19. pants

Tas, vai no apstrīdētajām normām izrietošais

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, citstarp ir atkarīgs no

Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta interpretācijas. Tādēļ

visupirms nepieciešams noskaidrot, kāds saturs ir ietverts

minētajā Eiropas Savienības tiesību normā.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pants noteic, ka

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus

nolēmumus par Eiropas Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas

Savienības tiesību aktu spēkā esību un interpretāciju. Ja

jautājums sakarā ar to radies kādas dalībvalsts tiesā ierosinātā

lietā un šī tiesa uzskata, ka tai sprieduma taisīšanai vajadzīgs

Eiropas Savienības Tiesas nolēmums šajā jautājumā, tad šī tiesa

var lūgt, lai Eiropas Savienības Tiesa sniedz šādu nolēmumu. Ja

šāds jautājums radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras

lēmumi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem nav

pārsūdzami, tad šai tiesai jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā.

Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumos, kad

lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu

interpretācijas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai

attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir pietiekami skaidrs, bet,

ja attiecīgās normas nav pietiekami skaidras, - vai šo jautājumu

jau iepriekš ir izskaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2014-36-01 14. punktu).

Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta uzdevums ir, paredzot

zināmu skaitu minimālo aizsardzības noteikumu darbinieku

situācijas nedrošības novēršanai, īstenot vienu no Pamatnolīguma

mērķiem, proti, ierobežot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba

līgumu vai darba attiecību izmantošanu tādā veidā, kas,

iespējams, uzskatāms par ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli, jo

kaitē darba ņēmējiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada

4. jūlija sprieduma lietā C‑212/04 "Konstantinos Adeneler

u.c.", ECLI:EU:C:2006:443, 63. punktu un 2018. gada

7. marta sprieduma lietā C‑494/16 "Giuseppa Santoro",

ECLI:EU:C:2018:166, 25. punktu). Darba stabilitāte tiek

uzskatīta par būtisku apstākli darba ņēmēju aizsardzības aspektā.

Uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi gan darba devēju, gan

darba ņēmēju vajadzībām var atbilst tikai noteiktos apstākļos

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 14. septembra

sprieduma lietā C‑16/15"María Elena Pérez López",

ECLI:EU:C:2016:679, 27. punktu).

Tātad, ja tiesību sistēmā vēl nav ieviesti līdzvērtīgi

tiesiski pasākumi, dalībvalstīm ir pienākums ieviest vienu vai

vairākus Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā noteiktos

pasākumus, kuru mērķis ir novērst secīgu uz noteiktu laiku

noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, proti, pienākums

normatīvajos aktos paredzēt objektīvus iemeslus, kas attaisno

šādu līgumu atjaunošanu, maksimālo šādu līgumu kopējo termiņu vai

pieļaujamo šādu līgumu atjaunojumu skaitu. Eiropas Savienības

Tiesa ir atzinusi, ka Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā

dalībvalstīm ir izvirzīts vispārīgs mērķis novērst secīgu uz

noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, bet

šā mērķa sasniegšanas līdzekļu izvēle ir atstāta pašu dalībvalstu

ziņā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 7. marta

sprieduma lietā C‑494/16 "Giuseppa Santoro",

ECLI:EU:C:2018:166, 28. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa arī norādījusi, ka Pamatnolīguma

ieviešanas kontekstā dalībvalstīm ir iespēja - ciktāl tas

objektīvi attaisnojams - ņemt vērā attiecīgo darbības nozaru

un/vai darba ņēmēju kategoriju īpašās vajadzības. Uz objektīviem

iemesliem balstīta līguma slēgšana uz noteiktu laiku ir veids, kā

var tikt novērsta ļaunprātīga rīcība. Interpretējot Pamatnolīguma

5. klauzulas 1. punkta "a" apakšpunktā ietverto

jēdzienu "objektīvi iemesli", Eiropas Savienības Tiesa

norādījusi, ka tie ir precīzi un konkrēti apstākļi, kuri raksturo

noteiktu darbību un līdz ar to konkrētajā kontekstā var attaisnot

secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šie

apstākļi it sevišķi var būt saistīti ar to uzdevumu īpašo

raksturu un pazīmēm, kuru izpildes labad līgumi uz noteiktu laiku

tiek slēgti, vai - attiecīgos gadījumos - ar to likumīgo sociālās

politikas mērķi, kuru dalībvalsts grib sasniegt. Savukārt tādi

valsts likuma noteikumi vai reglamentējošas tiesību normas, ar ko

tikai vispārīgi un abstrakti tiek atļauta secīgu uz noteiktu

laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana, Pamatlīguma prasībām

neatbilst. Proti, šāda tīri formāla rakstura normas neļauj

atvasināt objektīvus un pārskatāmus kritērijus, pēc kuriem varētu

pārbaudīt, vai tiešām uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu

atjaunošana patiesi ir vajadzīga un piemērota izvirzītā mērķa

sasniegšanai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 26.

novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑22/13, no C‑61/13 līdz

C‑63/13 un C‑418/13 "Raffaella Mascolo u.c.",

ECLI:EU:C:2014:2401, 70., 86. un 88. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa jau ir interpretējusi Pamatnolīguma

5. klauzulas 1. punktu saistībā ar dalībvalsts regulējumu, kas

paredzēja, ka ar asociētajiem pasniedzējiem tiek slēgti secīgi

darba līgumi uz noteiktu laiku. Eiropas Savienības Tiesa

secināja, ka Pamatnolīguma 5. klauzula ir interpretējama

tādējādi, ka ar to nav pretrunā tāds valsts tiesiskais

regulējums, ar kuru universitātēm ir atļauts ar asociētajiem

pasniedzējiem uz noteiktu laiku noslēgtos darba līgumus atjaunot,

neparedzot nekādus ierobežojumus attiecībā uz šo līgumu maksimālo

kopējo termiņu un atjaunojumu skaitu, ja vien šādus līgumus

attaisno objektīvs iemesls šīs klauzulas 1. punkta "a"

apakšpunkta izpratnē. Tomēr nacionālajai tiesai jāpārliecinās par

to, ka uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu atjaunošana

faktiski ir nepieciešama pagaidu vajadzību apmierināšanai un tie

netiek izmantoti tādēļ, lai faktiski apmierinātu pastāvīgas un

ilgstošas vajadzības saistībā ar pasniedzēju pieņemšanu darbā. Uz

noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību

atjaunošana nolūkā apmierināt nevis pagaidu, bet - tieši pretēji

- pastāvīgas un ilgstošas vajadzības Pamatnolīguma 5. klauzulas

1. punkta "a" apakšpunkta izpratnē nav attaisnojama

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13. marta sprieduma

lietā C-190/13 "Antonio Márquez Samohano",

ECLI:EU:C:2014:146, 55. un 60. punktu). Lai arī šīs lietas

faktiskie apstākļi ir atšķirīgi, minētais Eiropas Savienības

Tiesas spriedums atklāj principus, kas dalībvalstij jāievēro,

paredzot regulējumu attiecībā uz noteiktu laiku noslēgtiem darba

līgumiem.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

ka Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta saturs ir izskaidrots un

tai nav pienākuma vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu

sniegt prejudiciālu nolēmumu.