz izskatāmo lietu ir

732attiecināmi šādi 2019. gada 1. janvārī spēkā esoši starpvalstu

733līgumi:

7341) Latvijas Republikas valdības un Polijas Republikas valdības

735līgums par sadarbību kultūrā un izglītībā (noslēgts

73629.03.2006.);

7372) Latvijas Republikas valdības un Ukrainas valdības līgums

738par sadarbību izglītības, zinātnes, jaunatnes un sporta jomā

739(noslēgts 29.09.2017.);

7403) Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības

741nolīgums par sadarbību izglītības, kultūras un zinātnes jomā

742(noslēgts 27.02.1994.);

7434) Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas un

744Baltkrievijas Republikas Izglītības ministrijas līgums par

745sadarbību izglītībā un zinātnē (noslēgts 13.05.2004.);

7465) Līgums starp Latvijas Republikas valdību, Igaunijas

747Republikas valdību un Lietuvas Republikas valdību par kopējās

748izglītības telpas izveidi starp Baltijas valstīm vispārējā vidējā

749un profesionālajā izglītībā līdz augstākās izglītības pakāpei

750(noslēgts 10.07.1998.).

751Ja izglītības iestāde īsteno vispārējās vidējās izglītības

752programmu, pamatojoties uz Latvijas Republikas divpusēju vai

753daudzpusēju starptautisku līgumu, ir paredzēts īpašs nosacījums

754attiecībā uz minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu vidējās

755izglītības pakāpē (sk. Ministru kabineta 2018. gada 11.

756septembra noteikumu Nr. 583 "Kritēriji un kārtība, kādā

757valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba

758samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē" 4.3.1.

759apakšpunktu). Nolūkā attīstīt un saglabāt etnisko, kultūras

760un lingvistisko identitāti līgumslēdzējas puses apņemas

761nodrošināt mazākumtautībām, kas dzīvo Latvijas Republikā, dzimtās

762valodas, vēstures un kultūras mācīšanu, kā arī izglītību dzimtajā

763valodā atbilstoši Latvijas Republikas izglītības sistēmai.

764Neviens no šiem līgumiem neparedz tiesības uz īpašu, no

765Izglītības likumā noteiktās proporcijas atšķirīgu mazākumtautības

766valodas lietošanas proporciju izglītības procesā. Tādējādi nav

767pamatots Pieteikuma iesniedzēja uzskats, ka šīs grupas atrodas

768pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos.

769Līdz ar to nevienā no Pieteikuma iesniedzēja minētajiem

770aspektiem nav konstatējamas grupas, kuras atrastos pēc noteiktas

771pazīmes (kritērija) salīdzināmos apstākļos.

772Tādējādi izskatāmās lietas apstākļos

773nepastāv diskriminējoša attieksme un apstrīdētās normas atbilst

774Satversmes 91. panta otrajam teikumam.

77522. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pasākumi, ko

776valsts veikusi, stiprinot valsts valodas lietojumu izglītības

777sistēmā un attiecīgi pieņemot apstrīdētās normas, ir pretrunā

778Satversmes 114. pantam, kas noteic: "Personām, kuras pieder

779pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu

780valodu, etnisko un kultūras savdabību."

781Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114. pantam,

782Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro tā tvērums, proti,

783jānoskaidro, kas ir mazākumtautība šā Satversmes panta izpratnē

784un kādas tiesības un pienākumus šis Satversmes pants nosaka.

785Noskaidrojot Satversmes 114. panta tvērumu, Satversmes tiesai

786nepieciešams atklāt šā panta vietu Satversmes sistēmā. Satversmes

787ievads atspoguļo latviešu nācijas konsolidācijas procesu un

788izvēli dibināt Latvijas valsti, lai "nodrošinātu Latvijas

789tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību" (sk.

790Satversmes ievada pirmo rindkopu). Satversmes 2. pants

791noteic, ka suverēnās varas nesējs Latvijā ir Latvijas tauta.

792Latvijā līdzās latviešiem vēsturiski vienmēr ir dzīvojuši arī

793citu tautību pārstāvji. Latviešu nacionālā kultūra izveidojās

794pirms Latvijas valsts nodibināšanas un kļuva par neatkarīgās

795valsts kultūras pamatu. Latvijas mazākumtautību kultūras sāka

796savu īpašo attīstības ceļu pēc 1918. gada 18. novembra, kad

797etnokulturālie kopumi kļuva par minoritātēm un pie tiem

798piederīgie iedzīvotāji - par Latvijas pilsoņiem (sk.: Dribins

799L., Goldmanis J. Mazākumtautību devums Latvijas Republikas

800kultūrā. Grām.: Stradiņš J. (red.) Latvieši un Latvija:

801akadēmiskie raksti. IV sējums "Latvijas kultūra, izglītība,

802zinātne". Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 231.

803lpp.). Jau drīz pēc Latvijas valsts nodibināšanas, proti,

8041919. gada 23. augustā, pieņemtais pavalstniecības likums

805piešķīra Latvijas pilsonību visām personām - neatkarīgi no

806tautības -, kuras oficiāli Latvijā bija dzīvojušas līdz Pirmā

807pasaules kara sākumam. Starpkaru periodā, piemēram, 1935. gadā 77

808procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija latvieši; 8,8

809procenti - krievi; 4,9 procenti - ebreji; 3,3 procenti - vācieši;

8102,5 procenti - poļi. Citu tautību īpatsvars bija neliels, zem

811diviem procentiem (sk. B. Zepas viedokli lietas materiālu 4.

812sēj. 13. lp.). Tādējādi Satversmes ievadā lietotais jēdziens

813"Latvijas tauta" aptver visus indivīdus neatkarīgi no

814to tautības, kuriem ir juridiska saikne ar Latviju, proti,

815Latvijas pilsonība (sk.: Ījabs I., Levits E., Paparinskis M.,

816Pleps J. 2. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.)

817Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa.

818Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 249.

819lpp.).

820Satversmes 114. pants, kas ir sistēmiski saistīts ar

821Satversmes ievadu un 2. pantu, izceļ mazākumtautības un

822nostiprina to tiesības Latvijas valstī. Šādu Satversmes 114.

823panta tvēruma izpratni apliecina arī deklarācija, ko Latvijas

824Republika iesniedza 2005. gada 26. maijā, ratificējot Minoritāšu

825konvenciju. Proti: "Latvijas Republika paziņo, ka termins

826"nacionālās minoritātes", kas nav definēts Konvencijā,

827Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras,

828reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi

829tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem

830Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu

831kultūru, reliģiju vai valodu" (sk. likuma "Par

832Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību"

8332. pantu). Tādējādi Latvija par kritērijiem indivīda

834piederībai pie mazākumtautības atzinusi kultūras, reliģijas un

835valodas atšķirību, pilsonību un konkrētās mazākumtautības

836vēsturisko saikni ar Latviju.

837Likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu

838aizsardzību" 2. pantā ir noteikts: "Personas, kas nav

839Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo

840Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas

841izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā

842sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi

843identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti,

844var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums

845nenosaka izņēmumus."

846Ratificējot Minoritāšu konvenciju, Latvija ir pievienojusi

847deklarāciju, kurā ir uzsvērusi to vēsturisko apstākļu ietekmi,

848kuri radušies padomju okupācijas rezultātā (sk. Latvijas

849deklarācijas, ratificējot Vispārējo konvenciju par nacionālo

850minoritāšu aizsardzību, preambulu).

851Satversmes tiesa šo vēsturisko apstākļu ietekmi ir analizējusi

852jau spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 un analizēja arī izskatāmajā

853lietā, ievērojot tās konkrētos apstākļus. Latvijas vēsturisko

854apstākļu ietekmi uz etniskā sastāva izmaiņām uzsvērusi Saeima un

855lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija, Kultūras

856ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, tiesībsargs, R.

857Āboltiņš, I. Druviete, D. Hanovs un B. Zepa.

858Padomju okupācijas laikā Latvijas teritorijā lielā skaitā

859ieradās migranti no toreizējās PSRS teritorijas. Kā savā viedoklī

860norādījusi B. Zepa, periodā no 1951. gada līdz pat 1990. gadam

861imigrācijas rādītāji Latvijā pārsniedza emigrācijas rādītājus,

862turklāt migrācijas apjoma pieaugums atsevišķos periodos bijis

863viens no augstākajiem pasaulē (sk. lietas materiālu 4. sēj. 3.

864lp.). Līdz ar to padomju okupācijas laikā latviešu tautības

865iedzīvotāju īpatsvars Latvijā būtiski samazinājās. Piemēram,

8661959. gadā tas bija 62 procenti, bet 1989. gadā - vairs tikai 52

867procenti. Tātad 1989. gadā 48 procenti no Latvijas iedzīvotāju

868kopskaita bija citu tautību cilvēki, proti, 34 procenti - krievi;

8694,5 procenti - baltkrievi; 3,5 procenti - ukraiņi; 2,3 procenti -

870poļi, bet pārējo mazākumtautību īpatsvars nesasniedza divus

871procentus (sk. B. Zepas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 13.

872lp.).

873Tādējādi padomju okupācijas laikā ievērojami mainījās Latvijas

874sabiedrības vēsturiskais etniskais sastāvs. Pēc valsts

875neatkarības atjaunošanas Latvijā līdzās vēsturiskajām

876mazākumtautībām dzīvo padomju okupācijas laikā ieradušies

877migranti un viņu pēcnācēji. Turklāt Latvijā ir arī topošas

878mazākumtautības, piemēram, tie padomju laika migranti, kuri

879nepieder pie vēsturiskajām mazākumtautībām, bet Latvijā īstenotās

880mazākumtautību integrācijas politikas rezultātā pakāpeniski

881atgūst savu kultūru, valodu un līdz ar to arī mazākumtautībām

882raksturīgo patību (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas

883materiālu 6. sēj. 98., 101. un 108. lp.).

884Minoritāšu konvencijai pievienotā Latvijas deklarācija un

8852005. gada 26. maija likuma "Par Vispārējo konvenciju par

886nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pants apliecina, ka

887Satversmes 114. panta tiesību izmantošanas iespēja ir attiecināta

888arī uz padomju laika migrantiem. Proti, ja Latvijā pastāvīgi

889dzīvojoša persona sevi identificē ar Latvijas teritorijā

890vēsturiski dzīvojošu mazākumtautību, tā var izmantot Satversmes

891114. pantā garantētās tiesības.

89223. Turpinot izvērtējumu, Satversmes tiesai

893jānoskaidro, kādas tiesības un pienākumus nosaka Satversmes 114.

894pants.

895Kā jau tika norādīts iepriekš šajā spriedumā, Satversmes 114.

896pants atklāj Satversmes ievadā ietvertā mazākumtautību cieņas

897principa saturu. Līdz ar to Latvijā līdz ar latviskajām vērtībām

898tiek sargāta arī mazākumtautību savdabība. Atšķirībā no citiem

899Satversmes 8. nodaļas pantiem 114. pants ir saturiski savdabīgs,

900proti, tas aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu

901un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi -

902nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību,

903jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var

904saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības

905piederošām personām.

906Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams

907kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību

908dokumentiem nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā.

909Nacionālo minoritāšu tiesības atzītas Pakta 27. pantā.

910Cilvēktiesību komiteja Vispārējā komentārā Nr. 23 skaidro: lai

911nacionālā minoritāte varētu saglabāt un attīstīt savu valodu,

912etnisko un kultūras savdabību, valstīm jāgarantē tai iespēja

913lietot šo valodu, veidot savas skolas un kultūras vai reliģijas

914centrus [sk.: UN Human Rights Committee (HRC), CCPR General

915Comment No. 23: Article 27 (Rights of Minorities), 8 April 1994,

916CCPR/C/21/Rev.1/Add.5]. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst liegt

917mazākumtautībām īstenot šāda veida iniciatīvas. Turklāt valstij

918savu iespēju robežās būtu jāatbalsta šādas iniciatīvas gan

919finansiāli, gan administratīvi.

920Minoritāšu konvencijā atzīts, ka nacionālo minoritāšu un tām

921piederīgo personu tiesību un brīvību aizsardzība ir neatņemama

922starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas daļa, un

923precizēts mazākumtautību tiesību aizsardzības tvērums. Minoritāšu

924konvencija satur noteiktus principus, kas dalībvalstīm jāievēro,

925īstenojot tās vispārējo mērķi - radīt tolerances un dialoga

926atmosfēru plurālā sabiedrībā -, un vienlaikus dod dalībvalstīm

927rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu pasākumu īstenošanu (sk.

928arī Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību

929preambulas 13. atkāpi un 1. pantu).

93023.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka mazākumtautību

931valodu lietojuma proporcijas samazināšana valsts un pašvaldību

932skolās pamatizglītības pakāpē un pāreja uz latviešu mācībvalodu

933vidējās izglītības pakāpē neatbilst Minoritāšu konvencijas 14.

934panta otrajā daļā noteiktajam standartam (sk. pieteikumu

935lietas materiālu 1. sēj. 13.-17. lp.). Šim viedoklim pēc

936būtības pievienojušās arī pieaicinātās personas S. Semenko, N.

937Rogaļeva.

938Atbilstoši 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko

939līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 31. pantam

940starptautiskā līgumā ietverta tiesību norma ir interpretējama

941labā ticībā, noskaidrojot tās gramatisko nozīmi un ņemot vērā tās

942kontekstu, kā arī līguma priekšmetu un mērķi. Attiecīgi ir

943interpretējams arī Minoritāšu konvencijas 14. pants.

