10. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

mērķis ir aizsargāt cilvēku tiesības uz veselību, aizliedzot

smēķēšanu un tādējādi novēršot arī smēķēšanai pakļauto personu

veselības kaitējumu. No sabiedrības veselības aizsardzības ir

atkarīga sabiedrības labklājība, tādēļ apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir citstarp vērsts arī uz

sabiedrības labklājības aizsardzību.

Tabakas aprites likuma 2. panta pirmajā daļā ir noteikts šā

likuma mērķis - aizsargāt sabiedrības veselību, tostarp cilvēku

tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā, ar smēķēšanai paredzētu

tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu dūmiem, kā arī

ar elektronisko smēķēšanas ierīču tvaiku nepiesārņotā vidē. No

likuma anotācijas izriet, ka tiesības tikt pasargātam no tabakas

dūmiem un tādējādi arī tiesības uz augstāko iespējamo veselības

standartu ir paredzētas vairākos starptautiskos juridiski

saistošos dokumentos, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas

konstitūcijā, Bērnu tiesību aizsardzības konvencijā, Konvencijā

par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kā arī

Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām. Tomēr līdz Tabakas aprites likuma pieņemšanai Latvija

bija viena no tām valstīm, kuras vēl joprojām nebija izpildījušas

Pasaules Veselības organizācijas Vispārējās konvencijas par

tabakas uzraudzību 8. pantā un tā vadlīnijās noteiktās prasības

(sk. likumprojekta Nr. 90/TA-2143 anotāciju).

Pasaules Veselības organizācijas Vispārējās konvencijas par

tabakas uzraudzību 5. panta 2. punkta "b" apakšpunkts

nosaka valstu tiesisko mērķi tabakas regulējuma jomā, un saskaņā

ar to katra valsts atbilstoši savām iespējām pieņems un ieviesīs

efektīvus likumdošanas, izpildvaras, administratīvos vai citus

pasākumus un sadarbosies, ciktāl piemērots, ar citām valstīm,

izstrādājot atbilstošas politikas tabakas patēriņa novēršanai un

samazināšanai un šo politiku ietvaros apkarojot atkarību no

nikotīna un pakļaušanu tabakas dūmiem. Savukārt minētās

konvencijas 8. panta 1. punktā ietverta norāde uz nepārprotami

zinātniskiem pierādījumiem tam, ka pakļaušana tabakas dūmiem

izraisa nāvi, slimības un invaliditāti.

Minētās konvencijas 8. panta kontekstā ir atzīts, ka valstīm,

ja tas nepieciešams, ir jāpastiprina un jāpaplašina cilvēku

aizsardzība pret tabakas dūmu iedarbību. Nepieciešamā rīcība var

aptvert jaunu tiesību aktu ieviešanu vai tiesību aktu grozīšanu,

to efektīvu izpildi un arī citus pasākumus, kas būtu pamatoti ar

jauniem zinātniskiem pierādījumiem (sk.: WHO Framework

Convention on Tobacco Control. Guidelines for implementation of

Article 8, 2013, p. 7).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Pasaules Veselības

organizācijas vadlīnijas ir uzskatāmas par avotu ar

rekomendējošu, bet vienlaikus arī autoritatīvu raksturu, kas

valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanā izvēlēties optimālo

rīcības modeli (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.2. punktu).

Tātad valstij, izstrādājot un ieviešot tabakas aprites

regulēšanas politiku, ir jāņem vērā Pasaules Veselības

organizācijas Vispārējā konvencijā par tabakas uzraudzību un

citos Latvijai saistošos starptautiskos normatīvajos aktos

noteiktās prasības.

