59. pants
noteic, ka medicīnisko dokumentu lietvedības kārtību

ārstniecības iestādēs nosaka Ministru kabinets. Medicīniskie

dokumenti ir ikviena rakstveidā, radiodiagnostiskās filmās vai

elektroniskā formā fiksēta ziņa par pacientu, viņa veselības

stāvokli, slimības diagnozi un prognozi, lietotajām profilakses,

diagnostikas un ārstēšanas metodēm, kā arī diagnostikas un

ārstniecības rezultātiem, kā to nosaka Pacientu tiesību likuma 1.

panta otrās daļas 4. punkts.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 265 10. punktu medicīniskajos

ierakstos iekļauj informāciju, kas nodrošina pacienta

atpazīstamību, apliecina diagnozi, pamato izmeklējumus un

ārstēšanas metodes, kā arī precīzi ataino ārstēšanas rezultātus.

Noteikumi Nr. 265 citstarp nosaka medicīnisko ierakstu kvalitātes

prasības. Atbilstoši Noteikumu Nr. 265 29. punktam medicīniskais

ieraksts ir pilnīgi pabeigts, ja tajā ir ierakstītas visas

pacienta galīgās diagnozes un komplikācijas. Savukārt tad, ja

medicīniskajos ierakstos pamatotu iemeslu dēļ nepieciešams veikt

labojumus, jānodrošina medicīniskajos ierakstos ietvertās

sākotnējās informācijas saglabāšana un pievienošana labojumiem,

kā to nosaka minēto noteikumu 30. punkts. Atbilstoši Noteikumu

Nr. 265 12. pielikumam - veidlapai Nr. 027/u - izrakstā no

pacienta medicīniskās kartes citstarp jānorāda pilna

diagnoze.

Ikvienam ārstam, sniedzot izziņas par pacientu veselības

stāvokli, ir noteikts pienākums tajās iekļaut patiesas un

pilnīgas ziņas, kurās norādītas visas galīgās diagnozes. Tātad

gadījumā, ja personai ir noteikta diagnoze "alkohola

atkarība", ārstam, sniedzot atzinumu un izrakstu no personas

medicīniskajiem ierakstiem, nav tiesību šo diagnozi

nenorādīt.

15.4. Alkohola atkarība ir slimība, un likumdevējs ir

noteicis kārtību, kādā tā ārstējama. Atbilstoši Ārstniecības

likuma 61. pantam alkohola atkarības slimnieku ārstēšana notiek

labprātīgi pēc viņu vēlēšanās narkoloģiskajās ārstniecības

iestādēs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt saskaņā

ar minēto Ārstniecības likuma pantu izdoto Noteikumu Nr. 70 7.

punkts paredz ne mazāk kā trīs gadus ilgu no alkohola atkarīgās

personas dinamisko novērošanu, ko veic narkologs. Saskaņā ar

Noteikumu Nr. 70 10.1. apakšpunktu dinamiskā novērošana tiek

pārtraukta, ja pacientam pēc ārstēšanās ir objektīvi pierādīta

stabila remisija, nav konstatēta alkohola lietošana un

narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošana vai pacients

nav spēlējis azartspēles vai datorspēles.

Tādējādi personas ar diagnosticētu alkohola atkarību dinamiskā

novērošana var tikt pārtraukta, taču tas nenozīmē, ka persona

būtu pilnībā izārstējusies un tai vairs nebūtu piemērojama

diagnoze "alkohola atkarība", jo šī slimība ir

hroniska. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka attiecīgā

diagnoze personai tiek noteikta uz mūžu.

15.5. Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar

izprast ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.

2017-16-01 16.2. punktu). Likumdevējs Apsardzes darbības

likumā ir noteicis Valsts policijai pienākumu pirms apsardzes

sertifikāta izsniegšanas pārbaudīt, vai attiecībā uz personu

nepastāv konkrēti ierobežojumi apsardzes sertifikāta

izsniegšanai, tostarp pārbaudīt, vai personai nav diagnosticēta

alkohola atkarība.

