23. pants

Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas pārkāpj

privāto augstskolu tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes

105. pantā.

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105.

pantam, jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ierobežo attiecīgās

personas pamattiesības, tostarp tas, kas izskatāmajā lietā

uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma

šādas tiesības ierobežo (sk. Satversmes tiesas 2018.

gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 19.

punktu).

23.1. Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu

mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu

un 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2009-100-03 8.2.punktu). Tas ietver īpašnieka tiesības

izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas

lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā

ietilpst arī personas tiesības veikt komercdarbību uz licences

pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 12.

decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu).

Atbilstoši Satversmes 89. pantam valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Starptautiskās

cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu

pamattiesību un citu vispārējo tiesību principu saturu un apjomu,

ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību

samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.

punktu).

Savukārt Satversmes 68. pants noteic un Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas

Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas

par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi

Latvijai, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un

piemērojot tos, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošie Eiropas

Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā to interpretācija (sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.2.

punktu).

Tādējādi arī Satversmes 105. panta interpretāciju ietekmē

Eiropas Savienības tiesības un to piemērošanas prakse.

Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva tiesas sēdē

norādīja, ka apstrīdētās normas pārkāpj Satversmes 105. pantā

noteiktās tiesības, jo tās ir pretrunā Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pantam (sk. 2020. gada 23. aprīļa

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 105. lp.).

Arī pieaicinātā persona Jūlija Jerņeva atzīmēja, ka no Eiropas

Savienības tiesībām izriet pienākums interpretēt Satversmes

normas kopsakarā ar pamattiesībām un pamatbrīvībām, kas noteiktas

Eiropas Savienības tiesībās (sk. 2020. gada 23. aprīļa tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 19. lp.).

Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants noteic ES

dalībvalstu pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību. Pēc būtības

uzņēmējdarbības brīvība paredz, ka Eiropas Savienības dalībvalsts

uzņēmumiem ir tiesības darboties un piedāvāt savus pakalpojumus

jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Uzņēmējdarbības jeb

nodibinājuma brīvība aizliedz Eiropas Savienības dalībvalstīm

likt nepamatotus šķēršļus citu dalībvalstu uzņēmumu

komercdarbībai savā teritorijā (sk.: Potaičuks A.

Brīvība veikt uzņēmējdarbību. Grām.: Schewe C. (zin. red.).

Eiropas Savienības tiesības. II daļa. Materiālās tiesības. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2016, 258. lpp.). Uzņēmējdarbības

brīvība ir saistīta arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas

16. pantā nostiprināto darījumdarbības brīvību. Eiropas

Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šajā normā ietverta atsauce uz

Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantu un tajā ietverto

brīvību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13. februāra

sprieduma lietā C‑367/12 22. punktu).

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu aptver

ikviena tiesības izmantot savu īpašumu, tostarp nodarbojoties ar

uzsākto uzņēmējdarbību. Līdz ar to no saistībām, ko Latvija

uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet, ka

Satversmes 105. pants ir konkretizējams kopsakarā ar Līguma par

Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības

brīvību. Tas darāms jo īpaši tādēļ, ka Latvija kopš iestāšanās

Eiropas Savienībā ir kļuvusi par Eiropas Savienības vienotā

iekšējā tirgus dalībnieci.

Tātad no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību

Eiropas Savienībā, izriet tas, ka Satversmes 105. pants ir

konkretizējams kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību

49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību.

23.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas ierobežo privāto augstskolu tiesības veikt komercdarbību

uz iegūtās licences pamata, jo aizliedzot sniegt augstākās

izglītības pakalpojumus svešvalodā, kā arī ierobežojot tiesības

uz jau veikto ieguldījumu pamata veidot jaunas studiju programmas

svešvalodās. Apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi

attiecībā uz augstākās izglītības studiju programmu valodām

pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā

ietvertās tiesības uz uzņēmējdarbības brīvību un 56. pantā

ietverto pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo ierobežojot Eiropas

Savienības dalībvalstu uzņēmumu iespējas sniegt augstākās

izglītības pakalpojumus Latvijā, dibinot filiāles un sniedzot

izglītības pakalpojumus svešvalodās. Tiesas sēdē Pieteikuma

iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva norādīja, ka šāds Eiropas

Savienības tiesību ierobežojums neesot samērīgs (sk. 2020.

gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj.

