2. pants
paredz, ka vispārējās vidējās izglītības programmu

obligāto saturu nosaka valsts vispārējās izglītības standarts.

Līdz ar to vidusskolā vairs nebūs paredzēts mazākumtautību valodu

lietojums mācību satura apguvē.

Tādējādi, pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs:

1) ir attiecinājis vispārīgo noteikumu par izglītības ieguvi

latviešu valodā uz privātajām izglītības iestādēm pamatizglītības

un vidējās izglītības pakāpē;

2) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības

programmas, pamatizglītības pakāpē samazinājis mazākumtautību

valodu lietojuma proporciju mācību satura apguvē, nosakot, ka

mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā

80 procentu apjomā pamatskolā un ne mazāk kā 50 procentu apjomā

sākumskolā;

3) uz vidējās izglītības pakāpi izglītības iestādēs, kuras

īsteno mazākumtautību izglītības programmas, attiecinājis

vispārīgo noteikumu par izglītības ieguvi latviešu valodā.

Apstrīdētās normas, kas paredz jaunu regulējumu attiecībā uz

izglītības ieguves valodu lietojuma proporcijām valsts un

pašvaldību izglītības iestādēs īstenojamās mazākumtautību

izglītības programmās pamatizglītības un vidējās izglītības

pakāpē, ir savstarpēji cieši saistītas un veido vienotu tiesisko

regulējumu. Šīs normas ir 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otrā daļa, 3.

panta pirmā un otrā daļa un 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. pants.

18.2. Satversmes tiesā sagatavošanas procesā ir lietas

Nr. 2018-22-01, Nr. 2019-04-01 un Nr. 2019-06-01.

Lietā Nr. 2018-22-01 tiek apstrīdēta 2018. gada 22. marta

likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās

daļas atbilstība Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam

teikumam un 114. pantam. Lietā Nr. 2019-04-01 tiek apstrīdēta tās

pašas normas atbilstība Satversmes 91. panta otrajam teikumam un

112. panta pirmajam teikumam. Savukārt lietā Nr. 2019-06-01 tiek

apstrīdēta tās pašas normas atbilstība Satversmes 91. panta

otrajam teikumam. Minētās lietas ierosinātas pēc

konstitucionālajām sūdzībām.

Arī izskatāmajā lietā viena no apstrīdētajām normām ir 2018.

gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1.

panta pirmā daļa. Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt šīs

normas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112.

pantam un 114. pantam. Tā uz privātajām izglītības iestādēm

attiecina noteikumu par izglītības ieguvi valsts valodā

pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Līdz šīs

apstrīdētās normas pieņemšanai šis noteikums uz privātajām

izglītības iestādēm netika attiecināts.

Laikā, kamēr lieta Nr. 2018-22-01 tiek gatavota izskatīšanai,

pieteikuma iesniedzēji izteikuši lūgumu minēto lietu apvienot ar

šo izskatāmo lietu, proti, lietu Nr. 2018-12-01. Izvērtējot

lūgumu, tika pieņemts lēmums lietas neapvienot. Lēmumā citstarp

norādīts, ka, izlemjot jautājumu par lietu apvienošanu, jāņem

vērā gan abās lietās izvērtējamie prasījumi un lietu būtība, gan

citi apstākļi. Tādējādi lietu sagatavošanai un izskatīšanai

nepieciešama atšķirīga pieeja un vispusīgu iztiesāšanu varēs

nodrošināt to atsevišķa izskatīšana (sk. 2019. gada 13.

februāra lēmumu lietā Nr. 2018-22-01).

To pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz

abstraktās tiesību normu kontroles subjekti, tostarp Saeimas

deputāti, ir aizstāvēt publiskās intereses. Abstraktā tiesību

normu kontrole citstarp ir līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas

sakārtošanai (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punkts). Satversmes

tiesa uzskata: ņemot vērā to, ka 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas

regulējuma adresāti ir privātās izglītības iestādes, būtu

lietderīgi visus šīs normas satversmības jautājumus izlemt vienas

lietas ietvaros.

Tādējādi, ievērojot lietderības

principu, 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības

likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 91.

panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam ir vērtējama,

izskatot lietu Nr. 2018-22-01.

19. Turpmāk izskatāmajā lietā tiks vērtēta 2018. gada

22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta

otrās daļas, 3. panta pirmās un otrās daļas, kā arī 2018. gada

22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības

likumā" 2. panta atbilstība Satversmes 91. panta otrajam

teikumam, 112. pantam un 114. pantam, turpmāk tekstā kopā tās

saucot arī par apstrīdētajām normām.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas negatīvi

ietekmēs to pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo situāciju,

kuri mācās valsts un pašvaldību skolās pamatizglītības un vidējās

izglītības pakāpē mazākumtautību izglītības programmās. Pamatojot

savu viedokli, Pieteikuma iesniedzējs paudis vairākus

apsvērumus.

Pirmkārt, pāreju uz latviešu valodu kā mācību valodu skolās

esot paredzēts īstenot pārāk strauji, turklāt neesot nodrošināta

atbilstošu mācību metodisko materiālu pieejamība.

Otrkārt, esot pārkāptas pie mazākumtautībām piederošu

izglītojamo tiesības uz izglītības ieguvi dzimtajā valodā, kā arī

viņu vecāku tiesības uz līdzdalību izglītības procesā, izvēloties

izglītības ieguves valodu.

Treškārt, apstrīdēto normu regulējums vairākos aspektos

paredzot diskriminējošu attieksmi pret izglītojamiem, kuri pieder

pie mazākumtautībām.

Ceturtkārt, pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem,

mācoties valsts valodā, būšot apgrūtinātas iespējas saglabāt un

attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

Šie iebildumi apstrīdēto normu pieņemšanas procesā neesot

ņemti vērā.

Satversmes tiesa secina, ka tai visupirms nepieciešams vērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam saistībā ar

pirmo un otro Pieteikuma iesniedzēja apsvērumu, pēc tam

atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam saistībā trešo

apsvērumu un beidzot atbilstību 114. pantam saistībā ar ceturto

apsvērumu, ciktāl tie attiecas uz valsts un pašvaldību izglītības

iestādēm.

20. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas ir pretrunā ar Satversmes 112. pantu. Tas nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju

bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību.

Pamatizglītība ir obligāta."

Tiesībām uz izglītību piemīt gan pilsonisko un politisko

tiesību daba, kas prasa, lai valsts pieļautu brīvas izvēles

iespējas (piemēram, ievērojot vecāku vēlmi izglītot bērnus

atbilstoši savai pārliecībai), gan ekonomisko, sociālo un

kultūras tiesību daba, kas prasa pozitīvu valsts darbību

(piemēram, bezmaksas izglītības nodrošināšanu). Tiesībām uz

izglītību piemīt arī solidaritātes elements, kas attiecas uz

noteiktu sabiedrības grupu (piemēram, personām ar īpašām

vajadzībām) un prasa gan valsts, gan sabiedrības, tostarp pašu

izglītojamo, atbalstu noteiktas sabiedrības grupas izglītības

tiesību īstenošanai (sal.: Jarinovska K. 112. panta komentārs.

Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 664. lpp.). Tādējādi Satversmes 112. pantā

ietvertās tiesības uz izglītību pēc savas dabas sasaucas ar

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām 13. pantu, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, Konvencijas

pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo daļu, kā arī Bērnu

tiesību konvencijas 28. panta trešo daļu. Tiesības uz izglītību

pēc būtības dod indivīdam iespējas veidoties kā brīvai personībai

un iekļauties pilsoniskajā sabiedrībā [sk. arī: UN Committee

on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment

No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on

Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999,

E/C.12/1999/10, para. 1].

Tātad Satversmes 112. panta pirmais teikums garantē tiesības

pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības

sistēma. Attiecīgi tas nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot

ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu. Valsts

rīcībai, veidojot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības

sistēmu, jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas,

pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas

nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības

iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu

garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir

nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus,

kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības

pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu

pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības

standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo

standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī

paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība

ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē,

tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus

izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja

nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši

mainīgajām sabiedrības vajadzībām [sk. arī: UN Committee on

Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No.

13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic,

Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10,

para. 6].

Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko paredz

Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību

uz izglītību nodrošināšanai. Tas uzskatāms par tiesību minimumu,

kuru valsts ir apņēmusies garantēt un kura samazināšana tādējādi

nav pieļaujama. Savukārt Satversmes 112. panta trešajā teikumā

noteiktais pamatizglītības obligātums izriet no demokrātiskas

tiesiskas valsts principa. Proti, demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatā ir izglītots cilvēks, kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt

informāciju, spriest, kritiski domāt un pieņemt racionālus

lēmumus. Izglītība ir viens no priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei

turpināt sevis pilnveidošanu visā dzīves laikā. Tādējādi

izglītība ir viens no būtiskiem brīvas demokrātiskas sabiedrības

nostiprināšanas priekšnoteikumiem. Tāpat kā Satversmes 112. panta

otrais teikums, arī tā trešais teikums ietver izglītojamā

pienākumu pret sabiedrību un valsti, kuras ietvarā sabiedrība

attīstās, proti, pienākumu izmantot izglītības sistēmas sniegtās

iespējas, iegūstot prasmes un zināšanas, kas citstarp sekmē

līdzdalības tiesību izmantošanu demokrātiskā tiesiskā valstī.

Valsts pienākums izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai

ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības

standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Izglītības mērķi ir

skatāmi plašāk. Tas izriet arī no Bērnu tiesību konvencijas 29.

panta pirmās daļas "c" punkta, kas noteic, ka

izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem, pret savu

kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās valsts

konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret viņa

izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām

kultūrām. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT),

interpretējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola

2. pantu un ievērojot citas starptautisko tiesību normas, tostarp

Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām un Bērnu tiesību konvenciju, ir uzsvērusi, ka tiesību uz

izglītību būtība ir harmoniska līdzsvara atrašana starp

sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību

ievērošanu (sk. ECT 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā

""Relating to Certain Aspects of the Laws on the Use of

Languages in Education in Belgium" v. Belgium",

pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un

2126/64, I B daļas 5. rindkopu).

Latvijas izglītības sistēmas mērķis ir nostiprināts Izglītības

likuma 2. pantā, nosakot, ka katram Latvijas iedzīvotājam

nodrošināma iespēja attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu,

lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas

Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Šajā Izglītības likuma

pantā noteikto mērķi - nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt

tādu izglītību un audzināšanu, kas ļautu veidot un stiprināt

sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, - Satversmes tiesa

atzinusi par atbilstošu ne tikai pašu izglītojamo, bet visas

sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 19.3. punktu).

20.1. Izskatāmajā lietā pausti pretrunīgi viedokļi par

apstrīdēto normu saistību ar tiesībām uz izglītību. Saeima un

vairākas lietā pieaicinātās personas - Tieslietu ministrija,

Ārlietu ministrija un tiesībsargs - pauž viedokli, ka apstrīdētās

normas tieši neskar Satversmes 112. pantā noteikto tiesību uz

izglītību īstenošanu. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs, S. Semenko

un N. Rogaļeva uzskata, ka, palielinot valsts valodas lietojumu

izglītības ieguvē, valsts nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu

nodrošināt iespējas izmantot tiesības uz izglītību izglītojamiem,

kuri to iegūst bilingvālā izglītības modeļa ietvaros.