Galvenā kārtības policijas pārvalde, kas piemērojusi

apstrīdēto normu, viedoklī Satversmes tiesai norādījusi, ka

Apsardzes darbības likums nenosaka apsardzes darbinieku grupas

vai kategorijas pēc amatu aprakstiem vai pienākumu apjoma,

piemēram, tādas kā inkasācijas apsargs vai apsargs mācību

iestādē. Līdz ar to jebkurai personai, kas vēlas iegūt apsardzes

sertifikātu, ir izvirzīti vieni un tie paši nosacījumi un

vērtēšanas kritēriji un Valsts policijai visi apsardzes

darbinieki ir jāvērtē pēc vienotiem kritērijiem.

Galvenā kārtības policijas pārvalde norāda, ka apstrīdētā

norma ir imperatīva tiesību norma, kas tieši aizliedz izsniegt

apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola

atkarība. Tādējādi Valsts policijai, konstatējot, ka personai ir

diagnosticēta alkohola atkarība, nav rīcības brīvības un ir

jāizdod obligātais administratīvais akts - atteikums izsniegt

apsardzes sertifikātu - neatkarīgi no norādes par remisiju.

Valsts policijai saskaņā ar apstrīdēto normu nav tiesību

izvērtēt, vai katrā individuālajā gadījumā personai diagnosticētā

alkohola atkarība ietekmē tās spēju veikt apsardzes darbības.

Valsts policija vērtē personas veselības stāvokļa atbilstību

apsardzes darbiniekam izvirzītajām prasībām, ņemot vērā narkologa

vai psihiatra atzinumā ietverto norādi uz to, vai personai ir

diagnosticēta alkohola atkarība (sk. lietas materiālu 2. sēj.

47. lp.).

Savukārt narkologi, kas snieguši atzinumus par pieteicēju

administratīvajā lietā, norāda, ka narkologam ir jāsniedz

informācija par personas diagnozi un slimības gaitu konkrētajā

brīdī. Arī slimības, proti, alkohola atkarības, remisijas

gadījumā narkologam neesot tiesību norādīt, ka nav pretindikāciju

darbam apsardzē, jo apstrīdētā norma neparedzot nekādus izņēmumus

attiecībā uz remisijas ilgumu (sk. narkoloģes Lailas Atiķes

viedokli, kas sniegts Valsts policijai, lietas materiālu 1. sēj.

109. lp. un narkoloģes Jeļenas Sorokinas viedokli, kas sniegts

Administratīvajai apgabaltiesai, lietas materiālu 1. sēj. 137.

lp.).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma liedz personai

iegūt apsardzes sertifikātu, ja tai ir diagnosticēta alkohola

atkarība, neatkarīgi no tā, vai ir konstatēta slimības remisija

vai citas veselības stāvokļa izmaiņas. Līdz ar to personas

pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas.

Tādējādi tiesvedība lietā ir

turpināma.

16. Apstrīdētā norma noteic aizliegumu izsniegt

apsardzes sertifikātu ne tikai personām, kurām diagnosticēta

alkohola atkarība, bet arī personām, kurām diagnosticēti psihiski

traucējumi, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība

vai uzvedības traucējumi. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi:

ja apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu,

tad nepieciešams precizēt, ciktāl tā šo normu izvērtēs (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 12.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdēto normu par

neatbilstošu Satversmes 106. panta pirmajam teikumam tiktāl,

ciktāl tā noteic absolūtu aizliegumu izsniegt apsardzes

sertifikātu personai, kurai ir diagnosticēta alkohola atkarība.

Arī lietas materiālos ir informācija tikai par aizliegumu

izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta

alkohola atkarība.

Tādējādi Satversmes tiesa

izskatāmajā lietā vērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmei

tikai attiecībā uz personām, kurām diagnosticēta alkohola

atkarība.

17. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

Satversmes 106. panta pirmais teikums paredz personai tiesības

brīvi izvēlēties nodarbošanos, ņemot vērā visu to spēju, zināšanu

un prasmju kopumu, kas raksturo konkrētās personas sagatavotību

un piemērotību noteikta darba veikšanai, ņemot vērā gan

izglītību, gan arī praktisko pieredzi konkrētā darbā, gan arī

citas zināšanas, prasmes un iemaņas, ko attiecīgā persona

ieguvusi un attīstījusi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-08-01 7.

punktu). Savukārt šajā pantā ietvertās tiesības "brīvi

izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu nodrošināta iespēja

izvēlēties, taču neprasa, lai tiktu nodrošināta iespēja katram

strādāt, turklāt strādāt tieši to darbu, ko viņš vēlas. Tomēr

jēdziens "izvēlēties" šai pantā tulkojams kā personas

apzināta un mērķtiecīga darbība, nevis tikai iekšējs lēmums

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-16-01 2. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 106. pantā

paredzētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu

nozīmē, pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum

un, otrkārt, to, ka valsts nedrīkst noteikt personām citus

ierobežojošus kritērijus kā vien konkrētas to spēju un

kvalifikācijas prasības, bez kurām persona nevarētu pildīt

attiecīgā amata pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 1.

punktu).

