35. pants

Pieteikuma iesniedzējs un vairākas pieaicinātās

personas uzskata, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem var

tikt sasniegti pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām

pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu

viedokli par racionālāko risinājumu. Tomēr Satversmes tiesa ir

kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas

pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu

esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2009-85-01 19. punktu). Tāpat tiesa var norādīt, ka šādi

alternatīvi līdzekļi pastāv (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu).

Satversmes tiesai spriedumā nav jānorāda visi iespējamie

saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk

ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma

nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2.

punktu).

35.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka visaptverošs

visu privāto augstskolu kvalitātes izvērtējums, uz kura pamata

tiktu piešķirta atļauja īstenot studiju programmas svešvalodās,

būtu saudzējošāks līdzeklis par apstrīdētajās normās

noteikto.

No Saeimas atbildes raksta izriet, ka valsts jau šobrīd

nodrošina augstākās izglītības kvalitātes izvērtējumu, tādējādi

Pieteikuma iesniedzēja norādītais līdzeklis jau šobrīd tiek

izmantots. Privāto augstskolu sniegtās izglītības kvalitāte

tiekot izvērtēta studiju programmu licencēšanas un studiju

virzienu akreditācijas ceļā. No Saeimas atbildes raksta secināms,

ka likumdevējs, pamatojoties uz tā rīcībā esošo informāciju par

izglītības kvalitāti privātajās augstskolās, nolēmis neattiecināt

Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas prasības uz atsevišķām

privātajām augstskolām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 68.-69.

lp.). Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis

norādīja, ka Rīgas Ekonomikas augstskolai un Rīgas Juridiskajai

augstskolai esot īpašs darbības profils un augsta darbības

kvalitāte un šie apsvērumi noteikuši iespēju speciālajos likumos

atšķirīgi regulēt valodas lietojumu šajās augstskolās (sk.

2020. gada 12. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

sēj. 88. lp.). Iespējams, nākotnē arī citām privātajām

augstskolām, pamatojoties uz to sniegtās izglītības kvalitātes

izvērtējumu, varētu piešķirt tiesības īstenot studiju programmas

angļu valodā (sk. 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 128. lp.).

Tādējādi gan Pieteikuma iesniedzējs, gan Saeima piekrīt, ka

risinājums, kas paredzētu piešķirt plašākas tiesības īstenot

studiju programmas svešvalodās, nekā šobrīd to ļauj Augstskolu

likuma 56. panta trešā daļa, tām augstskolām, kuras spēj sasniegt

noteiktus kvalitātes kritērijus, uzskatāms par alternatīvu

Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas regulējumam.

Papildus norādāms, ka, veicinot starptautisko sadarbību

augstākajā izglītībā, šāds regulējums veicinātu augstākās

izglītības internacionalizāciju un visas izglītības nozares

starptautisko konkurētspēju. Kā norādīts Izglītības attīstības

pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam: "Pieaugot globālajai

konkurencei augstākajā izglītībā un zinātnē un vienlaikus

samazinoties potenciālajam studējošo skaitam Latvijā,

aktualizējas nepieciešamība izveidot elastīgu augstākās

izglītības sistēmu, kas ir starptautiski atvērta, plaši pieejama,

kvalitatīva." Arī Pasaules Bankas veiktajā pētījumā par

augstākās izglītības sistēmu Latvijā uzsvērta augstākās

izglītības internacionalizācijas nozīme, it īpaši tik nelielā

augstākās izglītības sistēmā, kāda ir Latvijā (sk.: World Bank

Support to Higher Education in Latvia, Volume 3: Academic

Careers, 2018, p. 189. 251. Pieejams:

https://www.izm.gov.lv).

Saeima argumentē, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītais

alternatīvais līdzeklis jau šobrīd tiekot piemērots. Satversmes

tiesa norāda, ka, saskaņā ar šobrīd spēkā esošo normatīvo

regulējumu, licencējot programmas un akreditējot studiju

virzienus, netiek vērtēts tas, vai konkrētā privātā augstskola

nodrošina pietiekami kvalitatīvu augstāko izglītību, lai

drīkstētu īstenot studiju programmas svešvalodās. Augstskolu

likuma 1. panta 16. punkts paredz, ka studiju virziena

akreditācija ir pārbaude nolūkā noteikt augstskolas vai koledžas

resursu kvalitāti un spēju atbilstoši normatīvo aktu prasībām

īstenot noteiktam studiju virzienam atbilstošu studiju programmu.

Augstskolu likuma 70. panta 9. punkts noteic, ka lēmumu

pieņemšana par augstskolu akreditāciju ir Augstākās izglītības

padomes kompetencē.

Tādējādi secināms, ka saskaņā ar Augstskolu likumu augstskolu

un studiju virzienu un programmu akreditācija ir galvenais

priekšnoteikums tam, lai augstskolai tiktu piešķirts valsts

atzītas augstskolas statuss un tā varētu izsniegt valsts atzītu

augstākās izglītības diplomu. Akreditācija neietver izvērtējumu,

vai konkrētajā privātajā augstskolā būtu pieļaujama studiju

programmu īstenošana svešvalodās. Augstākās izglītības padomei

pēc privātās augstskolas izvērtēšanas nav kompetences lemt par

svešvalodu izmantošanu šajā augstskolā.

