8. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Kristīne

Strada-Rozenberga - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam.

Tiesības uz aizstāvību nevarot būt tikai deklaratīvas. No

Konvencijas mērķa izrietot valsts pienākums nodrošināt efektīvu

un praktisku juridisko palīdzību. Apstrīdētā norma būtiski

ierobežojot aizstāvja pilnvaras administratīvā pārkāpuma procesā

un tādējādi arī aizstāvja spējas nodrošināt efektīvu un

kvalitatīvu aizstāvību.

Noskaidrojot apstrīdētās normas saturu Administratīvās

atbildības likuma sistēmas ietvarā, esot jāņem vērā likumā

noteiktais personiskās dalības princips, kas izriet no šā likuma

33. panta otrās daļas, 40. panta otrās daļas un 53. panta pirmās

un otrās daļas. Likumdevējs esot uzsvēris pie atbildības saucamās

personas pienākumu administratīvā pārkāpuma procesā piedalīties

personīgi, un persona nevarot šīs tiesības deleģēt aizstāvim.

Tādējādi likums neparedzot aizstāvim administratīvā pārkāpuma

procesā subjektīvas tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to

tiesā. Atbilstoši likumdevēja iecerei aizstāvis administratīvā

pārkāpuma procesā tikai līdzdarbojoties, sniedzot juridisko

palīdzību likumā noteikto pilnvaru apjomā, un aizstāvim neesot

tiesību parakstīt tiesā iesniedzamo sūdzību par administratīvajā

procesā iestādē pieņemto lēmumu.

Ņemot vērā krimināltiesību un administratīvo pārkāpumu tiesību

atšķirības, nevarot piekrist arī tam, ka pamattiesību aizskārumu

iespējams novērst tiesību tālākveidošanas ceļā un piemērojot

tiesību analoģiju. Turklāt likumdevējs apstrīdētās normas

pieņemšanas procesā esot paudis gribu izslēgt aizstāvi no to

subjektu loka, uz kuriem attiecas kārtība, kādā parakstāma

sūdzība iesniegšanai tiesā. Līdz ar to likuma klusēšana nevarot

tikt uzskatīta par atklātu likuma robu un tiesību tālākveidošana

šajā gadījumā neesot pieļaujama.

Neesot saskatāms nekāds leģitīms mērķis, kas būtu jāsasniedz,

ierobežojot aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību iesniegšanai

tiesā. Pat pieņemot, ka likumdevējs būtu iecerējis sasniegt kādu

leģitīmu mērķi, esot apšaubāma izraudzītā līdzekļa piemērotība

jebkāda leģitīma mērķa sasniegšanai.

Turklāt esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma spēkā esošos

tiesu nolēmumos administratīvo pārkāpumu lietās ir interpretēta

pretrunīgi. Līdz ar to pat tādā gadījumā, ja varētu secināt, ka

Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis

apstrīdētā norma, bet tās kļūdaina piemērošana, esot apšaubāma

apstrīdētās normas atbilstība tiesību normu skaidrības un

paredzamības prasībām.

Secinājumu

daļa