Smēķēšanas atkarība ilgstoši sabiedrībā tika uzskatīta par

normālu parādību (sk., piemēram: Slimību profilakses un

kontroles centrs. Datu vizualizācijas par smēķēšanu. Ikdienas

smēķētāju (15-74 g. v.) īpatsvars pa dzimumiem, %. Pieejams:

www.spkc.gov.lv). Veselības ministrija, iesniedzot Saeimai

priekšlikumus likumprojekta otrajam lasījumam, norādījusi, ka

apstrīdētā norma ir nepieciešama, lai mazinātu apmeklētāju un

darbinieku pakļaušanu pasīvajai smēķēšanai visās azartspēļu

organizēšanas vietās (sk. likumprojekta Nr. 48/Lp14

materiālus). Arī no apkopotajiem datiem par iedzīvotāju

smēķēšanas paradumiem 2018. gadā izriet tas, ka smēķēšana Latvijā

uzskatāma par galveno ļaundabīgu audzēju riska faktoru un kopumā

bijusi par cēloni 31,8 procentiem no visiem nāves gadījumiem.

Tādēļ tika skaidri noteiktas valsts prioritātes - finansējuma

palielināšana veselības aprūpei un kaitīgo dzīves paradumu

izplatības mazināšana, primāri mazinot smēķēšanas un alkohola

izplatību Latvijā (sk.: Smēķēšanas izplatība un sekas Latvijā

2018. gadā. Rīga: Slimību profilakses un kontroles centrs, 2019,

4., 10.-11. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka

gan aktīvā, gan pasīvā smēķēšana ir kaitīga un rada nelabvēlīgu

ietekmi uz sabiedrības veselību īstermiņā un ilgtermiņā.

Satversmes tiesa jau atzinusi indivīda un sabiedrības veselību

par vērtību, kurai ir neapšaubāma nozīme sabiedrības labklājības

nodrošināšanā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punktu). Piemēram,

attiecībā uz cilvēku veselības aizsardzību ir saprotams, ka

likumdevējs ir rūpējies par azartspēļu organizēšanas vietu

apmeklētāju un darbinieku fizisko veselību, novēršot veselības

kaitējuma riskus, kas saistīti ar smēķēšanas dūmu ieelpošanu un

pakļautību tiem. Savukārt sabiedrības labklājība ir vērtējama ne

tikai no finansiālās, bet arī vispārcilvēciskās perspektīvas.

Proti, līdztekus materiālās labklājības aspektiem jēdziens

"sabiedrības labklājība" ietver arī nemateriālus

aspektus, kas nepieciešami harmoniskai sabiedrības funkcionēšanai

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2020-26-0106 17. punktu). Līdz ar to sabiedrības

labklājība un citu cilvēku tiesību uz veselību aizsardzība ir

savstarpēji saistītas tiesības un intereses, kuras daļēji

pārklājas un nav aplūkojamas atrauti cita no citas.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpo

mērķim aizsargāt azartspēļu organizēšanas vietu darbinieku un

azartspēļu spēlētāju - smēķētāju un smēķēšanai pakļauto personu -

veselību un novērst saslimstības riskus. Tādējādi apstrīdētajā

normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir viens no

līdzekļiem, kas izmantojami citu cilvēku tiesību aizsardzībai.

Sabiedrības veselība ir nozīmīga visai valstij, tātad

ierobežojums kalpo arī tādam leģitīmam mērķim kā sabiedrības

labklājības aizsardzība.

Smēķēšanas aizliegums azartspēļu zālēs ir arī sabiedrības

interesēs - tas ir vērsts uz atkarību mazināšanu un sociālās

spriedzes novēršanu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka

azartspēles var negatīvi ietekmēt ne tikai cilvēka finansiālo

situāciju, potenciāli radot nekontrolētus tēriņus, bet arī garīgo

veselību, citstarp radot atkarību (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106

21. punktu). Patoloģiska azartspēļu atkarība var radīt

negatīvas sekas attiecībā uz personas garīgo attīstību, piemēram,

nelabvēlīgi ietekmēt tās attiecības ar citiem cilvēkiem, tostarp

ģimeni un draugiem, palielināt iespējamību izdarīt noziedzīgus

nodarījumus vai iesaistīties tajos, kā arī nonākt finansiālās

grūtībās (sk.: National Research Council Pathological

Gambling: A Critical Review. Washington DC: The National

Academies Press, 1999, p. 158). Tādējādi atkarība no

azartspēlēm rada negatīvas sekas ne tikai indivīdam, bet arī

ģimenei un sabiedrībai kopumā.

Tātad apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir citu cilvēku tiesību

aizsardzība un sabiedrības labklājība.