944Minoritāšu konvencijas 14. pants precizē nacionālo minoritāšu

945identitātes saglabāšanai nepieciešamo izglītības tiesību tvērumu.

946Šo pantu veido trīs saturiski saistītas daļas. Minoritāšu

947konvencijas 14. panta pirmā daļa paredz, ka jebkura persona, kas

948pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga apgūt savas

949minoritātes valodu, kas ir viens no līdzekļiem, ar kuriem šādas

950personas var apliecināt un saglabāt savu identitāti (sk.

951Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un to

952paskaidrojošā ziņojuma 74. punktu). Minoritāšu konvencijas

95314. panta otrā daļa noteic, ka noteiktos apstākļos personai, kas

954pieder pie nacionālās minoritates, ir jābūt iespējām iegūt

955izglītību attiecīgās nacionālās minoritātes valodā vai mācīties

956šo valodu. Savukārt 14. panta trešā daļa paredz, ka šā panta otrā

957daļa ir īstenojama tā, lai netraucētu valsts valodas apguvi.

958Minoritāšu konvenciju paskaidrojošajā ziņojumā attiecībā uz

959tās 14. panta otro daļu norādīts, ka tajā ietvertais nosacījums

960attiecas gan uz nacionālās minoritātes valodas apgūšanu, gan

961izglītības iegūšanu nacionālās minoritātes valodā. Atzīstot

962iespējamo finanšu, administratīvo un tehnisko slogu, kas varētu

963rasties, šis noteikums formulēts tā, ka atstāj konvencijas

964dalībvalstīm plašu rīcības brīvību (sk. Vispārējo konvenciju

965par nacionālo minoritāšu aizsardzību un to paskaidrojošā ziņojuma

96675. un 76. punktu). Tātad dalībvalstīm ir atstātas izvēles

967iespējas, ievērojot Minoritāšu konvencijas mērķus, nodrošināt

968viena nosacījuma vai abu nosacījumu īstenošanu, turklāt ņemot

969vērā pieejamos resursus un izveidoto izglītības sistēmu.

970Tādējādi no Satversmes 114. panta,

971interpretējot to kopsakarā ar starptautiskajiem cilvēktiesību

972dokumentiem mazākumtautību aizsardzības jomā, izriet

973mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras

974savdabību, tostarp valsts izveidotās izglītības sistēmas

975ietvaros.

97623.2. Tālāk Satversmes tiesai ir jānoskaidro, kādi ir

977valsts pienākumi mazākumtautību tiesību nodrošināšanā valsts

978uzturētās izglītības sistēmas ietvaros valsts un pašvaldību

979izglītības iestādēs.

980Pieteikuma iesniedzējs ir atsaucies uz Konsultatīvās komitejas

981viedokļos par Latviju ietvertajiem apsvērumiem un uzsvēris, ka

982komiteja saskata Latvijas situācijā virkni problēmu.

983Kontekstu, kurā ir interpretējams Latvijai saistošais

984Minoritāšu konvencijas standarts, veido arī citu dalībvalstu

985prakse un šīs prakses analīze, kas ļauj pārliecināties par to

986pasākumu atbilstību, kurus dažādas valstis ir veikušas

987konvencijas īstenošanai. Attiecībā uz Vīnes konvencijas 31. panta

9883. punkta "b" apakšpunktu, kas noteic, ka līdz ar

989līguma kontekstu ir jāievēro arī līguma piemērošanas prakse, kas

990apliecina dalībvalstu vienošanos par tā iztulkošanu,

991Starptautisko tiesību komisija norāda, ka uz līguma pamata

992izveidotas ekspertu komitejas viedoklis var sekmēt valstu prakses

993veidošanos vai šādu praksi konstatēt [International Law

994Commission, Draft Conclusions on Subsequent Agreements and

995Subsequent Practice in Relation to the Interpretation of

996Treaties. 2018, (A/73/10), Conclusion 13, commentary, paras.

99711-12, pp. 110-111]. Starptautisko tiesību komisija savos

998secinājumos norādījusi, ka ekspertu komiteja, īstenojot līgumā

999noteikto kompetenci, var sniegt savu pienesumu līguma

1000interpretācijā saistībā ar valstu prakses analīzi. Taču ekspertu

1001komitejas kompetence ir jānošķir no tiesas kompetences. Proti,

1002tikai tiesa sniedz juridiski saistošu starptautiska līguma

1003interpretāciju. Ekspertu komitejas secinājumi un rekomendācijas

1004ir jāņem vērā, balstoties uz labās ticības principu līgumsaistību

1005ievērošanā [sk.: ibid., para. 23, p. 115].

1006Satversmes tiesa ir iepazinusies ar Konsultatīvās komitejas

10072018. gada viedokli trešā monitoringa cikla ietvaros par Latviju

1008attiecībā uz lietā izskatāmo jautājumu. Konsultatīvās komitejas

1009viedoklis par Latviju ir tāds, ka neviens no īstenotajiem

1010pasākumiem nedrīkst mazināt skolas lomu mazākumtautības

1011identitātes, tostarp kultūras, tradīciju un nacionālā mantojuma,

1012saglabāšanā. Valsts iestādes tiek atkārtoti aicinātas nodrošināt

1013nepārtrauktu pieeju izglītībai mazākumtautību valodās visā valsts

1014teritorijā, lai apmierinātu esošo pieprasījumu. Taču, vērtējot

1015izglītības reformu, ir norādīts uz nepieciešamību stiprināt arī

1016valsts valodas zināšanas pie mazākumtautībām piederošu

1017izglītojamo vidū (sk. Konsultatīvās komitejas trešā viedokļa

1018par Latviju, No. ACFC/OP/III(2018)001, 152. un 154. punktu).

1019Konsultatīvā komiteja savā viedoklī izsaka savas domas par

1020izglītību mazākumtautību valodās, kritizē valsts rīcību un pauž

1021nožēlu par Latvijas centieniem nostiprināt valsts valodu kā

1022pamata mācību valodu valsts izveidotajā vienotajā izglītības

1023sistēmā (sk. Konsultatīvās komitejas trešā viedokļa par

1024Latviju, No. ACFC/OP/III(2018)001, 146.-156. punktu).

1025Satversmes tiesa konstatē, ka arī Komiteja par visu veidu rasu

1026diskriminācijas izskaušanu paudusi satraukumu par izglītības

1027reformas procesa ietekmi uz mazākumtautību tiesībām Latvijā

1028(sk.: Concluding Observations on the Combined Sixth to Twelfth

1029Periodic Reports of Latvia. 25 September 2018.

1030CERD/C/LVA/CO/6-12, para. 20).

