13. pants

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai: 1) administratīvajā procesā tiek īstenota

visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras lēmumiem; 2) šīs

kontroles rezultātā tiesa novērš tiesību normām neatbilstoša

administratīvā akta sekas attiecībā uz personu.

13.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši

racionāla likumdevēja principam un tiesību sistēmas vienotības

principam likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību

normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros

(sal. ar Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Tādēļ, vērtējot apstrīdētās

normas satversmību, visupirms jāņem vērā tās vieta tiesību

sistēmā un saikne ar citām normām.

Administratīvais process nosaka to, kādā veidā valsts pārvalde

drīkst rīkoties pret personu un kādas ir personas tiesības

pārbaudīt tiesā šīs rīcības tiesiskumu. Kontrolējot izpildvaras

darbību, tiesu varai jāievēro varas dalīšanas princips. Varas

dalīšanas principa mērķis ir nodrošināt demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatvērtību īstenošanu un aizsardzību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra

sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu).

Atbilstoši varas dalīšanas principam administratīvās lietas

ierosināšana un administratīvā akta izdošana ir iestādes

kompetencē. Savukārt tiesas kompetencē ir lemšana par

administratīvā akta tiesiskumu. Veicot valsts pārvaldes darbības

kontroli gadījumā, kad iestādei piešķirta rīcības brīvība, tiesa

parasti nevar iestādei norādīt pareizāko rīcības veidu, jo tā

būtu iejaukšanās valsts pārvaldes darbībā. Izņēmuma gadījumi ir

tie, kad iestādei nav rīcības brīvības. Visos pārējos gadījumos

tiesai jāpārbauda, vai nav pieļautas rīcības brīvības

izmantošanas kļūdas - tās pārsniegšana, neizmantošana, nepareiza

izmantošana vai procesuālo prasību neievērošana (sk.: Briede

J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību

grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 34. un 260. lpp.).

Administratīvais process iestādē ir vairāk piemērots lietderības

apsvērumu izdarīšanai nekā administratīvais process tiesā,

turklāt iestāde var iegūt vairāk informācijas un ņemt vērā

plašāku kontekstu nekā tiesa. Proti, lietderības apsvērumu

izdarīšana ir valsts pārvaldes iestādes, nevis tiesas uzdevums

(sk. arī pieaicinātās personas E. Levita viedokli lietas

materiālu 3. sēj. 116. lp.).

Tādējādi administratīvajam procesam vienlaikus jānodrošina gan

personas aizsardzība pret izpildvaras prettiesisku rīcību, gan

jāīsteno varas dalīšanas princips attiecībās starp izpildvaru un

tiesu varu.

13.2. Administratīvā procesa tiesā regulējums ir

veidots, lai nodrošinātu minēto uzdevumu izpildi. Tas atklājas

vairākās Administratīvā procesa likuma normās. Piemēram, 2. panta

2. punktā, kas definē likuma mērķi, 103. panta pirmajā daļā par

administratīvā procesa tiesā būtību, 184. pantā par pieteikuma

priekšmetu, 253.-256. pantā par administratīvās tiesas sprieduma

veidiem un citās normās. Arī apstrīdētā norma ir daļa no

sistēmas, kas noteic administratīvās tiesas kompetenci

izpildvaras darbību kontrolēšanā.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 253. panta pirmo daļu

tiesa, ja tā pieteikumu par personai nelabvēlīga administratīvā

akta atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu atzīst par

pamatotu, attiecīgo administratīvo aktu atceļ pilnībā vai kādā tā

daļā vai atzīst par spēkā neesošu. Ja tiesa administratīvo aktu

atceļ, tā nosaka, ar kuru dienu administratīvais akts uzskatāms

par atceltu. Savukārt tā paša panta sestā daļa noteic: ja

nepieciešams, tiesa uzdod iestādei atceltā vai par spēkā neesošu

atzītā administratīvā akta vietā izdot jaunu administratīvo aktu.

Lemjot par jauna administratīvā akta izdošanu, iestāde ņem vērā

tiesas nolēmumā konstatētos faktus un norādītos juridiskos

apsvērumus.

Līdzīga pieeja ir ietverta arī Administratīvā procesa likuma

254. pantā, kas noteic sprieduma saturu lietās par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu. Šā panta pirmā daļa nosaka: ja

pieteikumu par administratīvā akta izdošanu tiesa atzīst par

pamatotu, tā uzdod iestādei izdot attiecīgu administratīvo aktu.

Saskaņā ar minētā panta otro daļu tiesa spriedumā nosaka

administratīvā akta saturu un izdošanas termiņu vienīgi gadījumā,

kad iestādei vairs nav jāizdara lietderības apsvērumi. Tomēr

atbilstoši šā panta ceturtajai daļai arī šajā gadījumā

administratīvais akts jāizdod iestādei, bet tiesas spriedums

tikai aizstāj administratīvo aktu līdz brīdim, kad to izdod

iestāde.

Līdz ar to tiesiskais regulējums,

kas nosaka administratīvās tiesas kompetenci, ir varas dalīšanas

principa konkretizācija attiecībās starp izpildvaru un tiesu

varu.