21. pants

Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 101.

pantam, kā arī Hartas 4. panta sestajai daļai un 5. pantam.

Limbažu novada dome norāda, ka ar Administratīvo teritoriju

likuma pielikuma 35.4. apakšpunktu Skultes pagasts nodalīts no

līdzšinējā Limbažu novada administratīvās teritorijas un

pievienots jaunajam Saulkrastu novadam, tādējādi pārkāpjot

pašvaldības, labas likumdošanas un samērīguma principus. Ikšķiles

novada dome uzskata, ka Administratīvo teritoriju likuma

pielikuma 28.2. un 28.19. apakšpunkts, kas paredz Ikšķiles

pilsētas un Tīnūžu pagasta iekļaušanu Ogres novada

administratīvajā teritorijā, neatbilst citstarp pašvaldības,

tiesiskuma, labas likumdošanas un samērīguma principiem.

Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē izteica argumentus

arī par vietējās demokrātijas un demokrātiskā līdzdalības procesa

ierobežojumiem, kas radīšoties apstrīdēto normu pieņemšanas

rezultātā.

21.1. Satversmes 101. pants noteic, ka Latvijas

pilsoņiem un Eiropas Savienības pilsoņiem, kas pastāvīgi uzturas

Latvijā, ir tiesības ievēlēt pašvaldības. Tāpat saskaņā ar šo

Satversmes normu ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā

paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Šīs pilsoņu

pamattiesības ir demokrātiskas tiesiskas valsts izpausme un

neatņemama tās sastāvdaļa. Satversmes 101. pants ne tikai

nostiprina pilsoņu tiesības vēlēt pašvaldības un piedalīties to

darbībā, bet arī izvirza institucionālu prasību pēc pašvaldību

esības. Pašvaldību institucionāla pastāvēšana ir daļa no Latvijas

Republikas kā demokrātiskas tiesiskas valsts uzbūves

principiem.

Satversmes 1. un 101. panta piemērošanas ietvaros Satversmes

tiesa ir konkretizējusi pašvaldības principu. Pašvaldības

princips ietver vietējās pašpārvaldes esību un demokrātisku

leģitimāciju (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20.

janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306

13.1. punktu).

Pašvaldība funkcionāli ir teritoriāla pašpārvalde, proti, tā

pilda savas funkcijas noteiktā teritorijā. Administratīvo

teritoriju robežas var noteikt likumdevējs vai Ministru kabinets

uz likumdevēja pilnvarojuma pamata. Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka pašvaldības princips kā tāds netiek skarts, ja

tiek īstenota mazāku vietējo pašvaldību apvienošana lielākā

novadā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08-0306 13.1.

punktu). Tātad no pašvaldības principa neizriet absolūta

kādas konkrētas pašvaldības pastāvēšanas garantija.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka saskaņā ar tiesību

virsvadības principu valsts ir saistīta ar tiesībām un var

rīkoties tikai tiesību normu noteiktajos ietvaros (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr.

2019‑17‑05 13.1. punktu). Turklāt likums un tiesības ir

saistošas ikvienai valsts institūcijai, arī likumdevējam pašam

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā

Nr. 2011‑11‑01 16. punktu).

No tiesiskas valsts principa ir atvasināms arī labas

likumdošanas princips. Demokrātiskas tiesiskas valsts varas

atzariem, tostarp likumdevējam, ir jātiecas uz to, lai ikvienas

personas uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī demokrātiska

procesa izpratne arvien pieaugtu. Labas likumdošanas principa

ievērošana sekmē šā mērķa sasniegšanu (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11-01 18.1.

punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienam lēmumam, kas

attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu,

Satversme izvirza noteiktas prasības, kas nodrošina lēmumu

pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts principiem

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016‑14‑01 25.2. punktu). Saskaņā ar pašvaldības,

tiesiskuma un labas likumdošanas principiem valsts institūciju

pienākums ir, izstrādājot administratīvi teritoriālo reformu,

ievērot tiesību normās noteikto kārtību (sal. sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2008‑08‑0306 13.1. punktu).

Turklāt demokrātiskā tiesiskā valstī visām valsts institūcijām

ir pienākums savā darbībā, īstenojot valsts varu, ievērot

samērīguma principu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14.

decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑09‑0103 14.3. punktu).

