5. pants

Pieaicinātā persona - Apvienoto Nāciju

Organizācijas Komitejas pret spīdzināšanu locekle Ilvija

Pūce - vērš uzmanību uz Spīdzināšanas novēršanas komitejas

darbu un secinājumiem.

Spīdzināšanas novēršanas komitejas darbs esot Eiropas Padomes

cilvēktiesību aizsardzības sistēmas neatņemama sastāvdaļa, un šī

komiteja, būdama proaktīvs ārpustiesas mehānisms, darbojoties

līdztekus ar reaktīvo tiesas mehānismu - Eiropas Cilvēktiesību

tiesu.

Spīdzināšanas novēršanas komiteja esot atzinusi, ka parasti

aizturēšana policijā (īslaicīgās aizturēšanas vietā) ir relatīvi

īsa, tādēļ nevarētu prasīt, lai fiziskie apstākļi policijas

iecirknī būtu līdzvērtīgi apstākļiem citās brīvības atņemšanas

vietās, kur personas uzturas ilgāku laiku. Tomēr apstākļiem esot

jāatbilst zināmām pamatprasībām. Visām policijas kamerām vajagot

būt pietiekami lielām atbilstoši paredzētajam personu skaitam;

esot nepieciešams atbilstošs apgaismojums (piemērots lasīšanai,

izņemot miega periodu) un ventilācija. Kamerās esot vēlama dienas

gaisma. Kamerām vajagot būt aprīkotām ar inventāru atpūtai

(piemēram, pie grīdas pieskrūvēts krēsls vai sols), un personas,

kurām kamerā jāpavada nakts, esot jānodrošina ar tīru matraci un

segām. Aizturētajām personām vajagot būt nodrošinātai iespējai,

kad nepieciešams, kārtot dabiskās vajadzības tīros un cilvēcīgos

apstākļos, kā arī nomazgāties pienācīgi aprīkotās telpās.

Aizturētajām personām vajagot būt nodrošinātai regulārai

ēdināšanai noteiktos laikos; vismaz vienreiz dienā esot jādod

pilna maltīte. Tiklīdz personas tiek aizturētas policijā uz 24

stundām vai ilgāk, tām esot jānodrošina piemēroti personiskās

higiēnas priekšmeti un jādod iespēja katru dienu veikt fiziskas

aktivitātes ārpus telpām. Proti, Spīdzināšanas novēršanas

komiteja uzskatot, ka tad, ja persona īslaicīgās aizturēšanas

vietā tiek turēta ne vairs īslaicīgi, bet ilgāk par 24 stundām,

pieaug aizturēšanas apstākļiem izvirzāmās prasības.

Par piemērotu apstākļu (pietiekams ēdiens, gultas veļa,

higiēnas piederumi) nodrošināšanu brīvības atņemšanas vietās esot

atbildīga tieši valsts, un tie nevarot būt atkarīgi no aizturēto

personu finansiālajām iespējām, pienesumiem u. tml.

Spīdzināšanas novēršanas komiteja esot regulāri un

viennozīmīgi norādījusi, ka personām, kuras tiek aizturētas ilgāk

nekā 24 stundas, ir jānodrošina iespēja nomazgāties un šim

nolūkam jāizsniedz nepieciešamie tualetes piederumi, turklāt

uzsvērusi, ka šo piederumu kopumā ietilpst arī dvielis.

Attiecībā uz spilveniem īslaicīgās aizturēšanas vietās

Spīdzināšanas novēršanas komiteja neesot izteikusi specifiskas

rekomendācijas. Tomēr tās ziņojumos norādīts, ka daudzās valstīs

īslaicīgās aizturēšanas vietās spilveni tiek nodrošināti. Līdz ar

to varot uzskatīt, ka spilvena nodrošināšana īslaicīgās

aizturēšanas vietā nav minimālais standarts, bet ir labā

prakse.

Izskatāmajā lietā esot konstatējams, ka persona īslaicīgās

aizturēšanas vietā pavadījusi šādus laika periodus: diennakti (no

2019. gada 11. jūnija līdz 12. jūnijam), 12 diennaktis (no 2019.

gada 18. jūlija līdz 30. jūlijam), kā arī divreiz pa septiņām

diennaktīm (no 2019. gada 20. augusta līdz 27. augustam un no 17.

