6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta ceturtajam

teikumam, tomēr apstrīdētā norma, ciktāl tā liedz iesniegt

sūdzību tiesā ar aizstāvja starpniecību, nesamērīgi ierobežojot

personai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības

uz pieeju tiesai.

Satversmes 92. panta ceturtā teikuma izpratnē tiesības uz

advokāta palīdzību primāri esot interpretējamas tādējādi, ka

valstij ir pienākums nodrošināt tiesību uz juridisko palīdzību

minimālās garantijas. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas

atziņām par Konvencijas 6. panta 3. punkta "c"

apakšpunkta tvērumu par šādām minimālajām garantijām esot

uzskatāmas tiesības sazināties un konsultēties ar advokātu pirms

pratināšanas, tiesības sniegt konfidenciālus norādījumus

aizstāvim, kā arī tiesības uz advokāta fizisku klātbūtni

nopratināšanās laikā pirmstiesas procesā. Savukārt personas

pārstāvība un arī sūdzības parakstīšana iesniegšanai tiesā

personas vietā neesot uzskatāma par advokāta juridisko palīdzību

ne starptautisko, ne nacionālo normatīvo aktu izpratnē. Sūdzības

parakstīšana un sekojoša iesniegšana tiesā esot pielīdzināma

pārstāvībai. Aizstāvis, parakstot sūdzību, darbojoties kā

personas vietnieks jeb pārstāvis, nevis kā juridiskās palīdzības

sniedzējs.

Apstrīdētā norma neliedzot personai tiesības izvēlēties sev

aizstāvi un saņemt kvalificētu juridisko palīdzību un līdz ar to

neierobežojot personai Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā

garantētās tiesības uz advokāta palīdzību. Tomēr apstrīdētā norma

aizskarot personai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

garantētās tiesības uz pieeju tiesai. Proti, tā faktiski

ierobežojot personas iespējas brīvi izvēlēties personu, ar kuras

palīdzību tā varētu īstenot savas pamattiesības, proti, tiesības

iesniegt sūdzību tiesā. Šā ar apstrīdēto normu noteiktā

ierobežojuma leģitīmais mērķis neesot saskatāms.