Satversmes 106. panta pirmais teikums neliedz valstij noteikt

prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos

varētu īstenot. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp

tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču

attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116.

pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Likumdevējam ir rīcības brīvība

izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

13.1. punktu), un valstij ir pienākums atturēties no tādu

tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai

īstenot tās tiesības "brīvi izvēlēties" nodarbošanos

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2015-03-01 14.1. punktu).

Apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījuma nokārtošana ir

viens no apsardzes sertifikāta saņemšanas priekšnosacījumiem, bet

ar to vien nepietiek, lai persona varētu strādāt par apsardzes

darbinieku, - tai ir nepieciešams saņemt apsardzes sertifikātu,

kuru saskaņā ar Apsardzes darbības likumu un Noteikumiem Nr. 380

izsniedz Valsts policija. No lietas materiāliem izriet, ka

pieteicējs administratīvajā lietā ir veicis darbības, lai

izpildītu apsardzes sertifikāta saņemšanai izvirzītos

priekšnosacījumus: apguvis profesionālās pilnveides izglītības

programmu "Personu un īpašuma aizsardzība, apsardzes

darbs" un sekmīgi nokārtojis programmas kvalifikācijas

pārbaudījumu, kā arī ieskaiti pirmajā palīdzībā autovadītājiem un

ieroču nēsātājiem un iesniedzis iesniegumu apsardzes sertifikāta

saņemšanai, samaksājot attiecīgo valsts nodevu (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 101.-103. lp.). Valsts policija

konstatējusi, ka uz minēto personu attiecas apstrīdētajā normā

noteiktais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu, jo šai

personai diagnosticēta alkohola atkarība. Šā iemesla dēļ

pieteicējs administratīvajā lietā nav tiesīgs veikt apsardzes

darbu.

Ja personai ir apsardzes darba veikšanai atbilstošas spējas un

kvalifikācija, bet ir diagnosticēta alkohola atkarība, tad

apstrīdētā norma liedz izsniegt šai personai apsardzes

sertifikātu un tādējādi liedz tai strādāt par apsardzes

darbinieku.

Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo

personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

brīvi izvēlēties nodarbošanos.

18. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās

tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams,

proti, vai:

1) tas ir noteikts ar likumu;

2) tam ir leģitīms mērķis;

3) tas ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

2002-21-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2017. gada 10. februāra

sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 21. punktu).

19. Lai izvērtētu apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 106. panta

pirmajam teikumam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, t.

i.:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15.

punktu).

Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

2019-10-0103 25. punktu).

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo

aktu prasībām.

Apstrīdētā norma tika iekļauta Apsardzes darbības likumā tā

sākotnējā redakcijā. Likumprojekts Nr. 740/Lp11 "Apsardzes

darbības likums" tika iesniegts Saeimai 2013. gada 16.

jūnijā un izskatīts trijos lasījumos. Likumprojekta izskatīšanas

laikā par to saņemti Saeimas Juridiskā biroja, kā arī Iekšlietu

ministrijas sagatavotie priekšlikumi, kas apspriesti 11. Saeimas

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdēs

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 64.-150. lp. un 3. sēj. 1.-10.

lp.). Apsardzes darbības likums tika pieņemts 2014. gada 13.

februārī un izsludināts 2014. gada 6. martā oficiālajā izdevumā

"Latvijas Vēstnesis" Nr. 47. Tādējādi apstrīdētā norma

ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo

personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai.

Proti, tiesību normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un

skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2010-60-01 15.2. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums ikvienai personai, kurai diagnosticēta alkohola

atkarība, strādāt par apsardzes darbinieku ir formulēts

pietiekami skaidri. Tādējādi persona var izprast no apstrīdētās

normas izrietošo tiesību saturu un paredzēt tās piemērošanas

sekas.