1031Satversmes tiesa secina, ka minētajos viedokļos ietvertie

1032apsvērumi varētu būt pausti, pamatojoties uz ekspertiem pieejamo

1033informāciju. Kā tiesas sēdē norādīja tiesībsargs, viņam nācies

1034konstatēt, ka šādām komitejām nav pieejama pilnīga un vispusīga

1035informācija un juridiskā argumentācija (sk. tiesas sēdes

1036stenogrammu lietas materiālu 6. sēj. 131. un 136. lp.). Uz šo

1037apstākli tiesas sēdē vērsa uzmanību arī Ārlietu ministrijas

1038pārstāvji (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

1039sēj. 128.-129. lp.). Satversmes tiesa pievienojas šim

1040viedoklim un nesaskata pamatu izdarīt secinājumu, ka no

1041Minoritāšu konvencijas izrietētu valsts pienākums nodrošināt tādu

1042mazākumtautības valodas, etniskās un kultūras savdabības

1043saglabāšanas un attīstīšanas veidu kā izglītības iegūšana

1044mazākumtautības valodā vai noteiktā šīs valodas lietojuma

1045proporcijā valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros valsts

1046un pašvaldību skolās, neņemot vērā valsts konstitucionālo sistēmu

1047un vispārējo Minoritāšu konvencijas mērķi - radīt tolerances un

1048dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā. Minoritāšu konvencija

1049atstāj valstīm lielu rīcības brīvību tajā noteikto principu

1050iedzīvināšanā, ļaujot ņemt vērā katras valsts konstitucionālās

1051sistēmas, vēsturiskās un ģeopolitiskās situācijas īpatnības un

1052konstitucionālajos pamatlikumos noteiktos demokrātiskas tiesiskas

1053valsts pamatprincipus. To apliecina arī citu dalībvalstu prakse

1054attiecībā uz izmantotajiem izglītības modeļiem. Proti, Minoritāšu

1055konvencijas dalībvalstu izraudzītie risinājumi mazākumtautību

1056tiesību nodrošināšanai ir atšķirīgi, tomēr visvairāk izplatītais

1057risinājums ir skolas, kurās dominē valsts valoda un valsts

1058noteikti mācību priekšmeti tiek pasniegti mazākumtautības valodā

1059vai ar tās palīdzību (sk.: Advisory Committee on the Framework

1060Convention for the Protection of National Minorities, Commentary

1061on Education under the Framework Convention for the Protection of

1062National Minorities, 2 March 1996, para. 2.3.2). Satversmes

1063tiesa konstatē, ka arī Konsultatīvās komitejas ziņojumos par

1064Minoritāšu konvencijas īstenošanu dalībvalstīs atspoguļota ļoti

1065atšķirīga prakse attiecībā uz tās 14. panta saistību izpildi.

1066Konsultatīvā komiteja kopumā ir atzinusi par Minoritāšu

1067konvencijai atbilstošu dažādu valstu praksi [sk., piemēram,

1068Fourth Opinion on Finland, No. ACFC/OP/IV(2016)002, Fourth

1069Opinion on Germany, No. ACFC/OP/IV(2015)003, Fourth Opinion on

1070Sweden, No. 2017ACFC/OP/IV(2017)004]. Valstu prakses dažādība

1071liedz izdarīt secinājumus par vienotu Minoritāšu konvencijas 14.

1072panta interpretāciju.

1073Minoritāšu konvencijas mērķis ir stiprināt Eiropas Padomes

1074dalībvalstu solidaritāti Eiropas kultūrtelpā. Proti,

1075mazākumtautību tiesību aizsardzības mērķis ir sekmēt visas

1076sabiedrības bagātināšanos un solidaritāti. Arī Satversmes 114.

1077pantā garantētās mazākumtautību tiesības ir vērstas uz līdzsvara

1078nodrošināšanu sabiedrībā, radot labvēlīgu vidi mazākumtautību

1079valodu, etniskās un kultūras savdabības saglabāšanai un

1080vienlaikus nodrošinot pienācīgu cieņu konstitucionālajām

1081vērtībām. Šis mērķis ir īstenojams, ja sabiedrība kopumā un

1082citstarp arī pašas mazākumtautības uztver mazākumtautību tiesību

1083īstenošanu kā visas sabiedrības bagātināšanu. Mazākumtautību

1084tiesību īstenošana nedrīkst būt vērsta uz sabiedrības segregāciju

1085un apdraudēt sabiedrības vienotību. Atšķirīgām identitātēm

1086piederīgo atkāpšanās katram savā identitātes telpā apdraud

1087demokrātiskā diskursa un kopējas darbības iespējamību vienotā

1088sabiedrībā (sk.: Fukuyama F. Identity. Contemporary Identity

1089Politicis and the Struggle for Recognition. London: Profile

1090Books, 2018, p. 165).

1091Demokrātiskas sabiedrības kopējās bagātināšanās princips ir

1092jāievēro arī izglītības jomā. Proti, valstij ir jāatbalsta

1093mazākumtautību savdabības saglabāšana un attīstība vienotas

1094izglītības sistēmas ietvaros, veicinot kopējas demokrātiskas

1095sabiedrības identitātes veidošanos, nevis - pretstatot

1096mazākumtautību tiesības kopējām sabiedrības interesēm. Arī Bērnu

1097tiesību konvencija citstarp paredz valsts pienākumu neliegt

1098bērnam, kas pieder pie etniskās vai lingvistiskās minoritātes,

1099tiesības kopā ar citiem šai minoritātei piederīgajiem baudīt

1100savas kultūras vērtības vai lietot dzimto valodu (sk. Bērnu

1101tiesību konvencijas 30. pantu), bet paredz arī to, ka viens

1102no izglītības mērķiem ir ieaudzināt bērnā cieņu pret tās valsts

1103nacionālajām vērtībām, kurā viņš dzīvo (sk. Bērnu tiesību

1104konvencijas 29. panta pirmās daļas "c"

1105apakšpunktu).

1106Tādējādi valsts pienākums ir

1107nodrošināt iespējas valsts un pašvaldību skolās iegūt tādu

1108izglītību, kas nostiprina demokrātiskas sabiedrības kopējo

1109identitāti.

111024. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka mazākumtautību

1111valodu lietojuma proporcijas samazināšana valsts un pašvaldību

1112skolās pamatizglītības pakāpē, kā arī pāreja uz latviešu valodu

1113kā mācībvalodu vidējās izglītības pakāpē apdraud mazākumtautību

1114tiesību īstenošanu. Pieteikuma iesniedzēja argumenti pēc būtības

1115attiecas gan uz valsts pienākuma, iespējams, nepienācīgu izpildi,

1116gan uz iespējamo mazākumtautības tiesību ierobežojumu.

1117Ievērojot Pieteikuma iesniedzēja un pieaicināto personu

1118paustos apsvērumus, izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir

1119jāatbild uz šādiem jautājumiem:

11201) vai, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērots labas

1121likumdošanas princips;

11222) vai izglītības sistēmā valsts un pašvaldību izglītības

1123iestādēs ir nodrošinātas iespējas saglabāt un attīstīt

1124mazākumtautības valodu, etnisko un kultūras savdabību.

