7. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. h. c., assessor

iur. Egils Levits - uzskata, ka apstrīdētās normas

gramatiskā interpretācija var radīt pretrunu ar Satversmes 92.

panta pirmo teikumu. Tomēr apstrīdētajā normā lietotais jēdziens

"likums" esot jātulko paplašināti, ar to saprotot arī

vispārējos tiesību principus, šajā gadījumā - efektivitātes

principu, kas varot nodrošināt personas tiesību uz taisnīgu tiesu

pilnvērtīgāku īstenošanu.

Atbilstoši varas dalīšanas principam tiesas uzdevums esot

kontrolēt iestādi, nevis pašai lemt tās vietā. Ja tiesa konstatē

iestādes kļūdu, tā atceļot iestādes lēmumu un nododot lietu

iestādei atpakaļ otrreizējai izlemšanai. Iestādei, lemjot

atkārtoti, esot jāņem vērā tiesas viedoklis par to, kādēļ

atceltais lēmums bijis kļūdains. Šāda tiesas un iestādes

kompetences nodalīšana izrietot no tā, ka iestāde lemj par lēmuma

lietderību un tiesiskumu, bet tiesa - tikai par tiesiskumu.

Iestādes apsvērumi esot vērsti uz nākotni, turpretim tiesa

izdarot post factum apsvērumus.

Tomēr varas dalīšanas princips neesot absolūts. Izņēmuma

gadījumā tiesa varot pati lemt iestādes vietā, ja tā konstatē, ka

iestāde var pieņemt tikai vienu pareizu lēmumu, t.i., ja iestādes

rīcības brīvība ir reducēta uz nulli. Ja no tiesas apsvērumiem

attiecībā uz iestādes iepriekšējās rīcības tiesiskumu

viennozīmīgi izriet tas, kāda satura akts iestādei jāizdod, tad

uzdošana iestādei šāda satura aktu izdot esot lieka formalitāte.

Šādā gadījumā efektivitātes principam esot dodama priekšroka

salīdzinājumā ar varas dalīšanas principu. Tāpat esot jārīkojas

gadījumā, kad likumā noteiktajos apmēros jānosaka sods un visi

faktiskie elementi, kas ir soda pamatā, tiesai ir zināmi, tā ka

tai nekas papildus nav jānoskaidro. Savukārt tādā gadījumā, kad

tiesa secina, ka iestādes piemērotais sods neatbilst nodarījumam,

bet pareiza soda noteikšanai nepieciešama papildu informācija,

tiesai jānodod lieta atpakaļ iestādei.

Iepriekš teikto ilustrējot šāds piemērs. Ja tiesa, pārbaudot

iestādes apsvērumus, kas bija par pamatu 6000 euro naudas

soda piemērošanai, secina, ka pareizs ir cits sods - 3000

euro -, tad tiesa, no vienas puses, esot konstatējusi, ka

iestādes sods ir nepareizs un atceļams, bet, no otras puses, jau

esot noteikusi arī "pareizo" soda apmēru. Tātad tiesa

pārbaudes rezultātā esot secinājusi, ka pareizais naudas soda

apmērs ir tikai 3000 euro, nevis 2999 euro vai 3001

euro. Līdz ar to iestādei vairs neesot rīcības brīvības.

Tādā gadījumā efektivitātes princips prasot, lai tiesa pati

piespriež šo sodu.