15. pants

Satversmes 112. pants noteic: "Ikvienam ir

tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

obligāta."

Atšķirībā no Satversmes 112. panta otrā teikuma, kas ir

attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta

pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību

plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu līmeņu un veidu

izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6.

maija sprieduma lietā Nr. 2010‑57‑03 11.1. punktu).

Lietā Nr. 2018‑12‑01 divdesmit 12. Saeimas deputāti lūdza

Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu

Satversmes 112. pantam. Savukārt izskatāmā lieta ierosināta par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 112. panta pirmajam

teikumam. Tomēr Pieteikumu iesniedzēji ir pauduši argumentus par

apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību tieši Satversmes 112.

panta pirmajā teikumā ietvertajām personas tiesībām uz izglītību.

Vienlaikus Satversmes tiesai, vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 112. panta pirmajam teikumam, atbilstoši

Satversmes vienotības principam jāņem vērā arī vispārējie tiesību

principi un citās Satversmes normās ietvertās tiesības (sal.

sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

2016-04-03 18.3. punktu).

15.1. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka no šā Satversmes panta izriet valsts pienākums

pildīt Latvijai saistošās starptautiskās saistības cilvēktiesību

jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt

Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2017‑02‑03 16. punktu). Noskaidrojot Satversmes 112. panta

pirmā teikuma saturu, atbilstoši Satversmes 89. pantam ir jāņem

vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par Konvencijas

Pirmā protokola 2. panta interpretāciju.

Tiesības uz izglītību pēc savas dabas ir tādas tiesības, kuras

valstij ir jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968.

gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain

Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in

Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62,

1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu).

Proti, valstij ir jānosaka tāds izglītības tiesiskais regulējums,

kas ļauj sasniegt visus tās mērķus atbilstoši konkrētai

izglītības pakāpei un veidam. Viens no līdzekļiem, kurus valsts

izmanto izglītības regulēšanai, ir izglītības standarti -

dokumenti, kas atbilstoši izglītības pakāpei un veidam nosaka

izglītības programmu galvenos mērķus un uzdevumus, izglītības

obligāto pamatsaturu, iegūtās izglītības vērtēšanas

pamatkritērijus un vispārējo kārtību (sk. Izglītības likuma 1.

panta 27. punktu). Turklāt ir jāņem vērā, ka izglītības

saturu veido ne vien zināšanas, kuras izglītojamais iegūst

izglītības procesā, bet arī mācīšanas metodes un mācību process

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 25. februāra

sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United

Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un 7743/76, 33.

punktu). Tādējādi valstij izglītības standartos ir jānosaka

ne vien apgūstamie mācību priekšmeti, bet arī atbilstošas,

izglītības mērķu sasniegšanai nepieciešamas prasības attiecībā uz

izglītības procesu.

Izskatāmajā lietā ir vērtējams regulējums, kas attiecas uz

vispārējo izglītību privātajās izglītības iestādēs

pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Saskaņā ar

Izglītības likuma 1. panta 29. punktu vispārējā izglītība aptver

cilvēka, dabas un sabiedrības daudzveidības un vienotības

izziņas, humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanās

procesu un tā rezultātu. Vispārējai izglītībai ir fundamentāla

nozīme, jo no tās ir atkarīga personas spēja patstāvīgi

funkcionēt valstī un sabiedrībā. Vispārējās izglītības mērķis nav

tikai sniegt izglītojamajam noteiktas zināšanas un prasmes, bet

arī nodrošināt viņam nepieciešamās sociālās iemaņas.

Proti, kā Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, valsts

pienākums vispārējās izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai

ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības

standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Vispārējās

izglītības mērķi ir skatāmi plašāk - tai vienlaikus ir jāsasniedz

arī vairāki sociālie mērķi. Tas izriet arī no Bērnu tiesību

konvencijas 29. panta pirmās daļas "c" punkta, kas

noteic, ka izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem,

pret savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās

valsts konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret

viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām

kultūrām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20. punktu).

