16. pants

Saeima atbildes rakstā norāda, ka likumdevējs

vērtēja līdzsvaru starp personu tiesiskās paļāvības aizsardzību

un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Saeima esot samērojusi

sabiedrības ieinteresētību atkritumu apsaimniekošanas

nodrošināšanā pašvaldības teritorijā un attiecīgajā komercdarbībā

iesaistīto personu paļaušanos uz to, ka tās attiecīgajā jomā

varēs darboties pietiekami ilgu laiku, jo atkritumu

apsaimniekošana ir sarežģīts komercdarbības veids, kas prasa

apjomīgas finanšu investīcijas (sk. Saeimas atbildes rakstu,

lietas materiālu 1. sēj. 112. lpp.). Minēto

apliecina arī lietā esošie materiāli. Taču vienlaikus secināms,

ka likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas procesā nav

pienācīgu vērību veltījis sabiedrības interesēm publisko

iepirkumu jomā. Turklāt gan Ministru kabinets, gan citas

atbildīgās iestādes bija informējušas likumdevēju par to, ka

atkritumu apsaimniekošanas jomā netiek īstenota publisko

iepirkumu procedūra (sk. Iepirkumu uzraudzības biroja viedokļa

pielikumus, lietas materiālu 2. sēj.

78.-81. lpp.).

Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12. punkts

paredz, ka līgumi, kas noslēgti, nepiemērojot vai neatbilstoši

piemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu, izbeidzami ne

vēlāk kā līdz 2013. gada 1. jūlijam. Tomēr ar apstrīdēto

normu ir noteikts izņēmums attiecībā uz tiem līgumiem, kas

noslēgti līdz 2005. gada 26. jūlijam. Pēc būtības tā aizsargā

agrāk noslēgtos līgumus pat tad, ja tie noslēgti, neievērojot

normatīvos aktus par publisko iepirkumu. Likumdevējs nav

ierobežojis šo līgumu spēkā esamības termiņu (kā gadījumā ar

līgumiem, kas noslēgti pēc 2005. gada 26. jūlija), bet

noteicis, ka tie būs spēkā līdz līgumā norādītā termiņa

beigām.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir uzsvērusi, ka saudzējoša

pāreja uz jauno normatīvo regulējumu var izpausties kā saprātīga

pārejas termiņa noteikšana vai kompensācijas paredzēšana (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Savukārt saudzējošas

pārejas noteikšana aplūkojama kā līdzeklis personu tiesībām

radītā aizskāruma seku mazināšanai (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

25. punktu).

Tādējādi jānoskaidro, vai likumdevējs, aizsargājot konkrētu

personu tiesisko paļāvību, ir noteicis saprātīgu termiņu pārejai

uz jauno tiesisko regulējumu un ievērojis līdzsvaru starp personu

tiesiskās paļāvības aizsardzību un visas sabiedrības interešu

nodrošināšanu.