13. pants

Saeima ir lūgusi izbeigt tiesvedību lietā,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu.

Ja ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes

tiesa tos izvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12.

punktu).

Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētā norma, par

kuru Pieteikuma iesniedzējs sākotnēji vērsies Satversmes tiesā,

ir izslēgta no Ārstniecības likuma (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 35. lp.). Šis viedoklis tika uzturēts arī tiesas sēdē.

Arī lietā pieaicinātās personas - Ministru kabinets un Veselības

ministrija - norāda uz šo apstākli un pievienojas Saeimas

viedoklim, ka tiesvedība lietā izbeidzama (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 56. un 80. lp.).

Pieteikuma iesniedzējs nepiekrīt viedoklim, ka tiesvedība

lietā būtu izbeidzama. Tiesas sēdē viņš pauda uzskatu, ka

pagarinātā normālā darba laika apmaksas problēma pēc būtības

neesot atrisināta un joprojām pastāvot Ārstniecības likuma

pārejas noteikumu dēļ. Proti, par darbu pagarinātā normālā darba

laika apstākļos, kaut arī tā maksimālais ilgums pārejas periodā

tiek pakāpeniski saīsināts, neesot paredzēta tāda pati samaksa kā

par virsstundām Darba likuma izpratnē. Satversmes tiesai, ņemot

vērā pieteikumā norādītos argumentus, esot jāvērtē Ārstniecības

likuma pārejas noteikumu 31. punkts, kas nosaka samaksu par darbu

pagarinātā normālā darba laika apstākļos pārejas periodā.