7. pants

Satversmes ievada ceturtā rindkopa noteic, ka

Latvija kā demokrātiska un tiesiska valsts balstās uz cilvēka

cieņu.

Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir pamattiesību

būtība, un tā kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā

augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2018‑08‑03 11. punktu). Kā pamattiesība cilvēka cieņa piemīt

ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr.

2019‑24‑03 17.1. punktu). Līdz ar to demokrātiskā tiesiskā

valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību

normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa

(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2018‑08‑03 11. punktu).

Konkretizējot noteiktas cilvēka cieņas izpausmes, Satversmes

95. panta otrais teikums aizliedz spīdzināšanu, kā arī

cietsirdīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos.

7.1. Katrs no šiem jēdzieniem apzīmē citāda veida

darbību ar individuāli vērtējamu ietekmi uz personu. Proti,

Latvijas tiesību zinātnē skaidrots, ka spīdzināšana ir saprotama

kā īpaša cietsirdīga rīcība, apzināti radot personai ļoti

nopietnas un nežēlīgas fiziskas un garīgas ciešanas nolūkā

sasniegt kādu konkrētu mērķi, kuru raksturo vairākkārtēja vai

ilgstoša sevišķu sāpju vai lielu ciešanu sagādāšana cietušajiem

(sk.: Bitāns A., Judins A. 95. panta komentārs. Grām.: Balodis

R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII

nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,

212. lpp.). Cietsirdīga izturēšanās pret cilvēku ir tāda

nežēlīga, bezjūtīga vai vienaldzīga izturēšanās pret citu

personu, kuras rezultātā tai radīta dziļa apkaunojuma vai

aizvainojuma sajūta vai cits kaitējums, piemēram, fiziskas sāpes,

miesas bojājumi vai nāve. Savukārt par pazemojošu izturēšanos

atzīstama rīcība, kas personai rada dziļu personisku negatīvu

psiholoģisku pārdzīvojumu - apkaunojuma vai aizvainojuma sajūtu.

Pazemojoša izturēšanās var nebūt saistīta ar intensīvām ciešanām,

taču to raksturo cilvēka cieņu ignorējoša rīcība, kas rada baiļu,

moku, pakļautības sajūtu kaut vai tikai paša upura prātā (sk.:

Mits M. Spīdzināšanas aizliegums. Grām.: Ziemele I. (zin. red.)

Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2021, 106. lpp.) Šādas izturēšanās konstatācijai nepietiek ar

to, ka persona ir sasniegusi noteikto psihoemocionālo stāvokli;

jautājums ir par to, vai vidusmēra jutības cilvēks konkrētajā

situācijā izjustu personisku negatīvu psiholoģisku pārdzīvojumu

(sk.: Bitāns A., Judins A. 95. panta komentārs. Grām.: Balodis

R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII

nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,

211. lpp.).

Valstij ir pienākums izvairīties no Satversmes 95. panta otrā

teikuma pārkāpuma, kā arī nodrošināt personas aizsardzību pret

šāda veida apdraudējumu no citu personu puses.

7.2. Noskaidrojot Satversmē ietverto pamattiesību

saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021.

gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-07-01 16.2.

punktu). Proti, ir jānodrošina Satversmes normu un Latvijai

saistošajos starptautiskajos līgumos ietverto cilvēktiesību normu

savstarpēja harmonija (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada

4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020‑39‑02 18. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 95. pantu ir

konkretizējusi kopsakarā ar Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu,

kas paredz, ka nevienu nedrīkst spīdzināt, nedz arī pakļaut

cietsirdīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

2002-04-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2010. gada 20. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010‑44‑01 8.1. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka minētais pants

ietver vienu no demokrātiskas valsts pamatvērtībām un paredz

absolūtu cilvēktiesību aizsardzības garantiju, no kuras

īstenošanas dalībvalsts nav tiesīga atkāpties pat ārkārtas

situācijās un neatkarīgi no tā, kādu noziedzīgu nodarījumu

persona šķietami paveikusi, kā arī neatkarīgi no tās uzvedības

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

1996. gada 15. novembra sprieduma lietā "Chahal v. the

United Kingdom", pieteikums Nr. 22414/93, 79. punktu un

2006. gada 4. jūlija sprieduma lietā "Ramirez

Sanchez v. France", pieteikums Nr. 59450/00, 116.

