19. pants

Izskatāmajā lietā vērtējama tādu tiesību normu

atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, kuras

pieņemtas administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai.

Administratīvi teritoriālais iedalījums ir būtisks ikvienas

valsts sekmīgas funkcionēšanas aspekts, kas noteiktā laika

periodā veidojas dažādu atšķirīgu apstākļu ietekmē. Latvijas

teritorija veidojusies un mainījusies vēsturiski ilgā laikā, un

tās administratīvi teritoriālais iedalījums ticis grozīts vairāku

administratīvi teritoriālo reformu ietvaros.

Latvijai kā unitārai valstij ir raksturīgi tas, ka

administratīvi teritoriālās vienības, to statusu, kompetenci un

struktūru nosaka centrālā vara. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

likumdevēja kā demokrātiski leģitimētas institūcijas pienākums ir

pašam izlemt visus būtiskākos valsts un sabiedrības dzīves

jautājumus. Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā

iedalījuma noteikšana ir fundamentāls jautājums, kas būtiski

ietekmē Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju

vajadzību apmierināšanu, kā arī ievieš nozīmīgus pārkārtojumus

valsts pārvaldes organizācijā un sabiedrības dzīvē (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 16., 16.1., 16.2. un 16.3.

punktu).

Saeimai un Ministru kabinetam, īstenojot administratīvi

teritoriālo reformu, jāievēro sabiedrības kopējais labums.

Reforma ietekmē visas valsts teritoriju kopumā, tādēļ par to

atbildīgā lēmējinstitūcija nosaka galvenās intereses, kas

liekamas reformas pamatā, kā arī kritērijus, pēc kuriem tā

īstenojama. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteiktas

pietiekami stingras juridiskas kategorijas un standarti, bet

kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās

lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts

orgāniem, visupirms - likumdevējam (sal. sk. Satversmes tiesas

2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2008‑08‑0306 11. un 12. punktu).

Sabiedrības kopējais labums ir ģenerālklauzula, kuras satura

konkretizēšanā lēmuma pieņēmējam ir plaša novērtējuma brīvība.

Sabiedrības kopējais labums citstarp var tikt konkretizēts kā

pašvaldību pārvaldes efektivitātes palielināšana, pašvaldību

sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošana, vienotas vides un

dzīves kvalitātes nodrošināšana un atšķirību izlīdzināšana,

iedzīvotāju piederības sajūtas, kultūras identitātes

stiprināšana, teritoriālās attīstības plānojuma mērķu

īstenošana.

Tomēr likumdevējs nevar savu novērtējuma un rīcības brīvību

izmantot patvaļīgi, proti, pretēji vispārējiem tiesību principiem

un citām Satversmes normām (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1.

punktu). Arī jomās, kurās likumdevējam ir plaša novērtējuma

brīvība, tā pieņemtajam tiesiskajam regulējumam jābūt pamatotam

ar racionāliem apsvērumiem un vērstam uz valsts ilgtspējīgu

attīstību. Likumdevējam, lemjot par valsts administratīvi

teritoriālo iedalījumu un pieņemot politiski lietderīgāko lēmumu,

jāņem vērā dažāda rakstura apsvērumi un kompleksi jāsaskaņo

atšķirīgas intereses. Citstarp likumdevējam, pieņemot šādus

lēmumus, jāņem vērā gan nepieciešamība nodrošināt vietējo

demokrātiju, ievērojot iedzīvotāju demokrātiskās līdzdalības

tiesības, gan arī apsvērumi, kas saistīti ar visas valsts

sociālekonomisko attīstību un demogrāfisko situāciju.

Satversmes tiesas kontroli pār likumdevēja novērtējuma brīvību

attiecībā uz lēmumiem, kas saistīti ar administratīvi teritoriālā

iedalījuma noteikšanu, ierobežo varas dalīšanas princips. Tiesa

nepārbauda, vai attiecīgais novērtējums ietver sevī vislabāko un

politiski vai ekonomiski lietderīgāko risinājumu (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr.

2009-04-06 7.2. punktu). Tomēr, izvērtējot arī tādus lēmumus,

kuru pieņemšanā likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība,

Satversmes tiesai ir pilnīga kompetence pārbaudīt to, vai

attiecīgais tiesiskais regulējums atbilst vispārējiem tiesību

principiem un citām tiesību normām.

Tādējādi Satversmes tiesa, vērtējot ar administratīvi

teritoriālo reformu saistītu tiesību normu atbilstību augstāka

juridiska spēka normām, pārbauda šīs reformas juridiskos

aspektus.