14. pants

Pieaicinātā persona - biedrība "Dzīvnieku

brīvība" - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajai un trešajai daļai, kā

arī LESD 49. pantam.

20. gadsimtā dzīvnieku aizsardzība esot tik ļoti iesakņojusies

sabiedrības uzskatos un uzvedībā, ka sabiedrības tikumība bez tās

vairs neesot iedomājama. Cilvēces ētiskais pienākums esot

nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs

īpatnis pats par sevi esot vērtība. Cilvēkam esot morāls

pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar

iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam neesot atļauts bez

pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, sagādāt

ciešanas vai citādi kaitēt.

Aizliegums audzēt un turēt dzīvniekus kažokādu ieguvei esot

pamatots ar apsvērumu, ka zvēraudzēšana ir neētiska, cietsirdīga

un pretrunā ar sabiedrības vērtībām. Pretrunā ar sabiedrības

vairākuma vērtībām tā nonākot tādējādi, ka apvienojot cietsirdību

pret dzīvniekiem ar triviālu iemeslu, kura dēļ tie tiek pakļauti

ciešanām. Mūsdienās esot pieejamas daudzas funkcionālas un

estētiskas kažokādu alternatīvas.

Savvaļas dzīvnieku vajadzības kažokzvēru audzētavās nevarot

tikt apmierinātas. Sprostu sistēmas šaurība un monotonums esot

smaga dzīvnieku labturības problēma. Kažokzvēru audzētavās ūdeles

visu savu mūžu pavadot stiepļu sprostos, kuru standarta izmērs

esot 90 x 30 x 45 centimetri. Dabā ūdeles esot savrupi,

teritoriāli dzīvnieki, turpretī kažokzvēru audzētavās tās

spiestas dzīvot ļoti tuvu cita pie citas un nespējot izvairīties

no sociāliem kontaktiem. Sprostos ūdelēm neesot iespēju uzvesties

dabiski - skriet, peldēt vai medīt. Savukārt lapsas sprostos

tiekot turētas pa vienai, tādējādi liedzot tām dabisko sociālo

uzvedību. Lapsām esot liegta iespēja skriet, rakt, rotaļāties un

pētīt. Tās tiekot turētas 0,8-1,2 kvadrātmetrus lielos stiepļu

sprostos. Gan lapsas, gan ūdeles pastāvīgi cietīšot no

kanibālisma, pašsakropļošanās, savstarpējas plēšanās un

stereotipiskas uzvedības dēļ, kamēr vien tiks turētas mazos,

slikti iekārtotos sprostos ar stiepļu grīdu.

Arī veids, kādā ūdeles tiek nogalinātas kažokādu ieguves dēļ,

esot cietsirdīgs. Vajagot ņemt vērā to, ka ūdeles spēj ilgstoši

aizturēt elpu un palikt pie apziņas pat tad, kad tiek smacētas.

Dažkārt pēc neveiksmīgiem nosmacēšanas mēģinājumiem kažokzvēru

audzētāji ūdeles gluži vienkārši nositot.

2015. gadā Saeima nolēmusi neatbalstīt pilsoņu iniciatīvu, kas

aicināja aizliegt dzīvnieku audzēšanu un turēšanu kažokādu

ieguvei, taču šā jautājuma nonākšana likumdevēja redzeslokā jau

pati par sevi esot bijusi signāls tam, ka Latvijas sabiedrībā

kažokzvēru audzēšana tiek atzīta par ētiski problemātisku jomu.

Turpmākajos gados dzīvnieku aizsardzība pakāpeniski attīstījusies

un guvusi aizvien lielāku sabiedrības atbalstu. Tā, piemēram,

2017. gada vidū Latvijā tikusi aizliegta savvaļas sugu dzīvnieku

izmantošana cirkā un atrakcijās.

Līdz likumprojekta iesniegšanai Saeimā petīciju zvēraudzēšanas

aizlieguma atbalstam parakstījuši vairāk nekā 40 000 cilvēku.

2018. gadā zvēraudzēšanas aizlieguma piekritēju gājiens pulcējis

aptuveni 800 cilvēku. Par zvēraudzēšanas aizliegumu kopīgā video

2022. gadā iestājušies sabiedrībā pazīstami cilvēki. Piecdesmit

divas dažādu jomu nevalstiskās organizācijas ar atklātu vēstuli

vērsušās pie Saeimas, aicinot aizliegt zvēraudzēšanu Latvijā.

Sociālajās aptaujās lapsu, ūdeļu un šinšillu audzēšanu,

turēšanu un nogalināšanu kažokādu ieguvei atbalstot aizvien

sarūkošs sabiedrības mazākums. Turklāt Latvijas sabiedrība visas

Eiropas Savienības līmenī esot visaktīvāk iestājusies par

kažokzvēru audzēšanas un turēšanas un kažokādu tirdzniecības

aizliegumu. Eiropas pilsoņu iniciatīvu "Eiropa bez

kažokādām" parakstījuši 64 162 Latvijas pilsoņi jeb vairāk

par 3,5 procentiem no visiem Eiropas Savienības pilsoņiem.