septembra līdz 24. septembrim). Spīdzināšanas novēršanas komiteja

esot vairākkārt uzsvērusi, ka apcietināto personu vešana atpakaļ

uz īslaicīgās aizturēšanas vietu ir pieļaujama tikai īpašos

izņēmuma gadījumos, tikai speciālu iemeslu dēļ un uz īsāko

iespējamo laika periodu. Pēdējā, 2017. gada ziņojuma par Latviju

13. punktā Spīdzināšanas novēršanas komiteja esot uzsvērusi, ka

ieslodzītie principā nedrīkst tikt turēti policijas īslaicīgās

aizturēšanas iestādēs, jo šādas iestādes nav piemērotas tam, lai

viņi tajās uzturētos ilgstoši. Šajā ziņojumā Spīdzināšanas

novēršanas komiteja atkārtoti ieteikusi Latvijas iestādēm darīt

visu nepieciešamo, lai nodrošinātu to, ka uz izmeklēšanas laiku

apcietinātās personas vienmēr tiek savlaicīgi pārvestas uz

cietumu. Tāpat Spīdzināšanas novēršanas komiteja atkārtoti esot

aicinājusi Latvijas iestādes rīkoties - tostarp likumdošanas

līmenī -, lai nodrošinātu, ka uz izmeklēšanas laiku apcietinātie

(un notiesātie) ieslodzītie uz policijas telpām tiek izsaukti un

viņu pārvešana tiek atļauta tikai retos izņēmuma gadījumos, īpašu

apsvērumu dēļ un ar prokurora vai tiesneša saskaņojumu.

Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumā uzsvērts, ka šādi

ieslodzītie nekādā gadījumā nebūtu turami policijas iestādēs pa

nakti.

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 4. panta trešajā daļā

esot noteikts, ka pēc procesa virzītāja pieprasījuma apcietināto

var ievietot īslaicīgās aizturēšanas vietā uz laiku, kas

nepieciešams procesuālo darbību veikšanai un tiesas procesiem

(tātad šis laiks var pārsniegt maksimālo aizturēšanas termiņu -

septiņas dienas), konkrēti norādot, ka īslaicīgās aizturēšanas

vietā uz apcietināto attiecināmi īslaicīgās aizturēšanas vietas

iekšējās kārtības noteikumi un viņam nodrošināmi īslaicīgās

aizturēšanas vietas sadzīves apstākļi. Apcietinājumā turēšanas

kārtības likums neparedzot nekādus kritērijus pārvešanai uz

īslaicīgās aizturēšanas vietu (piemēram, tikai gadījumos, kad

procesuālās darbības nav iespējams veikt, atrodoties izmeklēšanas

cietumā, uz īsāko iespējamo laika periodu u. tml.). Tātad Latvija

minēto Spīdzināšanas novēršanas komitejas rekomendāciju vēl

arvien neesot ieviesusi un praksē apcietinātās personas, kas

pārvestas uz īslaicīgās aizturēšanas vietām procesuālo darbību

veikšanai, dažkārt pavadot tajās laiku, kas pārsniedz likumā

aizturētajām personām noteikto periodu. Tā esot noticis arī

izskatāmajā gadījumā.

Īslaicīgās aizturēšanas vietas esot paredzētas īslaicīgai

aizturēšanai, un apstākļi tajās neesot piemēroti ilgstošai

personu turēšanai. Ja īslaicīgās aizturēšanas vietas tiek

izmantotas atkārtotai vai ilgstošai personu turēšanai, proti,

ilgāk par dažām dienām, tad attiecīgi tām būtu jāpiemēro arī

augstāki standarti attiecībā uz apstākļiem un aktivitātēm.

Attiecībā uz apcietinātajām personām, kas tiek turētas īslaicīgās

aizturēšanas vietās atkārtoti vai ilgāk par periodu, kāds

noteikts īslaicīgai aizturēšanai, būtu pēc iespējas jāpiemēro

tādi paši standarti, kādi noteikti apcietināto personu turēšanai.

Fakts, ka procesa virzītājs ir izmantojis iespēju pārvest personu

procesuālo darbību veikšanai no izmeklēšanas cietuma, kas ir

apcietinājuma izpildes iestāde, uz īslaicīgās aizturēšanas vietu,

nedrīkstētu pasliktināt apcietinātās personas stāvokli apstākļu

un izturēšanās ziņā. Tas attiecoties arī uz gultas veļu un

piederumiem.

Aizturēšanas vietas administrācija varot iegādāties spilvenus

un dvieļus, kā arī organizēt to tīrīšanu un nomaiņu tikai tad, ja

tai to atļauj likums. Iestāde nevarot iegādāties un apsaimniekot

priekšmetus, kas formāli nav paredzēti tās funkciju veikšanai.

Tāpat vajagot būt skaidriem kritērijiem attiecībā uz to, kad

personai izsniedzams spilvens un dvielis; tas neesot vērtēšanas

jautājums, kas būtu atkarīgs no aizturētās personas

individuālajiem apstākļiem. Līdz ar to jautājums esot risināms,

pārbaudot attiecīgo normu satversmību, nevis konkrētas

aizturēšanas vietas administrācijas faktiskās rīcības līmenī.