Lietas dalībnieku un pieaicināto personu argumentus par to,

vai apstrīdētā norma paredz absolūtu aizliegumu un vai

likumdevējs, nosakot šādu aizliegumu, ir atbilstoši labas

likumdošanas principam pienācīgi izvērtējis tā nepieciešamību,

Satversmes tiesa pārbaudīs, vērtējot to, vai apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

šis ierobežojums atbilst samērīguma principam.

20. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22.

novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu).

Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā paredzētās

tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".

Ja ir noteikti personas tiesību ierobežojumi, tad pienākums

uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes

tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

punktu).

Saeima norāda, ka persona, kurai piemīt alkohola atkarība,

nevar pilnvērtīgi veikt apsardzes darbiniekam uzticēto

sabiedrības drošības aizsardzības pienākumu un pati ar savām

darbībām var pakļaut riskam sabiedrības drošību. Persona, kurai

diagnosticēta alkohola atkarība, esot pakļauta alkohola

negatīvajai ietekmei, proti, šāda persona varot sākt rīkoties

agresīvi, varot zaudēt uzmanību un kognitīvās spējas, kā arī

spējas adekvāti izvērtēt riskus. Pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis esot sabiedrības drošības aizsardzība (sk.

Saeimas atbildes raksta 6. lp.).

Ierobežojumi attiecībā uz iespēju strādāt konkrētās profesijās

vai veikt konkrētas darbības, kas noteikti personām, kurām

diagnosticēta alkohola atkarība, ir vērsti uz sabiedrības

drošības aizsardzību.

Likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās

kvalifikācijas atzīšanu" 32.3 panta pirmajā daļā

noteikts, ka apsardzes darbinieks ir reglamentētā profesija

apsardzes darbības jomā. Citstarp šā likuma mērķis atbilstoši tā

2. panta pirmajai daļai ir nodrošināt profesionālās darbības

atbilstību noteiktiem kritērijiem, ja šī darbība ir saistīta ar

sabiedrības interešu aizsardzību, tās drošību un veselības

aizsardzību, kā arī aizsargāt atsevišķas sabiedriski nozīmīgas

profesijas pret neatbilstošu personu iesaistīšanu tajās, nosakot

šīm profesijām paaugstinātas prasības. Savukārt Apsardzes

darbības likuma 2. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis

ir radīt tiesisku pamatu apsardzes darbības veikšanai, lai

nodrošinātu personu un sabiedrības drošību.

Ņemot vērā apsardzes darbinieku pilnvaras un darba specifiku,

likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanai šīm personām tiek

izvirzītas paaugstinātas prasības attiecībā uz apsardzes

sertifikāta iegūšanu. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība,

neatkarīgi no remisijas izsniegt apsardzes sertifikātu ir vērsts

uz to, lai veicinātu sabiedrības drošību, nodrošinot to, ka par

sabiedrības drošību rūpējas personas ar atbilstošām spējām un

kvalifikāciju.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

sabiedrības drošības aizsardzība.

21. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un

2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 15.

punktu).

22. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa -

sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegšanai (sk. Saeimas

atbildes raksta 5.-6. lp.). Arī Pieteikuma iesniedzēja

uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums kalpo Satversmes 116. pantā norādītā leģitīmā mērķa

- aizsargāt sabiedrības drošību - sasniegšanai, jo apsardzes

darbinieka kompetences neapšaubāmi ir saistītas ar sabiedriskās

drošības un kārtības nodrošināšanu, tostarp arī ar personu

tiesību un tiesisko interešu aizsardzību un aizsargājamo objektu

apdraudējumu novēršanu (sk. pieteikuma 23. punktu lietas

materiālu 1. sēj. 7.-8. lp.).

