12. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums noteic:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu

interpretāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Tādējādi Satversmes 92. panta

pirmais teikums ir interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6.

pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. punktu). Turklāt Satversme

nevar paredzēt mazāku pamattiesību aizsardzības apjomu, nekā to

paredz Konvencija, tādēļ, interpretējot Satversmes un Konvencijas

normas, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 10. punktu).

12.1. Konvencijas 6. panta pirmā daļa paredz: ja

izpildvaras lēmums nosaka personas pilsoniskās tiesības un

pienākumus, tad personai ir tiesības uz šāda lēmuma pēckontroli

tādā tiesu institūcijā, kurai ir "pilnīga jurisdikcija"

un kura nodrošina Konvencijas 6. panta ievērošanu (sk.,

piemēram, ECT 1983. gada 10. februāra sprieduma lietā

"Albert and Le Compte v. Belgium", pieteikumi Nr.

7299/75 un Nr. 7496/76, 29. punktu).

ECT nolēmumos atzīts, ka prasība par "pilnīgas

jurisdikcijas" tiesu ir izpildīta, ja tiesu institūcija

nodrošinājusi pārsūdzētā lēmuma "pietiekamu pārskatīšanu

(kontroli)" (sk., piemēram, ECT 2009. gada 27. oktobra

sprieduma lietā "Crompton v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 42509/05, 71. un 79. punktu). Vērtējot, vai

personai pieejamā tiesas kontrole ir pietiekama, ECT ņem vērā

attiecīgās tiesu institūcijas pilnvaras; pārsūdzētā lēmuma

būtību, citstarp to, vai lēmums skar tādu nozari, kurā esošo

jautājumu risināšanai nepieciešamas specifiskas profesionālās

zināšanas un pieredze, vai un cik lielā mērā lēmuma pieņemšana ir

saistīta ar administratīvo rīcības brīvību; veidu, kādā lēmums

tika pieņemts, un procesuālās garantijas, kādas bija

nodrošinātas; strīda būtību, tai skaitā vēlamos un pieejamos

pārsūdzības pamatus (sk., piemēram, ECT 1995. gada 22.

novembra sprieduma lietā "Bryan v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 19178/91, 45. punktu un 2001. gada 4. oktobra

sprieduma lietā "Potocka and Others v. Poland",

pieteikums Nr. 33776/96, 55. punktu).

Izraugoties šādu pieeju, ECT ir ņēmusi vērā lielākajai daļai

Eiropas Padomes dalībvalstu raksturīgo administratīvo iestāžu

lēmumu pārskatīšanas sistēmu. Administratīvā lēmuma pārsūdzības

gadījumā lietas fakti Eiropas Padomes dalībvalstu tiesās

lielākoties tiek vērtēti ierobežotā apjomā, proti, tiesas nelemj

par faktiem, bet vērtē iepriekšējo procedūru. No ECT judikatūras

secināms, ka ir jārespektē iestāžu lēmumi, kas pieņemti,

pamatojoties uz lietderības apsvērumiem, un kas prasa noteiktas

profesionālās zināšanas vai pieredzi, kā arī administratīvās

rīcības brīvības īstenošanu saistībā ar plašākiem politikas

mērķiem (sk., piemēram, ECT 2006. gada 14. novembra sprieduma

lietā "Tsfayo v. the United Kingdom", pieteikums Nr.

60860/00, 46. punktu).

Konvencijas 6. panta mērķis nav nodrošināt pieeju tādai

tiesai, kas var aizvietot iestādes viedokli ar savējo. Tomēr

tiesai jābūt tiesībām lemt par strīda galveno jautājumu un, ja

nepieciešams, nosūtīt lietu atkārtotai izvērtēšanai tai pašai vai

citai iestādei (sk., piemēram, ECT 2011. gada 21. jūlija

sprieduma lietā "Sigma Radio Television Ltd v. Cyprus",

pieteikumi Nr. 32181/04 un Nr. 35122/05, 153. un 157.

punktu). Savukārt lietās, kas nav saistītas ar nozarēm, kurās

esošo jautājumu risināšanai nepieciešamas specifiskas

profesionālās zināšanas un pieredze, vai administratīvās rīcības

brīvības īstenošanu, Konvencijas 6. pants prasa plašāku tiesas

kompetenci un tai ir jāaptver visi tiesību un faktu jautājumi,

kas ir nozīmīgi tiesā risināmā strīda iznākumam (sk.,

piemēram, ECT 2012. gada 17. aprīļa sprieduma lietā

"Steininger v. Austria", pieteikums Nr. 21539/07, 55.

punktu; Harris D., O'Boyle M., Bates E., Buckley C. Harris,

O'Boyle & Warbrick: Law of the Europe Convention on Human

Rights. Third edition. Oxford: Oxford University, 2014, p.

395).

12.2. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais

jēdziens "taisnīga tiesa" nozīmē gan neatkarīgu tiesu

varas institūciju, kas izskata lietu, gan pienācīgu, tiesiskai

valstij atbilstošu procesu, kurā šī lieta tiek izskatīta. Proti,

minētā Satversmes norma prasa izveidot attiecīgu tiesu

institūciju sistēmu, kā arī pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai

nepieciešamās procesuālās normas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

secinājumu daļas 2. punktu un 2012. gada 1. novembra sprieduma

lietā Nr. 2012-06-01 10. punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesu varas institūcijai

jāatbilst vairākām prasībām, lai to atzītu par "taisnīgu

tiesu" Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē.

Visupirms šādai institūcijai jābūt neatkarīgai, objektīvai un

kompetentai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 18.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.3. punktu). Turklāt

kompetence nozīmē ne vien profesionālo prasmi, bet arī piekritību

un tiesības izvērtēt un izlemt noteiktus jautājumus jeb noteikta

apjoma pilnvaras.

Administratīvās tiesas pamatuzdevums administratīvajā procesā

ir nodrošināt efektīvu tiesas kontroli pār izpildvaras veikto

darbību (bezdarbības) tiesiskumu un lietderību. Plašākā nozīmē

administratīvajā procesā tiesas uzdevums ir veikt izpildvarai

piešķirto pilnvaru izmantošanas tiesiskuma (lietderības) kontroli

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 10. punktu). Šī kontrole ir būtisks ikvienas

tiesiskas valsts elements, tādēļ tai jābūt visaptverošai -

procesuālai un saturiskai - un šai kontrolei jābūt pakļautām

visām valsts darbībām, kas attiecas uz konkrētu personu (sk.,

piemēram: Levits E. 2. pants. Likuma pamatmērķi. Grām.:

Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Autoru

kolektīvs Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2013, 101. lpp.).

Lai administratīvā tiesa, īstenojot kontroli pār izpildvaras

lēmumiem, varētu nodrošināt personas tiesības uz taisnīgu tiesu,

tai jābūt tiesībām izvērtēt visus lietā būtiskos apstākļus un

pārbaudīt pārsūdzēto lēmumu gan no faktu, gan tiesību viedokļa.

Personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana prasa tiesību

normām neatbilstoša izpildvaras lēmuma atcelšanu vai noteiktu

valsts pārvaldes rīcību. Tātad gadījumā, kad iestādes izdotais

administratīvais akts kādu iemeslu dēļ neatbilst tiesību normām,

tiesai jānovērš tā sekas attiecībā uz personu.

Līdz ar to administratīvajā procesā

jāīsteno visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras lēmumiem un

šīs kontroles rezultātā jānovērš tiesību normām neatbilstoša

administratīvā akta sekas attiecībā uz personu.