105. lp.). Papildus tam apstrīdētās normas neparedzot

pietiekami saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu vai

kompensācijas mehānismu.

Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas

ierobežo konkurenci privāto augstskolu pakalpojumu tirgū.

Tādējādi tās pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.

un 107. pantu. Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkts

kopsakarā ar likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu"

19. pantu piešķirot šai privātajai augstskolai īpašas tiesības

piedāvāt studiju programmas angļu valodā arī Latvijas

valstspiederīgajiem studentiem.

Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētās normas

neierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības, jo šīs

tiesības neparedzot tiesisko aizsardzību personu tiesībām gūt

peļņu. Turklāt esot jāņem vērā, ka privātās augstskolas darbojas

īpaši regulētā saimnieciskās darbības nozarē, kas ir pakārtota

likumdevēja noteikto mērķu izpildei un tikai pēc tam var tikt

saistīta ar peļņas gūšanu. Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās

normas ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības, šāds

ierobežojums esot samērīgs, jo privātās augstskolas joprojām

varot īstenot Augstskolu likuma prasībām atbilstošas studiju

programmas, piedāvāt neformālās izglītības kursus un sniegt

pētniecības pakalpojumus. Turklāt Augstskolu likuma pārejas

noteikumu 49. punkts paredzot pietiekami ilgu pārejas

periodu.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis argumentēja, ka

Eiropas Savienības tiesības neierobežojot dalībvalstu iespējas

izglītības jomā pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kāds

nepieciešams nacionālo vērtību aizsardzībai. Tāpat Augstskolu

likuma 56. panta trešajā daļā studiju programmām Eiropas

Savienības valodās esot paredzēts īpašs regulējums, tādējādi

nenorobežojoties no Eiropas Savienības izglītības telpas (sk.

2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3. sēj. 127. lp.).

Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja uz to, ka

apstrīdētās normas, iespējams, ierobežo Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību.

Piemēram, kā argumentēja Jūlija Jerņeva, Augstskolu likuma 56.

pants veidojot ārvalstu uzņēmumiem grūti pārvaramu barjeru

ienākšanai Latvijas augstākās izglītības tirgū. Arī Uģis Zeltiņš

piekrita, ka apstrīdētajās normās ietvertais valodu lietošanas

regulējums augstākajā izglītībā var tikt uzskatīts par šķērsli

tiesībām veikt uzņēmējdarbību.

Satversmes tiesa secina, ka viedokļi par to, vai apstrīdētās

normas ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās privāto

augstskolu tiesības uz īpašumu, ir atšķirīgi. Saskaņā ar Eiropas

Savienības Tiesas judikatūru augstākās izglītības studiju

programmu īstenošana par atlīdzību ietilpst uzņēmējdarbības

brīvības piemērošanas jomā, ja vienas dalībvalsts pilsonis

stabili un ilgstoši veic šo darbību citā dalībvalstī, izmantojot

galveno vai pakārtoto uzņēmumu uzņēmējā dalībvalstī. Par šīs

brīvības ierobežojumu Līguma par Eiropas Savienības darbību 49.

panta pirmās daļas izpratnē ir uzskatāmi jebkuri pasākumi, kas

liedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības

izmantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 13.

novembra sprieduma lietā C‑153/02 39. un 41. punktu). 2020.

gada 5. martā Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte Juliana

Kokote savos secinājumos vērtēja Ungārijas regulējumu, kas

noteic, ka ārvalstu augstskolas, kuras vēlas veikt uzņēmējdarbību

Ungārijā, to darīt drīkst tikai tad, ja augstskola sniedz

augstākās izglītības pakalpojumu savā reģistrācijas valstī un

starp Ungāriju un attiecīgo valsti ir noslēgts starpvalstu

līgums. Lai gan Ungārijas valdība norādīja, ka šāds regulējums

nepieciešams sabiedriskās kārtības aizsardzībai un augstākās

izglītības kvalitātes nodrošināšanai, ģenerāladvokāte secināja,

ka tas nav saderīgs ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49.

pantu kopsakarā ar 54. pantu (sk. Eiropas Savienības Tiesas

ģenerāladvokātes Julianas Kokotes secinājumu lietā C-66/18

153.-161. punktu).