Apsardzes darbības likuma 15. pantā ir noteikti apsardzes

sertifikāta izsniegšanas ierobežojumi, un viens no tiem ir

ietverts apstrīdētajā normā. Tātad personai, kurai diagnosticēta

alkohola atkarība, ar likumu ir aizliegts izsniegt apsardzes

sertifikātu. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nodrošina

to, ka par apsardzes darbinieku nestrādās neviena persona, kurai

ir diagnosticēta alkohola atkarība, neatkarīgi no slimības

gaitas, citstarp arī remisijas. Tādā veidā tiek novērsts

sabiedrības drošības apdraudējums, kas varētu rasties gadījumā,

ja apsardzes darbinieks ar alkohola atkarību nepienācīgi pildītu

savus darba uzdevumus un tādējādi nevis aizsargātu sabiedrības

drošību, bet pat to apdraudētu, piemēram, nepamatoti pielietojot

spēku vai ieroci.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

23. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā

regulējumā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu

personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, ir absolūts

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 11.-12. lp.). Līdzīgu

viedokli pauž arī vairākas pieaicinātās personas (sk.,

piemēram, tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 69. lp.

un asoc. prof. Dr. iur. Alda Lieljukša viedokli lietas materiālu

1. sēj. 29. lp.). Savukārt Saeima un Iekšlietu ministrija

norāda, ka šis aizliegums nav absolūts, jo apstrīdētā norma ir

piemērojama, veicot individuālu personas izvērtējumu (sk.

Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 32. lp. un

Iekšlietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 11.

lp.).

Satversmes tiesa savā judikatūrā jau vairākās lietās ir

vērtējusi tādus pamattiesību ierobežojumus, kuri uzskatāmi par

absolūtiem (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

spriedumu lietā Nr. 2017-07-01, 2019. gada 5. decembra spriedumu

lietā Nr. 2019-01-01 un 2020. gada 17. decembra spriedumu lietā

Nr. 2020-18-01). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

norādījusi, ka tiesiskajam regulējumam, kas nepieļauj nekādus

izņēmumus, ir absolūts raksturs (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2007. gada 10. aprīļa

sprieduma lietā "Evans v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 6339/05, 89. punktu). Savukārt tiesību

doktrīnā atzīts, ka par absolūtu aizliegumu uzskatāmas tādas

tiesību normas, kas bez jebkādiem izņēmumiem attiecas uz visām

personām, kuras nonāk to tvērumā, kā arī tādi tiesību normās

ietverti personas pamattiesību ierobežojumi, kuri pēc būtības nav

atkarīgi ne no kādiem individuālajiem apstākļiem (sk.: Cumper

P., Lewis T. Uncertainty, Irony and Subsidiarity: Blanket Bans

and the European Court of Human Rights' Procedural Turn.

International and Comparative Law Quarterly, 2019, Volume 68,

Issue 3, p. 613).

Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūts personas

pamattiesību ierobežojums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas

attiecas vai neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām

personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā

gadījuma izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt,

vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 19. punktu, 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2019-01-01 19.2. punktu un 2020. gada 17. decembra sprieduma

lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu).

Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes

sertifikātu attiecas uz ikvienu personu, kurai diagnosticēta

alkohola atkarība, un tādējādi pilnībā liedz šādai personai

strādāt par apsardzes darbinieku. Apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums, kā to Satversmes tiesa jau ir konstatējusi, neparedz

katra konkrētā gadījuma individuālu izvērtējumu, tātad nepieļauj

nekādus izņēmumus. Turklāt šis aizliegums ir noteikts uz mūžu -

tas ir spēkā arī tad, ja personas slimības gaita ir mainījusies

un persona vairs nelieto alkoholu (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 137. lp.).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu attiecas uz ikvienu

personu, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, un ir noteikts uz

mūžu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais aizliegums ir absolūts.

24. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un

kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14.

punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka absolūtā

aizlieguma stingri ierobežojošā rakstura dēļ tā atbilstībai

samērīguma principam ir izšķiroša nozīme (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

19.2. punktu).

Satversmes tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai likumdevējs,

attiecībā uz konkrētu personu grupu nosakot absolūtu aizliegumu,

ir apsvēris to, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi

līdzekļi, kas personām Satversmē paredzētās pamattiesības

aizskartu mazāk. Lai to izvērtētu, Satversmes tiesai ir

jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir:

1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

sekas;

3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 21. punktu un

2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 21.

punktu). Minētie apsvērumi pēc būtības konkretizē labas

likumdošanas principa saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par

absolūta aizlieguma ietveršanu kādā tiesību normā (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr.

2020-18-01 23. punktu).