Mazākumtautību izglītības programmu un bilingvālās izglītības

modeļa atbilstība Satversmes 112. pantam kopsakarā ar Konvencijas

Pirmā protokola 2. pantu jau vērtēta Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106. Tajā Satversmes tiesa

konstatēja, ka Konvencija neparedz valsts pienākumu tās

izveidotajā izglītības sistēmā garantēt neierobežotu izvēli

attiecībā uz izglītības ieguves valodu, bet garantē tiesības

izmantot visas iespējas, ko sniedz valstī jau pastāvoša

izglītības sistēma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 10. un 11.

punktu). ECT vairākās lietās ir vērtējusi valsts rīcības

brīvību izglītības sistēmas organizēšanā, nosakot dažādus

izglītojamo un viņu vecāku izvēles aspektus valsts izveidotās

izglītības sistēmas ietvaros. Attiecībā uz konkrētu mācību valodu

izvēli ECT secinājusi, ka no Konvencijas Pirmā protokola 2. panta

neizriet valsts pienākums garantēt vecākiem tiesības izvēlēties

saviem bērniem mācību valodu, kas nav valsts valoda (sk. ECT

1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to

certain aspects of the laws on the use of languages in education

in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62,

1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 6.

punktu). ECT atzinusi, ka valstij ir pienākums noteiktos

apstākļos ievērot bērnu un vecāku reliģisko pārliecību un

uzskatus (sk., piemēram, ECT 2007. gada 29. jūnija sprieduma

lietā "Ingebjørg Folgerø and Others v. Norway",

pieteikums Nr. 15472/02, 84. punktu), tomēr tās judikatūrā

nav rodama atziņa, ka valstij ir jāievēro bērnu vai vecāku vēlme

par tiem pieņemamas mācību valodas, turklāt noteiktā lietojuma

proporcijā, nodrošināšanu valsts izveidotā izglītības

sistēmā.

ECT spriedumā lietā "Oršuš and Others v.

Croatia", izvērtējot mazākumtautības, proti, romu bērnu

izglītības jautājumu, kas bija saistīts ar nepietiekamām horvātu

valodas zināšanām romu bērnu vidū un nepietiekamu valsts atbalstu

romu ģimenēm bērnu izglītības ieguves procesā, atzina, ka

atsevišķu (nošķirtu) klašu veidošana kā īslaicīgs īpašs pasākums

būtu pieļaujama izņēmuma gadījumā, ja bērniem nav pietiekamu

valsts valodas zināšanu; tomēr tad, ja šādas nošķirtas klases

tiek padarītas par pastāvīgu izglītības sistēmas sastāvdaļu,

šādam risinājumam nepieciešams īpašs pamatojums. Mazākumtautību

tiesību īstenošanas kontekstā ECT šajā lietā uzsvēra, ka pie

mazākumtautībām piederošiem bērniem jābūt nodrošinātai pieejai

valstī izveidotai izglītības sistēmai, kas sekmētu viņu

integrāciju sabiedrībā, un tādējādi jābūt nodrošinātai arī

iespējai gūt labumu no iegūtās izglītības. Lietā sniegtie

starptautisko nevalstisko cilvēktiesību organizāciju viedokļi

norāda uz nepieciešamību veidot tādu valsts izglītības sistēmu,

kas nodrošinātu ikviena bērna integrāciju sabiedrībā (sk. ECT

Lielās palātas 2010. gada 16. marta sprieduma lietā "Oršuš

and Others v. Croatia", pieteikums Nr. 15766/03, 139., 141.

un 146. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs atsaucas arī uz atziņām par valsts

veikto pasākumu atbilstību Konvencijas Pirmā protokola 2. pantam,

kuras ECT paudusi lietā "Cyprus v. Turkey"

(sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 7. lp. un ECT Lielās

palātas 2001. gada 10. maija spriedumu lietā " Cyprus v.

Turkey", pieteikums Nr. 25781/94). Satversmes tiesa

uzsver, ka uz minētās lietas faktisko apstākļu atšķirību no

Latvijas situācijas tika norādīts jau lietā Nr. 2004-18-0106

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 14. punktu).

Tātad valstī izveidotajai izglītības sistēmai jābūt pieejamai

ikvienam izglītojamam, tostarp arī pie mazākumtautībām

piederošajiem izglītojamiem. Savukārt, lai nodrošinātu pieeju

valstī izveidotajai izglītības sistēmai, var būt nepieciešams

veikt īpašus pasākumus, lai atbalstītu valsts valodas apgūšanu.

Tāpēc Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu nodrošināt

ikvienam izglītojamam pieeju izglītībai valsts valodā, lai

sekmētu izglītības sistēmas mērķu sasniegšanu.

20.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka izskatāmās

lietas apstākļi ir citādi nekā savulaik lietā Nr. 2004-18-0106

skatītie. Tiesas sēdē gan Pieteikuma iesniedzējs, gan vairākas

lietā pieaicinātās personas - S. Semenko, D. Kļukins, N. Rogaļeva

un L. Ose - atzinīgi vērtēja bilingvālās izglītības modeļa

ieviešanu un pretstatīja to apstrīdēto normu regulējuma

ieviešanai. Pieteikuma iesniedzējs pauda uzskatu, ka ar

apstrīdētajām normām noteiktā pāreja uz vēl lielāku latviešu

valodas lietojuma proporciju izglītības ieguvē neesot pielāgota

izglītojamo, viņu vecāku un pedagogu iespējām. Tik straujai

pārejai neesot gatavi nedz izglītojamie, nedz viņu vecāki, nedz

arī skolotāji. Saeima, Izglītības un zinātnes ministrija, Ārlietu

ministrija, Tieslietu ministrija, tiesībsargs, B. Zepa un I.

Druviete nepiekrīt šim viedoklim un norāda, ka apstrīdētās normas

esot viens no secīgi īstenotajiem izglītības reformas posmiem un

kopumā pāreja uz latviešu valodu kā galveno izglītības ieguves

valodu skolās īstenota pakāpeniski vairāk nekā 20 gadu

garumā.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai valsts rīcība,

pieņemot apstrīdētās normas, atbilst Satversmes 112. pantā

ietvertajām tiesībām uz izglītību tās pieejamības, pielāgošanās

un pieņemamības aspektos.

Izanalizējusi lietā esošos materiālus un uzklausījusi tiesas

sēdes dalībniekus, Satversmes tiesa konstatē, ka jau 1991. gada

19. jūnijā pieņemtā Latvijas Republikas Izglītības likuma 5.

pantā bija noteikts, ka Latvijas Republikā ir garantētas tiesības

iegūt izglītību valsts valodā, tādējādi paredzot ikvienam

izglītojamam tiesības izglītoties latviešu valodā.

1995. gada 10. augustā tika pieņemts likums "Grozījumi

Latvijas Republikas Izglītības likumā", nosakot, ka

vispārizglītojošās skolās, kurās mācību valoda nav latviešu

valoda, 1.-9. klasē vismaz divos, bet 10.-12. klasē vismaz trijos

humanitārajos vai eksaktajos mācību priekšmetos mācībām jānotiek

valsts valodā. Minētais regulējums stājās spēkā ar 1996./1997.

mācību gadu.

1998. gada 29. oktobrī tika pieņemts jauns Izglītības likums,

ar kuru tika uzsākta skolu segregācijas atcelšana un paredzēta

vienotas izglītības sistēmas izveidošana (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 3. punktu un Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 2. sēj. 22. lp.).

Likuma 9. panta pirmajā daļā bija noteikts vispārīgais

princips, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību

iegūst valsts valodā. Savukārt tā paša panta otrās daļas 2.

punkts paredzēja, ka citā valodā izglītību var iegūt citstarp arī

valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas

mazākumtautību izglītības programmas. Attiecībā uz mazākumtautību

izglītības programmu īstenošanu skolām tika dota rīcības brīvība

izvēlēties un ieviest kādu no piedāvātajiem izglītības programmu

modeļiem atkarībā no izglītojamo latviešu valodas prasmes līmeņa.

Visas skolas, kas izvēlējās īstenot mazākumtautību izglītības

programmas, pamatizglītības pakāpē - no 1. līdz 9. klasei - šo

reformas posmu bija pabeigušas līdz 2002. gadam (sk.

Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli lietas materiālu 3.

sēj. 96.-99. lp.).

Nākamā izglītības reformas posma īstenošana bija paredzēta

Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā.

Sākotnējā redakcijā tas noteica, ka valsts un pašvaldību

vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts

un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos

2004. gada 1. septembrī mācības tiek uzsāktas tikai valsts

valodā.

Īsi pirms minētā datuma šī norma tika grozīta, proti, ar 2004.

gada 5. februāra grozījumiem Izglītības likuma pārejas noteikumu

9. punkta 3. apakšpunktā tika noteikts, ka ar 2004. gada 1.

septembri valsts un pašvaldību vidējās izglītības iestādēs, kuras

īsteno mazākumtautību izglītības programmas, sākot ar 10. klasi,

mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts vispārējās vidējās

izglītības standartam. Tas savukārt noteica, ka mācību satura

apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās

piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā,

ieskaitot svešvalodas, kā arī tiek nodrošināta ar mazākumtautības

valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguve

mazākumtautības valodā. Proti, 2004./2005. mācību gadā šī

proporcija tika attiecināta uz 10. klasi, 2005./2006. mācību gadā

- uz 10. un 11. klasi, bet 2006./2007. mācību gadā - uz 10., 11.

un 12. klasi (sk. 2004. gada 5. februāra grozījumu Izglītības

likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā). Tādējādi

ar šiem grozījumiem pēc būtības vēl par trim gadiem tika

pagarināts pārejas periods.

Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā

ietvertās tiesību normas redakcijas grozīšana bija Latvijas

Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas prasība un tika

veikta saistībā ar asociācijas noraidošo attieksmi pret to, ka

Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkts

stājas spēkā vienlaikus, proti, 2004. gada 1. septembrī,

attiecībā uz visām klašu grupām vidējās izglītības pakāpē (sk.

likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" sākotnējās

ietekmes novērtējuma ziņojuma I un VI punktu).

Sākot ar 2008./2009. mācību gadu, bija spēkā prasība, ka

mazākumtautību izglītības programmās vidusskolā katru mācību gadu

ne mazāk kā pieci mācību priekšmeti, neskaitot latviešu valodu un

literatūru, jāapgūst latviešu valodā (sk. Ministru kabineta

2008. gada 2. septembra noteikumus Nr. 715 "Noteikumi par

valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās

vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem").

2013. gadā tika konstatēts, ka 13 procenti izglītības iestāžu

ir licencējušas pašu izstrādātas mazākumtautību izglītības

programmas, tās apvienojot ar pamatizglītības programmu (sk.

Ministru kabineta 2013. gada 6. augusta noteikumu Nr. 530

"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

programmu paraugiem" sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojuma 2. punktu). Ievērojot šo tendenci, tika pieņemts

lēmums vēl vairāk paplašināt izglītības iestādei pieejamās

izvēles iespējas attiecībā uz mazākumtautību izglītības programmu

īstenošanu (sk. Ministru kabineta 2013. gada 6. augusta

noteikumu Nr. 530 "Noteikumi par valsts pamatizglītības

standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un

pamatizglītības programmu paraugiem" 25. pielikumu).

