Par Apsardzes darbības likuma 15. panta 8. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam

noteic, ka medicīnisko dokumentu lietvedības kārtību

1ārstniecības iestādēs nosaka Ministru kabinets. Medicīniskie

2dokumenti ir ikviena rakstveidā, radiodiagnostiskās filmās vai

3elektroniskā formā fiksēta ziņa par pacientu, viņa veselības

4stāvokli, slimības diagnozi un prognozi, lietotajām profilakses,

5diagnostikas un ārstēšanas metodēm, kā arī diagnostikas un

6ārstniecības rezultātiem, kā to nosaka Pacientu tiesību likuma 1.

7panta otrās daļas 4. punkts.

8Saskaņā ar Noteikumu Nr. 265 10. punktu medicīniskajos

9ierakstos iekļauj informāciju, kas nodrošina pacienta

10atpazīstamību, apliecina diagnozi, pamato izmeklējumus un

11ārstēšanas metodes, kā arī precīzi ataino ārstēšanas rezultātus.

12Noteikumi Nr. 265 citstarp nosaka medicīnisko ierakstu kvalitātes

13prasības. Atbilstoši Noteikumu Nr. 265 29. punktam medicīniskais

14ieraksts ir pilnīgi pabeigts, ja tajā ir ierakstītas visas

15pacienta galīgās diagnozes un komplikācijas. Savukārt tad, ja

16medicīniskajos ierakstos pamatotu iemeslu dēļ nepieciešams veikt

17labojumus, jānodrošina medicīniskajos ierakstos ietvertās

18sākotnējās informācijas saglabāšana un pievienošana labojumiem,

19kā to nosaka minēto noteikumu 30. punkts. Atbilstoši Noteikumu

20Nr. 265 12. pielikumam - veidlapai Nr. 027/u - izrakstā no

21pacienta medicīniskās kartes citstarp jānorāda pilna

22diagnoze.

23Ikvienam ārstam, sniedzot izziņas par pacientu veselības

24stāvokli, ir noteikts pienākums tajās iekļaut patiesas un

25pilnīgas ziņas, kurās norādītas visas galīgās diagnozes. Tātad

26gadījumā, ja personai ir noteikta diagnoze "alkohola

27atkarība", ārstam, sniedzot atzinumu un izrakstu no personas

28medicīniskajiem ierakstiem, nav tiesību šo diagnozi

29nenorādīt.

3015.4. Alkohola atkarība ir slimība, un likumdevējs ir

31noteicis kārtību, kādā tā ārstējama. Atbilstoši Ārstniecības

32likuma 61. pantam alkohola atkarības slimnieku ārstēšana notiek

33labprātīgi pēc viņu vēlēšanās narkoloģiskajās ārstniecības

34iestādēs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt saskaņā

35ar minēto Ārstniecības likuma pantu izdoto Noteikumu Nr. 70 7.

36punkts paredz ne mazāk kā trīs gadus ilgu no alkohola atkarīgās

37personas dinamisko novērošanu, ko veic narkologs. Saskaņā ar

38Noteikumu Nr. 70 10.1. apakšpunktu dinamiskā novērošana tiek

39pārtraukta, ja pacientam pēc ārstēšanās ir objektīvi pierādīta

40stabila remisija, nav konstatēta alkohola lietošana un

41narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošana vai pacients

42nav spēlējis azartspēles vai datorspēles.

43Tādējādi personas ar diagnosticētu alkohola atkarību dinamiskā

44novērošana var tikt pārtraukta, taču tas nenozīmē, ka persona

45būtu pilnībā izārstējusies un tai vairs nebūtu piemērojama

46diagnoze "alkohola atkarība", jo šī slimība ir

47hroniska. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka attiecīgā

48diagnoze personai tiek noteikta uz mūžu.

4915.5. Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar

50izprast ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram,

51Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.

522017-16-01 16.2. punktu). Likumdevējs Apsardzes darbības

53likumā ir noteicis Valsts policijai pienākumu pirms apsardzes

54sertifikāta izsniegšanas pārbaudīt, vai attiecībā uz personu

55nepastāv konkrēti ierobežojumi apsardzes sertifikāta

56izsniegšanai, tostarp pārbaudīt, vai personai nav diagnosticēta

57alkohola atkarība.

58Galvenā kārtības policijas pārvalde, kas piemērojusi

59apstrīdēto normu, viedoklī Satversmes tiesai norādījusi, ka

60Apsardzes darbības likums nenosaka apsardzes darbinieku grupas

61vai kategorijas pēc amatu aprakstiem vai pienākumu apjoma,

62piemēram, tādas kā inkasācijas apsargs vai apsargs mācību

63iestādē. Līdz ar to jebkurai personai, kas vēlas iegūt apsardzes

64sertifikātu, ir izvirzīti vieni un tie paši nosacījumi un

65vērtēšanas kritēriji un Valsts policijai visi apsardzes

66darbinieki ir jāvērtē pēc vienotiem kritērijiem.

