9. pants

Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties

uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, jo,

pēc Saeimas ieskata, Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 92.

panta ceturtajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu rada

nepareiza apstrīdētās normas piemērošana, nevis pati apstrīdētā

norma. Līdzīgu viedokli pauž arī Tieslietu ministrija un Latvijas

Zvērinātu advokātu padome.

Savukārt Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka viņu pamattiesību

aizskārumu rada tieši apstrīdētā norma. Tam piekrīt arī

pieaicinātā persona Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga,

norādot, ka apstrīdētās normas saturs esot apzinātas likumdevēja

izvēles rezultāts. Arī no tiesībsarga viedokļa izriet, ka

apstrīdētā norma Pieteikumu iesniedzējiem piemērota atbilstoši

tās saturam.

Ja lietā ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu,

Satversmes tiesa tos izvērtē pirms apstrīdētās normas

satversmības vērtēšanas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 10.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01

9. punktu). Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka

ir būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma

satversmību no jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais

regulējums ir personai piemērots pareizi (sal. sk. Satversmes

tiesas 2021. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑09‑01

11.2. punktu).

Tātad Satversmes tiesai, lai lemtu par to, vai tiesvedība

lietā nav izbeidzama, ir jānoskaidro, vai Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesību aizskārumu rada pati apstrīdētā norma vai tās

piemērošana.

9.1. Apstrīdētā norma iekļauta Administratīvās

atbildības likuma 185. pantā, kas nosaka prasības attiecībā uz

tiesai iesniedzamās sūdzības formu un saturu. Šīs pašas prasības

attiecas arī uz blakus sūdzību (sk. Administratīvās atbildības

likuma 238. panta pirmo daļu).

Apstrīdētās normas pirmais teikums noteic, ka tiesai adresēto

sūdzību paraksta iesniedzējs. Atbilstoši apstrīdētās normas

otrajam teikumam gadījumā, ja sūdzību iesniedzēja vārdā iesniedz

pārstāvis, sūdzībai pievieno attiecīgu pilnvaru vai citu

dokumentu, kas apliecina šādu pārstāvja pilnvarojumu.

Tātad no apstrīdētās normas vārdiskā formulējuma secināms, ka

parakstīt sūdzību, arī blakus sūdzību, lai iesniegtu to tiesā,

var iesniedzējs vai iesniedzēja pārstāvis, bet ne aizstāvis.

Tomēr gramatiskā interpretācijas metode ir tikai viena no tiesību

normas interpretācijas metodēm.

9.2. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 33.

pantu jebkurai pie atbildības saucamajai personai ir tiesības uz

aizstāvību. Tās var tikt īstenotas vairākos veidos: pirmkārt, to

var darīt pie atbildības saucamā persona pati, otrkārt, to var

darīt ar aizstāvja līdzdalību un, treškārt, ar pārstāvja

starpniecību.

Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 53. panta pirmo

un otro daļu ar juridisko jēdzienu "aizstāvis"

saprotama persona, kas sniedz juridisko palīdzību pie atbildības

saucamajai personai, bet to neaizvieto. Turklāt Administratīvās

atbildības likuma 40. panta otrajā daļā noteikts pie atbildības

saucamās fiziskās personas pienākums piedalīties administratīvā

pārkāpuma lietas izskatīšanā personiski tiktāl, ciktāl

administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros nepieciešama personiska

pienākumu izpilde.

Savukārt juridiskā jēdziena "pārstāvis" nozīme

izskaidrota Administratīvās atbildības likuma 54. panta pirmajā

daļā. Proti, pārstāvis ir persona, kas uz likuma vai līguma

pamata rīkojas pārstāvamās personas vārdā. Pārstāvja pilnvarojums

dod pārstāvim tiesības pārstāvamā vārdā izpildīt procesuālās

darbības (sk. Administratīvās atbildības likuma 54. panta

piekto daļu). Ar pārstāvja starpniecību administratīvā

pārkāpuma procesā var piedalīties tikai noteikts personu loks,

proti: juridiskā persona, cietušais, aizskartais mantas

īpašnieks, nepilngadīga persona vai publisko tiesību juridiskās

personas amatpersona (sk. Administratīvās atbildības likuma

54. panta pirmo daļu).

Tātad no Administratīvās atbildības likuma sistēmas secināms,

ka administratīvā pārkāpuma procesā jēdzienu "aizstāvja

līdzdalība" un "pārstāvja starpniecība" tvērums ir

atšķirīgs. Viena no atšķirībām izpaužas tādējādi, ka aizstāvja un

pārstāvja tiesības administratīvā pārkāpuma procesā veikt

procesuālās darbības pie atbildības saucamās personas vārdā ir

atšķirīgas. Turklāt atšķirīgs ir arī to personu loks, kuras ir

tiesīgas aizstāvību īstenot ar aizstāvja līdzdalību vai pārstāvja

starpniecību. Pilngadīga pie atbildības saucamā fiziskā persona,

arī Pieteikumu iesniedzēji, administratīvā pārkāpuma procesā savu

aizstāvību var īstenot ar aizstāvja līdzdalību, bet ne ar

pārstāvja starpniecību.