Tādējādi izglītības iestāde varēja izvēlēties vienu no pieciem

piedāvātajiem izglītības programmu mācību priekšmetu un mācību

stundu plānu variantiem.

Laika posmā no 2008. gada līdz pat 2015. gadam tika veikts

valsts valodas situācijas monitorings, vērtējot arī izglītības

ieguves valodas reformas posmu ietekmi uz valsts valodas zināšanu

dinamiku, izglītības kvalitāti un citus rādītājus (sk.

Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli lietas materiālu 3.

sēj. 100.-103. lp.; sk. arī: Lauze L. (zin. red.), Kļava G. (atb.

red.) Valodas situācija Latvijā: 2010-2015. Sociolingvistisks

pētījums. Rīga: LVA, 2016).

Turpinot valsts valodas kā izglītības ieguves valodas

nostiprināšanu, tika pieņemtas apstrīdētās normas (sk. Saeimas

atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj. 24.-25. lp. un

Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli lietas materiālu 3.

sēj. 96.-100. lp.). Ar apstrīdētajām normām noteiktais

regulējums stāsies spēkā pakāpeniski līdz 2021. gadam (sk. šā

sprieduma 1. punktu).

Tādējādi valsts ir pakāpeniski stiprinājusi ikvienam

izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts

valodas lietojumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, ņemot

vērā izglītojamo, viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās

iespējas.

20.3. Pieteikuma iesniedzējs un lietā pieaicinātās

personas N. Rogaļeva, D. Kļukins un S. Semenko uzskata, ka,

pieņemot apstrīdētās normas, valsts nav gādājusi par mācību

metodisko materiālu nodrošināšanu. Savukārt Saeimas pārstāve I.

Tralmaka, Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves, kā arī I.

Druviete tiesas sēdē norādīja uz pretējo, proti, ka ir

izstrādāti, kā arī pieejami atbilstoši mācību metodiskie

materiāli un skolas tiek regulāri informētas par pieejamo

atbalstu (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

sēj. 167.-170. lp. un 6. sēj. 5., 88.-90. lp.).

Tādējādi Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdēto normu

atbilstība valsts pienākumam īstenot tiesības uz izglītību tās

pieņemamības aspektā, proti, saistībā ar atbalsta pasākumu un

mācību materiālu, kā arī vecāku līdzdalības nodrošināšanu. Kā

norādīts likumprojekta Nr. 1128/Lpl2 "Grozījumi Izglītības

likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā,

"valodas prasmes ir atkarīgas arī no valodas lietošanas

intensitātes attiecīgajā prasmes līmenī, tādēļ, balstoties uz

pašu pedagogu, izglītojamo, vecāku un izglītības pārvaldes

institūciju sniegto informāciju, ir paredzēts pilnveidot

vispārējās izglītības pedagogu, atbalsta personāla un

administrācijas latviešu valodas lietošanas prasmes, lai viņi,

īstenojot mācību procesu, spēj pilnvērtīgi pildīt valodas nesēja

funkciju, piedalīties mācību procesa īstenošanā un sniegt

nepieciešamo atbalstu izglītojamiem viņu mērķu

sasniegšanai". Tāpat ziņojumā norādīts uz plānotajiem

pasākumiem mācību metodisko līdzekļu apjoma palielināšanai un

pedagogu profesionālās sagatavotības pilnveidošanai (sk.

likumprojekta Nr. 1128/Lpl2 "Grozījumi Izglītības

likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma 3.

punktu). Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves D.

Dambīte un D. Dalbiņa tiesas sēdē sniedza informāciju par plaša

mācību metodisko materiālu klāsta pieejamību (sk. tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 168.-170. lp. un 6. sēj.

81.-86. lp.).

Satversmes tiesa konstatē, ka Izglītības un zinātnes

ministrija, īstenojot izglītības reformu, pastāvīgi ir

nodrošinājusi nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu - mācību

metodiskos materiālus, skolotāju tālākizglītības un profesionālās

kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas. Līdz ar to Pieteikuma

iesniedzēja paustie apsvērumi par metodiskā atbalsta

nepietiekamību lietas izskatīšanas laikā nav guvuši

apstiprinājumu.

20.4. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas nenodrošina vecāku līdzdalības tiesības.

Izglītības likums paredz gan sabiedrības, gan vecāku

līdzdalību izglītības procesā. Izglītības likuma 21. panta pirmā

daļa noteic, ka sabiedrība piedalās izglītības organizēšanā un

attīstībā, popularizējot visu veidu izglītību, veicot izglītošanu

un sekmējot izglītības kvalitātes uzlabošanu, veidojot izglītības

programmas, aizsargājot izglītojamo un pedagogu tiesības un

intereses izglītības ieguves un darba procesā, veidojot

izglītības un izglītības atbalsta iestādes, biedrības un

nodibinājumus. Savukārt atbilstoši Izglītības likuma 31. panta

otrajai daļai vecāki var īstenot savas intereses, piedaloties

izglītības iestādes padomes darbā, un izglītības iestādes padomē

vecāku pārstāvji ir vairākumā.

Izglītības iestādes padomes funkcijas noteiktas Izglītības

likuma 31. panta trešajā daļā, kas citstarp paredz, ka izglītības

iestādes padome sniedz priekšlikumus par izglītības programmu

īstenošanu. Visi šie Izglītības likumā noteiktie līdzdalības

mehānismi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu izglītības pieņemamību

izglītojamiem un viņu vecākiem, un ir izmantojami, citstarp

nosakot arī ar mazākumtautību izglītības programmu īstenošanu

saistītus jautājumus.

Tādējādi ar apstrīdētajām normām nav skartas vecāku tiesības

līdzdarboties izglītības procesā.

20.5. Satversmes tiesa šā sprieduma 20. punktā jau

atzinusi, ka Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu

izveidot un uzturēt tādu izglītības sistēmu, no kuras var gūt

labumu ikviens izglītojamais. Tomēr Satversmes 112. pantā

noteiktās tiesības uz izglītību neietver ne izglītojamo, ne viņu

vecāku tiesības izvēlēties, kādā valodā valsts vai pašvaldību

izglītības iestādēs izglītība tiks iegūta, ja tas ir pretrunā ar

valsts izveidotās izglītības sistēmas vienotības principu, kā arī

nesekmē tādu pieeju valsts izglītības sistēmai, kas ļautu

sasniegt izglītības mērķus attiecībā uz ikvienu izglītojamo.

Satversmes 112. pants neparedz arī valsts pienākumu garantēt, ka

tās izveidotās izglītības sistēmas ietvaros pamatizglītības un

vidējās izglītības pakāpē līdztekus valsts valodai tiek

nodrošināta iespēja iegūt izglītību arī citā valodā izglītojamiem

vai viņu vecākiem vēlamā konkrētā lietojuma proporcijā.

Satversmes tiesa konstatē, ka vienotas izglītības sistēmas

ietvaros tiesības uz izglītības iegūšanu valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs valsts valodā tiek nodrošinātas, ievērojot

valstij Satversmes 112. pantā noteiktos pienākumus izglītības

pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās pamatprasību

aspektā.

Tādējādi Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka

apstrīdētās normas skartu tiesības uz izglītību, tāpēc atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam

tiesvedība lietā šajā daļā nav turpināma.

Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam ir

izbeidzama.

21. Pieteikuma iesniedzējs lūdzis vērtēt apstrīdēto

normu atbilstību arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā

ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam.

Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas." Šajā pantā ir ietverti divi

savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips -

panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips -

otrajā teikumā. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu). Savukārt

Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas

aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās

situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.

Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma

lietā Nr. 2008-37-03 6. punktu). Šie kritēriji atspoguļo

izšķiršanos par to, kādas pazīmes sabiedrībā principiāli nebūtu

pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats. Tādējādi Satversmes

91. panta otrajā teikumā nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma

principa būtība ir novērst iespēju, ka demokrātiskā tiesiskā

valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu

ierobežotas personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka valoda ir Satversmes 91.

panta otrā teikuma saturā ietilpstošs kritērijs un ka izskatāmās

lietas apstākļos uz šā kritērija pamata pastāv diskriminējoša

attieksme pret izglītojamiem, kuri pieder pie mazākumtautībām,

šādos aspektos:

1) ar apstrīdētajām normām esot noteikta vienāda attieksme

pret izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda, un

izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir kāda no mazākumtautību

valodām, lai gan attieksmei vajadzētu būt atšķirīgai;

2) apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu attieksmi pret

izglītojamiem, kuri pieder pie mazākumtautībām un kuru dzimtā

valoda nav viena no ES oficiālajām valodām, salīdzinājumā ar tiem

pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda

ir kāda no ES oficiālajām valodām;

3) apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu attieksmi pret

tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri mācās

izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības

programmas, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām piederošiem

izglītojamiem, kuri mācās izglītības iestādēs, kas īsteno

mazākumtautību izglītības programmas saskaņā ar Latvijas

Republikai saistošiem divpusējiem vai daudzpusējiem

starptautiskajiem līgumiem.

Lai izvērtētu, vai tiešām pastāv diskriminējoša attieksme,

visupirms jānoskaidro, vai valoda ir Satversmes 91. panta otrā

teikuma saturā ietilpstošs aizliegts kritērijs.

Satversmes 91. panta otrajā teikumā ir ietverts vispārējs

diskriminācijas aizliegums, bet nav uzskaitīti aizliegtie

kritēriji. Šie kritēriji pantā ir "jāielasa",

izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes, kā arī,

pamatojoties uz tādu Latvijas tiesību sistēmu raksturojošu

principu, ka tā ir atvērta starptautiskajām tiesībām. Līdz ar to

uzmanība jāpievērš arī cilvēktiesību attīstības tendencēm

pasaulē. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām

tiesībām (turpmāk - Pakts) 26. pants noteic, ka visi cilvēki ir

vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības uz vienādu

likuma aizsardzību bez jebkādas diskriminācijas. Likumam

jāaizliedz diskriminācija jebkurā tās izpausmē un jānodrošina

visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu

diskrimināciju - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma,

valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās

vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem

apstākļiem. Tādējādi saskaņā ar Latvijai saistošajām

starptautisko cilvēktiesību normām valoda un tautība ir tādi

kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Līdz ar to

minētie kritēriji ir ietverti arī Satversmes 91. panta otrā

teikuma saturā. Tomēr atšķirīga attieksme, kas balstīta uz kādu

no šiem kritērijiem, atzīstama par diskrimināciju tikai tad, ja

tā nav attaisnota. Uz konkrētu kritēriju attiecināma attaisnojuma

pieļaujamība ir atkarīga no šā kritērija būtības un situācijas,

kurā tas tiek izmantots (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.

Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 105. lpp.).

Tādējādi, lai izvērtētu, vai pastāv iespējama diskriminācija

Pieteikuma iesniedzēja minētajos aspektos, visupirms jānoskaidro,

kuras personas vai personu grupas atrodas pēc noteikta kritērija

salīdzināmos apstākļos.

