Par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma "Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vienība" 28.2., 28.19. un 35.4. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pantam, Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī 5. pantam

18. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Edgars

Pastars - uzskata, ka Administratīvo teritoriju likumā bija

jānosaka administratīvo teritoriju veidošanas kritēriji un šobrīd

nav iespējams objektīvi novērtēt, vai Administratīvo teritoriju

likuma pielikums ir veidots atbilstoši un pašvaldību intereses ir

samērotas adekvāti. Tādējādi esot konstatējami labas likumdošanas

principa un patvaļas aizlieguma principa pārkāpumi.

Pašvaldību "vēlme neko nemainīt" netiekot aizsargāta

ar Satversmes 1. un 101. pantu. Pašvaldību tiesības varot tikt

ierobežotas, un likumdevējam atbilstoši samērīguma principam esot

jāapsver visas intereses un jāpanāk atbilstošs līdzsvars. Tomēr

likumdevēja rīcības brīvība neesot absolūta un administratīvo

teritoriju robežu noteikšana pretēji pašvaldību viedoklim esot

vērtējama kā Satversmes 1. un 101. panta ierobežojums.

Atbildīgās valsts institūcijas esot sniegušas reformas

nepieciešamības pamatojumu. Likumprojekta anotācija sniedzot

skaidru priekšstatu par to, kādus pamatotus mērķus likumdevējs

vēlējies sasniegt. Pat ja kāda pašvaldība var pierādīt, ka

jaunais administratīvi teritoriālais iedalījums rada zināmas

neērtības vai ka cits risinājums būtu efektīvāks, tas automātiski

nemainītu likumdevēja lēmuma satversmību. Valsts varot pieņemt

lēmumu, ja pirms tam pienācīgā kārtā, pēc vienādiem un

saprotamiem kritērijiem ir samērotas dažādu pašvaldību intereses

un valsts kopējās vajadzības, tādējādi atsverot iespējamo

ierobežojumu.

Pēc Edgara Pastara ieskata, likumā noteikti administratīvo

teritoriju veidošanas kritēriji ļautu likumdevējam sabalansēt

dažādu pašvaldību intereses un nodrošinātu vienādu attieksmi un

tiesisko skaidrību. Likuma saturs neesot statisks,

administratīvās teritorijas varot tikt mainītas arī pēc reformas,

kā to pierādot arī iepriekšējā reforma. Lai gan teorētiski Saeima

var pieņemt saprātīgu lēmumu arī bez kritēriju ietveršanas

likumā, tomēr to esība garantējot vienādu pieeju un skaidru

pamatojumu tam, kuru pašvaldību intereses tiek ierobežotas un

kāpēc tas tiek darīts.

Tiesas sēdē Edgars Pastars norādīja, ka proporcionalitāte ir

svarīgs princips, atbilstoši kuram tiek veidotas Saeimas

komisijas. Tāda prakse, ka atbildīgo komisiju vada ministrijas

parlamentārais sekretārs, neliecinot par labu likumdošanas

procesu, kaut arī formāli šādu amatu savienošana nav

aizliegta.

Lēmumu par Saeimas sēžu norisi platformā e-Saeima esot

pieņēmis Saeimas Prezidijs. Taču Saeimas kārtības rullī šis

jautājums neesot noregulēts un Saeimas Prezidijam minēto lēmumu

vajadzējis pieņemt kopā ar Frakciju padomi vai vismaz

konsultējoties ar to. Tomēr esot jāatzīst, ka, noturot Saeimas

sēdes platformā e‑Saeima, nav mainīta kārtība, kādā Saeima

izskata lietas.

Secinājumu

daļa