Tādējādi Satversmes 1. un 101. pants neliedz likumdevējam

sabiedrības interesēs īstenot administratīvi teritoriālo reformu,

ja vien tas tiek darīts atbilstoši tiesību normām, proti,

likumdevējs nerīkojas patvaļīgi.

21.2. Saskaņā ar Hartas 4. panta sesto daļu plānošanas

un lēmumu pieņemšanas procesā par jautājumiem, kas tieši attiecas

uz pašvaldību, ar to nepieciešams konsultēties, cik iespējams,

savlaicīgi un atbilstošā veidā. Savukārt Hartas 5. pants nosaka:

"Vietējās varas teritoriju robežu izmaiņas nav atļauts

izdarīt bez iepriekšējas konsultēšanās ar attiecīgo vietējo varu,

pēc iespējas ar referenduma palīdzību, kur tas ir likumīgi

atļauts."

Hartas preambulā atzīts, ka viens no katras demokrātiskas

iekārtas galvenajiem pamatiem ir vietējā vara, savukārt pilsoņu

tiesības piedalīties publisko lietu pārvaldīšanā pieder pie

demokrātijas principiem, kas ir kopīgi visām Eiropas Padomes

dalībvalstīm. Harta ir vērsta uz to, lai tajā noteiktos

pienākumus valstis iespēju robežās padarītu par savas

konstitucionālās sistēmas sastāvdaļu un līdz ar to nodrošinātu

attiecīgo normu ievērošanu ar savu konstitucionālās kontroles

mehānismu starpniecību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 10. punktu).

Turklāt pašvaldību tiesības tikt uzklausītām augstākā varas

līmenī jeb konsultēšanās ar pašvaldībām ir viens no Eiropas

tiesiskās un demokrātiskās prakses pamatprincipiem, kas

nostiprināts vairākos Hartas pantos. Veicot konsultēšanos

savlaicīgi un atbilstošā veidā, tiek stiprināta demokrātija un

laba pārvaldība, kā arī nodrošināts pienācīgs politikas

veidošanas un likumdošanas process (sk. Eiropas Padomes

Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 2018. gada 8. novembra

rezolūcijas 437 (2018) "Par augstāka līmeņa varas

institūciju konsultēšanos ar pašvaldībām" 1.

punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi: Hartas 5. pants aptver gan tās

prasības, kas attiecībā uz konsultācijām noteiktas Hartas 4.

panta sestajā daļā, gan arī vēl papildu prasību konsultēties

tieši ar attiecīgo pašvaldību tās administratīvās teritorijas

robežu izmaiņu gadījumā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 13.1. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar angļu valodā sastādītajā

Hartas tekstā lietoto jēdzienu "local

communities", kas latviski iztulkots kā "vietējā

vara", saprotamas "vietējās kopienas" un šis

jēdziens ietver attiecīgās administratīvās teritorijas

iedzīvotājus (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija

sprieduma lietā Nr. 2019-17-05 16.3. punktu).

21.3. Satversmes tiesa ir atzinusi: ja apstrīdēta

tiesību akta atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību

normām, tad tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir

jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā

Nr. 2019‑17-05 13. punktu). Satversmes 1. un 101. pantā

ietvertie pašvaldības, tiesiskuma un labas likumdošanas principi,

kā arī Hartas 4. panta sestā daļa un 5. pants, interpretējot tos

kopsakarā, nosaka prasības, kas atbildīgajām valsts institūcijām

jāievēro, sagatavojot administratīvi teritoriālo reformu,

pieņemot ar to saistītus normatīvos aktus un īstenojot šo

reformu. Minētās prasības attiecas gan uz administratīvi

teritoriālā iedalījuma tiesiskā regulējuma noteikšanas

procesuālajiem aspektiem, gan uz tā saturiskajiem aspektiem,

proti, uz nepieciešamību izvērtēt, vai likumdevējs nav rīkojies

patvaļīgi, šo regulējumu pieņemot.

Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību augstāka

juridiska spēka tiesību normām, Satversmes tiesai jānoskaidro:

pirmkārt, vai apstrīdētās normas ir izstrādātas un pieņemtas

pienācīgā procesuālajā kārtībā un, otrkārt, vai likumdevējs nav

rīkojies patvaļīgi.

Satversmes tiesa apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 1. un 101. pantam, kā arī Hartas 4. panta

sestajai daļai un 5. pantam vērtēs to kopsakarā.