19. pants

Darba likuma 68. panta pirmā daļa noteic, ka

darbinieks, kas veic virsstundu darbu vai darbu svētku dienā,

saņem piemaksu ne mazāk kā 100 procentu apmērā no viņam noteiktās

stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, -

ne mazāk kā 100 procentu apmērā no akorddarba izcenojuma par

paveiktā darba daudzumu.

Ārstniecības likuma 53.1 panta septītā daļa, kas

bija spēkā līdz 2017. gada 1. jūlijam, paredzēja, ka darba

samaksu par pagarināto normālo darba laiku nosaka proporcionāli

darba laika pieaugumam ne mazāk kā noteiktās stundas vai dienas

algas likmes apmērā, bet, ja nolīgta akordalga, - atbilstoši

akorddarba izcenojumam par paveiktā darba daudzumu. Apstrīdētā

norma turpina regulēt pagarinātā normālā darba laika apmaksas

noteikumus, paredzot, ka tad, ja tiek noteikts pagarinātais

normālais darba laiks, darba samaksu par darba laiku, kas

pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka

proporcionāli darba laika pieaugumam:

1) no 2018. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim - ne mazāk kā

1,20 noteikto stundas algas likmju apmērā;

2) no 2019. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim - ne mazāk kā

1,35 noteikto stundas algas likmju apmērā.

Tiesas sēdē lietas dalībnieki un lietā pieaicinātās personas

pēc būtības bija vienisprātis par to, ka pārejas periodā ar

apstrīdēto normu joprojām ir noteikta atšķirīga attieksme pret

ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības

brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas. Proti, tām

personām, kuras strādā pagarināto normālo darba laiku, darba

samaksas likme joprojām ir citāda - zemāka - nekā Darba likuma

68. panta pirmajā daļā noteiktā virsstundu darba apmaksas likme.

Tādējādi lietā pēc būtības nav strīda par to, ka apstrīdētā norma

rada atšķirīgu attieksmi.

Līdz ar to apstrīdētā norma rada

atšķirīgu attieksmi pret pagarināto normālo darba laiku

strādājošajām ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās

palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības

personas.