20. pants

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Hartas 4. panta trešajā daļā ietvertajam

subsidiaritātes principam. Tiesas sēdē Ikšķiles novada domes

pārstāvis izteica viedokli, ka reformas rezultātā lēmumu

pieņemšana pašvaldībā attālināšoties no tās iedzīvotājiem,

turklāt Ikšķiles novada iedzīvotājiem būšot mazākas iespējas

ievēlēt Ogres novada domē tieši tos pārstāvjus, kuri vislabāk

pārzina un vislabāk aizstāvētu viņu intereses (sk. 2021. gada

13. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 16.

sēj. 118. un 141. lp.). Arī vairākas lietā

pieaicinātās personas, piemēram, Pašvaldību savienība un Iveta

Reinholde, norādīja uz apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību

subsidiaritātes principam (sk. 2021. gada 21. janvāra tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 18. sēj. 31.-32. un 81.

lp.).

Savukārt Saeima uzskata, ka subsidiaritātes princips ar

apstrīdētajām normām netiek skarts, jo ar šīm normām netiek

pārdalītas funkcijas starp pašvaldībām un cita līmeņa valsts

pārvaldes institūcijām. Arī vairākas pieaicinātās personas,

tostarp Ministru kabinets un Tieslietu ministrija, norādīja, ka

subsidiaritātes princips ar apstrīdētajām normām netiek skarts

(sk. 2021. gada 20. janvāra un 26. janvāra tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 17. sēj. 119. lp. un 19. sēj. 14.

lp.).

Tātad Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētās normas

skar subsidiaritātes principu. Ja ar apstrīdētajām normām

subsidiaritātes princips netiek skarts, tad tiesvedība šajā

prasījuma daļā izbeidzama.

20.1. Hartas 4. panta trešā daļa nosaka: "Pamatā

valsts pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas atrodas

vistuvāk pilsoņiem. Uzdodot kāda pienākuma izpildi citai varai,

ņem vērā uzdevuma apjomu un būtību, kā arī efektivitātes un

ekonomijas nosacījumus."

Šajā normā ir ietverts subsidiaritātes princips, kas paredz:

ja uzdevums pēc sava apjoma un dabas nav tāds, ka tas jāizpilda

plašākā teritorijā, un to neprasa efektivitātes un ekonomijas

apsvērumi, tad pamatā uzdevumu vajadzētu uzticēt vietējā līmeņa

varai. Subsidiaritāte ir galvenais princips, kas ņemams vērā,

definējot, kāda kompetence un funkcijas nododamas pašvaldībām

(sk. ar Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 2020.

gada 7. decembra rezolūciju 460 (2020) apstiprinātā Hartas

paskaidrojošā ziņojuma komentāra 61. un 62. punktu).

Arī Satversmes tiesa atzinusi, ka funkcionālajā aspektā valsts

pārvalde atbilstoši demokrātijas principam un pašvaldības

principam ir organizējama subsidiāri, proti, nozīmīgu vietēja

rakstura vajadzību un interešu pārvaldīšana nododama pēc iespējas

tuvāk pašiem iedzīvotājiem, viņu organizētai pašvaldībai (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr.

2019‑17‑05 13.2. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka administratīvi teritoriālās reformas sekas var

ietvert arī funkciju pārdali starp valsts centrālo varu un

vietējām pašvaldībām. Subsidiaritātes princips citstarp ir

saistīts ar pašvaldības principa saturu. Tomēr pašvaldības

princips pats par sevi negarantē tādu konkrētu subsidiaritātes

principa modeli, kādu to vēlas pašvaldības (sal. sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 13.1. un 14.2. punktu).

20.2. Administratīvo teritoriju likums nosaka jauno

Latvijas Republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu,

atbilstoši kuram Latvijā ir 42 administratīvās teritorijas

līdzšinējo 119 administratīvo teritoriju vietā. Šis likums

neparedz vairāku līmeņu pašvaldību izveidi. Savukārt likums

"Par pašvaldībām", kas regulē pašvaldību darbību,

nosaka pašvaldības autonomās funkcijas, kā arī deleģēto funkciju

un brīvprātīgo iniciatīvu īstenošanas kārtību, attieksies arī uz

reformas rezultātā izveidotajām pašvaldībām. Tātad, lai arī

vairumā gadījumu izveidotās pašvaldības būs lielākas,

iedzīvotājiem nozīmīgās funkcijas arī turpmāk pildīs tā paša

līmeņa pašvaldības.

Tādējādi apstrīdētās normas neparedz funkciju pārdali starp

pašvaldību un centrālo varu un līdz ar to neskar arī

subsidiaritātes principu. Tātad izskatāmajā lietā nav vērtējama

apstrīdēto normu atbilstība Hartas 4. panta trešajai daļai.

Proti, tiesvedības turpināšana šajā prasījuma daļā nav iespējama.

Savukārt arguments par iedzīvotāju pārstāvības samazināšanos

apvienotajos novados vērtējams nevis subsidiaritātes principa

tvērumā, bet gan kā demokrātiskās līdzdalības tiesību iespējams

ierobežojums.

Līdz ar to atbilstoši Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedība par

apstrīdēto normu atbilstību Hartas 4. panta trešajai daļai ir

izbeidzama.