23.3. Satversmes tiesa jau norādīja, ka, konkretizējot

Satversmes 105. pantu, tai jāņem vērā Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pantā ietvertā uzņēmējdarbības brīvība un

tās piemērošanas prakse. Tā kā Eiropas Savienības Tiesa šobrīd

izskata lietu, kas, lai gan nav identiska ar šo Satversmes tiesā

izskatāmo lietu, tomēr ir saistīta ar tiesību jautājumiem, kuriem

var būt būtiska nozīme, konkretizējot Satversmes 105. pantu šīs

lietas kontekstā, Satversmes tiesa uzskata, ka pastāv būtiski

jautājumi, kurus nepieciešams noskaidrot izskatāmās lietas

izspriešanai, tostarp arī jautājums par iespējamu pienākumu

vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu

nolēmumu.

Izskatāmā lieta tiek izspriesta abstraktās konstitucionālās

kontroles ietvaros, proti, tā ierosināta pēc divdesmit 13.

Saeimas deputātu pieteikuma. Tomēr šajā lietā apstrīdētās normas

jau ietekmē un arī turpmāk ietekmēs ievērojamu skaitu fizisko un

juridisko personu. Vadoties pēc efektivitātes principa, tiesiskās

noteiktības principa un pamattiesību aizsardzības prioritātes

principa, Satversmes tiesa uzskata par nevēlamu tādu situāciju,

ka jautājums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei netiktu

vismaz daļēji atrisināts ilgāku laika posmu, kamēr Satversmes

tiesa apsvērtu jautājumu par nepieciešamību vērsties Eiropas

Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vai -

gadījumā, ja tiktu pieņemts lēmums vērsties Eiropas Savienības

Tiesā, - līdz brīdim, kad tiktu saņemtas Eiropas Savienības

Tiesas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.

Satversmes tiesas likuma 22. panta sestā daļa paredz, ka

nolūkā veicināt lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu pieļaujama

vienas lietas sadalīšana divās vai vairākās lietās. Satversmes

tiesa atzīst, ka attiecībā uz apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 112. pantam lietā ir noskaidroti visi lietas

izspriešanai būtiskie jautājumi, līdz ar to šajā daļā ir

iespējams taisīt spriedumu. Tādējādi atbilstoši efektivitātes

principam, tiesiskās noteiktības principam un pamattiesību

aizsardzības prioritātes principam izskatāmās lietās ietvaros

Satversmes tiesai būtu jānošķir apstrīdēto normu atbilstības

izvērtēšana Satversmes 1. un 105. pantam.

Līdz ar to lieta Nr. 2019-12-01

sadalāma:

1) lietā "Par Augstskolu likuma

5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un

pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 112. pantam" un

2) lietā "Par Augstskolu likuma

5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un

pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 105. pantam".

23.4. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes

tiesas procesā ir piemērojams procesuālais princips - lietas

izskatīšanas atsākšana pēc būtības, ja tas ir nepieciešams, lai

vispusīgi un objektīvi izvērtētu visus faktiskos apstākļus un

juridiskos argumentus, kas nepieciešami lietas izlemšanai pēc

būtības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. decembra lēmuma

par lietas Nr. 2013-04-01 izskatīšanas atsākšanu 3.2.

punktu).

Lai veicinātu sadalīto lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, kā

arī lemtu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai

prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, lietā "Par Augstskolu

likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās

daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 105. pantam" jāatsāk tās

izskatīšana pēc būtības. Savukārt lietā "Par Augstskolu

likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās

daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 112. pantam" ir jātaisa spriedums.

II