67Galvenā kārtības policijas pārvalde norāda, ka apstrīdētā

68norma ir imperatīva tiesību norma, kas tieši aizliedz izsniegt

69apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola

70atkarība. Tādējādi Valsts policijai, konstatējot, ka personai ir

71diagnosticēta alkohola atkarība, nav rīcības brīvības un ir

72jāizdod obligātais administratīvais akts - atteikums izsniegt

73apsardzes sertifikātu - neatkarīgi no norādes par remisiju.

74Valsts policijai saskaņā ar apstrīdēto normu nav tiesību

75izvērtēt, vai katrā individuālajā gadījumā personai diagnosticētā

76alkohola atkarība ietekmē tās spēju veikt apsardzes darbības.

77Valsts policija vērtē personas veselības stāvokļa atbilstību

78apsardzes darbiniekam izvirzītajām prasībām, ņemot vērā narkologa

79vai psihiatra atzinumā ietverto norādi uz to, vai personai ir

80diagnosticēta alkohola atkarība (sk. lietas materiālu 2. sēj.

8147. lp.).

82Savukārt narkologi, kas snieguši atzinumus par pieteicēju

83administratīvajā lietā, norāda, ka narkologam ir jāsniedz

84informācija par personas diagnozi un slimības gaitu konkrētajā

85brīdī. Arī slimības, proti, alkohola atkarības, remisijas

86gadījumā narkologam neesot tiesību norādīt, ka nav pretindikāciju

87darbam apsardzē, jo apstrīdētā norma neparedzot nekādus izņēmumus

88attiecībā uz remisijas ilgumu (sk. narkoloģes Lailas Atiķes

89viedokli, kas sniegts Valsts policijai, lietas materiālu 1. sēj.

90109. lp. un narkoloģes Jeļenas Sorokinas viedokli, kas sniegts

91Administratīvajai apgabaltiesai, lietas materiālu 1. sēj. 137.

92lp.).

93Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma liedz personai

94iegūt apsardzes sertifikātu, ja tai ir diagnosticēta alkohola

95atkarība, neatkarīgi no tā, vai ir konstatēta slimības remisija

96vai citas veselības stāvokļa izmaiņas. Līdz ar to personas

97pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas.

98Tādējādi tiesvedība lietā ir

99turpināma.

10016. Apstrīdētā norma noteic aizliegumu izsniegt

101apsardzes sertifikātu ne tikai personām, kurām diagnosticēta

102alkohola atkarība, bet arī personām, kurām diagnosticēti psihiski

103traucējumi, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība

104vai uzvedības traucējumi. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi:

105ja apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu,

106tad nepieciešams precizēt, ciktāl tā šo normu izvērtēs (sk.

107Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

1082017-07-01 12.1. punktu).

109Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdēto normu par

110neatbilstošu Satversmes 106. panta pirmajam teikumam tiktāl,

111ciktāl tā noteic absolūtu aizliegumu izsniegt apsardzes

112sertifikātu personai, kurai ir diagnosticēta alkohola atkarība.

113Arī lietas materiālos ir informācija tikai par aizliegumu

114izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta

115alkohola atkarība.

116Tādējādi Satversmes tiesa

117izskatāmajā lietā vērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmei

118tikai attiecībā uz personām, kurām diagnosticēta alkohola

119atkarība.

12017. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

121"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

122darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

123Satversmes 106. panta pirmais teikums paredz personai tiesības

124brīvi izvēlēties nodarbošanos, ņemot vērā visu to spēju, zināšanu

125un prasmju kopumu, kas raksturo konkrētās personas sagatavotību

126un piemērotību noteikta darba veikšanai, ņemot vērā gan

127izglītību, gan arī praktisko pieredzi konkrētā darbā, gan arī

128citas zināšanas, prasmes un iemaņas, ko attiecīgā persona

129ieguvusi un attīstījusi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

1302007. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-08-01 7.

131punktu). Savukārt šajā pantā ietvertās tiesības "brīvi

132izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu nodrošināta iespēja

133izvēlēties, taču neprasa, lai tiktu nodrošināta iespēja katram

134strādāt, turklāt strādāt tieši to darbu, ko viņš vēlas. Tomēr

135jēdziens "izvēlēties" šai pantā tulkojams kā personas

136apzināta un mērķtiecīga darbība, nevis tikai iekšējs lēmums

137(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā

138Nr. 2001-16-01 2. punktu).

139Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 106. pantā

140paredzētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu

141nozīmē, pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum

142un, otrkārt, to, ka valsts nedrīkst noteikt personām citus

143ierobežojošus kritērijus kā vien konkrētas to spēju un

144kvalifikācijas prasības, bez kurām persona nevarētu pildīt

145attiecīgā amata pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

14620. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 1.

147punktu).

148Satversmes 106. panta pirmais teikums neliedz valstij noteikt

149prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos

150varētu īstenot. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp

151tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču

152attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116.

153pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam

154(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

155Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Likumdevējam ir rīcības brīvība

156izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

157ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sk. Satversmes

158tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

15913.1. punktu), un valstij ir pienākums atturēties no tādu

160tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai

161īstenot tās tiesības "brīvi izvēlēties" nodarbošanos

162(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

163Nr. 2015-03-01 14.1. punktu).

164Apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījuma nokārtošana ir

165viens no apsardzes sertifikāta saņemšanas priekšnosacījumiem, bet

166ar to vien nepietiek, lai persona varētu strādāt par apsardzes

167darbinieku, - tai ir nepieciešams saņemt apsardzes sertifikātu,

168kuru saskaņā ar Apsardzes darbības likumu un Noteikumiem Nr. 380

169izsniedz Valsts policija. No lietas materiāliem izriet, ka

170pieteicējs administratīvajā lietā ir veicis darbības, lai

171izpildītu apsardzes sertifikāta saņemšanai izvirzītos

172priekšnosacījumus: apguvis profesionālās pilnveides izglītības

173programmu "Personu un īpašuma aizsardzība, apsardzes

174darbs" un sekmīgi nokārtojis programmas kvalifikācijas

175pārbaudījumu, kā arī ieskaiti pirmajā palīdzībā autovadītājiem un

176ieroču nēsātājiem un iesniedzis iesniegumu apsardzes sertifikāta

177saņemšanai, samaksājot attiecīgo valsts nodevu (sk. lietas

178materiālu 1. sēj. 101.-103. lp.). Valsts policija

179konstatējusi, ka uz minēto personu attiecas apstrīdētajā normā

180noteiktais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu, jo šai

181personai diagnosticēta alkohola atkarība. Šā iemesla dēļ

182pieteicējs administratīvajā lietā nav tiesīgs veikt apsardzes

183darbu.

184Ja personai ir apsardzes darba veikšanai atbilstošas spējas un

185kvalifikācija, bet ir diagnosticēta alkohola atkarība, tad

186apstrīdētā norma liedz izsniegt šai personai apsardzes

187sertifikātu un tādējādi liedz tai strādāt par apsardzes

188darbinieku.

189Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo

190personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

191brīvi izvēlēties nodarbošanos.

19218. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās

193tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču

194Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams,

195proti, vai:

1961) tas ir noteikts ar likumu;

1972) tam ir leģitīms mērķis;

1983) tas ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram,

199Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

2002002-21-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2017. gada 10. februāra

201sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 21. punktu).

20219. Lai izvērtētu apstrīdētajā normā ietvertā

203pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 106. panta

204pirmajam teikumam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību

205ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, t.

206i.:

2071) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

208paredzēto kārtību;

2092) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

210normatīvo aktu prasībām;

2113) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

212varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

213paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

214tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15.

215punktu).

216Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

217procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

218Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

2192019-10-0103 25. punktu).

220Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

221apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā

222kārtībā, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo

223aktu prasībām.

224Apstrīdētā norma tika iekļauta Apsardzes darbības likumā tā

225sākotnējā redakcijā. Likumprojekts Nr. 740/Lp11 "Apsardzes

226darbības likums" tika iesniegts Saeimai 2013. gada 16.

227jūnijā un izskatīts trijos lasījumos. Likumprojekta izskatīšanas

228laikā par to saņemti Saeimas Juridiskā biroja, kā arī Iekšlietu

229ministrijas sagatavotie priekšlikumi, kas apspriesti 11. Saeimas

230Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdēs

231(sk. lietas materiālu 2. sēj. 64.-150. lp. un 3. sēj. 1.-10.

232lp.). Apsardzes darbības likums tika pieņemts 2014. gada 13.

233februārī un izsludināts 2014. gada 6. martā oficiālajā izdevumā

234"Latvijas Vēstnesis" Nr. 47. Tādējādi apstrīdētā norma

235ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī

236noteiktajā kārtībā.

237Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo

238personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai.

239Proti, tiesību normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un

240skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

241paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram,

242Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2432010-60-01 15.2. punktu).

244Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

245aizliegums ikvienai personai, kurai diagnosticēta alkohola

246atkarība, strādāt par apsardzes darbinieku ir formulēts

247pietiekami skaidri. Tādējādi persona var izprast no apstrīdētās

248normas izrietošo tiesību saturu un paredzēt tās piemērošanas

249sekas.