112524.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka, izstrādājot

1126un pieņemot apstrīdētās normas, neesot pietiekami iesaistīti un

1127uzklausīti mazākumtautību pārstāvji, ka viņu priekšlikumi neesot

1128pietiekami izvērtēti (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj.

112911. lp.). Saeima šim Pieteikuma iesniedzēja uzskatam

1130nepiekrīt un uzsver, ka visi mazākumtautību pārstāvju iebildumi

1131esot izskatīti un par tiem esot balsots (sk. Saeimas atbildes

1132rakstu lietas materiālu 2. sēj. 38. lp.).

1133Minoritāšu konvencijas 15. pants uzliek valstij pienākumu

1134radīt tādus apstākļus, lai pie mazākumtautībām piederošas

1135personas varētu piedalīties sabiedriskajā dzīvē, īpaši tad, kad

1136tiek skatīti jautājumi, kas skar mazākumtautības. Konsultatīvā

1137komiteja šajā pantā ietverto saistību izpildi Konvencijas

1138dalībvalstīs ir vērtējusi, analizējot pie mazākumtautībām

1139piederošo personu līdzdalību ne tikai vēlētās institūcijās, bet

1140arī ekspertu komisijās, nevalstiskajās organizācijās un iestādēs,

1141kas izveidotas sociālo, kultūras un ekonomisko jautājumu

1142risināšanai. Proti, mazākumtautību tiesībām uz līdzdalību

1143sabiedriskajā dzīvē ir plašs tvērums (sk.: Verstichel A.

1144Participation, Representation and Identity. The Right of Persons

1145Belonging to Minorites to Effective Participation in Public

1146Affairs: Content, Justification and Limits. Antwerp: Intersentia,

11472009, p. 32).

1148Kā Satversmes tiesa jau atzinusi, ikvienam lēmumam, kas

1149attiecas uz sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme

1150izvirza noteiktas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu

1151sabiedrības interesēs atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts

1152principam (sal. ar Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

1153sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punktu).

1154Likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos

1155noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu

1156uzticēšanās valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018.

1157gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3.

1158punktu).

1159Satversmes tiesa arī atzinusi, ka likumdevējam ir jānodrošina

1160tāds normatīvo aktu izstrādes process, kurā būtu notikusi

1161pietiekama viedokļu uzklausīšana, tostarp priekšlikumu, arī

1162alternatīvu, izvērtēšana (sal. ar Satversmes tiesas 2014. gada

11637. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu).

1164Tādējādi labas likumdošanas principa ievērošana tādu lēmumu

1165pieņemšanā, kuri skar mazākumtautību tiesības, nozīmē to, ka tiek

1166ievērotas pie mazākumtautībām piederošo personu līdzdalības

1167tiesības, proti, tiek uzklausīti un izvērtēti attiecīgo personu

1168vai sabiedrības grupu viedokļi un priekšlikumi.

1169Lai nodrošinātu sabiedrības, tostarp mazākumtautību, iesaisti

1170demokrātiskā diskusijā, likumdevējs izskata likumprojektu atklāti

1171Saeimas un tās komisiju sēdēs, kurās ir iespēja to apspriest un

1172deputāti var izmantot savas tiesības izteikties un balsot.

1173Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir arī pienākums

1174savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas likumdošanas

1175procesā iesaistīt sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām

1176personām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma

1177lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Labas likumdošanas

1178principa ievērošana sekmē to, ka sabiedrībā veidojas pārliecība

1179par pieņemto lēmumu tiesiskumu.

1180Apstrīdētās normas ir pieņemtas ar diviem atsevišķiem likumu

1181grozījumiem, proti, ar 2018. gada 22. marta likumu

1182"Grozījumi Izglītības likumā" un tajā pašā dienā

1183pieņemto likumu "Grozījumi Vispārējās izglītības

1184likumā". Abu likumprojektu izskatīšana ir bijusi saistīta.

1185Tas izriet citstarp no to sākotnējās ietekmes novērtējuma

1186ziņojumos (turpmāk - anotācijas) ietvertās informācijas par abu

1187tiesību aktu izstrādes nepieciešamību un saistību. Anotācijās

1188izklāstīts iecerētā regulējuma mērķis, raksturotas pašreizējās

1189problēmas, iekļauti pētījumu dati un informācija par regulējuma

1190konstitucionalitāti. Satversmes tiesas sēdē Izglītības un

1191zinātnes ministrijas pārstāve O. Arkle apstiprināja, ka abu

1192likumu grozījumi apspriesti Konsultatīvajā padomē mazākumtautību

1193izglītības jautājumos (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas

1194materiālu 6. sēj. 6. lp.).

1195Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas

1196darba daļu pirms tā izskatīšanas Saeimas sēdēs uztic Saeimas

1197komisijām, un tieši atbildīgā komisija nodrošina to, ka

1198likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

1199pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

1200sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

1201No lietas materiāliem izriet, ka abi likumprojekti, kuros

1202ietvertas apstrīdētās normas, ir izskatīti 12. Saeimas

1203Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs 2018. gada 14.

1204un 28. februārī, 1. un 14. martā. Visās komisijas sēdēs ir

1205piedalījies izglītības un zinātnes ministrs K. Šadurskis, vairāku

1206citu ministriju pārstāvji, Saeimas Juridiskā biroja pārstāve,

1207Tiesībsarga biroja pārstāve, kā arī sociālie partneri, nozares

1208pārstāvji un vecāku pārstāvji (sk. 12. Saeimas Izglītības,

1209kultūras un zinātnes komisijas 2015. gada 14., 28. februāra un

12101., 14. marta sēžu protokolus lietas materiālu 2. sēj. 73.-155.

1211lp.).

1212Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs klātesošie ir

1213izteikušies un diskutējuši (sk. 12. Saeimas Izglītības,

1214kultūras un zinātnes komisijas 2018. gada 14., 28. februāra un

12151., 14. marta sēžu audioierakstus un protokolus lietas materiālu

12162. sēj. 73.-155. lp. un 3. sēj. 1.-77. lp.). Komisijas sēžu

1217materiāli apliecina, ka visi noteiktajā termiņā iesniegtie

1218priekšlikumi ir apspriesti un izvērtēti. Ir vērtēts arī

1219Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos

1220paustais viedoklis (sk. lietas materiālu 2. sēj. 101.-103.

1221lp.). Deputāti, citstarp arī tie, kuri iesnieguši pieteikumu

1222par izskatāmās lietas ierosināšanu, ir iesnieguši priekšlikumus,

1223komisija ir vērtējusi katru no tiem, turklāt skaidrojumus par

1224tiem sniedzis izglītības un zinātnes ministrs K. Šadurskis un

1225ministrijas pārstāvji (sk. lietas materiālu 2. sēj. 92.-110.

