2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam, kā

arī Satversmes 107. panta vārdiem "Ikvienam ir tiesības

saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par

valsts noteikto minimumu".

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētā norma neierobežo

ārstniecības personu tiesības saņemt darba algu vismaz valsts

noteiktajā minimālajā apmērā, kā arī tiesības saņemt amata

kvalifikācijas kategorijai atbilstošu darba samaksu, tomēr

norāda, ka ar apstrīdēto normu tiekot ierobežotas Satversmes 107.

pantā noteiktās tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību par

virsstundu darbu. Ārstniecības likumā paredzētais normālais

pagarinātais darba laiks, t. i., darba laiks, kas pārsniedz Darba

likumā noteikto normālo darba laiku - 40 stundas nedēļā -, pēc

būtības esot virsstundu darbs Darba likuma izpratnē. Gan Darba

likums, gan Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un

darbinieku atlīdzības likums paredzot piemaksu 100 procentu

apmērā vai papildu apmaksātu atpūtas laiku par virsstundu darbu.

Savukārt apstrīdētā norma paredzot, ka pagarināto normālo darba

laiku apmaksā pēc tajā noteiktās likmes. Apstrīdētā norma

tādējādi liedzot saņemt atlīdzību par pagarināto normālo darba

laiku pēc likmes, kāda noteikta par virsstundām Darba likumā.

Apstrīdētā norma neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, vienādos un salīdzināmos

apstākļos esot visas personas, kas strādā virsstundu darbu, t.

i., veic darbu ārpus normālā darba laika. Personas, kas veic

virsstundu darbu atbilstoši Darba likumam, esot salīdzināmā

situācijā ar ārstniecības personām, kas nodarbinātas pagarinātā

normālā darba laika apstākļos atbilstoši Ārstniecības likumam.

Vienojošais elements esot virsstundu darbs, jo ārstniecības

personas, kas strādā pagarināto normālo darba laiku, pēc būtības

veicot virsstundu darbu. Pagarinātais normālais darba laiks tieši

tāpat kā virsstundu darbs prasot vairāk pūļu. Tomēr attieksme

pret šīm salīdzināmajām personu grupām esot atšķirīga, jo

pagarinātais normālais darba laiks netiekot apmaksāts pēc tādas

pašas likmes kā virsstundu darbs, proti - ar piemaksu 100

procentu apmērā.

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētajai normai ir

leģitīms mērķis - sabiedrības interešu aizsardzība -, tomēr

uzskata, ka apstrīdētā norma šo mērķi nesasniedz. Ar pagarinātā

normālā darba laika noteikšanu pēc būtības netiekot atrisināta

cilvēkresursu trūkuma problēma veselības aprūpes nozarē. Turklāt

nesamērīgi garās darba stundas varot novest pie tā, ka pazeminās

veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte. Savukārt tad, ja netiek

nodrošināti kvalitatīvi veselības aprūpes pakalpojumi, netiekot

nodrošināta arī veselības aprūpes pieejamība iedzīvotājiem.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, leģitīmo mērķi var

sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Vajagot nodrošināt taisnīgu

darba samaksu ārstniecības personām. Tad jaunie speciālisti

vēlēšoties strādāt Latvijas veselības aprūpes sistēmā un līdz ar

to visā nozarē attiecīgi uzlabošoties arī cilvēkresursu

pieejamība.

Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka apstrīdētās normas

pieņemšana bijusi pamatota kā pagaidu risinājums ekonomiskās

krīzes laikā, lai nepārtraukti varētu nodrošināt veselības

aprūpes pakalpojumu pieejamību. Tomēr pagarinātais normālais

darba laiks esot bijis noteikts jau astoņus gadus, un tas esot

pārāk ilgi. Visā šajā periodā likumdevējs neesot apstrīdēto normu

pārskatījis, lai gan tā bijusi pieņemta tikai kā pagaidu, tātad

īslaicīgs ārstniecības nozarē aktuālās cilvēkresursu trūkuma

problēmas risinājums.

Pēc iepazīšanās ar Saeimas atbildes rakstu un abiem

grozījumiem, kas Ārstniecības likumā izdarīti 2017. gadā (2017.

gada 8. jūnija likums un 2017. gada 22. novembra likums),

Pieteikuma iesniedzējs sniedzis papildu viedokli, norādot, ka

tiesiskais regulējums, kādu likumdevējs noteicis pārejas periodam

līdz 2020. gada 1. janvārim, joprojām nesamērīgi ierobežojot

ārstniecības personu tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību par

virsstundu darbu. Ārstniecības personu darba samaksas problēma

normālā pagarinātā darba laika apstākļos pēc būtības neesot

atrisināta.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs pauda uzskatu, ka,

balstoties uz pieteikumā sniegto argumentāciju, esot pārbaudāma

Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31. punkta atbilstība

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 107. pantam. Šis punkts

pēc būtības turpina apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam

līdzīga ierobežojuma piemērošanu. Proti, pārejas periodā esot

nedaudz paaugstināta likme samaksai par darbu pagarinātā normālā

darba laika apstākļos, tomēr tā joprojām esot zemāka nekā Darba

likumā noteiktā likme par virsstundu darbu. Pieteikuma

iesniedzējs tiesas sēdē norādīja, ka uzskata likumdevēja noteikto

pārejas periodu par netaisnīgu, jo tas ne vien noteic mazāku

samaksu par darbu, kas tiek veikts virs Darba likumā noteiktā

normālā darba laika, bet esot arī nesamērīgi ilgs.