21.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar

apstrīdētajām normām noteikta vienāda attieksme pret

izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda, un

izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir kāda no mazākumtautību

valodām, lai gan attieksmei vajadzētu būt atšķirīgai.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka saskaņā ar Izglītības

likuma 9. panta pirmo daļu valsts un pašvaldību izglītības

iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. Vidējās izglītības

pakāpē šis noteikums attiecas gan uz personām, kuru dzimtā valoda

ir valsts valoda, gan personām, kuru dzimtā valoda nav valsts

valoda. Līdz ar to apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi

pret visiem izglītojamiem neatkarīgi no viņu dzimtās valodas.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienāda attieksme pati par

sevi nav uzskatāma par Satversmes 91. pantā noteikto tiesību

ierobežojumu. Ir būtiski tas, vai Satversme konkrētos lietas

apstākļos garantē tiesības prasīt atšķirīgu attieksmi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma

lietā Nr. 2012-12-01 8.1. punktu). Tādēļ ir nepieciešams

pārbaudīt to, vai no Satversmes izriet valsts pienākums

izskatāmās lietas apstākļos nodrošināt personai (personu grupai)

atšķirīgu attieksmi.

Satversmes tiesa ir uzsvērusi: lai iegūtu nepieciešamo atbildi

uz konkrētu tiesību jautājumu, atsevišķa Satversmes norma

jāinterpretē kopsakarā ar citām Satversmes normām, jo atbilstoši

Satversmes vienotības principam tās ietekmē katras atsevišķās

normas tvērumu un saturu (sk. sal. Satversmes tiesas 2013.

gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 8.1.

punktu).

Satversme latviešu valodai nosaka valsts valodas statusu un

piešķir konstitucionālu vērtību (sk.: Osipova S. Valsts valoda

kā konstitucionāla vērtība. Jurista vārds, 18.10.2011., Nr. 42,

6. lpp.). Satversmes 4. pants ir viens no tiem pantiem, kuri

veido valsts konstitucionālo pamatu, nosakot Latvijas valsts

iekārtas politiski juridisko raksturu (sk.: Levits E. Par

latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā.

Grām.: Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018.

Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 555. lpp.). Tātad latviešu

valoda Latvijā ir vienotā demokrātiskas sabiedrības diskursa

valoda. Satversmes ievada pirmā rindkopa atklāj vēsturiskos

apstākļus, kuru rezultātā latviešu tauta īstenoja pašnoteikšanās

tiesības, dibinot Latvijas valsti, kā arī definē valsts mērķi,

proti, "garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras

pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem" (sk.

Satversmes ievada pirmo rindkopu). Ievērojot to, ka Latvija

ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas

un līdz ar to arī latviešu kā valstsnācijas pastāvēšana un

attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas statusa un

lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var

tikt uzskatīts arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu

(sk. arī Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2. punktu).

Šādā situācijā nav pamata Pieteikuma iesniedzēja secinājumam

par pretējo, proti, par to, ka personām, kuru dzimtā valoda nav

valsts valoda, no Satversmes 91. panta otrā teikuma izrietētu

tiesības prasīt atšķirīgas attieksmes nodrošināšanu attiecībā uz

izglītības ieguves valodu valsts izglītības sistēmā

ietilpstošajās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Proti,

ir būtiski konstatēt to, ka Satversme konkrētajā gadījumā

negarantē tiesības prasīt atšķirīgu attieksmi. Satversmes tiesa

jau ir atzinusi, ka ne Satversme, ne Latvijai saistošās

starptautisko tiesību normas neuzliek valstij pienākumu

nodrošināt, ka izglītojamais izglītības ieguves procesā sev

vēlamā proporcijā var lietot citu valodu, kas nav valsts valoda

(sk. šā sprieduma 20.5. punktu). Līdz ar to Latvijā

izglītojamie, kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda

cita valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem,

kuru dzimtā valoda ir valsts valoda. Tādējādi izskatāmās lietas

apstākļos Satversmes 91. panta otrais teikums šai personu grupai

šādas tiesības negarantē.

21.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas paredz atšķirīgu attieksmi pret Latvijā dzīvojošām pie

mazākumtautībām piederošām personām, kuru dzimtā valoda nav kāda

no ES oficiālajām valodām, salīdzinājumā ar tām pie

mazākumtautībām piederošām personām, kuru dzimtā valoda ir kāda

no ES oficiālajām valodām.

Satversmes ievada sestā rindkopa uzsver Latvijas kā vienotas

Eiropas vērtību veicinātājas lomu. ES ir balstīta uz vienotas

Eiropas ideju. Tā ir pārnacionāla organizācija, kura izveidojusi

kopēju tiesisko telpu un kurā dalībvalstīm ir kopīgas vērtības.

Latvijas mērķis stiprināt ES valodu apguvi, lai varētu

pilnvērtīgi piedalīties vienotas Eiropas veidošanas procesos,

izriet no Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās

pastāvošā labas ticības principa.

Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punkts

paredz, ka citā valodā izglītību var iegūt izglītības iestādēs,

kurās vispārējās izglītības programmu mācību priekšmetus pilnībā

vai daļēji īsteno svešvalodā, lai nodrošinātu citu ES oficiālo

valodu apguvi, ievērojot attiecīgā valsts izglītības standarta

nosacījumus. Šajā spriedumā jau atzīts, ka Izglītības likuma 9.

panta otrā daļa un konkrēti tās 2.1 punkts ir izņēmums

no Izglītības likuma 9. panta pirmajā daļā ietvertā vispārīgā

principa, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību

iegūst valsts valodā.

Atbilstoši Izglītības likuma 41. panta otrajai daļai

mazākumtautību izglītības programmu specifika ir tāda, ka tajās

papildus iekļauj attiecīgās mazākumtautības kultūras un valodas

apguvei, kā arī integrācijai Latvijas sabiedrībā nepieciešamo

saturu. Atšķirībā no mazākumtautību izglītības programmām,

Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punktā

noteiktā izņēmuma mērķis ir nevis attīstīt tās valsts kultūru un

identitāti, kuras valodā tiek pasniegta daļa no mācību satura,

bet gan veicināt attiecīgās svešvalodas padziļinātu apguvi. Tas

attiecas uz tādām izglītības iestādēm kā, piemēram, Rīgas Franču

licejs, Rīgas Angļu ģimnāzija un Ziemeļvalstu ģimnāzija (sk.

Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj. 41. lp.).

Tādējādi izglītojamie, kas iegūst izglītību valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot kādu no ES

valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kas

izvēlējušies apgūt valsts izglītības saturu valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības

programmas.

Līdz ar to nav konstatējama atšķirīga attieksme Pieteikuma

iesniedzēja norādītajā aspektā.

21.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas paredz diskriminējošu attieksmi arī pret tiem pie

mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri mācās valsts un

pašvaldību izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību

izglītības programmas, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām

piederošiem izglītojamiem, kuri mācās izglītības iestādēs, kas

īsteno mazākumtautību izglītības programmas saskaņā ar Latvijas

Republikas divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem

līgumiem.

Satversmes tiesa konstatē, ka uz izskatāmo lietu ir

attiecināmi šādi 2019. gada 1. janvārī spēkā esoši starpvalstu

līgumi:

1) Latvijas Republikas valdības un Polijas Republikas valdības

līgums par sadarbību kultūrā un izglītībā (noslēgts

29.03.2006.);

2) Latvijas Republikas valdības un Ukrainas valdības līgums

par sadarbību izglītības, zinātnes, jaunatnes un sporta jomā

(noslēgts 29.09.2017.);

3) Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības

nolīgums par sadarbību izglītības, kultūras un zinātnes jomā

(noslēgts 27.02.1994.);

4) Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas un

Baltkrievijas Republikas Izglītības ministrijas līgums par

sadarbību izglītībā un zinātnē (noslēgts 13.05.2004.);

5) Līgums starp Latvijas Republikas valdību, Igaunijas

Republikas valdību un Lietuvas Republikas valdību par kopējās

izglītības telpas izveidi starp Baltijas valstīm vispārējā vidējā

un profesionālajā izglītībā līdz augstākās izglītības pakāpei

(noslēgts 10.07.1998.).

Ja izglītības iestāde īsteno vispārējās vidējās izglītības

programmu, pamatojoties uz Latvijas Republikas divpusēju vai

daudzpusēju starptautisku līgumu, ir paredzēts īpašs nosacījums

attiecībā uz minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu vidējās

izglītības pakāpē (sk. Ministru kabineta 2018. gada 11.

septembra noteikumu Nr. 583 "Kritēriji un kārtība, kādā

valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba

samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē" 4.3.1.

apakšpunktu). Nolūkā attīstīt un saglabāt etnisko, kultūras

un lingvistisko identitāti līgumslēdzējas puses apņemas

nodrošināt mazākumtautībām, kas dzīvo Latvijas Republikā, dzimtās

valodas, vēstures un kultūras mācīšanu, kā arī izglītību dzimtajā

valodā atbilstoši Latvijas Republikas izglītības sistēmai.

Neviens no šiem līgumiem neparedz tiesības uz īpašu, no

Izglītības likumā noteiktās proporcijas atšķirīgu mazākumtautības

valodas lietošanas proporciju izglītības procesā. Tādējādi nav

pamatots Pieteikuma iesniedzēja uzskats, ka šīs grupas atrodas

pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos.

Līdz ar to nevienā no Pieteikuma iesniedzēja minētajiem

aspektiem nav konstatējamas grupas, kuras atrastos pēc noteiktas

pazīmes (kritērija) salīdzināmos apstākļos.

Tādējādi izskatāmās lietas apstākļos

nepastāv diskriminējoša attieksme un apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 91. panta otrajam teikumam.

22. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pasākumi, ko

valsts veikusi, stiprinot valsts valodas lietojumu izglītības

sistēmā un attiecīgi pieņemot apstrīdētās normas, ir pretrunā

Satversmes 114. pantam, kas noteic: "Personām, kuras pieder

pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu

valodu, etnisko un kultūras savdabību."

Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114. pantam,

Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro tā tvērums, proti,

jānoskaidro, kas ir mazākumtautība šā Satversmes panta izpratnē

un kādas tiesības un pienākumus šis Satversmes pants nosaka.

Noskaidrojot Satversmes 114. panta tvērumu, Satversmes tiesai

nepieciešams atklāt šā panta vietu Satversmes sistēmā. Satversmes

ievads atspoguļo latviešu nācijas konsolidācijas procesu un

izvēli dibināt Latvijas valsti, lai "nodrošinātu Latvijas

tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību" (sk.

Satversmes ievada pirmo rindkopu). Satversmes 2. pants

noteic, ka suverēnās varas nesējs Latvijā ir Latvijas tauta.

Latvijā līdzās latviešiem vēsturiski vienmēr ir dzīvojuši arī

citu tautību pārstāvji. Latviešu nacionālā kultūra izveidojās

pirms Latvijas valsts nodibināšanas un kļuva par neatkarīgās

valsts kultūras pamatu. Latvijas mazākumtautību kultūras sāka

savu īpašo attīstības ceļu pēc 1918. gada 18. novembra, kad

etnokulturālie kopumi kļuva par minoritātēm un pie tiem

piederīgie iedzīvotāji - par Latvijas pilsoņiem (sk.: Dribins

L., Goldmanis J. Mazākumtautību devums Latvijas Republikas

kultūrā. Grām.: Stradiņš J. (red.) Latvieši un Latvija:

akadēmiskie raksti. IV sējums "Latvijas kultūra, izglītība,

zinātne". Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 231.

lpp.). Jau drīz pēc Latvijas valsts nodibināšanas, proti,

1919. gada 23. augustā, pieņemtais pavalstniecības likums

piešķīra Latvijas pilsonību visām personām - neatkarīgi no

tautības -, kuras oficiāli Latvijā bija dzīvojušas līdz Pirmā

pasaules kara sākumam. Starpkaru periodā, piemēram, 1935. gadā 77

procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija latvieši; 8,8

procenti - krievi; 4,9 procenti - ebreji; 3,3 procenti - vācieši;

2,5 procenti - poļi. Citu tautību īpatsvars bija neliels, zem

diviem procentiem (sk. B. Zepas viedokli lietas materiālu 4.

sēj. 13. lp.). Tādējādi Satversmes ievadā lietotais jēdziens

"Latvijas tauta" aptver visus indivīdus neatkarīgi no

to tautības, kuriem ir juridiska saikne ar Latviju, proti,

Latvijas pilsonība (sk.: Ījabs I., Levits E., Paparinskis M.,

Pleps J. 2. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.)

Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa.

Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 249.

lpp.).

Satversmes 114. pants, kas ir sistēmiski saistīts ar

Satversmes ievadu un 2. pantu, izceļ mazākumtautības un

nostiprina to tiesības Latvijas valstī. Šādu Satversmes 114.

panta tvēruma izpratni apliecina arī deklarācija, ko Latvijas

Republika iesniedza 2005. gada 26. maijā, ratificējot Minoritāšu

konvenciju. Proti: "Latvijas Republika paziņo, ka termins

"nacionālās minoritātes", kas nav definēts Konvencijā,

Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras,

reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi

tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem

Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu

kultūru, reliģiju vai valodu" (sk. likuma "Par

Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību"

2. pantu). Tādējādi Latvija par kritērijiem indivīda

piederībai pie mazākumtautības atzinusi kultūras, reliģijas un

valodas atšķirību, pilsonību un konkrētās mazākumtautības

vēsturisko saikni ar Latviju.

Likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu

aizsardzību" 2. pantā ir noteikts: "Personas, kas nav

Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo

Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas

izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā

sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi

identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti,

var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums

nenosaka izņēmumus."

Ratificējot Minoritāšu konvenciju, Latvija ir pievienojusi

deklarāciju, kurā ir uzsvērusi to vēsturisko apstākļu ietekmi,

kuri radušies padomju okupācijas rezultātā (sk. Latvijas

deklarācijas, ratificējot Vispārējo konvenciju par nacionālo

minoritāšu aizsardzību, preambulu).

Satversmes tiesa šo vēsturisko apstākļu ietekmi ir analizējusi

jau spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 un analizēja arī izskatāmajā

lietā, ievērojot tās konkrētos apstākļus. Latvijas vēsturisko

apstākļu ietekmi uz etniskā sastāva izmaiņām uzsvērusi Saeima un

lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija, Kultūras

ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, tiesībsargs, R.

Āboltiņš, I. Druviete, D. Hanovs un B. Zepa.

Padomju okupācijas laikā Latvijas teritorijā lielā skaitā

ieradās migranti no toreizējās PSRS teritorijas. Kā savā viedoklī

norādījusi B. Zepa, periodā no 1951. gada līdz pat 1990. gadam

imigrācijas rādītāji Latvijā pārsniedza emigrācijas rādītājus,

turklāt migrācijas apjoma pieaugums atsevišķos periodos bijis

viens no augstākajiem pasaulē (sk. lietas materiālu 4. sēj. 3.

lp.). Līdz ar to padomju okupācijas laikā latviešu tautības

iedzīvotāju īpatsvars Latvijā būtiski samazinājās. Piemēram,

1959. gadā tas bija 62 procenti, bet 1989. gadā - vairs tikai 52

procenti. Tātad 1989. gadā 48 procenti no Latvijas iedzīvotāju

kopskaita bija citu tautību cilvēki, proti, 34 procenti - krievi;

4,5 procenti - baltkrievi; 3,5 procenti - ukraiņi; 2,3 procenti -

poļi, bet pārējo mazākumtautību īpatsvars nesasniedza divus

procentus (sk. B. Zepas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 13.

lp.).

Tādējādi padomju okupācijas laikā ievērojami mainījās Latvijas

sabiedrības vēsturiskais etniskais sastāvs. Pēc valsts

neatkarības atjaunošanas Latvijā līdzās vēsturiskajām

mazākumtautībām dzīvo padomju okupācijas laikā ieradušies

migranti un viņu pēcnācēji. Turklāt Latvijā ir arī topošas

mazākumtautības, piemēram, tie padomju laika migranti, kuri

nepieder pie vēsturiskajām mazākumtautībām, bet Latvijā īstenotās

mazākumtautību integrācijas politikas rezultātā pakāpeniski

atgūst savu kultūru, valodu un līdz ar to arī mazākumtautībām

raksturīgo patību (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 6. sēj. 98., 101. un 108. lp.).

Minoritāšu konvencijai pievienotā Latvijas deklarācija un

2005. gada 26. maija likuma "Par Vispārējo konvenciju par

nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pants apliecina, ka

Satversmes 114. panta tiesību izmantošanas iespēja ir attiecināta

arī uz padomju laika migrantiem. Proti, ja Latvijā pastāvīgi

dzīvojoša persona sevi identificē ar Latvijas teritorijā

vēsturiski dzīvojošu mazākumtautību, tā var izmantot Satversmes

114. pantā garantētās tiesības.

23. Turpinot izvērtējumu, Satversmes tiesai

jānoskaidro, kādas tiesības un pienākumus nosaka Satversmes 114.

pants.

Kā jau tika norādīts iepriekš šajā spriedumā, Satversmes 114.

pants atklāj Satversmes ievadā ietvertā mazākumtautību cieņas

principa saturu. Līdz ar to Latvijā līdz ar latviskajām vērtībām

tiek sargāta arī mazākumtautību savdabība. Atšķirībā no citiem

Satversmes 8. nodaļas pantiem 114. pants ir saturiski savdabīgs,

proti, tas aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu

un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi -

nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību,

jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var

saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības

piederošām personām.

Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams

kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību

dokumentiem nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā.

Nacionālo minoritāšu tiesības atzītas Pakta 27. pantā.

Cilvēktiesību komiteja Vispārējā komentārā Nr. 23 skaidro: lai

nacionālā minoritāte varētu saglabāt un attīstīt savu valodu,

etnisko un kultūras savdabību, valstīm jāgarantē tai iespēja

lietot šo valodu, veidot savas skolas un kultūras vai reliģijas

centrus [sk.: UN Human Rights Committee (HRC), CCPR General

Comment No. 23: Article 27 (Rights of Minorities), 8 April 1994,

CCPR/C/21/Rev.1/Add.5]. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst liegt

mazākumtautībām īstenot šāda veida iniciatīvas. Turklāt valstij

savu iespēju robežās būtu jāatbalsta šādas iniciatīvas gan

finansiāli, gan administratīvi.

Minoritāšu konvencijā atzīts, ka nacionālo minoritāšu un tām

piederīgo personu tiesību un brīvību aizsardzība ir neatņemama

starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas daļa, un

precizēts mazākumtautību tiesību aizsardzības tvērums. Minoritāšu

konvencija satur noteiktus principus, kas dalībvalstīm jāievēro,

īstenojot tās vispārējo mērķi - radīt tolerances un dialoga

atmosfēru plurālā sabiedrībā -, un vienlaikus dod dalībvalstīm

rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu pasākumu īstenošanu (sk.

arī Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību

preambulas 13. atkāpi un 1. pantu).

23.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka mazākumtautību

valodu lietojuma proporcijas samazināšana valsts un pašvaldību

skolās pamatizglītības pakāpē un pāreja uz latviešu mācībvalodu

vidējās izglītības pakāpē neatbilst Minoritāšu konvencijas 14.

panta otrajā daļā noteiktajam standartam (sk. pieteikumu

lietas materiālu 1. sēj. 13.-17. lp.). Šim viedoklim pēc

būtības pievienojušās arī pieaicinātās personas S. Semenko, N.

Rogaļeva.

Atbilstoši 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko

līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 31. pantam

starptautiskā līgumā ietverta tiesību norma ir interpretējama

labā ticībā, noskaidrojot tās gramatisko nozīmi un ņemot vērā tās

kontekstu, kā arī līguma priekšmetu un mērķi. Attiecīgi ir

interpretējams arī Minoritāšu konvencijas 14. pants.

Minoritāšu konvencijas 14. pants precizē nacionālo minoritāšu

identitātes saglabāšanai nepieciešamo izglītības tiesību tvērumu.

Šo pantu veido trīs saturiski saistītas daļas. Minoritāšu

konvencijas 14. panta pirmā daļa paredz, ka jebkura persona, kas

pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga apgūt savas

minoritātes valodu, kas ir viens no līdzekļiem, ar kuriem šādas

personas var apliecināt un saglabāt savu identitāti (sk.

Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un to

paskaidrojošā ziņojuma 74. punktu). Minoritāšu konvencijas

14. panta otrā daļa noteic, ka noteiktos apstākļos personai, kas

pieder pie nacionālās minoritates, ir jābūt iespējām iegūt

izglītību attiecīgās nacionālās minoritātes valodā vai mācīties

šo valodu. Savukārt 14. panta trešā daļa paredz, ka šā panta otrā

daļa ir īstenojama tā, lai netraucētu valsts valodas apguvi.

Minoritāšu konvenciju paskaidrojošajā ziņojumā attiecībā uz

tās 14. panta otro daļu norādīts, ka tajā ietvertais nosacījums

attiecas gan uz nacionālās minoritātes valodas apgūšanu, gan

izglītības iegūšanu nacionālās minoritātes valodā. Atzīstot

iespējamo finanšu, administratīvo un tehnisko slogu, kas varētu

rasties, šis noteikums formulēts tā, ka atstāj konvencijas

dalībvalstīm plašu rīcības brīvību (sk. Vispārējo konvenciju

par nacionālo minoritāšu aizsardzību un to paskaidrojošā ziņojuma

75. un 76. punktu). Tātad dalībvalstīm ir atstātas izvēles

iespējas, ievērojot Minoritāšu konvencijas mērķus, nodrošināt

viena nosacījuma vai abu nosacījumu īstenošanu, turklāt ņemot

vērā pieejamos resursus un izveidoto izglītības sistēmu.

Tādējādi no Satversmes 114. panta,

interpretējot to kopsakarā ar starptautiskajiem cilvēktiesību

dokumentiem mazākumtautību aizsardzības jomā, izriet

mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras

savdabību, tostarp valsts izveidotās izglītības sistēmas

ietvaros.

23.2. Tālāk Satversmes tiesai ir jānoskaidro, kādi ir

valsts pienākumi mazākumtautību tiesību nodrošināšanā valsts

uzturētās izglītības sistēmas ietvaros valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs.

Pieteikuma iesniedzējs ir atsaucies uz Konsultatīvās komitejas

viedokļos par Latviju ietvertajiem apsvērumiem un uzsvēris, ka

komiteja saskata Latvijas situācijā virkni problēmu.