1226lp.). Par katru priekšlikumu ir balsots. Saeima abus

1227likumprojektus ir izskatījusi trijos lasījumos un likumus

1228pieņēmusi 2018. gada 22. martā. Valsts prezidents abus likumus ir

1229izsludinājis 2018. gada 2. aprīlī.

1230Satversmes tiesa uzsver, ka labas likumdošanas princips,

1231citstarp arī mazākumtautību tiesību jomā, negarantē konkrētu

1232vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā

1233ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais

1234jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir

1235pausti un analizēti, un labākais iespējamais līdzsvars starp

1236dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm ir ticis meklēts,

1237ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību

1238principus. Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu Pieteikuma

1239iesniedzēja paustajiem apsvērumiem par to, ka mazākumtautību

1240pārstāvju viedoklis par apstrīdētajām normām neesot uzklausīts.

1241Lietā nav strīda par citiem apstrīdēto normu pieņemšanas

1242aspektiem.

1243Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšanā

1244ir ievērots labas likumdošanas princips.

124524.2. Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai

1246valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros valsts un

1247pašvaldību skolās ir radīta iespēja saglabāt un attīstīt

1248mazākumtautību valodu, etnisko un kultūras savdabību, vienlaikus

1249nodrošinot demokrātiskas sabiedrības kopējās identitātes

1250stiprināšanu.

1251Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas - Ārlietu

1252ministrija, I. Druviete, D. Hanovs un B. Zepa - uzsver, ka

1253izskatāmās lietas apstākļos ir būtiski ņemt vērā apstrīdēto normu

1254pieņemšanas kontekstu, proti, okupācijas atstāto un joprojām

1255jūtamo negatīvo ietekmi uz valsts valodas lietojumu sabiedrībā

1256kopumā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 83., 87. lp. un 4. sēj.

12573.-9. un 21. lp.). To atzinusi arī Konsultatīvā komiteja

1258trešajā viedoklī par Latviju, norādot, ka Latvijas sabiedrība

1259joprojām cīnās ar pagātnes sekām (sk. Vispārējās konvencijas

1260par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību konsultatīvās

1261komitejas otrā, 2018. gada 23. februāra viedokļa par Latviju

1262kopsavilkumu).

1263Īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas

1264un rusifikācijas rezultātā, jau tika analizēti lietā Nr.

12652004-18-0106 (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

1266sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. un 2.

1267punktu). Uz tiem norādīts arī šā sprieduma 22. punktā.

1268Okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva valodu

1269lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika migrantiem

1270nebija krievu tautības cilvēki, tomēr vienīgā viņu saziņas valoda

1271Latvijā bija krievu valoda. Saziņas jautājums tika atrisināts,

1272īstenojot vispārēju rusifikāciju, ļaujot ikdienas saziņā bez

1273ierobežojumiem lietot krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu

1274valsts iestādēs.

1275Izglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar

1276latviešu mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas

1277apguvei, kā arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai

1278krievu valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības

1279sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī

1280izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un

1281tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās (sk. B.

1282Zepas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 4. lp.). Par

1283okupācijas ietekmi uz valodu lietojumu izglītības sistēmā liecina

1284arī Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicināto personu S.

1285Semenko, D. Kļukina un N. Rogaļevas paustie apsvērumi par to, ka

1286daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot latviešu valodu

1287un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu valsts valodā. Vēl

1288arvien skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, esot

1289lielas grūtības sazināties valsts valodā, tostarp nodrošināt

1290izglītības programmu apguvi skolā valsts valodā (sk. tiesas

1291sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 59. un 74.

1292lp.).

1293Lietā pieaicinātās personas I. Druviete un B. Zepa norādīja,

1294ka būtisks faktors, kas ietekmē mazākumtautību viedokli par

1295apstrīdētajām normām un vispār valsts valodu, ir lingvistiskā

1296attieksme. Ar lingvistisko attieksmi ir saprotams subjektīvu

1297faktoru kopums, piemēram, sociālo grupu un indivīdu valodas

1298uztveres īpatnības, attieksme pret dažādām valodām un valsts

1299institūciju veiktajiem valodas situācijas regulēšanas pasākumiem.

1300Lingvistisko attieksmi citstarp ietekmē vide, kurā bērns attīstās

1301(sk.: Baltaiskalna D. Lingvistiskās attieksmes - būtisks

1302valodas politikas faktors. Grām.: Vēbers E. (red.) Integrācija un

1303etnopolitika. Rīga: Jumava, 2000, 231.-232. lpp.).

1304Attieksmi pret latviešu valodu citstarp ietekmējot arī tas

1305apstāklis, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas latviešu valodai

1306Satversmē ir nostiprināts vienīgās valsts valodas statuss,

1307savukārt krievu valoda ir zaudējusi oficiālo statusu, kāds tai

1308bija padomju okupācijas laikā.

1309Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas ir uzsvērušas,

1310ka arī pēc valsts neatkarības atgūšanas krievu valoda Latvijā

1311tiek plaši lietota sabiedrībā. Krievu valodas izvēle ir pieejama

1312kinoteātros un televīzijas pārraidēs (tiek nodrošināts subtitru

1313tulkojums krievu valodā). Daudzu plašsaziņas līdzekļu saturs

1314pamatā tiek veidots krievu valodā, arī daudzi preses izdevumi ir

1315pieejami tikai krievu valodā. Šādā situācijā nav citas Latvijas

1316mazākumtautības, kuru identitātes atgūšanai pēc padomju

1317okupācijas laikā ilgstoši īstenotās rusifikācijas politikas

1318Latvijas valsts jau kopš savas neatkarības atjaunošanas sniedz

1319atbalstu (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

1320sēj. 50.-52. lp. un 6. sēj. 106., 114. lp.). Arī citas lietā

1321pieaicinātās personas pauda viedokli, ka krievu valoda Latvijā ir

1322pašpietiekama, proti, ikdienas saziņā esot iespējams iztikt tikai

1323ar krievu valodu un valsts valodu nemaz nezināt (sk. tiesas

1324sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 54. un 86.-87.

1325lp.). Tātad nav noliedzams valsts pienākums radīt

1326priekšnoteikumus mazākumtautību līdzdalībai demokrātiskai

1327sabiedrībai raksturīgā diskursā, bet arī mazākumtautībām būtu

1328jāizrāda iniciatīva piedalīties šajā diskursā valsts valodā. Uz

1329to norādīja arī D. Hanovs, uzsverot, ka principiāli noraidoša

1330attieksme pret valsts valodu un nepietiekama iniciatīva

1331piedalīties kopējā pilsoniskās sabiedrības diskursā kavējot

1332pilsoniskās sabiedrības attīstību. Pie mazākumtautībām piederošu

1333indivīdu iniciatīva esot būtisks sabiedrības integrācijas

1334priekšnoteikums. Mazākumtautībām vajagot efektīvi līdzdarboties,

1335piedāvājot katrai no tām pieņemamus risinājumus Satversmes

1336noteiktā ietvarā (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas

1337materiālu 6. sēj. 35. lp.).

