5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāvis

starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās - uzskata, ka

apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai ierobežo no Satversmes

105. panta pirmajiem trim teikumiem izrietošās tiesības uz

īpašumu.

Apstrīdētās normas tiesiskās sekas ietiecas īpašnieka tiesībās

lietot savu īpašumu pēc saviem ieskatiem, jo ierobežo īpašnieka

tiesības izlemt to, vai viņš savā īpašumā var smēķēt pats un

atļaut smēķēt citiem. Tādējādi likumdevējs ir izlēmis jautājumu

par tādu īpašuma izmantošanas veidu, kas citādi būtu īpašnieka

ziņā.

Apstrīdētā norma tieši neietekmē Pieteikuma iesniedzējas

komercdarbību un neliedz tai arī turpmāk organizēt azartspēles,

jo Pieteikuma iesniedzējas komercdarbība nav saistīta ar

ietekmētās uzņēmējdarbības - tabakas, tabakas izstrādājumu vai

elektronisko smēķēšanas ierīču piegādes vai ar attiecīgajiem

produktiem saistītu pakalpojumu - nozari. Tādēļ tam apstāklim, ka

azartspēļu organizēšanas vietās īpašas telpas tika izbūvētas, lai

nodrošinātu to apmeklētājiem iespēju smēķēt, nav izšķirošas

nozīmes jautājumā par to, vai apstrīdētā norma Pieteikuma

iesniedzējai ir vai nav aizskārusi no Satversmes 105. panta

pirmajiem trim teikumiem izrietošās tiesības uz īpašumu.

Pieteikuma iesniedzējas argumentiem, kas saistīti ar telpu

pārbūvi un attiecīgajiem ieguldījumiem, varētu būt nozīme tiktāl,

ciktāl tiek vērtēta tiesiskās paļāvības aizsardzības principa

ievērošana. Tomēr būtiska nozīme ir piešķirama nevis Pieteikuma

iesniedzējas iespējamai tiesiskajai paļāvībai uz to, ka tās

veiktie ieguldījumi smēķēšanai paredzēto telpu izbūvē nezaudēs

savu vērtību tiesiskā regulējuma izmaiņu dēļ, bet gan tās

tiesiskajai paļāvībai uz Tabakas aprites likuma 10. panta

ceturtās daļas regulējuma nemainīgumu.

Ievērojot to, kādā nozarē darbojas Pieteikuma iesniedzēja un

ir pieņemta apstrīdētā norma, kā arī valstīm noteikto plašo

rīcības brīvību sabiedrības veselības aizsardzības jomā, var

secināt, ka pārejas periods, kas noteikts līdz apstrīdētās normas

spēkā stāšanās dienai, ir pietiekami saudzējošs no tiesiskās

paļāvības aizsardzības viedokļa un likumdevējam nebija jāparedz

nekādi īpaši priekšnoteikumi tiesiskās paļāvības aizsardzībai

papildus tiem, kas jau paredzēti.