250Lietas dalībnieku un pieaicināto personu argumentus par to,

251vai apstrīdētā norma paredz absolūtu aizliegumu un vai

252likumdevējs, nosakot šādu aizliegumu, ir atbilstoši labas

253likumdošanas principam pienācīgi izvērtējis tā nepieciešamību,

254Satversmes tiesa pārbaudīs, vērtējot to, vai apstrīdētajā normā

255ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

256šis ierobežojums atbilst samērīguma principam.

25720. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

258apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

259ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

260labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22.

261novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu).

262Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā paredzētās

263tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

264aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

265sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".

266Ja ir noteikti personas tiesību ierobežojumi, tad pienākums

267uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes

268tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

269aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

270tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

271punktu).

272Saeima norāda, ka persona, kurai piemīt alkohola atkarība,

273nevar pilnvērtīgi veikt apsardzes darbiniekam uzticēto

274sabiedrības drošības aizsardzības pienākumu un pati ar savām

275darbībām var pakļaut riskam sabiedrības drošību. Persona, kurai

276diagnosticēta alkohola atkarība, esot pakļauta alkohola

277negatīvajai ietekmei, proti, šāda persona varot sākt rīkoties

278agresīvi, varot zaudēt uzmanību un kognitīvās spējas, kā arī

279spējas adekvāti izvērtēt riskus. Pamattiesību ierobežojuma

280leģitīmais mērķis esot sabiedrības drošības aizsardzība (sk.

281Saeimas atbildes raksta 6. lp.).

282Ierobežojumi attiecībā uz iespēju strādāt konkrētās profesijās

283vai veikt konkrētas darbības, kas noteikti personām, kurām

284diagnosticēta alkohola atkarība, ir vērsti uz sabiedrības

285drošības aizsardzību.

286Likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās

287kvalifikācijas atzīšanu" 32.3 panta pirmajā daļā

288noteikts, ka apsardzes darbinieks ir reglamentētā profesija

289apsardzes darbības jomā. Citstarp šā likuma mērķis atbilstoši tā

2902. panta pirmajai daļai ir nodrošināt profesionālās darbības

291atbilstību noteiktiem kritērijiem, ja šī darbība ir saistīta ar

292sabiedrības interešu aizsardzību, tās drošību un veselības

293aizsardzību, kā arī aizsargāt atsevišķas sabiedriski nozīmīgas

294profesijas pret neatbilstošu personu iesaistīšanu tajās, nosakot

295šīm profesijām paaugstinātas prasības. Savukārt Apsardzes

296darbības likuma 2. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis

297ir radīt tiesisku pamatu apsardzes darbības veikšanai, lai

298nodrošinātu personu un sabiedrības drošību.

299Ņemot vērā apsardzes darbinieku pilnvaras un darba specifiku,

300likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanai šīm personām tiek

301izvirzītas paaugstinātas prasības attiecībā uz apsardzes

302sertifikāta iegūšanu. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais

303aizliegums personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība,

304neatkarīgi no remisijas izsniegt apsardzes sertifikātu ir vērsts

305uz to, lai veicinātu sabiedrības drošību, nodrošinot to, ka par

306sabiedrības drošību rūpējas personas ar atbilstošām spējām un

307kvalifikāciju.

308Līdz ar to apstrīdētajā normā

309ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

310sabiedrības drošības aizsardzība.

31121. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

312Satversmes tiesai jāpārbauda:

3131) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

314sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

315mērķi;

3162) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

317nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

318līdzekļiem;

3193) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

320sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

321kaitējumu.

322Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

323kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

324principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

3252007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un

3262019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 15.

327punktu).

32822. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

329leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

330tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

331oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

332Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais

333pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa -

334sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegšanai (sk. Saeimas

335atbildes raksta 5.-6. lp.). Arī Pieteikuma iesniedzēja

336uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

337ierobežojums kalpo Satversmes 116. pantā norādītā leģitīmā mērķa

338- aizsargāt sabiedrības drošību - sasniegšanai, jo apsardzes

339darbinieka kompetences neapšaubāmi ir saistītas ar sabiedriskās

340drošības un kārtības nodrošināšanu, tostarp arī ar personu

341tiesību un tiesisko interešu aizsardzību un aizsargājamo objektu

342apdraudējumu novēršanu (sk. pieteikuma 23. punktu lietas

343materiālu 1. sēj. 7.-8. lp.).