1338Lai indivīds vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē,

1339viņam ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas.

1340Valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī

1341specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, jo nodrošina valsts

1342funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti (sk.:

1343Lässig C. L. Deutsch als Gerichts- und Amtssprache. Berlin:

1344Duncker & Humblot, 1980, S. 11-15). Satversmes ievads

1345atklāj vērtības, kas ir iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības

1346veidošanas pamats. Latviešu valoda ir viena no šīm vērtībām. Tā

1347ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes

1348sastāvdaļa. No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet

1349valsts valodas funkcija būt par sabiedrības kopējo saziņas un

1350demokrātiskās līdzdalības valodu (sk. Valsts prezidenta

1351Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra

1352viedokļa "Par valsts konstitucionālajiem pamatiem un

1353neaizskaramo Satversmes kodolu" 319. punktu).

1354Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka latviešu valoda pilda

1355vienīgās valsts valodas funkcijas, proti, ir visu Latvijas

1356iedzīvotāju savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko

1357sabiedrību vienojoša valoda (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

135821. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas

13593.2. punktu). Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi

1360dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī,

1361lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības

1362dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz

1363kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts

1364pastāvēšanas priekšnoteikums.

1365Līdz ar to Satversmes 114. pantā

1366noteiktās tiesības tiek īstenotas, mazākumtautībām piedaloties

1367demokrātiskas sabiedrības diskursā valsts valodā.

136824.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izglītības

1369prioritārais mērķis ir nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt

1370tādu izglītību, kas ļautu veidot un stiprināt sajūtu, ka viņi ir

1371piederīgi Latvijai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 21.

1372decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 19.3. punktu). Līdz

1373ar to izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai ikviens

1374izglītojamais, tostarp pie mazākumtautības piederošs, zinātu

1375valsts valodu tādā līmenī, ka varētu pēc savas izvēles

1376piedalīties sabiedrības dzīvē un līdzdarboties valsts

1377demokrātiskajos procesos. Pārbaudot, vai valsts izpilda šo

1378pienākumu, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai valsts un

1379pašvaldību izglītības iestādēs ir nodrošinātas iespējas pienācīgi

1380apgūt valsts valodas prasmes, kā arī saglabāt un attīstīt

1381mazākumtautības valodu, etnisko un kultūras savdabību.

1382Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesību norma par to, ka

1383valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts

1384valodā, ir pieņemta jau 1998. gadā (sk. šā sprieduma 20.2.

1385punktu). Izglītības likuma 2. pantā noteiktais mērķis ir

1386nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu

1387garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un

1388attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības

1389locekli. Tas sasaucas ar Valsts valodas likuma mērķiem, citstarp

1390mērķi iekļaut mazākumtautību pārstāvjus Latvijas sabiedrībā,

1391ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas,

1392un palielināt latviešu valodas ietekmi Latvijas kultūrvidē,

1393tādējādi veicinot sabiedrības integrāciju. Saeima atbildes rakstā

1394uzsvērusi, ka spēja brīvi lietot valsts valodu ne vien ir

1395nepieciešama augstākās izglītības iegūšanai, bet ir arī būtisks

1396priekšnoteikums profesionālajai izaugsmei, sabiedriskajai

1397aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz pieejamo

1398informācijas telpu. Proti, indivīdam, kas prot valsts valodu, ir

1399iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un

1400kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama

1401demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Saeimas atbildes

1402rakstu lietas materiālu 2. sēj. 24. lp.). Valsts valodas

1403zināšanas kā nepieciešams priekšnoteikums līdzdalībai

1404demokrātiskas sabiedrības dzīvē uzsvērts vairāku pieaicināto

1405personu - I. Druvietes, D. Hanova, Tieslietu ministrijas un

1406Kultūras ministrijas - paustajos viedokļos (sk. lietas

1407materiālu 3. sēj. 84., 87., 91. un 123. lp.).

1408Savukārt Izglītības likuma 41. pants īpaši attiecas uz

1409mazākumtautību izglītības programmu izstrādāšanas noteikumiem,

1410citstarp šā panta otrā daļa noteic, ka mazākumtautību izglītības

1411programmās iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un

1412mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu.

1413Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747

1414"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

1415pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

1416programmu paraugiem" 2. punkts noteic, ka pamatizglītības

1417satura īstenošanas mērķis ir vispusīgi attīstīts un lietpratīgs

1418skolēns, kurš ir ieinteresēts savā intelektuālajā, sociāli

1419emocionālajā un fiziskajā attīstībā, dzīvo veselīgi un droši,

1420mācās ar prieku un interesi, sociāli atbildīgi līdzdarbojas

1421sabiedrības norisēs un uzņemas iniciatīvu, ir Latvijas patriots.

1422Šo noteikumu 12. pielikuma "Pamatizglītības mazākumtautību

1423programmas paraugs" 1. punkts noteic, ka pamatizglītības

1424mazākumtautību programmas mērķis ir nodrošināt skolēna vispusīgu

1425attīstību un vērtīborientāciju, lai skolēns gribētu un varētu

1426valsts valodā turpināt vispārējo izglītību vai apgūt profesiju,

1427iesaistīties sabiedrības dzīvē un veidoties par laimīgu un

1428atbildīgu personību. Savukārt šo noteikumu 12. pielikuma 2.

1429punkts noteic, ka, īstenojot mazākumtautību izglītības programmu,

1430tiek nodrošināta etniskās kultūras apguve, veicināta valsts

1431valodas un mācību satura integrēta apguve, sekmēta skolēna

1432integrācija Latvijas sabiedrībā.

1433Minētais pielikums paredz, ka izglītības iestāde pedagoģiskā

1434procesa īstenošanai izvēlas vienu no šādiem trim valodas

1435lietojuma proporcijām mācību satura apguvei:

14361) izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas apgūstami

1437latviešu valodā ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību

1438stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību

1439priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un

1440bilingvāli;

14412) izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas 1.-6.

1442klasē apgūstami latviešu valodā ne mazāk kā 50 procentu apjomā no

1443kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas,

1444un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un

1445bilingvāli, kā arī mācību priekšmetus, kas 7.-9. klasē apgūstami

1446latviešu valodā ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību

1447stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību

1448priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un

1449bilingvāli;

14503) izstrādājot savu izglītības programmu un iekļaujot tajā

1451mācību priekšmetus, kas nav ietverti pamatizglītības programmas

1452paraugā, izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas 1.-6.

1453klasē apgūstami latviešu valodā ne mazāk kā 50 procentu apjomā no

1454kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas,

1455un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un

1456bilingvāli, kā arī mācību priekšmetus, kas 7.-9. klasē apgūstami

1457latviešu valodā ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību

1458stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību

1459priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un bilingvāli.

