20. pants

Tā kā Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta saturs

ir izskaidrots, kā jau tika norādīts šā sprieduma 18. punktā,

Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir

pienācīgi līdzsvarojis sabiedrības un profesūras intereses,

nodrošinot asociētajiem profesoriem un profesoriem aizsardzību

pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu

izmantošanu.

Attiecībā uz darba līgumiem, kas tiek slēgti ar asociētajiem

profesoriem un profesoriem, likumdevējs tiesību sistēmā nav

ieviesis Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "b" un

"c" apakšpunktā noteiktos pasākumus. Proti, tiesību

normās nav noteikts pieļaujamais šādu darba līgumu atjaunojumu

skaits. Tāpat saskaņā ar apstrīdēto Augstskolu likuma 27. panta

piekto daļu asociētajiem profesoriem un profesoriem nav

piemērojama Darba likuma 45. panta pirmā daļa, kura noteic:

"Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņš nevar būt

ilgāks par pieciem gadiem (ieskaitot termiņa pagarinājumus), ja

citā likumā nav noteikts cits darba līguma termiņš. Par darba

līguma termiņa pagarināšanu uzskatāma arī jauna darba līguma

noslēgšana ar to pašu darba devēju, ja laikposmā no iepriekšējā

darba līguma noslēgšanas dienas līdz jaunā darba līguma

noslēgšanas dienai tiesiskās attiecības nav bijušas pārtrauktas

ilgāk par 60 dienām pēc kārtas." Tātad attiecībā uz

asociētajiem profesoriem un profesoriem nav noteikts arī

maksimālais secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu

kopējais termiņš.

Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai pastāv objektīvi

apstākļi, kas attaisno to, ka ar asociētajiem profesoriem un

profesoriem tiek slēgti secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku.

Eiropas Savienības Tiesas praksē atzīts, ka uz objektīviem

iemesliem balstīta līguma slēgšana uz noteiktu laiku arī ir

veids, kā var tikt novērsta ļaunprātīga rīcība (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2014. gada 26. novembra sprieduma apvienotajās

lietās C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13

"Raffaella Mascolo u.c.", ECLI:EU:C:2014:2401, 86.

punktu). Tātad objektīvu iemeslu esība pati par sevi nozīmē

to, ka ir nodrošināta aizsardzība pret secīgu uz noteiktu laiku

noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Ja šādu secīgu

darba līgumu slēgšanu ar darbinieku neattaisno objektīvi iemesli,

tad valstij ir pienākums ieviest kādu no Pamatnolīgumā

noteiktajiem pasākumiem vai citu līdzvērtīgu pasākumu, kas

nodrošinātu nepieciešamo aizsardzību.

Lai pārliecinātos par objektīvu iemeslu esību, Satversmes

tiesai jānoskaidro, vai:

1) pastāv reāla un patiesa nepieciešamība slēgt secīgus darba

līgumus uz noteiktu laiku un vai šis līdzeklis ir piemērots un

nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai;

2) darba līgumi ar profesūru tiek slēgti pagaidu vajadzību

apmierināšanai.

20.1. Eiropas Savienības Tiesa lietā par secīgiem uz

noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem atzinusi, ka šādu līgumu

slēgšanu var attaisnot nepieciešamība uz noteiktu laiku uzticēt

speciālistiem ar atzītu kompetenci, kuri veic profesionālo

darbību arī ārpus universitātes, specifisku ar pasniegšanu

saistītu pienākumu pildīšanu, lai tie savās zināšanās un

profesionālajā pieredzē dalītos ar universitāti. Šādi uz laiku

noslēgti līgumi šķiet piemēroti attiecīgā mērķa sasniegšanai

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13. marta sprieduma

lietā C-190/13 "Antonio Márquez Samohano",

ECLI:EU:C:2014:146, 48. un 50. punktu).

Ja reiz Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka apstrīdētajās

normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis,

ierobežojums ir piemērots un nepieciešams tā leģitīmā mērķa

sasniegšanai, tas varētu liecināt par to, ka pastāv reāla un

patiesa nepieciešamība slēgt ar profesūru secīgus darba līgumus

uz noteiktu laiku un šis līdzeklis ir piemērots un nepieciešams

minētā mērķa sasniegšanai.