9.3. Saeimai iesniegtais likumprojekts Nr. 1160/Lp11

"Administratīvo pārkāpumu procesa likums" (turpmāk -

likumprojekts) sākotnēji noteica pilngadīgas pie atbildības

saucamās personas tiesības īstenot aizstāvību gan ar aizstāvja

līdzdalību, gan ar pārstāvja starpniecību. Tāpat likumprojekts

sākotnēji paredzēja iespēju, ka sūdzību iesniegšanai tiesā var

parakstīt arī aizstāvis, pievienojot attiecīgu pilnvaru (sk.

Saeimai 2014. gada 21. maijā iesniegtā likumprojekta Nr.

1160/Lp11 35., 41., 54. pantu un 202. panta ceturto daļu.

Pieejams: saeima.lv).

Likumprojekta izskatīšanas gaitā tika vērtēts Saeimas

Juridiskā biroja priekšlikums par to, vai pilngadīgai pie

administratīvās atbildības saucamai fiziskajai personai ir

nepieciešamas tiesības īstenot savu aizstāvību gan ar aizstāvja

līdzdalību, gan ar pārstāvja starpniecību (sk. Saeimas

Juridiskā biroja 2017. gada 31. janvāra atzinuma Nr.

111.13/1-17-12/17 par likumprojekta "Administratīvo

pārkāpumu procesa likums" 32. punktu. Pieejams:

saeima.lv). Pēc šā priekšlikuma apspriešanas sākotnējā

likumprojekta redakcija netika atbalstīta, bet tika noteikts, ka

pilngadīga pie administratīvās atbildības saucamā fiziskā persona

tiesības uz aizstāvību var īstenot tikai ar aizstāvja līdzdalību

(sk. Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas

apakškomisijas 2018. gada 16. janvāra sēdes protokolu Nr. 93 un

Juridiskās komisijas 2018. gada 25. septembra sēdes protokolu Nr.

324, kā arī šo sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. un 2.

sēj.). Tā rezultātā gan atbildīgajā komisijā, proti,

Juridiskajā komisijā, gan Saeimas sēdē tika atbalstīts

priekšlikums izslēgt aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību, lai

iesniegtu to tiesā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2018.

gada 2. oktobra sēdes protokolu Nr. 327 lietas materiālu 1. sēj.

130.-131. lp., kā arī Saeimas 2018. gada 25. oktobra sēdes

stenogrammu. Pieejami: saeima.lv).

Tātad no apstrīdētās normas vēsturiskās izstrādes gaitas ir

gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs ir izslēdzis no

likumprojekta iepriekš aizstāvim paredzētās tiesības personas

vārdā parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā.

9.4. Saeima atbildes rakstā norāda, ka likumdevēja

nodoms attiecībā uz apstrīdētās normas jēgu un mērķi tiek

nepareizi izprasts. Proti, likumdevējs neesot vēlējies liegt

pilngadīgas pie atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim

tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā.

No likumprojekta izstrādes materiāliem secināms, ka Juridiskās

komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē, vērtējot

to, vai pilngadīgai pie atbildības saucamajai personai

administratīvā pārkāpuma procesā ir nepieciešams paredzēt gan

aizstāvi, gan pārstāvi, tika norādīts uz to, ka aizstāvja un

pārstāvja funkcijas ir atšķirīgas. Tika uzsvērts: pārstāvis

administratīvā pārkāpuma procesā ir persona, kas aizvieto citu

personu, un tā veiktās darbības ir saistošas pārstāvamajam,

savukārt aizstāvim kā juridiskās palīdzības sniedzējam nav

tiesību darboties personas vārdā un tā veiktās procesuālās

darbības nav personai saistošas. Likumdevējs izšķīrās par to, ka

pilngadīgai pie atbildības saucamajai personai administratīvā

pārkāpuma lietā jāpiedalās personiski un pārstāvis tai nav

nepieciešams (sk. Juridiskās komisijas Krimināltiesību

politikas apakškomisijas 2018. gada 16. janvāra sēdes protokolu

Nr. 93, kā arī šīs sēdes audioierakstu lietas materiālu 2.

sēj.).

Tāpat no apakškomisijas un komisijas sēžu protokoliem un

audioierakstiem ir izsecināmi motīvi, kuru dēļ likumdevējs

izšķīries par labu plašam personiskās dalības principa tvērumam.

Proti, likumdevējs uzskatīja, ka tikai pati pie atbildības

saucamā fiziskā persona var sniegt ziņas par tās pārkāpuma

izdarīšanas apstākļiem, pārkāpuma motīviem, atbildību

mīkstinošiem vai pastiprinošiem apstākļiem un citiem

administratīvā pārkāpuma lietā noskaidrojamiem apstākļiem (sk.

Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas

2018. gada 16. janvāra sēdes protokolu Nr. 93 un

Juridiskās komisijas 2018. gada 25. septembra sēdes protokolu

Nr. 324, kā arī šo sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. un 2.

sēj.).