Tātad augstskolu un studiju virzienu un programmu akreditācija

gan nodrošina iespēju vispusīgi analizēt privāto augstskolu

darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām, taču šis izvērtējums

nav saistīts ar atļaujas sniegšanu konkrētai privātajai

augstskolai īstenot studiju programmas svešvalodās.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka pastāv alternatīvs

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis, kas mazāk aizskartu

privāto augstskolu studentu un mācībspēku akadēmisko brīvību un

ar to saistīto augstskolu autonomiju, proti, tiesības īstenot

augstākās izglītības studiju programmas svešvalodās varētu tikt

piešķirtas tām augstskolām, kuras sasniegušas noteiktus

kvalitātes kritērijus. Likumdevējs izskatāmās lietas ietvaros nav

norādījis iemeslus, kuru dēļ leģitīmo mērķi - demokrātiskas

iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība - nebūtu iespējams

sasniegt, izvērtējot visu privāto augstskolu sniegto augstākās

izglītības pakalpojumu pēc noteiktiem kvalitātes kritērijiem un

dodot iespēju īstenot studiju programmas svešvalodās tikai tām

augstskolām, kuras sasniegušas noteiktu kvalitātes līmeni.

35.2. Arī pieaicinātās personas norādījušas uz

vairākiem citiem līdzekļiem, ar kuriem būtu iespējams sasniegt

leģitīmo mērķi, mazāk ierobežojot citu personu tiesības.

Augstākās izglītības padomes pārstāvis Jānis Vētra tiesas sēdē

norādīja, ka nepieciešamība izmantot svešvalodas dažādās studiju

programmās dažādos laikos var būt atšķirīga. Atsevišķas studiju

programmas, arī tādas, kas nav saistītas ar valodas un kultūras

studijām, iespējams, būtu ļoti lietderīgi īstenot svešvalodās,

tostarp valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas.

Arī pieaicinātā persona Kārlis Šadurskis norādīja, ka dažādos

studiju virzienos, piemēram, baltu filoloģijā un matemātikā, var

būt atšķirīga nepieciešamība noteikt svešvalodu izmantošanas

proporcijas studiju procesā.

Savukārt pieaicinātā persona Uģis Gruntmanis norādīja, ka

leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt arī diferencējot valodas

prasības dažādu līmeņu studiju procesā. Bakalaura, maģistra un

doktora studiju mērķi esot ļoti atšķirīgi. Bakalaura studiju

programmu īstenošanai vēl būtu pieļaujama valsts valodas

noteikšana par obligāto studiju valodu, bet lielu daļu no

maģistra un doktora studiju kursiem būtu jāļauj apgūt angļu

valodā - šajos studiju līmeņos apstrīdēto normu radītais

ierobežojums neesot nepieciešams. Lai attīstītu zinātnisko

valodu, katras Latvijā izstrādātas disertācijas kopsavilkums būtu

veidojams arī latviešu valodā, taču, ņemot vērā to, ka zinātnes

valoda ir angļu valoda, doktorantam, lai viņš spētu savu darbu

aprobēt arī starptautiskā vidē, būtu jāļauj pēc izvēles izstrādāt

savu disertāciju arī angliski. Diferencēts regulējums nemazinātu

latviešu valodas nozīmīgumu, bet ļautu augstskolām, mācībspēkiem

un studējošajiem darboties elastīgāk un paplašinātu to

redzesloku.

Ņemot vērā izskatāmajā lietā paustos viedokļus, Satversmes

tiesa secina, ka, paredzot izņēmumus no vispārējā Augstskolu

likuma 56. panta trešās daļas regulējuma, piemēram, atsevišķās

zinātnes nozarēs vai noteikta līmeņa studijās, tiktu mazāk

ierobežota augstskolu autonomija, kā arī mācībspēku un studējošo

akadēmiskā brīvība, jo šajos izņēmuma gadījumos augstskolas

drīkstētu īstenot studiju programmas to kvalitātes celšanai

nepieciešamajās svešvalodās. No apstrīdēto normu pieņemšanas

materiāliem neizriet, ka likumdevējs būtu izvērtējis šādus

alternatīvus līdzekļus. Līdz ar to likumdevējs nav pienācīgi

izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri studējošo,

mācībspēku un augstskolu tiesības aizskartu mazāk.

Tātad Augstskolu likuma 56. panta

trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts neatbilst Satversmes

112. pantam kopsakarā ar 113. pantu, ciktāl šīs apstrīdētās

normas attiecas uz privātajām augstskolām, jo likumdevējs nav

apsvēris iespējas izmantot personu tiesības mazāk ierobežojošus

līdzekļus leģitīmā mērķa sasniegšanai.