20.2. Taču, lai pārliecinātos par to, ka pastāv

objektīvi iemesli, kas attaisno secīgu darba līgumu slēgšanu uz

noteiktu laiku, Satversmes tiesai vēl jāpārbauda arī tas, kādam

nolūkam šādi līgumi tiek slēgti.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka uz noteiktu laiku

noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību atjaunošana, lai

apmierinātu tādas vajadzības, kurām faktiski ir nevis pagaidu,

bet - tieši pretēji - pastāvīgs un ilgstošs raksturs,

Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "a" apakšpunkta

izpratnē nav attaisnojama. Tas būtu tieši pretēji premisai, ar

kuru pamatots Pamatnolīgums, proti, tam, ka uz nenoteiktu laiku

noslēgtie darba līgumi ir vispārējā nodarbinātības attiecību

forma, bet uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi -

nodarbinātības iezīme noteiktos sektoros vai attiecībā uz

noteiktām specialitātēm un darbības sfērām (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2012. gada 26. janvāra sprieduma lietā

C-586/10 "Bianca Kücük", ECLI:EU:C:2012:39, 34. un 39.

punktu). Tātad tikai darba devēja pagaidu vajadzības

var būt objektīvs iemesls, kas attaisno secīgu darba līgumu

slēgšanu uz noteiktu laiku.

Profesūras uzdevums ir īstenot akadēmiskās un profesionālās

studiju programmas, kā arī nodarboties ar zinātni, pētniecību un

māksliniecisko jaunradi. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka

zinātniskais un pētniecības darbs ir pastāvīgs, nepārtraukts

process un neatņemama ikvienas augstskolas darba sastāvdaļa.

Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka visi darba

līgumi ar asociētajiem profesoriem un profesoriem tiek slēgti,

lai apmierinātu pagaidu vajadzības. Ikvienai augstākās izglītības

iestādei ir pastāvīga un ilgstoša nepieciešamība pēc profesūras.

Tātad secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku ar asociētajiem

profesoriem un profesoriem faktiski tiek slēgti tādēļ, lai

apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar

profesūras nodarbinātību.

Ja secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku tiek slēgti, lai

apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar

darbinieka nodarbinātību, tad dalībvalstij ir pienākums ieviest

kādu no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "b" vai

"c" apakšpunktā ietvertajiem pasākumiem vai arī citu

līdzvērtīgu vai darbiniekiem labvēlīgāku pasākumu, kas

nodrošinātu viņiem aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku

noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Tā kā secīgi darba

līgumi uz noteiktu laiku ar profesūru tiek slēgti pastāvīgu un

ilgstošu vajadzību apmierināšanai, likumdevējam ir pienākums

nodrošināt darbiniekiem nepieciešamo aizsardzību. Eiropas

Savienības Tiesa ir atzinusi: lai gan Pamatnolīgumā dalībvalstīm

nav noteikts pienākums uz noteiktu laiku noslēgtos līgumus

pārveidot par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku, tomēr

valstij ir jāievieš pasākumi darbinieku aizsardzībai pret

nedrošību, kas saistīta ar secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem

darba līgumiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 4.

jūlija sprieduma lietā C‑212/04 "Konstantinos Adeneler

u.c.", ECLI:EU:C:2006:443, 63. punktu un 2014. gada 26.

novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑22/13, no C‑61/13 līdz

C‑63/13 un C‑418/13 "Raffaella Mascolo u.c.",

ECLI:EU:C:2014:2401, 80. punktu).

20.3. Saskaņā ar apstrīdētajām normām persona asociētā

profesora vai profesora amatā var strādāt tikai noteiktu laiku,

tas ir, sešus gadus. Šāds pamattiesību ierobežojums varētu tikt

atzīts par samērīgu ar leģitīmo mērķi, ja vien normatīvajos aktos

būtu paredzēts mehānisms, kas nodrošinātu darbinieka aizsardzību

pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu

izmantošanu, piemēram, būtu noteikts maksimālais secīgu uz

noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu kopējais termiņš vai

atjaunojumu skaits un paredzēts, ka pēc zināma perioda darba

līgums uz noteiktu laiku var tikt pārveidots par darba līgumu uz

nenoteiktu laiku. No vairākkārtējiem secīgiem uz noteiktu laiku

noslēgtiem darba līgumiem izriet nestabilitāte nodarbinātības

jomā, proti, tas personai var raisīt nedrošību par savu turpmāko

nodarbinātību. Augstskolu likumā nav paredzēti nekādi pasākumi

šīs nestabilitātes novēršanai, lai gan varētu tikt paredzēta,

piemēram, tāda iespēja, ka konkrētu nosacījumu izpildes gadījumā

darba līgums uz noteiktu laiku tiks pārveidots par darba līgumu

uz nenoteiktu laiku. Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar atzīt, ka

likumdevējs būtu pienācīgi līdzsvarojis visas sabiedrības un

asociētā profesora vai profesora amatā strādājošo intereses.

Tādējādi ierobežojums neatbilst

samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās

nenodrošina aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu

darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, neatbilst Satversmes 106.

panta pirmajam teikumam.