344Apsardzes darbības likuma 15. pantā ir noteikti apsardzes

345sertifikāta izsniegšanas ierobežojumi, un viens no tiem ir

346ietverts apstrīdētajā normā. Tātad personai, kurai diagnosticēta

347alkohola atkarība, ar likumu ir aizliegts izsniegt apsardzes

348sertifikātu. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nodrošina

349to, ka par apsardzes darbinieku nestrādās neviena persona, kurai

350ir diagnosticēta alkohola atkarība, neatkarīgi no slimības

351gaitas, citstarp arī remisijas. Tādā veidā tiek novērsts

352sabiedrības drošības apdraudējums, kas varētu rasties gadījumā,

353ja apsardzes darbinieks ar alkohola atkarību nepienācīgi pildītu

354savus darba uzdevumus un tādējādi nevis aizsargātu sabiedrības

355drošību, bet pat to apdraudētu, piemēram, nepamatoti pielietojot

356spēku vai ieroci.

357Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

358līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

359ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

36023. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā

361regulējumā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu

362personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, ir absolūts

363(sk. lietas materiālu 1. sēj. 11.-12. lp.). Līdzīgu

364viedokli pauž arī vairākas pieaicinātās personas (sk.,

365piemēram, tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 69. lp.

366un asoc. prof. Dr. iur. Alda Lieljukša viedokli lietas materiālu

3671. sēj. 29. lp.). Savukārt Saeima un Iekšlietu ministrija

368norāda, ka šis aizliegums nav absolūts, jo apstrīdētā norma ir

369piemērojama, veicot individuālu personas izvērtējumu (sk.

370Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 32. lp. un

371Iekšlietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 11.

372lp.).

373Satversmes tiesa savā judikatūrā jau vairākās lietās ir

374vērtējusi tādus pamattiesību ierobežojumus, kuri uzskatāmi par

375absolūtiem (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

376spriedumu lietā Nr. 2017-07-01, 2019. gada 5. decembra spriedumu

377lietā Nr. 2019-01-01 un 2020. gada 17. decembra spriedumu lietā

378Nr. 2020-18-01). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

379norādījusi, ka tiesiskajam regulējumam, kas nepieļauj nekādus

380izņēmumus, ir absolūts raksturs (sk., piemēram, Eiropas

381Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2007. gada 10. aprīļa

382sprieduma lietā "Evans v. the United Kingdom",

383pieteikums Nr. 6339/05, 89. punktu). Savukārt tiesību

384doktrīnā atzīts, ka par absolūtu aizliegumu uzskatāmas tādas

385tiesību normas, kas bez jebkādiem izņēmumiem attiecas uz visām

386personām, kuras nonāk to tvērumā, kā arī tādi tiesību normās

387ietverti personas pamattiesību ierobežojumi, kuri pēc būtības nav

388atkarīgi ne no kādiem individuālajiem apstākļiem (sk.: Cumper

389P., Lewis T. Uncertainty, Irony and Subsidiarity: Blanket Bans

390and the European Court of Human Rights' Procedural Turn.

391International and Comparative Law Quarterly, 2019, Volume 68,

392Issue 3, p. 613).

393Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūts personas

394pamattiesību ierobežojums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas

395attiecas vai neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām

396personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā

397gadījuma izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt,

398vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk.

399Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

4002017-07-01 19. punktu, 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

4012019-01-01 19.2. punktu un 2020. gada 17. decembra sprieduma

402lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu).

403Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes

404sertifikātu attiecas uz ikvienu personu, kurai diagnosticēta

405alkohola atkarība, un tādējādi pilnībā liedz šādai personai

406strādāt par apsardzes darbinieku. Apstrīdētajā normā ietvertais

407aizliegums, kā to Satversmes tiesa jau ir konstatējusi, neparedz

408katra konkrētā gadījuma individuālu izvērtējumu, tātad nepieļauj

409nekādus izņēmumus. Turklāt šis aizliegums ir noteikts uz mūžu -

410tas ir spēkā arī tad, ja personas slimības gaita ir mainījusies

411un persona vairs nelieto alkoholu (sk. lietas materiālu 1.

412sēj. 137. lp.).

413Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

414aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu attiecas uz ikvienu

415personu, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, un ir noteikts uz

416mūžu.

417Līdz ar to apstrīdētajā normā

418ietvertais aizliegums ir absolūts.

41924. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

420nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un

421kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

422Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

423Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

424jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

425leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

426tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14.

427punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka absolūtā

428aizlieguma stingri ierobežojošā rakstura dēļ tā atbilstībai

429samērīguma principam ir izšķiroša nozīme (sk. Satversmes

430tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

43119.2. punktu).

432Satversmes tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai likumdevējs,

433attiecībā uz konkrētu personu grupu nosakot absolūtu aizliegumu,

434ir apsvēris to, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi

435līdzekļi, kas personām Satversmē paredzētās pamattiesības

436aizskartu mazāk. Lai to izvērtētu, Satversmes tiesai ir

437jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir:

4381) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

4392) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

440sekas;

4413) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

442aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

443sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2019.

444gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 21. punktu un

4452020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 21.

446punktu). Minētie apsvērumi pēc būtības konkretizē labas

447likumdošanas principa saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par

448absolūta aizlieguma ietveršanu kādā tiesību normā (sk.

449Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr.

4502020-18-01 23. punktu).

45124.1. Saeima 2014. gada 13. februārī pieņēma Apsardzes

452darbības likumu. No likumprojekta "Apsardzes darbības

453likums" anotācijas izriet, ka jauns likums bija jāpieņem,

454lai izpildītu prasības, kas izriet no Eiropas Parlamenta un

455Padomes 2011. gada 16. novembra regulas Nr. 1214/2011 par

456euro skaidras naudas profesionāliem pārrobežu

457autopārvadājumiem starp eurozonas dalībvalstīm (turpmāk -

458Regula), kas stājās spēkā 2012. gada 29. novembrī (sk.

459likumprojekta anotācijas I sadaļas 1. un 2. punktu un Saeimas

460Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2013.

461gada 17. septembra sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj. 66.

462lp.). Likumdevējam atbilstoši Regulai bija jānosaka iestāde,

463kas izsniegs pārrobežu skaidras naudas pārvadājumu atļauju, un

464jāizstrādā kārtība šīs atļaujas izsniegšanai. Apsardzes darbības

465likumā tika iekļauti arī citi, ar Regulu nesaistīti grozījumi,

466kuru mērķis bija ēnu ekonomikas novēršana (sk. Saeimas

467Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2013.

468gada 19. novembra sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj. 72.

469lp.).

470No Apsardzes darbības likuma izstrādes materiāliem izriet, ka

471attiecībā uz apstrīdēto normu tika iesniegts tikai viens

472priekšlikums - par redakcionāliem grozījumiem tās tekstā. Arī

473Saeimas Juridiskais birojs nav sniedzis ierosinājumus attiecībā

474uz apstrīdēto normu (sk. lietas materiālu 3. sēj.

475129.-130. lp.), un tajā ietvertais aizliegums nav

476apspriests arī Saeimas debatēs. Tādējādi Satversmes tiesa secina,

477ka likumdevējs šo ierobežojumu nav vērtējis kā absolūtu

478aizliegumu un līdz ar to arī nav pamatojis absolūtā aizlieguma

479nepieciešamību.

48024.2. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

481ir izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot

482absolūto aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un

483pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā

484apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas (sk.

485Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

4862019-01-01 23. punktu un 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā

487Nr. 2020-18-01 23. punktu).

488Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu kā absolūtu

489aizliegumu, nozīme ir ne tikai tam, ka personai ir diagnosticēta

490alkohola atkarība, bet arī tam, ka šāds ierobežojums saglabājas

491uz mūžu neatkarīgi no tā, vai konstatēta remisija un izmaiņas

492slimības gaitā. Personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība,

493likumdevējs var noteikt papildu ierobežojumus vai juridiskas

494sekas tad, ja tas nepieciešams būtisku interešu aizsardzībai un

495nodrošināšanai. Taču personai noteiktā diagnoze "alkohola

496atkarība" pati par sevi nenozīmē to, ka persona dzīves gaitā

497nevarētu mainīties un ilgstoši atturēties no alkohola lietošanas.

498Tāpēc Latvijas Ārstu biedrība uzskata, ka persona ar alkohola

499atkarību, kura ilgstoši atturas no alkohola lietošanas un kurai

500nav konstatētas slimības izraisītas bioloģiskas un sociālas

501sekas, nevar apdraudēt apkārtējos (sk. Latvijas Ārstu

502biedrības viedokli lietas materiālu 1. sēj. 31. lp.).

503Izvērtējot Apsardzes darbības likuma izstrādes materiālus, nav

504gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs, nosakot absolūto

505aizliegumu personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība,

506strādāt par apsardzes darbiniekiem, būtu pēc būtības apspriedis

507iespēju, ka personas uzvedība un slimības izpausmes dzīves laikā

508var mainīties tādā veidā, ka sabiedrības drošība vairs netiek

509apdraudēta.

510Līdz ar to likumdevējs nav izvērtējis absolūtā aizlieguma

511būtību un tā piemērošanas sekas.

51224.3. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

513ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma,

514tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti,

515likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka

516absolūts aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt

517tā mērķi. Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt

518absolūtu aizliegumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24.

519novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu).

520Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izņēmumi no absolūta

521aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas

522noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā

523precīzi formulēti izņēmumi, gan regulējums, kas noteic periodisku

524aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma

525izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes

526tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

52719.3. punktu).

528Pieteikuma iesniedzēja un vairākas pieaicinātās personas

529norāda uz vairākiem iespējamiem alternatīviem līdzekļiem, proti,

530izņēmumiem no apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma,

531kuri personas pamattiesības ierobežotu mazāk, bet ar kuriem tā

532mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē (sk.,

533piemēram, pieteikuma 33. punktu lietas materiālu 1.

