Par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma "Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vienība" 28.2., 28.19. un 35.4. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pantam, Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī 5. pantam

17. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Jānis Pleps -

norāda, ka Satversmes iztulkošana Latvijas tiesiskajā sistēmā

veicama dinamiski, citstarp ņemot vērā pārmaiņas sabiedrības

dzīvē un pieejamo tehnoloģiju un zinātnes sasniegumu pavērtās

iespējas, tāpēc Saeimas un tās komisiju attālināts darbs esot

konstitucionāli pieļaujams.

Saeima Administratīvo teritoriju likuma izskatīšanu un

pieņemšanu esot pabeigusi valstī Covid-19 infekcijas izplatības

ierobežošanas nolūkā izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā.

Noturot sēdes attālināti, Saeima arī ārkārtējās situācijas laikā

esot varējusi izskatīt un pieņemt Administratīvo teritoriju

likumu. Atbilstoši Satversmes 21. pantam konkrētu likumprojektu

virzība likumdošanas procesā esot Saeimas rīcības brīvības

jautājums, kuru tā risina parlamenta autonomijas principa

ietvaros.

Satversmes mērķim un jēgai pretēja būtu tāda interpretācija,

kas apgrūtinātu vai paralizētu Saeimas darbu, tādējādi ārkārtējās

situācijas laikā vājinot parlamenta rīcībspēju un vispār vājinot

valsti. Saeimas pieeja sava darba organizācijai, proti, Saeimas

un tās komisiju darba nepārtrauktības nodrošināšana, atbilstot

valsts konstitucionālo orgānu vadītāju definētajiem šo orgānu

darbības pamatprincipiem. Tomēr šajā gadījumā Satversmes 15.

pants būtu iztulkojams piesardzīgi un ierobežoti, proti,

attālināts Saeimas darbs esot pieļaujams tikai kā izņēmums, nevis

kā normāla prakse.

Tiesas sēdē Jānis Pleps uzsvēra, ka reformas jautājumos

likumdevējam ir plaša rīcības brīvība demokrātiskas tiesiskas

valsts vispārējo tiesību principu, tostarp patvaļas aizlieguma

principa, un Satversmes normu ietvaros.

Reformas mērķis neesot un nevarot būt tāda modeļa ieviešana,

kāds būtu ērtāks centrālajai varai vai ērtāks vietējās varas

iestādēm, esošajām vai topošajām pašvaldībām. Atskaites punkts

varot būt tikai iedzīvotāju intereses, un Satversmes ievadā

attiecīgie mērķi esot ļoti precīzi uzrādīti. Ikvienai

politiskajai struktūrai, kurā ir iespējama demokrātiska pilsoņu

līdzdalība, esot jānodrošina tas, lai šī demokrātiskā līdzdalība

būtu kvalitatīva. Demokrātija nedrīkstot tikt ierobežota tikai

ekonomiska izdevīguma labad.