25. pants

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas ierobežo

augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību, Satversmes tiesai

sākotnēji jānoskaidro šo jēdzienu saturs.

25.1. Pasaules pieredze rāda, ka ikvienas mūsdienu

sabiedrības attīstības priekšnoteikums ir tāda izglītības

sistēma, kurā ietverta augstākās izglītības pakāpe. Tieši šajā

pakāpē, ņemot vērā zinātniskās jaunrades nozīmi augstākās

izglītības nodrošināšanā, tiek radītas jaunas idejas un nodotas

uzkrātās zinātniskās atziņas, kas veicina sabiedrības labklājību

un ilgtspējīgu attīstību. Zinātniskos pamatos balstītā augstākā

izglītība nodrošina brīvas un radošas diskusijas, kas

nepieciešamas demokrātisku debašu stiprināšanai, viedokļu

daudzveidības akceptēšanai, kā arī nozīmīgu pētījumu

veikšanai.

Tieši tādēļ, kā norādījusi arī Sociālo, ekonomikas un kultūras

tiesību komiteja, tiesības uz izglītību, jo īpaši augstāko

izglītību, nav iespējams īstenot bez mācībspēku un studējošo

akadēmiskās brīvības un izglītības iestāžu autonomijas (sk. UN

Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR),

General Comment No.13: The Right to Education (Art.13 of the

Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December

1999, E/C.12/1999/10, para 38). Arī Eiropas Parlaments

atzīmējis, ka tiesības uz izglītību var tikt baudītas tikai tādā

vidē, kur valda akadēmiskā brīvība, kas sniedz iespēju īstenot uz

zināšanām balstītas debates (sk.: Eiropas Parlamenta 2018.

gada 29. novembra ieteikums Padomei, Komisijai un Komisijas

priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās

un drošības politikas jautājumos (2018/2117(INI)) par akadēmiskās

brīvības aizsardzību ES ārējā darbībā). Tādēļ atzīts, ka

valsts pienākums ir respektēt un aizsargāt akadēmisko brīvību, kā

arī veicināt tās īstenošanu (sk.: Vrielink J., Lemmens P.,

Parmentier S., LERU Working Group on Human Rights. Academic

Freedom as a Fundamental Right. Pieejams:

https://www.sciencedirect.com/).

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka valstij,

izstrādājot regulējumu, kas skar augstskolu mācībspēku

profesionālās darbības aspektus, ir pienākums gan ievērot un

aizsargāt, gan arī nodrošināt attiecīgo personu tiesības uz

zinātnisko, māksliniecisko un citādu jaunrades brīvību (sal.

sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2018-15-01 11.3. punktu). Arī Eiropas Savienības

Pamattiesību hartas 13. pantā noteikts, ka pētījumu veikšana

humanitārajās un eksaktajās zinātnēs ir brīva, proti, tiek

respektēta pētnieka akadēmiskā brīvība.

1988. gada septembrī pieņemtās Limas deklarācijas par

akadēmisko brīvību un augstākās izglītības iestāžu autonomiju 1.

pantā skaidrots, ka akadēmiskā brīvība ir personas brīvība

individuāli vai kopīgi ar citiem iegūt, pilnveidot un nodot

zināšanas, veicot pētniecību, studējot, piedaloties diskusijās,

dokumentējot, veicot izstrādi, īstenojot jaunradi, mācot, lasot

lekcijas un rakstot. Šādas tiesības ir visām personām, kas māca,

studē, veic pētījumus un strādā kādā augstākās izglītības iestādē

(sk.: World University Service, The Lima Declaration on

Academic Freedom and Autonomy of Institutions of Higher

Education, 1988).

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras

organizācijas (turpmāk - UNESCO) rekomendācijā par augstākās

izglītības iestāžu mācībspēku statusu norādīts, ka akadēmiskā

brīvība ietver brīvību veikt pasniedzēja darbu un piedalīties

diskusijās, nepakļaujoties noteiktu doktrīnu spiedienam, brīvību

veikt pētījumus, izplatīt un publicēt tajos gūtos rezultātus,

brīvību paust savu viedokli par iestādi vai sistēmu, kurā viņi

strādā, brīvību no institucionālās cenzūras, kā arī brīvību

piedalīties profesionālajās vai reprezentējošās akadēmiskajās

organizācijās. Iespēja brīvi dalīties ar atklājumiem, hipotēzēm

un viedokļiem ir nepieciešama, lai nodrošinātu kvalitatīvu

augstāko izglītību un zināšanu un pētījumu objektivitāti un

precizitāti (sk.: United Nations Educational, Scientific and

Cultural Organisation, Recommendation concerning the Status of

Higher-Education Teaching Personnel, 1997).

Akadēmiskā brīvība saistāma ar augstskolu mācībspēku tiesībām

brīvi, gan individuāli, gan kolektīvi veikt pētījumus tos

interesējošās jomās, izplatīt šo pētījumu rezultātus un citas

zināšanas, apmainīties ar idejām un paust savus viedokļus,

citstarp studiju procesa ietvaros, piemēram, vadot nodarbības un

zinātniski pētnieciskos darbus.

