7. pants

Pieaicinātā persona - Zemkopības

ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajai un trešajai daļai, kā

arī LESD 49. pantam.

Likumdevējs, grozot tiesisko regulējumu, esot noteicis

atbilstošu periodu pārejai uz jaunu tiesisko regulējumu.

Apstrīdētajās normās noteiktais to spēkā stāšanās termiņš - 2028.

gada 1. janvāris - esot vērsts uz tiesiskās stabilitātes

nodrošināšanu, saglabājot saprātīgu līdzsvaru starp Pieteikumu

iesniedzēju tiesiskās paļāvības un sabiedrības interešu

aizsardzību.

Pēc Zemkopības ministrijas ieskata, nosakot laika ziņā

attālinātu aizliegumu audzēt un turēt dzīvniekus kažokādu

ieguvei, neesot nepieciešams paredzēt atlīdzinājumu, kas

kompensētu šajā nozarē saimniecisko darbību veicošajiem

uzņēmumiem radušos zaudējumus. Termiņš, kas pārsniedz piecus

gadus kopš apstrīdēto normu pieņemšanas, esot pietiekami ilgs,

lai kažokzvēru audzētāji varētu rast tādus risinājumus un īstenot

tādus pasākumus, kas pēc iespējas mazinātu vai pat novērstu

negatīvās ekonomiskās sekas, kas tiem izriet no aizlieguma audzēt

un turēt dzīvniekus kažokādu ieguvei. Piecu gadu laikā nozare

varot tikt pārorientēta un varot tikt atgūti finanšu resursi, kas

ieguldīti vaislas dzīvnieku atražošanā.

Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums

neesot uzskatāms par tādu, kas Pieteikumu iesniedzējiem pilnībā

aizliegtu turpināt komercdarbību. Kažokādu ieguve esot tikai

viens no dzīvnieku audzēšanas un turēšanas mērķiem, turklāt iegūt

kažokādas neesot aizliegts tādā gadījumā, ja dzīvnieku turēšanas

un audzēšanas pamatmērķis ir, piemēram, pārtikas ieguve. Tāpat

personai neesot liegts izvēlēties citu komercdarbības veidu un

nodarboties ar to savā nekustamajā īpašumā.

Komerciālos nolūkos audzēti un turēti lauksaimniecības

dzīvnieki tiekot uzskatīti par jutīgām būtnēm tādā nozīmē, ka tie

ir spējīgi piedzīvot prieku un ciešanas. Kažokzvēru audzētavās

dzīvnieki tiekot turēti stiepļu sprostos, un tādējādi nevarot

tikt apmierinātas tādas šo dzīvnieku etoloģiskās vajadzības kā,

piemēram, ūdelēm būtiskā iespēja peldēt.

Apstrīdētās normas esot pieņemtas, lai panāktu līdzsvaru starp

dzīvnieku audzēšanu kā ekonomisku darbību un sabiedrības

interesēm novērst neētisku un sabiedrības vērtībām neatbilstošu

izturēšanos pret dzīvniekiem, kā arī mazināt piesārņojuma

problēmas, tostarp zvēraudzētavu tuvumā valdošo nepatīkamo smaku,

kas ievērojami traucē, piemēram, tūrisma attīstībai un negatīvi

ietekmē vietējo iedzīvotāju investīciju iespējas. Apstrīdētajās

normās noteiktais pamattiesību ierobežojums skarot atsevišķus

komersantus, bet ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un

intereses attiecoties uz daudz plašāku personu loku un labumu no

šā ierobežojuma gūstot visa sabiedrība.

Galvenās ar kažokādu ražošanas nozari saistītās problēmas esot

ūdens piesārņošana ar slāpekli un fosforu, ekskrementu smaka,

nogalināto dzīvnieku ķermeņu radītais bīstamais piesārņojums,

palielinātais risks, ka vietējie iedzīvotāji var inficēties ar

vīrusu, baktēriju, sēnīšu vai parazītu izraisītām zoonozēm, kā

arī ar lielo enerģijas patēriņu un siltumnīcefekta gāzu

izdalīšanos saistītais vides piesārņojums. Ne tikai videi, bet

arī pašiem kažokādu nēsātājiem kaitīgas esot daudzās kažokādu

apstrādē izmantotās ķimikālijas, tostarp virsmaktīvās vielas,

taukvielas, minerālsāļi, šķīdinātāji, skābes, formaldehīds, no

akmeņogļu darvas iegūtas vielas, tanīni, biocīdi, fungicīdi,

krāsvielas, balinātāji un citas vielas.