24.1. Saeima 2014. gada 13. februārī pieņēma Apsardzes

darbības likumu. No likumprojekta "Apsardzes darbības

likums" anotācijas izriet, ka jauns likums bija jāpieņem,

lai izpildītu prasības, kas izriet no Eiropas Parlamenta un

Padomes 2011. gada 16. novembra regulas Nr. 1214/2011 par

euro skaidras naudas profesionāliem pārrobežu

autopārvadājumiem starp eurozonas dalībvalstīm (turpmāk -

Regula), kas stājās spēkā 2012. gada 29. novembrī (sk.

likumprojekta anotācijas I sadaļas 1. un 2. punktu un Saeimas

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2013.

gada 17. septembra sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj. 66.

lp.). Likumdevējam atbilstoši Regulai bija jānosaka iestāde,

kas izsniegs pārrobežu skaidras naudas pārvadājumu atļauju, un

jāizstrādā kārtība šīs atļaujas izsniegšanai. Apsardzes darbības

likumā tika iekļauti arī citi, ar Regulu nesaistīti grozījumi,

kuru mērķis bija ēnu ekonomikas novēršana (sk. Saeimas

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2013.

gada 19. novembra sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj. 72.

lp.).

No Apsardzes darbības likuma izstrādes materiāliem izriet, ka

attiecībā uz apstrīdēto normu tika iesniegts tikai viens

priekšlikums - par redakcionāliem grozījumiem tās tekstā. Arī

Saeimas Juridiskais birojs nav sniedzis ierosinājumus attiecībā

uz apstrīdēto normu (sk. lietas materiālu 3. sēj.

129.-130. lp.), un tajā ietvertais aizliegums nav

apspriests arī Saeimas debatēs. Tādējādi Satversmes tiesa secina,

ka likumdevējs šo ierobežojumu nav vērtējis kā absolūtu

aizliegumu un līdz ar to arī nav pamatojis absolūtā aizlieguma

nepieciešamību.

24.2. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

ir izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot

absolūto aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un

pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā

apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2019-01-01 23. punktu un 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā

Nr. 2020-18-01 23. punktu).

Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu kā absolūtu

aizliegumu, nozīme ir ne tikai tam, ka personai ir diagnosticēta

alkohola atkarība, bet arī tam, ka šāds ierobežojums saglabājas

uz mūžu neatkarīgi no tā, vai konstatēta remisija un izmaiņas

slimības gaitā. Personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība,

likumdevējs var noteikt papildu ierobežojumus vai juridiskas

sekas tad, ja tas nepieciešams būtisku interešu aizsardzībai un

nodrošināšanai. Taču personai noteiktā diagnoze "alkohola

atkarība" pati par sevi nenozīmē to, ka persona dzīves gaitā

nevarētu mainīties un ilgstoši atturēties no alkohola lietošanas.

Tāpēc Latvijas Ārstu biedrība uzskata, ka persona ar alkohola

atkarību, kura ilgstoši atturas no alkohola lietošanas un kurai

nav konstatētas slimības izraisītas bioloģiskas un sociālas

sekas, nevar apdraudēt apkārtējos (sk. Latvijas Ārstu

biedrības viedokli lietas materiālu 1. sēj. 31. lp.).

Izvērtējot Apsardzes darbības likuma izstrādes materiālus, nav

gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs, nosakot absolūto

aizliegumu personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība,

strādāt par apsardzes darbiniekiem, būtu pēc būtības apspriedis

iespēju, ka personas uzvedība un slimības izpausmes dzīves laikā

var mainīties tādā veidā, ka sabiedrības drošība vairs netiek

apdraudēta.

Līdz ar to likumdevējs nav izvērtējis absolūtā aizlieguma

būtību un tā piemērošanas sekas.

24.3. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma,

tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti,

likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka

absolūts aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt

tā mērķi. Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt

absolūtu aizliegumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24.

novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izņēmumi no absolūta

aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas

noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā

precīzi formulēti izņēmumi, gan regulējums, kas noteic periodisku

aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma

izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19.3. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja un vairākas pieaicinātās personas

norāda uz vairākiem iespējamiem alternatīviem līdzekļiem, proti,

izņēmumiem no apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma,

kuri personas pamattiesības ierobežotu mazāk, bet ar kuriem tā

mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē (sk.,

piemēram, pieteikuma 33. punktu lietas materiālu 1.