1460Turklāt kopējais stundu skaits mācību priekšmetā noteikts trim

1461gadiem, lai izglītības iestāde varētu elastīgi plānot mācību

1462saturu un organizēt mācību procesu atbilstoši sasniedzamajiem

1463rezultātiem, skolēnu vajadzībām un izglītības iestādes iespējām

1464(sk. Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747

1465"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

1466pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

1467programmu paraugiem" 12. pielikuma 7. un 8. punktu).

1468Mazākumtautību tiesību nodrošināšana ir paredzēta arī vidējās

1469izglītības pakāpē. Ministru kabineta 2013. gada 21. maija

1470noteikumu Nr. 281 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās

1471izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības

1472programmu paraugiem" 2. punkts noteic, ka viens no

1473izglītības programmu galvenajiem mērķiem ir sekmēt izglītojamā

1474sociāli aktīvu attieksmi, saglabājot un attīstot savu valodu,

1475etnisko un kultūras savdabību, kā arī pilnveidot izpratni par

1476Latvijas Republikas Satversmē un citos tiesību aktos ietvertajiem

1477cilvēktiesību pamatprincipiem (sk. Ministru kabineta noteikumu

1478Nr. 281 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības

1479standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības programmu

1480paraugiem" 2.3. punktu). Savukārt šo noteikumu 5. punkts

1481noteic izglītības programmu galvenos uzdevumus, citstarp šādus:

1482pilnveidot latviešu valodas, mazākumtautību valodas

1483(mazākumtautību izglītības programmās) un svešvalodu kompetences

1484kā personības garīgās, intelektuālās attīstības un

1485pašrealizācijas līdzekli daudzkultūru sabiedrībā; pilnveidot

1486izpratni par kultūras daudzveidību Latvijas un pasaules kultūras

1487vērtību kontekstā; veicināt ieinteresētību un izpratni par savu

1488vietu sabiedrībā, Latvijas un pasaules kultūras mantojumu,

1489atbildīgu iekļaušanos kultūrvides veidošanā, pamatojoties uz

1490demokrātijas principiem un humānām vērtībām (sk. Ministru

1491kabineta noteikumu Nr. 281 "Noteikumi par valsts vispārējās

1492vidējās izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un

1493izglītības programmu paraugiem" 5.2., 5.3. un 5.4.

1494punktu).

1495Līdz ar to Izglītības likums un uz tā pamata noteiktie valsts

1496standarti, kā arī izglītības programmu modeļi nodrošina iespējas

1497apgūt mazākumtautības valodu, kā arī saglabāt mazākumtautību

1498kultūru un identitāti, vienlaikus radot pie mazākumtautībām

1499piederošiem izglītojamiem vienlīdzīgas iespējas veidoties par

1500pilnvērtīgiem Latvijas sabiedrības locekļiem. Šāda valsts pieeja

1501izglītības sistēmas organizēšanai atbilst Satversmes 114. pantam

1502kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas 14. pantu. Proti,

1503mazākumtautības tiesības attiecībā uz savas valodas lietošanu

1504izglītības sistēmas ietvaros ir īstenojamas, nekaitējot valsts

1505valodas apguvei vai izglītības iegūšanai valsts valodā (sk.

1506arī Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību

1507tekstu un paskaidrojošā ziņojuma 78. punktu).

1508Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tolerantas

1509sabiedrības veidošanā citstarp liela nozīme ir pašu

1510mazākumtautību iniciatīvai un sadarbībai, integrējoties kopējā

1511demokrātiskā identitātē. Minoritāšu konvencijas preambulā atzīts,

1512ka paralēli valsts pienākumiem arī ikvienai personai ir jārīkojas

1513tādējādi, lai mazākumtautību tiesību īstenošana visos aspektos

1514būtu vērsta uz sabiedrības bagātināšanu, nevis šķelšanu. Pakta

1515preambulā uzsvērts, ka līdzās valsts pienākumiem arī katram

1516atsevišķam cilvēkam ir pienākumi pret citiem cilvēkiem un

1517kolektīvu, kura loceklis viņš ir. Izskatāmās lietas kontekstā ir

1518būtiski vēlreiz uzsvērt arī Bērnu tiesību konvenciju, kurā

1519noteikts, ka bērnam, lai viņš pilnīgi un harmoniski attīstītos kā

1520personība, jābūt audzinātam miera, pašcieņas, iecietības,

1521brīvības, vienlīdzības un solidaritātes garā (sk. Bērnu

1522tiesību konvencijas preambulu, 29. panta pirmās daļas

1523"d" punktu un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

1524sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta pirmo daļu).

1525Demokrātiskas tiesiskas valsts pienākums ir nodrošināt katra

1526cilvēka tiesību ievērošanu un radīt harmonisku ietvaru brīvas,

1527izglītotas personības attīstībai. Satversmes 114. pantā ietvertās

1528tiesības ir tikai viens no šā ietvara elementiem, kas jālīdzsvaro

1529ar kopējām sabiedrības vērtībām.

1530Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu Pieteikuma

1531iesniedzēja uzskatam, ka apstrīdētās normas liegtu mazākumtautību

1532tiesību īstenošanu. Proti, valsts izveidotā izglītības sistēma

1533valsts un pašvaldību izglītības iestādēs paredz saturu, kas

1534nodrošina iespējas apgūt mazākumtautības valodu, kā arī saglabāt

1535mazākumtautību kultūru un identitāti, vienlaikus radot pie

1536mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem vienlīdzīgas iespējas

1537veidoties par pilnvērtīgiem Latvijas sabiedrības locekļiem.

1538Apstrīdētās normas arī neierobežo pie mazākumtautībām piederošu

1539izglītojamo iespējas kopt savu valodu, etnisko un kultūras

1540savdabību.

1541Tādējādi apstrīdētās normas, ciktāl

1542tās nosaka izglītības ieguves valodu valsts un pašvaldību

1543izglītības iestādēs, atbilst Satversmes 114. pantam.

1544Nolēmumu

1545daļa

1546Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1547Satversmes tiesa

1548nosprieda:

15491) izvērtēt 2018. gada 22. marta

1550likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās

1551daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam

1552teikumam, 112. pantam un 114. pantam lietas Nr. 2018-22-01

1553ietvaros;

15542) izbeigt lietu daļā par 2018. gada

155522. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta

1556otrās daļas, 3. panta pirmās un otrās daļas un 2018. gada 22.

1557marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"

15582. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112.

1559pantam;

15603) atzīt 2018. gada 22. marta likuma

1561"Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otro daļu, 3.

1562panta pirmo un otro daļu un 2018. gada 22. marta likuma

1563"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. pantu par

1564atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam

1565teikumam;

15664) atzīt 2018. gada 22. marta likuma

1567"Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otro daļu, 3.

1568panta pirmo un otro daļu un 2018. gada 22. marta likuma

1569"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. pantu par

1570atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 114. pantam.

1571Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1572Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

1573Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

1574Osipova