Par Administratīvās atbildības likuma 185. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

No pieaicinātās personas - Latvijas

Zvērinātu advokātu padomes - viedokļa izriet, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam. Tas, ka

apstrīdētā norma neparedz aizstāvja tiesības parakstīt un

iesniegt sūdzību, esot uzskatāms par likuma nepilnību, ko

iespējams novērst ar pareizu apstrīdētās normas interpretāciju un

piemērošanu.

Sūdzības sagatavošana un parakstīšana, lai iesniegtu to tiesā,

esot viens no būtiskākajiem tiesību uz aizstāvību īstenošanas

aspektiem. Iesniedzot tiesā sūdzību, pie atbildības saucamā

persona aizstāvot savas pamattiesības administratīvā pārkāpuma

procesā. Lai efektīvi tiktu izmantotas Administratīvās atbildības

likuma 33. pantā paredzētās tiesības uz aizstāvību, esot svarīgi

tas, lai pie atbildības saucamajai personai būtu nodrošinātas

visas no juridiskās palīdzības izrietošās iespējas īstenot

aizstāvību, tostarp arī aizstāvja palīdzība tik nozīmīgā

procesuālajā darbībā kā sūdzības parakstīšana, lai iesniegtu to

tiesā. Apstrīdētā norma, ja tā tiek interpretēta gramatiski,

personas tiesības uz aizstāvja sniegto juridisko palīdzību

padarot mazāk efektīvas.

Esot jāņem vērā tas, ka viens no advokātam Advokatūras likumā

noteiktajiem ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītajiem

pienākumiem - pienākums sagatavot juridiskus dokumentus - ietver

arī tiesības tos parakstīt un iesniegt. Tāda apstrīdētās normas

interpretācija, kas aizliedz aizstāvim parakstīt sūdzību, lai

iesniegtu to tiesā administratīvā pārkāpuma lietā, neatbilstot ne

aizstāvja institūta būtībai, ne Advokatūras likumā noteiktajām

advokāta funkcijām.

Saeimas viedoklis par to, ka aizstāvja tiesības parakstīt

sūdzību, lai iesniegtu to tiesā administratīvā pārkāpuma procesā,

nosakāmas pēc analoģijas ar aizstāvja tiesībām kriminālprocesā,

esot pamatots. Tomēr tādā gadījumā, ja pareiza apstrīdētās normas

piemērošana ir iespējama tikai tiesību tālākveidošanas ceļā, pie

atbildības saucamo personu pamattiesību aizskārumi nevarot tikt

novērsti efektīvi un konsekventi. Līdz ar to apstrīdētā norma

neesot uzskatāma par tik skaidru, kā to prasa Satversmes 90.

pants.