Vispārējā izglītība ir ietvars, kurā valsts ne vien nodrošina

izglītojamiem patstāvīgai un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamās

zināšanas un prasmes, bet arī sekmē viņu personības izkopšanu un

nodrošina valsts vērtību nodošanu nākamajām paaudzēm. Attiecīgi

valstij ir pienākums noteikt tādas prasības attiecībā uz

vispārējās izglītības ietvaros apgūstamajiem priekšmetiem, kā arī

mācīšanas metodēm un mācību procesu, lai tiktu pilnvērtīgi

sasniegti vispārējās izglītības mērķi.

Ikvienam izglītojamam, lai viņš pēc vispārējās izglītības

iegūšanas varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, ir nepieciešama

spēja brīvi lietot valsts valodu. Tādēļ valsts ir tiesīga

vispārējās izglītības standartā noteikt tādas prasības attiecībā

uz vispārējās izglītības saturu un mācību procesu, kas

nepieciešamas, lai nodrošinātu to, ka izglītojamie spēj brīvi

lietot valsts valodu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienai

personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts

valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties

demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot

un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas

tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2.

punktu).

Demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks,

kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski

domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītība ir viens no

priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei turpināt sevis pilnveidošanu

visā dzīves laikā. Tādējādi izglītība ir viens no būtiskiem

brīvas demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanas

priekšnoteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20. punktu). Līdz ar to

valstij ir pienākums nodrošināt, ka tiesiskais regulējums

vispārējās izglītības jomā ļauj sasniegt tās mērķi. Šis valsts

pienākums neaprobežojas tikai ar valsts un pašvaldību izglītības

iestādēm, bet attiecas arī uz privātajām izglītības iestādēm,

kurās tiek nodrošināta vispārējā izglītība.

15.2. Tomēr valstij jāņem vērā, ka no Satversmes 114.

panta izriet mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu,

etnisko un kultūras savdabību. Satversmes 114. pants atklāj

Satversmes ievadā ietvertā mazākumtautību cieņas principa saturu.

Līdz ar to Latvijā tiek aizsargāta arī mazākumtautību savdabība.

Atšķirībā no citiem Satversmes 8. nodaļas pantiem 114. pants

aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu un

kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi -

nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību,

jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var

saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības

piederošām personām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23. un 23.1.

punktu).

Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams

kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību

dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi

Minoritāšu konvenciju. Minoritāšu konvencijā atzīts, ka nacionālo

minoritāšu un pie tām piederošo personu tiesību un brīvību

aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēktiesību

aizsardzības sistēmas daļa, un precizēts mazākumtautību tiesību

aizsardzības tvērums. Minoritāšu konvencija ietver noteiktus

principus, kas dalībvalstīm jāievēro, īstenojot tās vispārējo

mērķi - radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā

-, un vienlaikus dod dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz

konkrētu pasākumu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23. punktu).

Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredz pie

mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt

privātas izglītības un apmācības iestādes. No Minoritāšu

konvencijas paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka pie mazākumtautībām

piederošām personām privātās izglītības iestādes vēlams dibināt

saskaņā ar valsts izglītības sistēmā spēkā esošajām prasībām,

tostarp noteikumiem, kas attiecas uz obligāto izglītību, un šīs

iestādes var tikt pakļautas tādām pašām pārraudzības formām kā

citas izglītības iestādes, tostarp attiecībā uz izglītības

standartiem. Savukārt valstij ir pienākums oficiāli atzīt šajās

privātajās izglītības iestādēs iegūto izglītību, ja visi

atbilstošie izglītības standarti ir ievēroti (sk. Vispārējās

konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību paskaidrojošā

ziņojuma 72. punktu).

