24. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam,

norādot, ka šīs normas pārkāpj privāto izglītības iestāžu

autonomiju, kā arī privāto augstskolu mācībspēku un studējošo

akadēmisko brīvību.

Izskatāmajā lietā pausti pretrunīgi viedokļi par apstrīdēto

normu saistību ar tiesībām uz izglītību. Pieteikuma iesniedzējs

un Augstākās izglītības padome norāda, ka apstrīdētās normas

ierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības. Tiesībsargs

norāda, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 112. pantam

jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 113. pantam.

Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu

ministrija un Ārlietu ministrija pauž viedokli, ka apstrīdētās

normas tieši neskar Satversmes 112. pantā ietverto tiesību uz

izglītību īstenošanu. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas

aizskar Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības, nepieciešams

noskaidrot minētā panta pirmajā teikumā ietverto tiesību apjomu

un saturu.

24.1. Satversmes 112. pants noteic: "Ikvienam ir

tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

obligāta." Atšķirībā no Satversmes 112. panta otrā teikuma,

kas attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta

pirmais teikums nosaka tiesības iegūt izglītību šo tiesību

plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu pakāpju un veidu

izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6.

maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.1. punktu).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pienācīgs izglītības un

zinātnes līmenis ir neatņemams katras valsts sekmīgas attīstības

priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 3.2. punktu).

Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko ietver

Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību

uz izglītību nodrošināšanai. Lai sekmētu uz zināšanām balstītas

sabiedrības ilgtspējīgu attīstību, atbilstoši Satversmes 112.

panta pirmajam teikumam valsts var izveidot arī citas, augstākas

izglītības pakāpes. Likumdevējs ir izveidojis sistēmu, kas rada

personai iespējas iegūt augstāko izglītību. Studijas šādās

augstākās izglītības programmās ietilpst Satversmes 112. panta

pirmā teikuma tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 24.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03 11.1. un 11.2.

punktu).

24.2. Noskaidrojot Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu saturu, ir jāievēro Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Satversmes 112. pants ir konkretizējams un

piemērojams kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 2. pantu,

kura pirmais teikums nosaka: "Nevienam cilvēkam nedrīkst

liegt tiesības uz izglītību" (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.

punktu). Tādējādi attiecībā uz Satversmes 112. panta saturu

Satversmes tiesa ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru

Konvencijas Pirmā protokola 2. panta piemērošanā. Savukārt,

piemērojot Satversmes 112. pantu, jāņem vērā Starptautiskā pakta

par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pants, kas

aizsargā tiesības uz izglītību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka Konvencijas

Pirmā protokola 2. pants attiecas uz pamata un vidējo izglītību,

un atzinusi, ka augstākā izglītība ir būtiska zināšanu iegūšanai

un pilnveidošanai. Tā ir svarīga kultūras un zinātnes vērtība gan

personai, gan sabiedrībai, un līdz ar to Konvencijas Pirmā

protokola 2. pants attiecas uz jebkuru valsts izveidotu augstākās

izglītības iestādi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.

gada 10. novembra sprieduma lietā "Leyla Şahin v.

Turkey", pieteikums Nr. 44774/98, 134.-142. punktu).

Arī Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām 13. pantā ir atzītas katra cilvēka tiesības uz

izglītību, un šā panta otrajā daļā minētas tiesības uz pieeju

augstākajai izglītībai. Tādējādi tiesības uz augstāko izglītību

atzīstamas par vienu no tiesību uz izglītību aspektiem.

24.3. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka akadēmiskā

brīvība un augstskolu autonomija ir ietvertas Satversmes 112.

pantā.

Argumenti par mācībspēku akadēmisko brīvību Satversmes tiesas

judikatūrā vērtēti Satversmes 113. panta ietvarā. Satversmes

tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka, izvirzot prasības

akadēmiskā personāla darbībai, piemēram, nosakot terminētus darba

līgumus, citstarp jāievēro arī Satversmes 113. pantā noteiktās

tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 11.3. punktu).

Lielajā Universitāšu hartā uzsvērts, ka izglītība un

pētniecība universitātēs ir nesaraujami saistītas un ka

pētniecība nevar tikt nošķirta no docēšanas (sk.: Lielā

Universitāšu harta, 1988). Eiropas Padomes Ministru komiteja

skaidrojusi, ka zināšanu pilnveidošanai nepieciešama cieša

izglītības un pētniecības koordinācija (sk.: Recommendation

No. R(2000)8 of the Committee of Ministers to member states on

the research mission of universities).

Tāpat pieaicinātās personas Augstākās izglītības padomes

pārstāvis Jānis Vētra un Uģis Gruntmanis tiesas sēdē norādīja, ka

augstskolu darbība izglītības jomā nav nošķirama no to

zinātniskās darbības. Pieaicinātā persona Edvīns Danovskis

argumentēja, ka augstskolu autonomija un akadēmiskā brīvība

saistāmas ne tikai ar tiesībām uz izglītību, bet arī ar

zinātniskās jaunrades brīvību.

Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka

Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas

sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu un

2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14.

punktu). Ņemot vērā Satversmes vienotības principu un

Satversmes tiesas procesa principus, Satversmes tiesa var

pārbaudīt apstrīdētā akta atbilstību arī tādām Satversmes normām,

par atbilstību kurām lieta nav ierosināta (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra spriedumu lietā Nr.

2001-05-03, 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03

un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14.

punktu).

Augstākā izglītība harmoniski apvieno gan izglītības procesu,

gan zinātnisko darbību un pētniecību. Šie augstākās izglītības

aspekti nav šķirami. Tādēļ, ņemot vērā augstākās izglītības ciešo

saistību ar zinātniskās, mākslinieciskās un citas jaunrades

brīvību, izskatāmajā lietā papildus apstrīdēto normu atbilstībai

Satversmes 112. pantam nepieciešams izvērtēt to atbilstību arī

Satversmes 113. pantam.

Tāpēc Satversmes tiesa izvērtēs

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam kopsakarā ar

Satversmes 113. pantu.