Tāpat akadēmiskā brīvība aptver studējošo tiesības nodarboties

ar zinātnisko jaunradi un izvēlēties studiju virzienu un

programmu valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros.

Akadēmiskā brīvība prasa, lai zinātne un izglītība būtu pasargāta

no cenzūras, ļaujot studējošajiem un augstskolu mācībspēkiem

izmantot savu izteiksmes brīvību akadēmiskā darba kontekstā.

Tādējādi secināms, ka akadēmiskā brīvība ir viens no tiesību

uz izglītību un zinātniskās jaunrades brīvības aspektiem.

Augstākā izglītība var tikt raksturota kā "tilts" starp

izglītību un zinātnisko pētniecību. Šajā kontekstā personas

tiesības uz zinātnisko, māksliniecisko un citādu jaunrades

brīvību aizsargā Satversmes 113. pants, savukārt tiesības uz

izglītību - Satversmes 112. pants (sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03 11.2.

punktu). Tātad akadēmiskā brīvība ir ietverta gan Satversmes

112., gan 113. pantā.

25.2. Lai veiksmīgi īstenotos akadēmiskās brīvības

kolektīvie aspekti, nepieciešamas augstskolas. Augstskolas

uzskatāmas ne tikai par izglītības iestādēm, kas sagatavo darbam

dažādu jomu speciālistus, bet arī par akadēmiskās izglītības un

zinātnes centriem. Sasaistot pedagoģisko darbu ar pētniecību,

augstskolas apvieno studējošos, mācībspēkus un pētniekus. Lai

tiktu aizsargāta studējošo un akadēmiskā personāla akadēmiskā

brīvība, augstskolām nepieciešama autonomija (sk.: UN

Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR),

General Comment No.13: The Right to Education (Art.13 of the

Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December

1999, E/C.12/1999/10, para 40). Kā uzsvērts Lielajā

Universitāšu hartā, lai spētu atbilst apkārtējās pasaules

vajadzībām, zinātnei un izglītībai universitātēs ir jābūt morāli

un intelektuāli neatkarīgai no politiskās varas (sk.: Lielā

Universitāšu harta. Fundamentālie principi). Tāpat

universitāšu autonomija nodrošina augstākās izglītības un

zinātnes sistēmu nepārtrauktu piemērošanos mainīgajām vajadzībām,

sabiedrības prasībām un jaunākajiem zinātnes sasniegumiem

(sk.: Boloņas deklarācija. Eiropas augstākās izglītības telpa.

19.06.1999.).

Augstskolas savas autonomijas ietvaros, ciktāl tas

nepieciešams to mācībspēku un studējošo akadēmiskās brīvības

nodrošināšanai un ir saskaņā ar tiesiskas demokrātiskas valsts

principiem un Satversmi, var pieņemt no ārējā spiediena brīvus

lēmumus akadēmiskās brīvības nodrošināšanai.

Arī saskaņā ar UNESCO viedokli augstākās izglītības iestāžu

autonomija ir šo iestāžu - gan valsts, gan privāto augstskolu -

brīvība pieņemt lēmumus par to akadēmisko darbu, standartiem un

citiem saistītajiem jautājumiem (sk.: United Nations

Educational, Scientific and Cultural Organisation, Recommendation

concerning the Status of Higher-Education Teaching Personnel,

1997, p. 17). Augstskolu autonomija aptver arī autonomiju

citos augstskolas pārvaldības aspektos, piemēram, mācībspēku

piesaistē (sk.: Matei L., Iwinska J. University Autonomy-A

Practical Handbook. Budapest: Central European University. Higher

Education Observatory, 2014, p. 27). Eiropas Universitāšu

asociācija norādījusi, ka augstākās izglītības iestāžu autonomija

ietver augstākās izglītības iestādes tiesības veidot savu

institucionālo stratēģiju, nosakot savus mērķus un misiju, kā arī

to sasniegšanas un īstenošanas veidus, tostarp studiju programmu

īstenošanas valodas izvēli (sk.: European University

association, Lisbon Declaration, 2010, p. 26; Estermann T.,

Nokkala T. University Autonomy in Europe I: Explanatory study.

Brussels: European University association, p. 32).

Satversmes tiesa secina, ka brīvība - viena no Satversmē

ietvertajām vērtībām - ir pamats akadēmiskajai brīvībai un tās

īstenošanai nepieciešamajai augstskolu autonomijai. Augstskolu

autonomija ietver citstarp augstskolu tiesības pieņemt lēmumus

par to akadēmisko darbību un stratēģiju. Augstskolu autonomija

nav skatāma atrauti no akadēmiskās brīvības. Tādēļ arī augstskolu

autonomijas ietvaros augstskolām ir jānodrošina to studentu un

akadēmiskā personāla akadēmiskā brīvība.

Tomēr akadēmiskās brīvības nodrošināšanai nepieciešamā

augstskolu autonomija, tāpat kā citas Satversmes 112. un 113.

pantā ietvertās tiesības, nav absolūta. Šo tiesību ierobežošana

var būt nepieciešama, lai aizsargātu citas Satversmē un Latvijai

saistošajos starptautisko tiesību dokumentos ietvertās

pamattiesības.