Kažokādu ražošanas process esot līdz pat 28 reizēm kaitīgāks

videi nekā jebkuru citu tekstilmateriālu ražošanas process, jo

piesārņojot gan zemi, gan gaisu, gan ūdeni. Viena kilograma ūdeļu

kažokādas saražošana atstājot uz klimatu piecas reizes spēcīgāku

ietekmi nekā otra šajā ziņā ietekmīgākā tekstilmateriāla - vilnas

- saražošana tādā pašā apjomā. Tas esot saistīts gan ar lielo

zvēraudzētavās patērēto barības apjomu, gan amonjaka emisiju no

ūdeļu mēsliem.

Zemkopības ministrija norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā

ierobežojuma leģitīmais mērķis ir novērst neētisku un sabiedrības

vērtībām neatbilstošu izturēšanos pret dzīvniekiem. Eiropas

Savienībā arvien lielāka uzmanība tiekot pievērsta dzīvnieku

aizsardzības un labturības jautājumiem. Dzīvnieku audzēšana un

turēšana kažokādu ieguvei esot aizliegta jau 17 Eiropas

Savienības dalībvalstīs, trijās dalībvalstīs noteikts daļējs

aizliegums un vēl trijās uzsāktas parlamentāras diskusijas par

aizlieguma noteikšanu. Aicinājums Eiropas Savienībā noteikt

vienotu kažokzvēru audzēšanas un turēšanas aizliegumu esot pausts

Eiropas pilsoņu iniciatīvā "Eiropa bez kažokādām".

Tā kā apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma mērķis esot

izbeigt dzīvnieku audzēšanu un nogalināšanu kažokādu ieguves dēļ

kā neētisku, cietsirdīgu un izzūdošu uzņēmējdarbības veidu,

labturības nosacījumu pastiprināšana neesot tikpat iedarbīga kā

apstrīdētās normas un neļaujot ierobežojuma leģitīmos mērķus

sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti ar

apstrīdētajām normām. Aizliegums audzēt un turēt dzīvniekus

kažokādu ieguvei esot vienīgais efektīvais līdzeklis, kas ļaujot

sasniegt apstrīdēto normu leģitīmo mērķi nepieciešamajā

kvalitātē, jo arī stingrāku labturības prasību ieviešana

nenovērstu kažokzvēru turpmāku nogalināšanu. Turklāt Covid-19

infekcijas izplatības laikā vienā no kažokzvēru audzētavām

konstatēts, ka veiktie drošības pasākumi nav bijuši efektīvi.

Apstrīdētajās normās neesot paredzēta atšķirīga attieksme, kas

būtu balstīta uz citas valsts pilsonību vai reģistrāciju citā

Eiropas Savienības dalībvalstī vai arī vērsta pret uzņēmumiem,

kuru kapitāls ir saistīts ar citās Eiropas Savienības

dalībvalstīs dibinātiem uzņēmumiem. Tādējādi nevienam no

Pieteikumu iesniedzējiem neesot aizskartas LESD 49. pantā

paredzētās tiesības. Šo tiesību aizskārums neesot saskatāms, jo

visas prasības esot attiecinātas vienādi uz visiem

subjektiem.

Esot jāņem vērā arī tas, ka apstrīdēto normu mērķis atbilst

LESD 13. pantā noteiktajai prasībai veltīt pienācīgu uzmanību

dzīvnieku kā jutīgu būtņu labturībai. Tā kā šī tiesību norma dod

dalībvalstīm iespēju pieņemt papildu noteikumus ar mērķi

paplašināt dzīvnieku aizsardzību, dalībvalstis varot izbeigt

cietsirdīgu izturēšanos pret kažokzvēriem, kas izpaužas kā to

audzēšana un turēšana sprostos un sekojoša nogalināšana vienīgi

kažokādu ieguves nolūkā.