punktu). Spīdzināšanas un necilvēcīgas

vai pazemojošas apiešanās vai sodīšanas aizliegums ir noteikts kā

civilizācijas vērtība, kas ir cieši saistīta ar cilvēka cieņas

ievērošanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2015. gada 28. septembra sprieduma lietā

"Bouyid v. Belgium", pieteikums Nr.

23380/09, 81. punktu).

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksei atšķirība starp spīdzināšanu, necilvēcīgu apiešanos vai

sodīšanu un pazemojošu apiešanos vai sodīšanu galvenokārt izriet

no nodarīto ciešanu intensitātes atšķirībām (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978. gada 18. janvāra

sprieduma lietā "Ireland v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 5310/71, 167. punktu).

Spīdzināšana ir definējama kā apzināta necilvēcīga

izturēšanās, kas izraisa ļoti nopietnas un nežēlīgas ciešanas

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978. gada 18.

janvāra sprieduma lietā "Ireland v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 5310/71, 167. punktu). Par

necilvēcīgu tiesa atzinusi tādu izturēšanos, kas citstarp bija

apzināta, tika piemērota stundām ilgi un izraisīja reālus miesas

bojājumus vai spēcīgas fiziskas un garīgas ciešanas (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26.

oktobra sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums

Nr. 30210/96, 92. punktu). Savukārt par pazemojošu atzīta

izturēšanās, kas apkauno vai nonicina indivīdu, ignorē viņa

cilvēka cieņu vai nonicina to, vai izraisa baiļu, ciešanu vai

mazvērtības sajūtu, kas spēj salauzt indivīda morālo un fizisko

pretestību. Kritērija izpildei pietiek ar to, ka upuris tiek

pazemots viņa paša acīs, pat ja ne citu acīs (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 21.

janvāra sprieduma lietā "M.S.S. v. Belgium and Greece",

pieteikums Nr. 30696/09, 220. punktu). Šīs attieksmes

novērtējumā mazāk būtisks ir jautājums par faktiskām ciešanām,

bet vairāk - jautājums par pazemojuma sajūtu.

Būtiski, ka Cilvēktiesību konvencijas 3.

pants jeb tajā ietvertais aizliegums neattiecas uz visiem sliktas

izturēšanās (ill‑treatment) gadījumiem. Proti,

konkrēta situācija ietilpst 3. panta

tvērumā tikai tad, ja ir sasniegusi minimālo

smaguma pakāpi. Šīs pakāpes novērtējums ir relatīvs un atkarīgs

no visiem lietas apstākļiem, piemēram, izturēšanās ilguma,

izturēšanās ietekmes uz personas fizisko vai garīgo veselību, kā

arī dažos gadījumos no cietušās personas dzimuma, vecuma un

veselības stāvokļa (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2021. gada 7. decembra

sprieduma lietā "Savran v. Denmark", pieteikums Nr.

57467/15, 122. punktu). Lai noteiktu,

vai ir sasniegta minētā smaguma pakāpe, var ņemt vērā arī citus

faktorus, jo īpaši nolūku, kura dēļ slikta izturēšanās tika

īstenota, kā arī tās pamatā esošo nodomu vai motivāciju (tomēr

nodoma trūkums nevar pārliecinoši izslēgt iespēju konstatēt 3.

panta pārkāpumu), kontekstu, kurā izturēšanās tika īstenota,

piemēram, paaugstinātas spriedzes un emociju atmosfēru, kā arī

to, vai cietušais ir vai nav bijis neaizsargātā stāvoklī

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2016. gada 15. decembra sprieduma lietā "Khlaifia and Others

v. Italy", pieteikums Nr. 16483/12, 160. punktu).