Turklāt likumprojekta apspriešanas gaitā likumdevējs

savstarpēji saskaņojis regulējumus par augstākai amatpersonai un

tiesai iesniedzamā sūdzībā ietveramo saturu (sk.

Administratīvās atbildības likuma 176. panta otro daļu un 185.

panta otro daļu). To personu loks, kurām ir tiesības iesniegt

sūdzību augstākai amatpersonai vai tiesai, ir viens un tas pats

(sk. Administratīvās atbildības likuma 166. panta pirmo daļu

un 183. panta pirmo daļu). Savukārt no Administratīvās

atbildības likuma 167. panta trešajā un ceturtajā daļā noteiktā,

ka augstākai amatpersonai iesniedzamai sūdzībai pievieno pilnvaru

vai citu dokumentu, kas apliecina pārstāvja vai aizstāvja

pilnvarojumu iesniegt sūdzību, secināms: likums pieļauj gan to,

ka augstākai amatpersonai iesniedzamu sūdzību paraksta pārstāvis,

gan to, ka šādu sūdzību paraksta aizstāvis. Tādējādi normā par

personas pienākumu parakstīt augstākai amatpersonai iesniedzamu

sūdzību personiskās dalības princips ir konkretizēts citādi nekā

apstrīdētajā normā. No likumprojekta izstrādes materiāliem nav

gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu tiešā veidā

apsvēris jautājumu par aizstāvja tiesībām personas vārdā

parakstīt arī tiesai iesniedzamu sūdzību vai par nepieciešamību

noteikt vienotas prasības attiecībā uz augstākai amatpersonai un

tiesai iesniedzamu sūdzību parakstīšanu.

Noskaidrojot likumdevēja nodomu attiecībā uz apstrīdētās

normas jēgu un mērķi, secināms, ka likumdevējs ir apzināti

izvēlējies pārstāvja un aizstāvja funkcijas nodalīt, nosakot, ka

juridiskās palīdzības sniegšana neietver aizstāvja tiesības veikt

procesuālas darbības aizstāvamās personas vārdā. Tas, kādā veidā

likumdevējs konkretizējis aizstāvja līdzdalības apjomu attiecībā

uz sūdzības parakstīšanu, lai iesniegtu to tiesā, proti, tas, ka

likumdevējs nav pieļāvis aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību

pilngadīgas pie atbildības saucamās fiziskās personas vārdā,

saskan ar likumdevēja nodomu par pārstāvja un aizstāvja pilnvaru

apjomu nodalījumu administratīvā pārkāpuma procesā.

9.5. Tiesību normas satura noskaidrošanā ir ņemama vērā

arī tās piemērošanas prakse. Apgabaltiesu, kuras administratīvo

pārkāpumu lietu izskatīšanā ir galīgā instance, prakse, arī

nolēmumi Pieteikumu iesniedzēju administratīvo pārkāpumu lietās,

liecina: tiesas apstrīdēto normu pamatā interpretē tādējādi, ka

aizstāvim nav tiesību parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā.

Tiesas secinājušas, ka saskaņā ar Administratīvās atbildības

likumā nostiprināto personiskās dalības principu pie atbildības

saucamajai personai ir personīgi jāpiedalās administratīvā

pārkāpuma procesā. Tiesas arī norāda, ka tiesiskais regulējums,

kas bija iekļauts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā,

neesot pieļāvis personas aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību,

lai iesniegtu to tiesā, tāpat kā Administratīvās atbildības

likums (piemēram, Latgales apgabaltiesas 2020. gada 2.

septembra lēmums lietā Nr. 103A4-0102-20 un Zemgales

apgabaltiesas 2020. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr.

106AA-0162-20/15).

Šāda apstrīdētās normas interpretācija saskan arī ar tiesību

doktrīnā izteikto atziņu, ka pie atbildības saucamajai personai

ir personīgi jāpiedalās administratīvā pārkāpuma procesā un tā

nevar šo pienākumu deleģēt aizstāvim, turklāt aizstāvis nevar

aizvietot aizstāvamo procesuālo darbību veikšanā (sk.: Putra

I., Bērziņš G. 39.-56. panta skaidrojumi. Grām.: Danovskis E.,

Kūtris G. (zin. red.) Administratīvo pārkāpumu tiesības.

Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2020, 224. lpp.).

9.6. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa

secina: apstrīdētās normas vārdiskais formulējums, šīs normas

jēga un mērķis Administratīvās atbildības likuma sistēmā, kā arī

apstrīdētās normas izstrādes gaita liecina par likumdevēja nodomu

liegt aizstāvim tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to

tiesā pilngadīgas pie atbildības saucamās fiziskās personas

vārdā. Tādējādi apstrīdētās normas saturs ir apzinātas

likumdevēja izvēles rezultāts. Līdz ar to personas pamattiesību

aizskārumu rada apstrīdētā norma.

Tātad tiesvedība lietā nav

izbeidzama.