Valsts pienākums nodrošināt mazākumtautību tiesības uz savas

identitātes un kultūras saglabāšanu izglītības procesa ietvaros

ir paredzēts arī citos Latvijai saistošos starptautisko tiesību

aktos. Bērnu tiesību konvencijas 30. pantā ir noteiktas pie

nacionālajām minoritātēm piederošu bērnu tiesības praktizēt un

lietot dzimto valodu. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta trešā un ceturtā daļa

paredz personu tiesības brīvi dibināt privātas izglītības

iestādes, kā arī vecāku tiesības izvēlēties, ka viņu bērni tiks

izglītoti privātās izglītības iestādēs, ciktāl šīs privātās

izglītības iestādes atbilst valsts noteikto prasību minimumam.

Savukārt saskaņā ar Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5.

panta pirmo daļu valstij ir jāatzīst pie mazākumtautībām

piederošo personu tiesības īstenot viņu pašu izglītības

pasākumus, kas aptver privātu izglītības iestāžu uzturēšanu un -

atkarībā no katras valsts izglītības politikas - arī

mazākumtautības valodas izmantošanu mācību procesā, ievērojot

valsts noteiktos standartus.

Arī starptautiskās institūcijas ir norādījušas, ka valstij ir

pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu

tiesības veidot savas izglītības iestādes un iegūt izglītību

tajās, ciktāl šo tiesību realizācijas rezultātā attiecīgās

personas netiek izslēgtas no visas sabiedrības kopējās valodas un

kultūras telpas un ciktāl šajās izglītības iestādēs nodrošinātā

izglītība atbilst valsts noteiktajiem izglītības standartiem

(sk., piem.: A Human Rights-Based Approach to Education For

All. United Nations Children's Fund, United Nations Educational,

Scientific and Cultural Organization, 2007, p. 79. Pieejams:

https://unesdoc.unesco.org/).

No Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta izriet

pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt

privātas izglītības iestādes, kuru mērķis ir mazākumtautības

valodas un kultūras apguve, saglabāšana un attīstība. Pie

mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt savas

izglītības iestādes aptver dažādu veidu izglītības iestādes.

Proti, pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas

dibināt neformālās izglītības iestādes, piemēram, vasaras skolas

un svētdienas skolas, kurās tiek nodrošinātas pie mazākumtautībām

piederošo personu pieprasījumam atbilstošas mācības ar mērķi

saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un

identitāti. Pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas

atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam dibināt un vadīt arī

tādas privātas izglītības iestādes, kas nodrošina vispārējo

izglītību.

Tomēr Satversmes tiesa jau šā sprieduma 15.1. punktā secināja,

ka valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums noteikt

prasības attiecībā uz vispārējās izglītības procesā apgūstamo

mācību saturu un īstenojamo mācību procesu, lai nodrošinātu

vispārējās izglītības mērķu sasniegšanu, un šīs prasības

jāattiecina gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām

izglītības iestādēm. Lai privāta izglītības iestāde varētu

izsniegt valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, tās

īstenotajām vispārējās izglītības programmām ir jāatbilst valsts

standartu nosacījumiem tieši tāpat kā valsts un pašvaldību

izglītības iestāžu īstenotajām vispārējās izglītības programmām.

Citiem vārdiem sakot, pie mazākumtautībām piederošu personu

dibinātās privātajās izglītības iestādēs sniegta vispārējā

izglītība var tikt oficiāli atzīta tikai tad, ja tā atbilst

valsts noteiktajos vispārējās izglītības standartos ietvertajām

prasībām. Tādējādi privātās izglītības iestādes, tai skaitā pie

mazākumtautībām piederošo personu izglītības iestādes, kuru

dibinātāji izvēlējušies tajās nodrošināt vispārējo izglītību un

izsniegt izglītojamiem valsts atzītu izglītību apliecinošu

dokumentu, iekļaujas valsts izglītības sistēmā un ir pakļautas

vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu

prasībām.

Satversmes 114. pants paredz mazākumtautību vērtību un tiesību

atzīšanu un ievērošanu. Attiecīgi valstij saskaņā ar Satversmes

114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt pie mazākumtautībām

piederošo personu tiesības saglabāt un attīstīt savu identitāti,

saglabājot un attīstot mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un

kultūras savdabību. Šīs pie mazākumtautībām piederošo personu

pamattiesības ir kompleksas un ietver vairākus elementus.

Neatņemams šo pie mazākumtautībām piederošo personu pamattiesību

elements ir tiesības apgūt konkrētās mazākumtautības valodu un

izmantot to kā mācību valodu izglītības procesā. Tomēr šīs

tiesības nav absolūtas. Proti, valstsnācijas un mazākumtautību

attiecības ir balstītas uz savstarpēju vērtību atzīšanu. Pie

mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas tām izriet no

Satversmes 114. panta, ir vērstas uz līdzsvara uzturēšanu

sabiedrībā, radot labvēlīgu vidi mazākumtautību valodu, etniskās

un kultūras savdabības saglabāšanai un vienlaikus nodrošinot

pienācīgu cieņu pret konstitucionālajām vērtībām un sabiedrības

saliedētību. Šis mērķis ir sasniedzams tad, ja gan pie

mazākumtautībām piederošās personas, gan sabiedrība kopumā

mazākumtautību tiesību īstenošanu uztver kā visas sabiedrības

bagātināšanu. Mazākumtautību tiesību īstenošana nedrīkst būt

vērsta uz sabiedrības segregāciju un apdraudēt sabiedrības

vienotību. Atšķirīgām identitātēm piederīgo atkāpšanās katram

savā identitātes telpā apdraud demokrātiskā diskursa un kopējas

darbības iespējamību vienotā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23.2.

punktu).

15.3. No iepriekš minētā izriet, ka atbilstoši

Satversmes 112. panta pirmajam teikumam tiesības uz izglītību

ietver personu brīvību izvēlēties vispārējo izglītību iegūt ne

tikai valsts un pašvaldību, bet arī privātajās izglītības

iestādēs. Valstij ir jānodrošina tas, ka arī privātajās

izglītības iestādēs sniegtā vispārējā izglītība sasniedz tās

mērķus. Tādēļ valstij ir pienākums izstrādāt vispārējās

izglītības standartus (noteikumus par mācību saturu, metodēm,

procesu un izglītības iestāžu rīcības brīvības ietvariem), kas

nepieciešami vispārējās izglītības mērķa sasniegšanai, un

attiecināt tos gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām

izglītības iestādēm un oficiāli atzīt tikai tādu privātajās

izglītības iestādēs iegūtu izglītību, kas atbilst šiem

standartiem.

Mācību valoda ir viens no būtiskiem vispārējās izglītības

procesa elementiem, un valsts ir tiesīga to regulēt. Valstij,

regulējot mācību valodu privātajās izglītības iestādēs īstenojamā

vispārējās izglītības procesā, ir jāievēro pie mazākumtautībām

piederošo personu tiesības, kas izriet no Satversmes 114. panta.

Proti, valstij jāatrod tās apstākļiem atbilstošs līdzsvars starp

nepieciešamību nodrošināt ikvienai pie mazākumtautības piederošai

personai iespēju vispārējās izglītības ietvaros apgūt valsts

valodu tādā līmenī, lai tā bez grūtībām iekļautos valsts un

sabiedrības dzīvē, un iespēju apgūt attiecīgās mazākumtautības

valodu un iegūt izglītību šajā valodā, lai varētu saglabāt savu

lingvistisko un kultūras identitāti, bet netiktu izraisīta

segregācija uz valodas pamata. Turklāt valstij ir jārūpējas par

to, lai mācību valodu regulējums pie mazākumtautībām piederošo

personu tiesības uz izglītību nepadarītu neefektīvas. Proti,

valsts nedrīkst pieļaut to, ka valodu barjeras dēļ ciestu pie

mazākumtautībām piederošo personu izglītības kvalitāte vai

izglītība kļūtu šīm personām nepieejama.

Līdz ar to atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam teikumam

un 114. pantam valstij jānosaka tāds vispārējās izglītības

procesā lietojamo mācību valodu regulējums, kas nodrošina valsts

apstākļiem atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas apguvi un

mazākumtautību tiesību aizsardzību vispārējās izglītības procesā

pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātajās privātajās

izglītības iestādēs.