534sēj. 13.-14. lp., tiesībsarga viedokļa 5. punktu lietas materiālu

5351. sēj. 72. lp. un asoc. prof. Dr. iur. Alda Lieljukša viedokļa

5363. punktu lietas materiālu 2. sēj. 28.-29. lp.).

537Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ilgstošu remisiju raksturo

538stabilas atturības stāvoklis. Savukārt recidīva risks ir

539mazināms, nosakot regulāras veselības pārbaudes personām, kurām

540ir diagnosticēts alkohola atkarības sindroms (sk. pieteikuma

54135. punktu lietas materiālu 1. sēj. 15. lp.). Apstrīdētajā

542normā ietvertais absolūtais aizliegums attiecas uz ikvienu

543personu, kurai ir diagnosticēta alkohola atkarība. Tomēr tas

544vien, ka personai ir diagnosticēta alkohola atkarība, nenozīmē,

545ka persona atrodas aktīvā saslimšanas fāzē, proti, lieto

546alkoholu, un tādējādi nav spējīga pildīt darba pienākumus,

547tostarp strādāt apsardzē, vai ka tā, pildot darba pienākumus,

548radītu sabiedrības drošības apdraudējumu. Starp personām, kurām

549diagnosticēta alkohola atkarība, ir arī tādas personas, kuras

550atrodas trīs un vairāk gadu remisijas fāzē un risku sabiedrības

551drošībai nerada.

552Nosakot izņēmumus un precizējot, kā var tikt veikts

553individuāls personas izvērtējums, ir jāņem vērā tas, ka

554ierobežojums izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai

555diagnosticēta alkohola atkarība, joprojām būtu viens no

556līdzekļiem, ar kuriem var nodrošināt sabiedrības interesi -

557drošības aizsardzību.

55824.3.1. Ja izvirzīto leģitīmo mērķi var sasniegt ar

559tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet

560vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un

561sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu

562līdzekli izvēlēties (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6.

563oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19.2. punktu).

564Atbilstoši Noteikumu Nr. 380 24.2. apakšpunktam persona

565iesniedz Valsts policijā iesniegumu apsardzes sertifikāta

566saņemšanai un iesniegumam pievieno psihiatra un narkologa

567izsniegta derīga atzinuma kopiju par savu veselības stāvokli.

568Tādējādi personu, kas vēlas saņemt apsardzes sertifikātu, izvērtē

569psihiatrs un narkologs. Taču normatīvais regulējums nenosaka tādu

570mehānismu, ka ārstam būtu tiesības vērtēt katra konkrētā gadījuma

571individuālos apstākļus, lai pārliecinātos, vai personas ar

572diagnosticētu alkohola atkarību personība un slimības gaita

573neliecina par to, ka šī persona varētu apdraudēt sabiedrības

574drošību.

575Vairāki lietas dalībnieki kā iespējamu alternatīvo līdzekli,

576ar kuru ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā

577kvalitātē, ir norādījuši individuālu izvērtējumu, veicot

578veselības pārbaudes personām, kuras glabā (nēsā) ieročus un veic

579darbu ar ieročiem (sk., piemēram, pieteikuma 33. punktu lietas

580materiālu 1. sēj. 13.-14. lp. un tiesībsarga viedokļa 4.6. punktu

581lietas materiālu 1. sēj. 72. lp.). Ieroču aprites likuma 27.

582panta pirmā daļa noteic, ka veselības pārbaudi veic, lai

583izvērtētu fiziskās personas veselības stāvokļa atbilstību ieroču

584glabāšanai (nēsāšanai) vai darbam ar ieročiem un noteiktu, vai

585personai nav medicīnisku pretindikāciju ieroču glabāšanai

586(nēsāšanai), tostarp arī to, vai personai nav diagnosticēta

587alkohola atkarība, kuras dēļ persona nav spējīga lietot

588šaujamieroci vai lielas enerģijas pneimatisko ieroci. Saskaņā ar

589Ieroču aprites likuma 27. panta sesto daļu ir izstrādāts Ministru

590kabineta noteikumu projekts "Noteikumi par veselības

591pārbaudēm personām, kas glabā (nēsā) ieročus un veic darbu ar

592ieročiem" (turpmāk - Noteikumu projekts), kas 2019. gada 5.

593decembrī tika izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē (sk.

594Noteikumu projektu Nr. VSS-1209. Pieejams:

595http://tap.mk.gov.lv). Noteikumu projekta 8. punkts kopsakarā

596ar 1. pielikuma 3. punktu paredz, ka personai, kurai konstatēta

597alkohola pārmērīga, kaitējoša lietošana, ieroča atļauju iespējams

598saņemt tikai pēc objektīvi pierādīta divu gadu atturības perioda,

599ja ir veikta pārbaude pie narkologa un nepieciešamie izmeklējumi.