Kontekstu, kurā ir interpretējams Latvijai saistošais

Minoritāšu konvencijas standarts, veido arī citu dalībvalstu

prakse un šīs prakses analīze, kas ļauj pārliecināties par to

pasākumu atbilstību, kurus dažādas valstis ir veikušas

konvencijas īstenošanai. Attiecībā uz Vīnes konvencijas 31. panta

3. punkta "b" apakšpunktu, kas noteic, ka līdz ar

līguma kontekstu ir jāievēro arī līguma piemērošanas prakse, kas

apliecina dalībvalstu vienošanos par tā iztulkošanu,

Starptautisko tiesību komisija norāda, ka uz līguma pamata

izveidotas ekspertu komitejas viedoklis var sekmēt valstu prakses

veidošanos vai šādu praksi konstatēt [International Law

Commission, Draft Conclusions on Subsequent Agreements and

Subsequent Practice in Relation to the Interpretation of

Treaties. 2018, (A/73/10), Conclusion 13, commentary, paras.

11-12, pp. 110-111]. Starptautisko tiesību komisija savos

secinājumos norādījusi, ka ekspertu komiteja, īstenojot līgumā

noteikto kompetenci, var sniegt savu pienesumu līguma

interpretācijā saistībā ar valstu prakses analīzi. Taču ekspertu

komitejas kompetence ir jānošķir no tiesas kompetences. Proti,

tikai tiesa sniedz juridiski saistošu starptautiska līguma

interpretāciju. Ekspertu komitejas secinājumi un rekomendācijas

ir jāņem vērā, balstoties uz labās ticības principu līgumsaistību

ievērošanā [sk.: ibid., para. 23, p. 115].

Satversmes tiesa ir iepazinusies ar Konsultatīvās komitejas

2018. gada viedokli trešā monitoringa cikla ietvaros par Latviju

attiecībā uz lietā izskatāmo jautājumu. Konsultatīvās komitejas

viedoklis par Latviju ir tāds, ka neviens no īstenotajiem

pasākumiem nedrīkst mazināt skolas lomu mazākumtautības

identitātes, tostarp kultūras, tradīciju un nacionālā mantojuma,

saglabāšanā. Valsts iestādes tiek atkārtoti aicinātas nodrošināt

nepārtrauktu pieeju izglītībai mazākumtautību valodās visā valsts

teritorijā, lai apmierinātu esošo pieprasījumu. Taču, vērtējot

izglītības reformu, ir norādīts uz nepieciešamību stiprināt arī

valsts valodas zināšanas pie mazākumtautībām piederošu

izglītojamo vidū (sk. Konsultatīvās komitejas trešā viedokļa

par Latviju, No. ACFC/OP/III(2018)001, 152. un 154. punktu).

Konsultatīvā komiteja savā viedoklī izsaka savas domas par

izglītību mazākumtautību valodās, kritizē valsts rīcību un pauž

nožēlu par Latvijas centieniem nostiprināt valsts valodu kā

pamata mācību valodu valsts izveidotajā vienotajā izglītības

sistēmā (sk. Konsultatīvās komitejas trešā viedokļa par

Latviju, No. ACFC/OP/III(2018)001, 146.-156. punktu).

Satversmes tiesa konstatē, ka arī Komiteja par visu veidu rasu

diskriminācijas izskaušanu paudusi satraukumu par izglītības

reformas procesa ietekmi uz mazākumtautību tiesībām Latvijā

(sk.: Concluding Observations on the Combined Sixth to Twelfth

Periodic Reports of Latvia. 25 September 2018.

CERD/C/LVA/CO/6-12, para. 20).

Satversmes tiesa secina, ka minētajos viedokļos ietvertie

apsvērumi varētu būt pausti, pamatojoties uz ekspertiem pieejamo

informāciju. Kā tiesas sēdē norādīja tiesībsargs, viņam nācies

konstatēt, ka šādām komitejām nav pieejama pilnīga un vispusīga

informācija un juridiskā argumentācija (sk. tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 6. sēj. 131. un 136. lp.). Uz šo

apstākli tiesas sēdē vērsa uzmanību arī Ārlietu ministrijas

pārstāvji (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

sēj. 128.-129. lp.). Satversmes tiesa pievienojas šim

viedoklim un nesaskata pamatu izdarīt secinājumu, ka no

Minoritāšu konvencijas izrietētu valsts pienākums nodrošināt tādu

mazākumtautības valodas, etniskās un kultūras savdabības

saglabāšanas un attīstīšanas veidu kā izglītības iegūšana

mazākumtautības valodā vai noteiktā šīs valodas lietojuma

proporcijā valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros valsts

un pašvaldību skolās, neņemot vērā valsts konstitucionālo sistēmu

un vispārējo Minoritāšu konvencijas mērķi - radīt tolerances un

dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā. Minoritāšu konvencija

atstāj valstīm lielu rīcības brīvību tajā noteikto principu

iedzīvināšanā, ļaujot ņemt vērā katras valsts konstitucionālās

sistēmas, vēsturiskās un ģeopolitiskās situācijas īpatnības un

konstitucionālajos pamatlikumos noteiktos demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatprincipus. To apliecina arī citu dalībvalstu prakse

attiecībā uz izmantotajiem izglītības modeļiem. Proti, Minoritāšu

konvencijas dalībvalstu izraudzītie risinājumi mazākumtautību

tiesību nodrošināšanai ir atšķirīgi, tomēr visvairāk izplatītais

risinājums ir skolas, kurās dominē valsts valoda un valsts

noteikti mācību priekšmeti tiek pasniegti mazākumtautības valodā

vai ar tās palīdzību (sk.: Advisory Committee on the Framework

Convention for the Protection of National Minorities, Commentary

on Education under the Framework Convention for the Protection of

National Minorities, 2 March 1996, para. 2.3.2). Satversmes

tiesa konstatē, ka arī Konsultatīvās komitejas ziņojumos par

Minoritāšu konvencijas īstenošanu dalībvalstīs atspoguļota ļoti

atšķirīga prakse attiecībā uz tās 14. panta saistību izpildi.

Konsultatīvā komiteja kopumā ir atzinusi par Minoritāšu

konvencijai atbilstošu dažādu valstu praksi [sk., piemēram,

Fourth Opinion on Finland, No. ACFC/OP/IV(2016)002, Fourth

Opinion on Germany, No. ACFC/OP/IV(2015)003, Fourth Opinion on

Sweden, No. 2017ACFC/OP/IV(2017)004]. Valstu prakses dažādība

liedz izdarīt secinājumus par vienotu Minoritāšu konvencijas 14.

panta interpretāciju.

Minoritāšu konvencijas mērķis ir stiprināt Eiropas Padomes

dalībvalstu solidaritāti Eiropas kultūrtelpā. Proti,

mazākumtautību tiesību aizsardzības mērķis ir sekmēt visas

sabiedrības bagātināšanos un solidaritāti. Arī Satversmes 114.

pantā garantētās mazākumtautību tiesības ir vērstas uz līdzsvara

nodrošināšanu sabiedrībā, radot labvēlīgu vidi mazākumtautību

valodu, etniskās un kultūras savdabības saglabāšanai un

vienlaikus nodrošinot pienācīgu cieņu konstitucionālajām

vērtībām. Šis mērķis ir īstenojams, ja sabiedrība kopumā un

citstarp arī pašas mazākumtautības uztver mazākumtautību tiesību

īstenošanu kā visas sabiedrības bagātināšanu. Mazākumtautību

tiesību īstenošana nedrīkst būt vērsta uz sabiedrības segregāciju

un apdraudēt sabiedrības vienotību. Atšķirīgām identitātēm

piederīgo atkāpšanās katram savā identitātes telpā apdraud

demokrātiskā diskursa un kopējas darbības iespējamību vienotā

sabiedrībā (sk.: Fukuyama F. Identity. Contemporary Identity

Politicis and the Struggle for Recognition. London: Profile

Books, 2018, p. 165).

Demokrātiskas sabiedrības kopējās bagātināšanās princips ir

jāievēro arī izglītības jomā. Proti, valstij ir jāatbalsta

mazākumtautību savdabības saglabāšana un attīstība vienotas

izglītības sistēmas ietvaros, veicinot kopējas demokrātiskas

sabiedrības identitātes veidošanos, nevis - pretstatot

mazākumtautību tiesības kopējām sabiedrības interesēm. Arī Bērnu

tiesību konvencija citstarp paredz valsts pienākumu neliegt

bērnam, kas pieder pie etniskās vai lingvistiskās minoritātes,

tiesības kopā ar citiem šai minoritātei piederīgajiem baudīt

savas kultūras vērtības vai lietot dzimto valodu (sk. Bērnu

tiesību konvencijas 30. pantu), bet paredz arī to, ka viens

no izglītības mērķiem ir ieaudzināt bērnā cieņu pret tās valsts

nacionālajām vērtībām, kurā viņš dzīvo (sk. Bērnu tiesību

konvencijas 29. panta pirmās daļas "c"

apakšpunktu).

Tādējādi valsts pienākums ir

nodrošināt iespējas valsts un pašvaldību skolās iegūt tādu

izglītību, kas nostiprina demokrātiskas sabiedrības kopējo

identitāti.

24. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka mazākumtautību

valodu lietojuma proporcijas samazināšana valsts un pašvaldību

skolās pamatizglītības pakāpē, kā arī pāreja uz latviešu valodu

kā mācībvalodu vidējās izglītības pakāpē apdraud mazākumtautību

tiesību īstenošanu. Pieteikuma iesniedzēja argumenti pēc būtības

attiecas gan uz valsts pienākuma, iespējams, nepienācīgu izpildi,

gan uz iespējamo mazākumtautības tiesību ierobežojumu.

Ievērojot Pieteikuma iesniedzēja un pieaicināto personu

paustos apsvērumus, izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir

jāatbild uz šādiem jautājumiem:

1) vai, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērots labas

likumdošanas princips;

2) vai izglītības sistēmā valsts un pašvaldību izglītības

iestādēs ir nodrošinātas iespējas saglabāt un attīstīt

mazākumtautības valodu, etnisko un kultūras savdabību.

24.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka, izstrādājot

un pieņemot apstrīdētās normas, neesot pietiekami iesaistīti un

uzklausīti mazākumtautību pārstāvji, ka viņu priekšlikumi neesot

pietiekami izvērtēti (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj.

11. lp.). Saeima šim Pieteikuma iesniedzēja uzskatam

nepiekrīt un uzsver, ka visi mazākumtautību pārstāvju iebildumi

esot izskatīti un par tiem esot balsots (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 2. sēj. 38. lp.).

Minoritāšu konvencijas 15. pants uzliek valstij pienākumu

radīt tādus apstākļus, lai pie mazākumtautībām piederošas

personas varētu piedalīties sabiedriskajā dzīvē, īpaši tad, kad

tiek skatīti jautājumi, kas skar mazākumtautības. Konsultatīvā

komiteja šajā pantā ietverto saistību izpildi Konvencijas

dalībvalstīs ir vērtējusi, analizējot pie mazākumtautībām

piederošo personu līdzdalību ne tikai vēlētās institūcijās, bet

arī ekspertu komisijās, nevalstiskajās organizācijās un iestādēs,

kas izveidotas sociālo, kultūras un ekonomisko jautājumu

risināšanai. Proti, mazākumtautību tiesībām uz līdzdalību

sabiedriskajā dzīvē ir plašs tvērums (sk.: Verstichel A.

Participation, Representation and Identity. The Right of Persons

Belonging to Minorites to Effective Participation in Public

Affairs: Content, Justification and Limits. Antwerp: Intersentia,

2009, p. 32).

Kā Satversmes tiesa jau atzinusi, ikvienam lēmumam, kas

attiecas uz sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme

izvirza noteiktas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu

sabiedrības interesēs atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts

principam (sal. ar Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punktu).

Likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos

noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu

uzticēšanās valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018.

gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3.

punktu).

Satversmes tiesa arī atzinusi, ka likumdevējam ir jānodrošina

tāds normatīvo aktu izstrādes process, kurā būtu notikusi

pietiekama viedokļu uzklausīšana, tostarp priekšlikumu, arī

alternatīvu, izvērtēšana (sal. ar Satversmes tiesas 2014. gada

7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu).

Tādējādi labas likumdošanas principa ievērošana tādu lēmumu

pieņemšanā, kuri skar mazākumtautību tiesības, nozīmē to, ka tiek

ievērotas pie mazākumtautībām piederošo personu līdzdalības

tiesības, proti, tiek uzklausīti un izvērtēti attiecīgo personu

vai sabiedrības grupu viedokļi un priekšlikumi.

Lai nodrošinātu sabiedrības, tostarp mazākumtautību, iesaisti

demokrātiskā diskusijā, likumdevējs izskata likumprojektu atklāti

Saeimas un tās komisiju sēdēs, kurās ir iespēja to apspriest un

deputāti var izmantot savas tiesības izteikties un balsot.

Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir arī pienākums

savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas likumdošanas

procesā iesaistīt sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām

personām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma

lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Labas likumdošanas

principa ievērošana sekmē to, ka sabiedrībā veidojas pārliecība

par pieņemto lēmumu tiesiskumu.

Apstrīdētās normas ir pieņemtas ar diviem atsevišķiem likumu

grozījumiem, proti, ar 2018. gada 22. marta likumu

"Grozījumi Izglītības likumā" un tajā pašā dienā

pieņemto likumu "Grozījumi Vispārējās izglītības

likumā". Abu likumprojektu izskatīšana ir bijusi saistīta.

Tas izriet citstarp no to sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojumos (turpmāk - anotācijas) ietvertās informācijas par abu

tiesību aktu izstrādes nepieciešamību un saistību. Anotācijās

izklāstīts iecerētā regulējuma mērķis, raksturotas pašreizējās

problēmas, iekļauti pētījumu dati un informācija par regulējuma

konstitucionalitāti. Satversmes tiesas sēdē Izglītības un

zinātnes ministrijas pārstāve O. Arkle apstiprināja, ka abu

likumu grozījumi apspriesti Konsultatīvajā padomē mazākumtautību

izglītības jautājumos (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 6. sēj. 6. lp.).

Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas

darba daļu pirms tā izskatīšanas Saeimas sēdēs uztic Saeimas

komisijām, un tieši atbildīgā komisija nodrošina to, ka

likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka abi likumprojekti, kuros

ietvertas apstrīdētās normas, ir izskatīti 12. Saeimas

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs 2018. gada 14.

un 28. februārī, 1. un 14. martā. Visās komisijas sēdēs ir

piedalījies izglītības un zinātnes ministrs K. Šadurskis, vairāku

citu ministriju pārstāvji, Saeimas Juridiskā biroja pārstāve,

Tiesībsarga biroja pārstāve, kā arī sociālie partneri, nozares

pārstāvji un vecāku pārstāvji (sk. 12. Saeimas Izglītības,

kultūras un zinātnes komisijas 2015. gada 14., 28. februāra un

1., 14. marta sēžu protokolus lietas materiālu 2. sēj. 73.-155.

lp.).

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs klātesošie ir

izteikušies un diskutējuši (sk. 12. Saeimas Izglītības,

kultūras un zinātnes komisijas 2018. gada 14., 28. februāra un

1., 14. marta sēžu audioierakstus un protokolus lietas materiālu

2. sēj. 73.-155. lp. un 3. sēj. 1.-77. lp.). Komisijas sēžu

materiāli apliecina, ka visi noteiktajā termiņā iesniegtie

priekšlikumi ir apspriesti un izvērtēti. Ir vērtēts arī

Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos

paustais viedoklis (sk. lietas materiālu 2. sēj. 101.-103.

lp.). Deputāti, citstarp arī tie, kuri iesnieguši pieteikumu

par izskatāmās lietas ierosināšanu, ir iesnieguši priekšlikumus,

komisija ir vērtējusi katru no tiem, turklāt skaidrojumus par

tiem sniedzis izglītības un zinātnes ministrs K. Šadurskis un

ministrijas pārstāvji (sk. lietas materiālu 2. sēj. 92.-110.

lp.). Par katru priekšlikumu ir balsots. Saeima abus

likumprojektus ir izskatījusi trijos lasījumos un likumus

pieņēmusi 2018. gada 22. martā. Valsts prezidents abus likumus ir

izsludinājis 2018. gada 2. aprīlī.

Satversmes tiesa uzsver, ka labas likumdošanas princips,

citstarp arī mazākumtautību tiesību jomā, negarantē konkrētu

vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā

ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais

jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir

pausti un analizēti, un labākais iespējamais līdzsvars starp

dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm ir ticis meklēts,

ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību

principus. Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu Pieteikuma

iesniedzēja paustajiem apsvērumiem par to, ka mazākumtautību

pārstāvju viedoklis par apstrīdētajām normām neesot uzklausīts.

Lietā nav strīda par citiem apstrīdēto normu pieņemšanas

aspektiem.

Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšanā

ir ievērots labas likumdošanas princips.

24.2. Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai

valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros valsts un

pašvaldību skolās ir radīta iespēja saglabāt un attīstīt

mazākumtautību valodu, etnisko un kultūras savdabību, vienlaikus

nodrošinot demokrātiskas sabiedrības kopējās identitātes

stiprināšanu.

Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas - Ārlietu

ministrija, I. Druviete, D. Hanovs un B. Zepa - uzsver, ka

izskatāmās lietas apstākļos ir būtiski ņemt vērā apstrīdēto normu

pieņemšanas kontekstu, proti, okupācijas atstāto un joprojām

jūtamo negatīvo ietekmi uz valsts valodas lietojumu sabiedrībā

kopumā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 83., 87. lp. un 4. sēj.

3.-9. un 21. lp.). To atzinusi arī Konsultatīvā komiteja

trešajā viedoklī par Latviju, norādot, ka Latvijas sabiedrība

joprojām cīnās ar pagātnes sekām (sk. Vispārējās konvencijas

par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību konsultatīvās

komitejas otrā, 2018. gada 23. februāra viedokļa par Latviju

kopsavilkumu).

Īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas

un rusifikācijas rezultātā, jau tika analizēti lietā Nr.

2004-18-0106 (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. un 2.

punktu). Uz tiem norādīts arī šā sprieduma 22. punktā.

Okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva valodu

lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika migrantiem

nebija krievu tautības cilvēki, tomēr vienīgā viņu saziņas valoda

Latvijā bija krievu valoda. Saziņas jautājums tika atrisināts,

īstenojot vispārēju rusifikāciju, ļaujot ikdienas saziņā bez

ierobežojumiem lietot krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu

valsts iestādēs.

Izglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar

latviešu mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas

apguvei, kā arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai

krievu valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības

sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī

izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un

tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās (sk. B.

Zepas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 4. lp.). Par

okupācijas ietekmi uz valodu lietojumu izglītības sistēmā liecina

arī Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicināto personu S.

Semenko, D. Kļukina un N. Rogaļevas paustie apsvērumi par to, ka

daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot latviešu valodu

un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu valsts valodā. Vēl

arvien skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, esot

lielas grūtības sazināties valsts valodā, tostarp nodrošināt

izglītības programmu apguvi skolā valsts valodā (sk. tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 59. un 74.

lp.).

Lietā pieaicinātās personas I. Druviete un B. Zepa norādīja,

ka būtisks faktors, kas ietekmē mazākumtautību viedokli par

apstrīdētajām normām un vispār valsts valodu, ir lingvistiskā

attieksme. Ar lingvistisko attieksmi ir saprotams subjektīvu

faktoru kopums, piemēram, sociālo grupu un indivīdu valodas

uztveres īpatnības, attieksme pret dažādām valodām un valsts

institūciju veiktajiem valodas situācijas regulēšanas pasākumiem.

Lingvistisko attieksmi citstarp ietekmē vide, kurā bērns attīstās

(sk.: Baltaiskalna D. Lingvistiskās attieksmes - būtisks

valodas politikas faktors. Grām.: Vēbers E. (red.) Integrācija un

etnopolitika. Rīga: Jumava, 2000, 231.-232. lpp.).

Attieksmi pret latviešu valodu citstarp ietekmējot arī tas

apstāklis, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas latviešu valodai

Satversmē ir nostiprināts vienīgās valsts valodas statuss,

savukārt krievu valoda ir zaudējusi oficiālo statusu, kāds tai

bija padomju okupācijas laikā.

Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas ir uzsvērušas,

ka arī pēc valsts neatkarības atgūšanas krievu valoda Latvijā

tiek plaši lietota sabiedrībā. Krievu valodas izvēle ir pieejama

kinoteātros un televīzijas pārraidēs (tiek nodrošināts subtitru

tulkojums krievu valodā). Daudzu plašsaziņas līdzekļu saturs

pamatā tiek veidots krievu valodā, arī daudzi preses izdevumi ir

pieejami tikai krievu valodā. Šādā situācijā nav citas Latvijas

mazākumtautības, kuru identitātes atgūšanai pēc padomju

okupācijas laikā ilgstoši īstenotās rusifikācijas politikas

Latvijas valsts jau kopš savas neatkarības atjaunošanas sniedz

atbalstu (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

sēj. 50.-52. lp. un 6. sēj. 106., 114. lp.). Arī citas lietā

pieaicinātās personas pauda viedokli, ka krievu valoda Latvijā ir

pašpietiekama, proti, ikdienas saziņā esot iespējams iztikt tikai

ar krievu valodu un valsts valodu nemaz nezināt (sk. tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 54. un 86.-87.

lp.). Tātad nav noliedzams valsts pienākums radīt

priekšnoteikumus mazākumtautību līdzdalībai demokrātiskai

sabiedrībai raksturīgā diskursā, bet arī mazākumtautībām būtu

jāizrāda iniciatīva piedalīties šajā diskursā valsts valodā. Uz

to norādīja arī D. Hanovs, uzsverot, ka principiāli noraidoša

attieksme pret valsts valodu un nepietiekama iniciatīva

piedalīties kopējā pilsoniskās sabiedrības diskursā kavējot

pilsoniskās sabiedrības attīstību. Pie mazākumtautībām piederošu

indivīdu iniciatīva esot būtisks sabiedrības integrācijas

priekšnoteikums. Mazākumtautībām vajagot efektīvi līdzdarboties,

piedāvājot katrai no tām pieņemamus risinājumus Satversmes

noteiktā ietvarā (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 6. sēj. 35. lp.).

Lai indivīds vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē,

viņam ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas.

Valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī

specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, jo nodrošina valsts

funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti (sk.:

Lässig C. L. Deutsch als Gerichts- und Amtssprache. Berlin:

Duncker & Humblot, 1980, S. 11-15). Satversmes ievads

atklāj vērtības, kas ir iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības

veidošanas pamats. Latviešu valoda ir viena no šīm vērtībām. Tā

ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes

sastāvdaļa. No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet

valsts valodas funkcija būt par sabiedrības kopējo saziņas un

demokrātiskās līdzdalības valodu (sk. Valsts prezidenta

Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra

viedokļa "Par valsts konstitucionālajiem pamatiem un

neaizskaramo Satversmes kodolu" 319. punktu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka latviešu valoda pilda

vienīgās valsts valodas funkcijas, proti, ir visu Latvijas

iedzīvotāju savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko

sabiedrību vienojoša valoda (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas

3.2. punktu). Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi

dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī,

lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības

dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz

kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts

pastāvēšanas priekšnoteikums.