Personas atrašanās neaizsargātā stāvoklī parasti tiek izprasta kā

personas nebrīve, tostarp atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā

(ibid.).

7.3. Arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un

politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 7. panta pirmais teikums

noteic, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam,

necilvēcīgam vai pazemojošam sodam vai apieties ar viņu tādā

veidā. Savukārt Pakta 10. panta pirmā daļa noteic, ka pret visām

personām, kurām atņemta brīvība, jāizturas cilvēciski un

respektējot cilvēka personībai piemītošo pašcieņu. Tas nozīmē, ka

pret personām, kurām ir ierobežota brīvība, nedrīkst izturēties

pretēji Pakta 7. panta noteikumiem, kā arī šīs personas nedrīkst

tikt pakļautas citām grūtībām vai ierobežojumiem, kā tikai tiem,

kas izriet no brīvības atņemšanas apstākļiem. Personas, kurām

atņemta brīvība, bauda visas tiesības, kas noteiktas Paktā, ar

tiem ierobežojumiem, kas slēgtā vidē ir neizbēgami, un šo personu

cieņas aizsardzība ir jānodrošina tieši tāpat kā attiecībā uz

personām, kuru brīvība nav ierobežota (sk.: General

Comment No. 21: Replaces general comment 9 concerning humane

treatment of persons deprived of liberty (Art.10):10/04/92, Human

Rights Committee, para 3).

Citstarp Pakta 10. panta pirmā daļa attiecas uz valsts

pienākumu nodrošināt personu, kurām atņemta brīvība,

pamatvajadzību apmierināšanu, piemēram, attiecībā uz pārtiku,

apģērbu, medicīnisko aprūpi, sanitārajām labierīcībām, izglītību,

darbu, atpūtu, kameru apgaismojumu, saziņu ar ārpasauli,

pastaigām un privātumu (sk.: Nowak M. U.N. Covenant of Civil

and Political Rights. CCPR Commentary. 2nd revised edition. Kehl

am Rhein: Engel, 2005, p. 250).

Latvijas Republika ir ratificējusi vairākas konvencijas, kuras

nosaka necilvēcīgas un cieņu pazemojošas sodīšanas

aizliegumu.

Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem,

necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas

veidiem 2. panta pirmā daļa noteic: katra dalībvalsts veic

efektīvus likumdošanas, administratīvos, tiesas vai citus

pasākumus, lai nepieļautu, ka tās jurisdikcijai pakļautajā

teritorijā notiek spīdzināšanas akti. Savukārt šīs konvencijas

16. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz katras dalībvalsts

apņemšanos visās tās jurisdikcijai pakļautajās teritorijās

aizliegt citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas

izturēšanās un sodīšanas aktus, ko nevar uzskatīt par

spīdzināšanu, kā tā definēta konvencijas 1. pantā, ja šādus aktus

veic valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas rīkojas ar

oficiālām pilnvarām, vai ja tos veic šādu personu veiktas

kūdīšanas dēļ vai ar to tiešu vai netiešu piekrišanu.

Atbilstoši minētās konvencijas 11. pantam kopsakarā ar 16.

panta pirmās daļas otro teikumu katra dalībvalsts sistemātiski

pārrauga nopratināšanas noteikumus, instrukcijas, metodes un

praksi, kā arī kārtību, kas nosaka jebkurā tās jurisdikcijai

pakļautā teritorijā aizturētu, apcietinātu vai jebkādā citā veidā

ieslodzītu personu turēšanu ieslodzījumā un izturēšanos pret

šādām personām, lai nepieļautu nekādus spīdzināšanas un

nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas

gadījumus.

