17. pants

Atkritumu apsaimniekošanas likums stājās spēkā

2010. gada 18. novembrī. Savukārt prasība piemērot

iepirkuma procedūru attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas

pakalpojumiem ir spēkā jau kopš 2002. gada, turklāt

2003. gadā likumdevējs ieviesa prasību publisko pakalpojumu

jomā slēgt terminētus līgumus.

Apstrīdētā norma rada tādu situāciju, ka atkritumu

apsaimniekošanas līgumi, kas noslēgti, neievērojot iepirkuma

procedūru, var palikt spēkā ilgu laiku. Piemēram, Rīgā ir

noslēgti atkritumu apsaimniekošanas līgumi līdz 2020. gadam,

Liepājā - līdz 2020. gadam, Jelgavā - līdz pat

2029. gadam (sk. informāciju par pašvaldību slēgtajiem

līgumiem, lietas materiālu 2.sēj. 39.-62.lpp.). Šo līgumu

spēkā esamības laikā nav iespējams nodrošināt tirgus dalībnieku

brīvu konkurenci un pašvaldības līdzekļu efektīvu izmantošanu.

Šādos gadījumos atkritumu apsaimniekošanas jomā nedarbojas

konkurences principi, kas vērsti uz patērētājiem izdevīgāko

tirgus cenu noteikšanu, t.i., ieinteresētību saņemt kvalitatīvāko

pakalpojumu par atbilstošāko maksu.

Tādējādi likumdevēja izvēle neierobežoti aizsargāt līgumus,

kas noslēgti līdz 2005. gada 26. jūlijam, neievērojot prasību par

publiskā iepirkuma procedūru, rada nepamatotas priekšrocības

atsevišķu personu grupai un būtiski aizskar sabiedrības

intereses. Šajā gadījumā sabiedrībai nozīmīgu interešu

aizsardzībai dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās

paļāvības principu.

Atsevišķu personu tiesiskās

paļāvības aizsardzība neierobežotā laikā nav samērīga ar

aizskārumu, kas tiek radīts sabiedrības interesēm, jo šādi tiek

izkropļota konkurence un liegta iespēja saņemt kvalitatīvāku

pakalpojumu par atbilstošāku maksu.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 1. pantam.