Latvijas sabiedrības līdzdalība šāda veida iniciatīvās gan pašu

mājās, gan uz citu Eiropas Savienības valstu fona esot

izcila.

Iepriekš minētais pierādot to, ka kažokzvēru audzēšana un

turēšana ir pretrunā ar Latvijas sabiedrības ētiskajām vērtībām.

Dzīvnieku labturība esot leģitīms mērķis sabiedrības morāli

apdraudošas prakses ierobežošanai.

Kažokzvēru audzēšanas un turēšanas aizliegums nodrošinot arī

sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību un tiesības uz

dzīvi labvēlīgā vidē. Kažokzvēru audzētavas esot potenciāli

zoonožu perēkļi. Tieši tās īpaši smagi skārusi Covid-19

pandēmija. Arī zinātnieki pauduši viedokli, ka tieši ūdeļu fermas

drīzāk nekā citu sugu dzīvnieku fermas var kļūt par turpmāk

iespējamu slimību uzliesmojumu un pandēmiju attīstības riska

avotu.

Kažokzvēru audzēšana un turēšana nelabvēlīgi ietekmējot

bioloģisko daudzveidību, vides kvalitāti un klimatu. Latvijā esot

daudz liecību par to, ka no kažokzvēru audzētavām izbēgušas

ūdeles nogalina mājdzīvniekus, ūdensputnus un citu sugu

dzīvniekus. Ar kažokādu industriju nesaraujami saistītā atkritumu

uzglabāšana un apstrāde bieži radot būtisku ūdens piesārņojumu.

Nitrāti, fosfāti un citas videi un veselībai bīstamas ķīmiskās

vielas iesūcoties zemē, ar lietus ūdeni tiekot ieskalotas

gruntsūdeņos un tādējādi piesārņojot ūdenskrātuves. Šīs ķīmiskās

vielas piesārņojot ne tikai ūdeņus, bet arī augsni un gaisu,

tādēļ kažokzvēru audzētavu tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem

nākoties samierināties ar pastāvīgu kodīgu smaku. Kažokādu

ražošana esot divas līdz 28 reizes kaitīgāka videi nekā citu

tekstilmateriālu izstrāde. Piemēram, viena kilograma ūdeļu

kažokādas saražošanai esot piecas reizes lielāka ietekme uz

klimatu nekā otra šajā ziņā ietekmīgākā tekstilmateriāla - vilnas

- saražošanai tādā pašā apjomā.

Ar apstrīdētajām normām noteiktajam aizliegumam neesot bijis

mērķa arī turpmāk atļaut dzīvnieku audzēšanu, turēšanu un

nogalināšanu, bet pastiprināt to labturības prasības. Gluži

pretēji - šā aizlieguma mērķis bijis izbeigt dzīvnieku

izmantošanas veidu, kas neatbilst sabiedrības ētiskajām vērtībām

un pakļauj dzīvniekus ciešanām triviālu mērķu vārdā. Turklāt

būtiski kažokzvēru labturības pilnveidojumi esot faktiski

neiespējami vai vismaz nerentabli, jo labturības problēmu pamatā

esot savvaļas sugu dzīvnieku turēšana sprostos, kur tie nevar

apmierināt savas fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības.

Valstīs, kur kažokzvēru audzētājiem ir noteikts pienākums

nodrošināt dzīvnieku fizioloģiskajām un uzvedības vajadzībām

atbilstošus apstākļus, tie lielākoties jau izbeiguši šo

saimniecisko darbību, jo attiecīgo prasību izpilde to padarot

nerentablu. Tātad jēgpilnas labturības prasību pastiprināšanas

ietekme uz nozari faktiski neatšķiroties no aizlieguma

ietekmes.

Dzīvnieku labturību nevarētu uzlabot arī ar tādu līdzekli kā

videonovērošana, jo tas nesasniegtu apstrīdētajās normās ietvertā

aizlieguma leģitīmos mērķus. Tāpat neesot pārliecības par

attiecīgās uzraudzības efektivitāti un to, vai katrā pārkāpuma

gadījumā tiks piemērots atbilstošs sods.

Latvija esot kļuvusi par divdesmito Eiropas valsti, kur

kažokzvēru audzēšana un turēšana ir aizliegta. Dažās valstīs šāds

aizliegums esot noteikts uzreiz vai arī paredzot ļoti īsu pārejas

termiņu un izmaksājot kažokzvēru audzētājiem kompensācijas. Citās

valstīs par kompensācijas mehānismu esot uzskatīts pārejas

periods. Vēl dažas valstis izvēlējušās gan pārejas perioda

noteikšanu, gan kompensāciju izmaksu. Dažās valstīs aizlieguma

noteikšanas brīdī kažokzvēru audzētavas faktiski jau bijušas

tukšas, taču daudzās citās vēl turpinājušas darbību.

Kažokzvēru audzētāju pamattiesību ierobežojums esot ņemts vērā

un tiem esot noteikts piecus gadus ilgs pārejas periods, kurā tie

varot pārorientēt savu biznesu un iegūt papildu līdzekļus citu

biznesa ieceru īstenošanai. Šāds pārejas periods esot uzskatāms

par saudzējošu līdzekli.

Secinājumu

daļa