Tāpat Latvijas Republika ir pievienojusies 1987. gada 26.

novembra Eiropas konvencijai par spīdzināšanas un necilvēcīgas

vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu. Saskaņā ar to ir

izveidota Spīdzināšanas novēršanas komiteja, kas apmeklē jebkuru

Eiropas Padomes dalībvalstu jurisdikcijā esošu vietu, kur atrodas

personas, kam valsts pārvaldes iestāde ir atņēmusi brīvību, un

pārbauda izturēšanos pret šādām personām, lai nepieciešamības

gadījumā pastiprinātu šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu

un pret necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodu. Pēc katra

apmeklējuma Spīdzināšanas novēršanas komiteja valstij nosūta

ziņojumu par apmeklējuma laikā konstatētajiem faktiem, ietverot

tajā arī rekomendācijas.

7.4. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi: to, ka

īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotai personai netiek

izsniegts spilvens un dvielis, var uzskatīt par cietsirdīgu un

cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos pret šo personu. Proti, nav

norādīts, ka persona būtu tikusi pakļauta spīdzināšanai, bet, pēc

Pieteikuma iesniedzējas ieskata, persona esot pakļauta pārējiem

Satversmes 95. panta otrajā teikumā aizliegtajiem rīcības

veidiem. Arī pirmšķietami secināms, ka apstrīdētajā regulējumā

nav noteikta tāda darbība, kas būtu pielīdzināma

spīdzināšanai.

Atbilstoši Satversmes 94. pantam ir pieļaujams tas, ka

personai noteiktos gadījumos - saskaņā ar likumu - tiek atņemta

un ierobežota brīvība. Tostarp ir pieļaujama personas

aizturēšana.

Lai Cilvēktiesību konvencijas 3. pants

attiektos uz brīvības atņemšanu un tās ietvaros nepieļaujamu

cietsirdīgu un pazemojošu attieksmi, ciešanām un pazemojumiem ir

jāpārsniedz neizbēgamo ciešanu un pazemojuma elements, kas

saistīts ar pašu brīvības atņemšanu (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 27. janvāra sprieduma

lietā "Neshkov and Others v. Bulgaria", pieteikumi Nr.

36925/10, 21487/12, 72893/12, 73196/12, 77718/12 un 9717/13, 228.

punktu). Valstij ir jānodrošina, ka persona ir aizturēta apstākļos, kas

atbilst cilvēka cieņai, ka brīvības atņemšanas izpilde nepakļauj

attiecīgo personu ciešanām vai grūtībām, kuru intensitāte

pārsniedz neizbēgamo ciešanu līmeni, kas raksturīgs brīvības

atņemšanai, un ka, ņemot vērā praktiskās prasības, kas saistītas

ar ieslodzījumu, personas veselība un

labklājība ir pienācīgi nodrošināta (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26. oktobra

sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums Nr.

30210/96, 94. punktu). Novērtējot

aizturēšanas apstākļus, jāņem vērā šo apstākļu kumulatīvā

ietekme, kā arī konkrēti pieteikuma iesniedzēja

apgalvojumi. Jāņem vērā arī tā

perioda ilgums, kurā persona ir aizturēta konkrētajos

apstākļos (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas Lielās palātas 2012. gada 22. maija sprieduma lietā

"Idalov v. Russia", pieteikums Nr. 5826/03, 94.

punktu).

Atbilstoši iepriekšminētajiem kritērijiem apstākļi brīvības

atņemšanas vietā, tostarp īslaicīgās aizturēšanas vietā, drīkst

būt vien tiktāl ierobežojoši, ciktāl tas atbilst brīvības

atņemšanas vietas būtībai, un tie nedrīkst būt cietsirdīgi vai

indivīdu apkaunojoši, nonicinoši vai pazemojoši. Proti, tiem ir

jāatbilst cilvēka cieņai.

Līdz ar to Satversmes 95. panta

otrais teikums ietver valsts pienākumu brīvības atņemšanas vietās

nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošus apstākļus un nepieļaut

cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos pret personu.