8. pants

Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot

pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot

vienīgi saskaņā ar likumu."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants paredz

visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un neaprobežojas

vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz īpašumu"

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija

sprieduma lietā Nr. 2020-49-01 20.1. punktu). Satversmes 105.

panta pirmie trīs teikumi aptver ikviena tiesības izmantot savu

īpašumu, tostarp veicot komercdarbību (sk. Satversmes tiesas

2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 27.2.

punktu).

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr.

2019-25-03 18. punktu). Tādēļ Satversmes 105. panta saturs ir

noskaidrojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)

Pirmā protokola 1. pantu, kā arī tā piemērošanas praksi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka katrā atsevišķā

gadījumā tiesai ir jāizskata šāds jautājums: vai lietas apstākļi,

aplūkojot tos kopumā, piešķir prasītājam īpašuma tiesības uz

materiālajām interesēm, kuras aizsargā Konvencijas Pirmā

protokola 1. pants (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2007. gada 11. janvāra sprieduma lietā

"Anheuser-Busch Inc. v. Portugal", pieteikums Nr.

73049/01, 63. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa

secinājusi, ka jēdzienam "īpašums" minētās normas

izpratnē ir autonoma nozīme, kura neaprobežojas tikai ar īpašuma

tiesībām uz fiziskiem objektiem, un ka dažādas citas tiesības un

intereses, kas veido aktīvus, arī var uzskatīt par īpašuma

tiesībām un tātad par īpašumu (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 25. marta

sprieduma lietā "Iatridis v. Greece", pieteikums Nr.

31107/96, 54. punktu). Arī ekonomiskās intereses, kas

izriet no komercdarbības veikšanas, ir uzskatāmas par īpašumu

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1989. gada 7. jūlija

sprieduma lietā "Tre Traktörer Aktiebolag v. Sweden",

pieteikums Nr. 10873/84, 53. punktu). Lai šādas ekonomiskās

intereses tiktu atzītas par tiesību uz īpašumu objektu, tām jābūt

saistītām ar konkrēta veida komercdarbību, kuru persona līdz šim

veikusi (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra

sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.2. punktu un Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 7. jūnija sprieduma lietā

"O'Sullivan McCarthy Mussel Developement Ltd v.

Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 89. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā

protokola 1. pants ietver trīs atsevišķus noteikumus: pirmais,

kas ietverts pirmajā teikumā un kam piemīt vispārīgs raksturs,

nosaka tiesību uz īpašumu netraucētu īstenošanu; otrais

noteikums, kas ietverts otrajā teikumā, regulē īpašuma atņemšanu

un paredz zināmus nosacījumus tās īstenošanai; trešais noteikums,

kas ietverts trešajā teikumā, piešķir valstīm tiesības saskaņā ar

vispārējām interesēm kontrolēt īpašuma izmantošanas kārtību.

Tomēr visi šie noteikumi ir savstarpēji saistīti - otrais un

trešais noteikums attiecas uz iejaukšanos īpašuma tiesību

netraucētā izmantošanā, tādēļ tie ir interpretējami, ņemot vērā

pirmajā noteikumā nostiprināto principu (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2004. gada 22. jūnija

sprieduma lietā "Broniowski v. Poland", pieteikums Nr.

31443/96, 134. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada

25. oktobra sprieduma lietā "Vistiņš and Perepjolkins v.

Latvia", pieteikums Nr. 71243/01, 93. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās komercdarbība gan nav

saistīta ar smēķēšanu, taču apstrīdētā norma noteic, ko

Pieteikuma iesniedzēja savā azartspēļu organizēšanas vietā drīkst

vai nedrīkst atļaut. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai tiekot

ierobežota iespēja netraucēti izmantot savas īpašuma

tiesības.

Pēc apstrīdētās normas stāšanās spēkā Pieteikuma iesniedzēja

vairs nevar netraucēti turpināt savu komercdarbību sev vēlamā

veidā, proti, ne tikai organizēt azartspēles, bet arī to

organizēšanas vietās nodrošināt apmeklētājiem iespēju smēķēt

iekštelpās. Tādējādi apstrīdētās normas tiesiskās sekas ietiecas

netraucētā īpašuma tiesību izmantošanā, ierobežojot

komercdarbības veikšanu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos

trijos teikumos ietvertās tiesības uz netraucētu īpašuma

izmantošanu.