Līdz ar to Satversmes 114. pantā

noteiktās tiesības tiek īstenotas, mazākumtautībām piedaloties

demokrātiskas sabiedrības diskursā valsts valodā.

24.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izglītības

prioritārais mērķis ir nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt

tādu izglītību, kas ļautu veidot un stiprināt sajūtu, ka viņi ir

piederīgi Latvijai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 19.3. punktu). Līdz

ar to izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai ikviens

izglītojamais, tostarp pie mazākumtautības piederošs, zinātu

valsts valodu tādā līmenī, ka varētu pēc savas izvēles

piedalīties sabiedrības dzīvē un līdzdarboties valsts

demokrātiskajos procesos. Pārbaudot, vai valsts izpilda šo

pienākumu, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai valsts un

pašvaldību izglītības iestādēs ir nodrošinātas iespējas pienācīgi

apgūt valsts valodas prasmes, kā arī saglabāt un attīstīt

mazākumtautības valodu, etnisko un kultūras savdabību.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesību norma par to, ka

valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts

valodā, ir pieņemta jau 1998. gadā (sk. šā sprieduma 20.2.

punktu). Izglītības likuma 2. pantā noteiktais mērķis ir

nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu

garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un

attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības

locekli. Tas sasaucas ar Valsts valodas likuma mērķiem, citstarp

mērķi iekļaut mazākumtautību pārstāvjus Latvijas sabiedrībā,

ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas,

un palielināt latviešu valodas ietekmi Latvijas kultūrvidē,

tādējādi veicinot sabiedrības integrāciju. Saeima atbildes rakstā

uzsvērusi, ka spēja brīvi lietot valsts valodu ne vien ir

nepieciešama augstākās izglītības iegūšanai, bet ir arī būtisks

priekšnoteikums profesionālajai izaugsmei, sabiedriskajai

aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz pieejamo

informācijas telpu. Proti, indivīdam, kas prot valsts valodu, ir

iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un

kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama

demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 2. sēj. 24. lp.). Valsts valodas

zināšanas kā nepieciešams priekšnoteikums līdzdalībai

demokrātiskas sabiedrības dzīvē uzsvērts vairāku pieaicināto

personu - I. Druvietes, D. Hanova, Tieslietu ministrijas un

Kultūras ministrijas - paustajos viedokļos (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 84., 87., 91. un 123. lp.).

Savukārt Izglītības likuma 41. pants īpaši attiecas uz

mazākumtautību izglītības programmu izstrādāšanas noteikumiem,

citstarp šā panta otrā daļa noteic, ka mazākumtautību izglītības

programmās iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un

mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu.

Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747

"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

programmu paraugiem" 2. punkts noteic, ka pamatizglītības

satura īstenošanas mērķis ir vispusīgi attīstīts un lietpratīgs

skolēns, kurš ir ieinteresēts savā intelektuālajā, sociāli

emocionālajā un fiziskajā attīstībā, dzīvo veselīgi un droši,

mācās ar prieku un interesi, sociāli atbildīgi līdzdarbojas

sabiedrības norisēs un uzņemas iniciatīvu, ir Latvijas patriots.

Šo noteikumu 12. pielikuma "Pamatizglītības mazākumtautību

programmas paraugs" 1. punkts noteic, ka pamatizglītības

mazākumtautību programmas mērķis ir nodrošināt skolēna vispusīgu

attīstību un vērtīborientāciju, lai skolēns gribētu un varētu

valsts valodā turpināt vispārējo izglītību vai apgūt profesiju,

iesaistīties sabiedrības dzīvē un veidoties par laimīgu un

atbildīgu personību. Savukārt šo noteikumu 12. pielikuma 2.

punkts noteic, ka, īstenojot mazākumtautību izglītības programmu,

tiek nodrošināta etniskās kultūras apguve, veicināta valsts

valodas un mācību satura integrēta apguve, sekmēta skolēna

integrācija Latvijas sabiedrībā.

Minētais pielikums paredz, ka izglītības iestāde pedagoģiskā

procesa īstenošanai izvēlas vienu no šādiem trim valodas

lietojuma proporcijām mācību satura apguvei:

1) izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas apgūstami

latviešu valodā ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību

stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību

priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un

bilingvāli;

2) izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas 1.-6.

klasē apgūstami latviešu valodā ne mazāk kā 50 procentu apjomā no

kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas,

un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un

bilingvāli, kā arī mācību priekšmetus, kas 7.-9. klasē apgūstami

latviešu valodā ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību

stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību

priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un

bilingvāli;

3) izstrādājot savu izglītības programmu un iekļaujot tajā

mācību priekšmetus, kas nav ietverti pamatizglītības programmas

paraugā, izglītības iestāde nosaka mācību priekšmetus, kas 1.-6.

klasē apgūstami latviešu valodā ne mazāk kā 50 procentu apjomā no

kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas,

un mācību priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un

bilingvāli, kā arī mācību priekšmetus, kas 7.-9. klasē apgūstami

latviešu valodā ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību

stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un mācību

priekšmetus, kas apgūstami mazākumtautības valodā un bilingvāli.

Turklāt kopējais stundu skaits mācību priekšmetā noteikts trim

gadiem, lai izglītības iestāde varētu elastīgi plānot mācību

saturu un organizēt mācību procesu atbilstoši sasniedzamajiem

rezultātiem, skolēnu vajadzībām un izglītības iestādes iespējām

(sk. Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747

"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

programmu paraugiem" 12. pielikuma 7. un 8. punktu).

Mazākumtautību tiesību nodrošināšana ir paredzēta arī vidējās

izglītības pakāpē. Ministru kabineta 2013. gada 21. maija

noteikumu Nr. 281 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās

izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības

programmu paraugiem" 2. punkts noteic, ka viens no

izglītības programmu galvenajiem mērķiem ir sekmēt izglītojamā

sociāli aktīvu attieksmi, saglabājot un attīstot savu valodu,

etnisko un kultūras savdabību, kā arī pilnveidot izpratni par

Latvijas Republikas Satversmē un citos tiesību aktos ietvertajiem

cilvēktiesību pamatprincipiem (sk. Ministru kabineta noteikumu

Nr. 281 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības

standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības programmu

paraugiem" 2.3. punktu). Savukārt šo noteikumu 5. punkts

noteic izglītības programmu galvenos uzdevumus, citstarp šādus:

pilnveidot latviešu valodas, mazākumtautību valodas

(mazākumtautību izglītības programmās) un svešvalodu kompetences

kā personības garīgās, intelektuālās attīstības un

pašrealizācijas līdzekli daudzkultūru sabiedrībā; pilnveidot

izpratni par kultūras daudzveidību Latvijas un pasaules kultūras

vērtību kontekstā; veicināt ieinteresētību un izpratni par savu

vietu sabiedrībā, Latvijas un pasaules kultūras mantojumu,

atbildīgu iekļaušanos kultūrvides veidošanā, pamatojoties uz

demokrātijas principiem un humānām vērtībām (sk. Ministru

kabineta noteikumu Nr. 281 "Noteikumi par valsts vispārējās

vidējās izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un

izglītības programmu paraugiem" 5.2., 5.3. un 5.4.

punktu).

Līdz ar to Izglītības likums un uz tā pamata noteiktie valsts

standarti, kā arī izglītības programmu modeļi nodrošina iespējas

apgūt mazākumtautības valodu, kā arī saglabāt mazākumtautību

kultūru un identitāti, vienlaikus radot pie mazākumtautībām

piederošiem izglītojamiem vienlīdzīgas iespējas veidoties par

pilnvērtīgiem Latvijas sabiedrības locekļiem. Šāda valsts pieeja

izglītības sistēmas organizēšanai atbilst Satversmes 114. pantam

kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas 14. pantu. Proti,

mazākumtautības tiesības attiecībā uz savas valodas lietošanu

izglītības sistēmas ietvaros ir īstenojamas, nekaitējot valsts

valodas apguvei vai izglītības iegūšanai valsts valodā (sk.

arī Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību

tekstu un paskaidrojošā ziņojuma 78. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tolerantas

sabiedrības veidošanā citstarp liela nozīme ir pašu

mazākumtautību iniciatīvai un sadarbībai, integrējoties kopējā

demokrātiskā identitātē. Minoritāšu konvencijas preambulā atzīts,

ka paralēli valsts pienākumiem arī ikvienai personai ir jārīkojas

tādējādi, lai mazākumtautību tiesību īstenošana visos aspektos

būtu vērsta uz sabiedrības bagātināšanu, nevis šķelšanu. Pakta

preambulā uzsvērts, ka līdzās valsts pienākumiem arī katram

atsevišķam cilvēkam ir pienākumi pret citiem cilvēkiem un

kolektīvu, kura loceklis viņš ir. Izskatāmās lietas kontekstā ir

būtiski vēlreiz uzsvērt arī Bērnu tiesību konvenciju, kurā

noteikts, ka bērnam, lai viņš pilnīgi un harmoniski attīstītos kā

personība, jābūt audzinātam miera, pašcieņas, iecietības,

brīvības, vienlīdzības un solidaritātes garā (sk. Bērnu

tiesību konvencijas preambulu, 29. panta pirmās daļas

"d" punktu un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta pirmo daļu).

Demokrātiskas tiesiskas valsts pienākums ir nodrošināt katra

cilvēka tiesību ievērošanu un radīt harmonisku ietvaru brīvas,

izglītotas personības attīstībai. Satversmes 114. pantā ietvertās

tiesības ir tikai viens no šā ietvara elementiem, kas jālīdzsvaro

ar kopējām sabiedrības vērtībām.

Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu Pieteikuma

iesniedzēja uzskatam, ka apstrīdētās normas liegtu mazākumtautību

tiesību īstenošanu. Proti, valsts izveidotā izglītības sistēma

valsts un pašvaldību izglītības iestādēs paredz saturu, kas

nodrošina iespējas apgūt mazākumtautības valodu, kā arī saglabāt

mazākumtautību kultūru un identitāti, vienlaikus radot pie

mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem vienlīdzīgas iespējas

veidoties par pilnvērtīgiem Latvijas sabiedrības locekļiem.

Apstrīdētās normas arī neierobežo pie mazākumtautībām piederošu

izglītojamo iespējas kopt savu valodu, etnisko un kultūras

savdabību.

Tādējādi apstrīdētās normas, ciktāl

tās nosaka izglītības ieguves valodu valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs, atbilst Satversmes 114. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1) izvērtēt 2018. gada 22. marta

likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās

daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam

teikumam, 112. pantam un 114. pantam lietas Nr. 2018-22-01

ietvaros;

2) izbeigt lietu daļā par 2018. gada

22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta

otrās daļas, 3. panta pirmās un otrās daļas un 2018. gada 22.

marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"

2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112.

pantam;

3) atzīt 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otro daļu, 3.

panta pirmo un otro daļu un 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. pantu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam

teikumam;

4) atzīt 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otro daļu, 3.

panta pirmo un otro daļu un 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. pantu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 114. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova