14. pants

Lietas dalībnieki ir pauduši atšķirīgus viedokļus

par administratīvās tiesas kompetences apjomu nelabvēlīga

administratīvā akta tiesiskuma vērtēšanā.

Pieteikumu iesniedzēja uzskata, ka tās kompetence ir

ierobežota (sk. pieteikumus lietas materiālu 1. sēj. 2. un 24.

lp.). Savukārt Saeima norāda, ka administratīvā tiesa ir

uzskatāma par "pilnīgas jurisdikcijas" tiesu

Konvencijas 6. panta izpratnē (sk. Saeimas atbildes rakstu

lietas materiālu 2. sēj. 91. lp.).

14.1. Izpildvaras darbības tiesiskuma pārbaudes apjoms

administratīvajā tiesā ir reglamentēts Administratīvā procesa

likuma 250. pantā. Minētā panta pirmā daļa attiecībā uz

administratīvo aktu pārbaudes apjomu noteic, ka tiesa taisa

spriedumu, pārbaudījusi, vai: 1) administratīvais akts izdots,

ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus; 2)

administratīvais akts atbilst materiālo tiesību normām; 3)

administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam uzlikto

pienākumu vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās

tiesības. Proti, tiesas kontrole aptver gan izpildvaras rīcības

formālo tiesiskumu, gan arī saturisko lietderību (sk.: Levits

E. Par administratīvā procesa vietu un funkcijām Latvijas tiesību

sistēmā. Jurista Vārds, 1998. gada 19. marts, Nr. 10/11).

Turklāt, vērtējot to, kādā veidā administratīvā tiesa kontrolē

administratīvo aktu tiesiskumu, jāņem vērā, ka neatņemama

administratīvā procesa tiesā sastāvdaļa ir objektīvās

izmeklēšanas princips (sk. arī Satversmes tiesas 2010. gada

11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01

8. punktu). Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 107.

panta ceturtajai daļai tiesa, lai prasījuma robežās noskaidrotu

patiesos lietas apstākļus un nodrošinātu tiesisku un taisnīgu

lietas izskatīšanu, dod administratīvā procesa dalībniekiem

norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas

iniciatīvas. Administratīvajā procesā tiesai jāieņem aktīva

pozīcija, lai aizsargātu personas likumiskās intereses no

iestādes izdarītiem prettiesiskiem aizskārumiem (sk.:

Salenieks N. Par administratīvo procesu tiesā. Jurista Vārds,

1998. gada 19. marts, Nr. 10/11).

Tādējādi administratīvajai tiesai ir tiesības noskaidrot un

izvērtēt gan lietas faktiskos apstākļus, gan juridiskos

apsvērumus (sk. arī Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 19.3. punktu).

14.2. Aplūkojot administratīvo tiesu nolēmumus, ir

gūstams apstiprinājums tam, ka administratīvās tiesas vērtē visus

lietā nozīmīgos tiesību un faktu jautājumus un pārbauda

pārsūdzētos administratīvos aktus gan no procesuālā, gan

saturiskā viedokļa.

Piemēram, lietās par personai ar administratīvo aktu noteikto

sodu tiesas pārskata iestāžu lēmumos ietvertos secinājumus

attiecībā uz personas pārkāpuma smagumu un ilgumu (sk.,

piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2014. gada 26. marta

sprieduma lietā Nr. A43013712 12.4.5. punktu un 2016. gada 3.

novembra sprieduma lietā Nr. A43009715 13.punktu), vērtē

argumentus par atbildību pastiprinošiem un mīkstinošiem

apstākļiem (sk., piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2016.

gada 30. jūnija sprieduma lietā Nr. A43015713 20.-21.

punktu), kā arī soda samērīgumu (sk., piemēram,

Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 23. decembra sprieduma

lietā Nr. A42469206 10.3. punktu un 2012. gada 5. jūnija

sprieduma lietā Nr. A42459006 14. punktu). Proti, pieteicēju

argumenti tiesā tiek vērtēti detalizēti un pēc būtības.

Tādējādi administratīvā tiesa, īstenojot savu kompetenci,

noskaidro un izvērtē visus lietā būtiskos apstākļus, kā arī

pārbauda pārsūdzēto administratīvo aktu gan no faktu, gan tiesību

viedokļa.

Līdz ar to administratīvajā procesā

tiek īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras

lēmumiem.