sēj. 13.-14. lp., tiesībsarga viedokļa 5. punktu lietas materiālu

1. sēj. 72. lp. un asoc. prof. Dr. iur. Alda Lieljukša viedokļa

3. punktu lietas materiālu 2. sēj. 28.-29. lp.).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ilgstošu remisiju raksturo

stabilas atturības stāvoklis. Savukārt recidīva risks ir

mazināms, nosakot regulāras veselības pārbaudes personām, kurām

ir diagnosticēts alkohola atkarības sindroms (sk. pieteikuma

35. punktu lietas materiālu 1. sēj. 15. lp.). Apstrīdētajā

normā ietvertais absolūtais aizliegums attiecas uz ikvienu

personu, kurai ir diagnosticēta alkohola atkarība. Tomēr tas

vien, ka personai ir diagnosticēta alkohola atkarība, nenozīmē,

ka persona atrodas aktīvā saslimšanas fāzē, proti, lieto

alkoholu, un tādējādi nav spējīga pildīt darba pienākumus,

tostarp strādāt apsardzē, vai ka tā, pildot darba pienākumus,

radītu sabiedrības drošības apdraudējumu. Starp personām, kurām

diagnosticēta alkohola atkarība, ir arī tādas personas, kuras

atrodas trīs un vairāk gadu remisijas fāzē un risku sabiedrības

drošībai nerada.

Nosakot izņēmumus un precizējot, kā var tikt veikts

individuāls personas izvērtējums, ir jāņem vērā tas, ka

ierobežojums izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai

diagnosticēta alkohola atkarība, joprojām būtu viens no

līdzekļiem, ar kuriem var nodrošināt sabiedrības interesi -

drošības aizsardzību.

24.3.1. Ja izvirzīto leģitīmo mērķi var sasniegt ar

tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet

vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un

sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu

līdzekli izvēlēties (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19.2. punktu).

Atbilstoši Noteikumu Nr. 380 24.2. apakšpunktam persona

iesniedz Valsts policijā iesniegumu apsardzes sertifikāta

saņemšanai un iesniegumam pievieno psihiatra un narkologa

izsniegta derīga atzinuma kopiju par savu veselības stāvokli.

Tādējādi personu, kas vēlas saņemt apsardzes sertifikātu, izvērtē

psihiatrs un narkologs. Taču normatīvais regulējums nenosaka tādu

mehānismu, ka ārstam būtu tiesības vērtēt katra konkrētā gadījuma

individuālos apstākļus, lai pārliecinātos, vai personas ar

diagnosticētu alkohola atkarību personība un slimības gaita

neliecina par to, ka šī persona varētu apdraudēt sabiedrības

drošību.

Vairāki lietas dalībnieki kā iespējamu alternatīvo līdzekli,

ar kuru ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā

kvalitātē, ir norādījuši individuālu izvērtējumu, veicot

veselības pārbaudes personām, kuras glabā (nēsā) ieročus un veic

darbu ar ieročiem (sk., piemēram, pieteikuma 33. punktu lietas

materiālu 1. sēj. 13.-14. lp. un tiesībsarga viedokļa 4.6. punktu

lietas materiālu 1. sēj. 72. lp.). Ieroču aprites likuma 27.

panta pirmā daļa noteic, ka veselības pārbaudi veic, lai

izvērtētu fiziskās personas veselības stāvokļa atbilstību ieroču

glabāšanai (nēsāšanai) vai darbam ar ieročiem un noteiktu, vai

personai nav medicīnisku pretindikāciju ieroču glabāšanai

(nēsāšanai), tostarp arī to, vai personai nav diagnosticēta

alkohola atkarība, kuras dēļ persona nav spējīga lietot

šaujamieroci vai lielas enerģijas pneimatisko ieroci. Saskaņā ar

Ieroču aprites likuma 27. panta sesto daļu ir izstrādāts Ministru

kabineta noteikumu projekts "Noteikumi par veselības

pārbaudēm personām, kas glabā (nēsā) ieročus un veic darbu ar

ieročiem" (turpmāk - Noteikumu projekts), kas 2019. gada 5.

decembrī tika izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē (sk.

Noteikumu projektu Nr. VSS-1209. Pieejams:

http://tap.mk.gov.lv). Noteikumu projekta 8. punkts kopsakarā

ar 1. pielikuma 3. punktu paredz, ka personai, kurai konstatēta

alkohola pārmērīga, kaitējoša lietošana, ieroča atļauju iespējams

saņemt tikai pēc objektīvi pierādīta divu gadu atturības perioda,

ja ir veikta pārbaude pie narkologa un nepieciešamie izmeklējumi.