600Savukārt tad, ja ir konstatēta alkohola atkarība, ieroča atļauju

601iespējams saņemt tikai pēc ārstēšanās un objektīvi pierādīta

602vismaz piecu gadu stabila atturības perioda, ja ir veiktas

603regulāras pārbaudes pie narkologa un nepieciešamie

604izmeklējumi.

605Arī spēku zaudējušie Ministru kabineta 2014. gada 22. jūlija

606Noteikumi Nr. 418 "Noteikumi par veselības pārbaudēm

607personām, kas glabā (nēsā) ieročus un veic darbu ar

608ieročiem" paredzēja šādu kārtību. Proti, personām, kas vēlas

609saņemt ieroču glabāšanas (nēsāšanas) atļauju un veikt darbu ar

610ieročiem, tiek veikts individuāls izvērtējums un tiek ņemts vērā

611remisijas periods.

612Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka jau šobrīd būtu iespējams

613efektīvi veikt personas individuālu izvērtējumu un paredzēt

614izņēmumu no absolūtā aizlieguma tādā gadījumā, ja persona, kurai

615diagnosticēta alkohola atkarība, ir stabilā remisijas fāzē un tai

616nav medicīnisku pretindikāciju apsardzes darbinieka pienākumu

617veikšanai. Turklāt nav konstatējams, ka šāds risinājums prasītu

618nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts. Veids, kādā attiecībā uz

619konkrētu personu realizējams individuāls risinājums, jau pastāv -

620arī šobrīd personai ir jāvēršas pie psihiatra un narkologa un

621izvērtējums tiek veikts. Taču apstrīdētā norma nepieļauj

622izņēmumus un tādējādi liedz ārstam norādīt atzinumā to, ka nav

623pretindikāciju darbam apsardzē.

62424.3.2. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi

625iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens

626mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā

627norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

6282009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2.

629punktu).

630Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertā

631absolūtā aizlieguma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir

632iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot

633izņēmumus no šā aizlieguma, kuri mazāk ierobežotu personai

634Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības. Tomēr likumdevējs,

635nosakot absolūtu aizliegumu, nav noskaidrojis, vai nepastāv

636alternatīvi līdzekļi, kā arī nav izvērtējis un pamatojis to, ka

637personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, ir nosakāms

638absolūts aizliegums strādāt par apsardzes darbinieku. Likumdevējs

639ir tiesīgs noteikt absolūtu aizliegumu tikai tad, ja tas ir

640vienīgais leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Tādējādi

641apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neatbilst samērīguma

642principam.

643Līdz ar to apstrīdētā norma

644neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

64525. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

646daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

647neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

648par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

649dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

650Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

651var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

652tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska

653spēka tiesību normai.

654No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka, izskatot uz

655tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, tai vienmēr ir

656jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās

657spriedumam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma

658par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu un

6592019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 25.

660punktu). Turklāt administratīvās tiesas pieteikuma gadījumā

661nozīme citstarp ir pieteikuma priekšmetam konkrētajā

662administratīvajā lietā. Ja prasījums ir par labvēlīga

663administratīvā akta izdošanu, administratīvā tiesa piemēros

664tiesību normas, kuras ir spēkā laikā, kad lieta tiek izskatīta

665tiesā (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

666lietu departamenta 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr.

667SKA-46/2012 8. punktu).

668Apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu

669ikvienai personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, strādāt

670par apsardzes darbinieku bez individuāla apstākļu izvērtējuma par

671to, vai noteiktā diagnoze "alkohola atkarība" rada

672uzvedības traucējumus un konkrētā persona, veicot apsarga darba

673pienākumus, apdraudētu sabiedrības drošību, neatbilst Satversmes

674106. panta pirmajam teikumam. Lai Apsardzes darbības likuma

675piemērošana līdz apstrīdētās normas grozīšanai vai jauna

676regulējuma izstrādei neradītu Satversmē noteikto pamattiesību

677aizskārumu personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība un

678kuras vēlas saņemt apsardzes sertifikātu, apstrīdētā norma uz šīm

679personām attiecināma, tieši piemērojot Satversmi, Apsardzes

680darbības likumu un šajā spriedumā ietvertās atziņas - tostarp,

681nodrošinot, ka tiek veikts individuāls personas veselības

682stāvokļa izvērtējums, un pārliecinoties par sabiedrības drošības

683apdraudējuma iespējamību.

684Nolēmumu

685daļa

686Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

687Satversmes tiesa

688nosprieda:

689atzīt Apsardzes darbības likuma 15.

690panta 8. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu izsniegt

691apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola

692atkarība, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106.

693panta pirmajam teikumam.

694Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

695Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

696Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

697Osipova