Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 112. pantam

27. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Augstskolu likuma 5. pants noteic augstskolu

uzdevumus. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā

tie papildināti ar jaunu uzdevumu - izkopt un attīstīt valsts

valodu.

Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver tiesības

pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības

sistēma, tostarp augstākā izglītība. Attiecīgi tas nozīmē, ka

valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu

izglītības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Ņemot

vērā augstākās izglītības nozīmi sabiedrības ilgtspējā un

nacionālās zinātnes attīstībā, valstij, ievērojot augstākās

izglītības iestāžu autonomiju un akadēmisko brīvību, ir pienākums

izveidot tādu augstākās izglītības sistēmu, kas nodrošina šo

izglītības iestāžu darbību visas sabiedrības interesēs.

Kā norādīts iepriekš, augstskolu autonomija un akadēmiskā

brīvība nepieciešama tādēļ, lai sabiedrība varētu gūt labumu no

augstskolu un to mācībspēku akadēmiskās darbības. Augstskolu

likuma 5. panta ceturtā daļa uzliek augstskolām pienākumu

organizēt savu darbu sabiedrības interesēs. Tāpat kā augstskolu

uzdevumi, kas Augstskolu likuma 5. panta pirmajā daļā bija

ietverti pirms 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu

likumā, - izkopt un attīstīt mākslu un zinātni -, arī uzdevums

izkopt un attīstīt valsts valodu uzsver to, ka augstskolas

darbojas sabiedrības interesēs.

Satversmes 4. pants noteic, ka valsts valoda Latvijā ir

latviešu valoda. No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet

valsts valodas funkcija būt par sabiedrības kopējo saziņas un

demokrātiskās līdzdalības valodu. Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs

valsts valoda. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības,

uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts

pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu).

Tādējādi valstij ir pozitīvs pienākums veicināt valsts valodas

lietojumu ikvienā izglītības pakāpē. Valsts valodas izkopšana un

attīstīšana ir viens no uzdevumiem, kas izriet no augstskolu

vispārīgā pienākuma darboties sabiedrības interesēs.

Augstskolu autonomija un no tās izrietošās tiesības pieņemt

lēmumus par savu akadēmisko darbību, tāpat kā valsts pienākumi

nodrošināt pilnvērtīgu augstāko izglītību un veicināt valsts

valodas izmantošanu, ir vērstas uz sabiedrības interešu

veicināšanu un aizsardzību. Tātad gan augstskolu autonomija un

akadēmiskā brīvība, gan Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas

vārdi "un valsts valodu" ir vērsti uz sabiedrības

interešu aizsardzību.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka ar Augstskolu likuma 5.

pantā noteikto pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu

likumdevējs ir konkretizējis valsts pozitīvo pienākumu radīt tādu

augstākās izglītības regulējumu, kas nodrošina augstskolu darbību

sabiedrības interesēs. Turklāt jāņem vērā, ka apstrīdētā norma

dod augstskolām plašu rīcības brīvību šā uzdevuma izpildē.

Līdz ar to Augstskolu likuma 5.

panta pirmās daļas trešais teikums atbilst Satversmes 112. pantam

kopsakarā ar Satversmes 113. pantu.