Savukārt tad, ja ir konstatēta alkohola atkarība, ieroča atļauju

iespējams saņemt tikai pēc ārstēšanās un objektīvi pierādīta

vismaz piecu gadu stabila atturības perioda, ja ir veiktas

regulāras pārbaudes pie narkologa un nepieciešamie

izmeklējumi.

Arī spēku zaudējušie Ministru kabineta 2014. gada 22. jūlija

Noteikumi Nr. 418 "Noteikumi par veselības pārbaudēm

personām, kas glabā (nēsā) ieročus un veic darbu ar

ieročiem" paredzēja šādu kārtību. Proti, personām, kas vēlas

saņemt ieroču glabāšanas (nēsāšanas) atļauju un veikt darbu ar

ieročiem, tiek veikts individuāls izvērtējums un tiek ņemts vērā

remisijas periods.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka jau šobrīd būtu iespējams

efektīvi veikt personas individuālu izvērtējumu un paredzēt

izņēmumu no absolūtā aizlieguma tādā gadījumā, ja persona, kurai

diagnosticēta alkohola atkarība, ir stabilā remisijas fāzē un tai

nav medicīnisku pretindikāciju apsardzes darbinieka pienākumu

veikšanai. Turklāt nav konstatējams, ka šāds risinājums prasītu

nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts. Veids, kādā attiecībā uz

konkrētu personu realizējams individuāls risinājums, jau pastāv -

arī šobrīd personai ir jāvēršas pie psihiatra un narkologa un

izvērtējums tiek veikts. Taču apstrīdētā norma nepieļauj

izņēmumus un tādējādi liedz ārstam norādīt atzinumā to, ka nav

pretindikāciju darbam apsardzē.

24.3.2. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi

iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens

mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā

norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2.

punktu).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertā

absolūtā aizlieguma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir

iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot

izņēmumus no šā aizlieguma, kuri mazāk ierobežotu personai

Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības. Tomēr likumdevējs,

nosakot absolūtu aizliegumu, nav noskaidrojis, vai nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kā arī nav izvērtējis un pamatojis to, ka

personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, ir nosakāms

absolūts aizliegums strādāt par apsardzes darbinieku. Likumdevējs

ir tiesīgs noteikt absolūtu aizliegumu tikai tad, ja tas ir

vienīgais leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Tādējādi

apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neatbilst samērīguma

principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

25. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska

spēka tiesību normai.

No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka, izskatot uz

tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, tai vienmēr ir

jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās

spriedumam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu un

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 25.

punktu). Turklāt administratīvās tiesas pieteikuma gadījumā

nozīme citstarp ir pieteikuma priekšmetam konkrētajā

administratīvajā lietā. Ja prasījums ir par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, administratīvā tiesa piemēros

tiesību normas, kuras ir spēkā laikā, kad lieta tiek izskatīta

tiesā (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr.

SKA-46/2012 8. punktu).

Apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu

ikvienai personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, strādāt

par apsardzes darbinieku bez individuāla apstākļu izvērtējuma par

to, vai noteiktā diagnoze "alkohola atkarība" rada

uzvedības traucējumus un konkrētā persona, veicot apsarga darba

pienākumus, apdraudētu sabiedrības drošību, neatbilst Satversmes

106. panta pirmajam teikumam. Lai Apsardzes darbības likuma

piemērošana līdz apstrīdētās normas grozīšanai vai jauna

regulējuma izstrādei neradītu Satversmē noteikto pamattiesību

aizskārumu personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība un

kuras vēlas saņemt apsardzes sertifikātu, apstrīdētā norma uz šīm

personām attiecināma, tieši piemērojot Satversmi, Apsardzes

darbības likumu un šajā spriedumā ietvertās atziņas - tostarp,

nodrošinot, ka tiek veikts individuāls personas veselības

stāvokļa izvērtējums, un pārliecinoties par sabiedrības drošības

apdraudējuma iespējamību.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Apsardzes darbības likuma 15.

panta 8. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu izsniegt

apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola

atkarība, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106.

panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova