7. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un

112. pantam.

Tiesībsargs norāda, ka no Satversmes 1. panta izriet tiesiskās

paļāvības princips. Apstrīdēto normu atbilstība šim principam

esot jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 105. pantā

nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. Šīs tiesības varot

ierobežot, ja ierobežojums noteikts ar likumu leģitīma mērķa

labad un ir samērīgs ar leģitīmo mērķi.

Saeimas deputātiem esot bijusi iespēja izteikties par

apstrīdētajām normām. Tādējādi apstrīdētās normas esot noteiktas

ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. To leģitīmais mērķis esot

sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzība. Esot jāņem vērā, ka sabiedrības labklājība aptver

arī tādus nemateriālus aspektus kā latviešu valodas dominance

sabiedrībā. Latviešu valodas ietekmes palielināšana veicinātu

sabiedrības integrāciju un nodrošinātu harmonisku sabiedrības

funkcionēšanu.

Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Tāpat tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes

rakstā secinātajam par nepieciešamību stiprināt valsts valodas

lomu. Tādējādi apstrīdētās normas, kas veidojot augstākās

izglītības reformu valsts valodas politikas ietvarā, esot

nepieciešamas latviešu valodas lietojuma aizsardzībai un

stiprināšanai. Arī labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām

normām, esot lielāks par privāto augstskolu dibinātāju tiesībām

un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Esot jāņem vērā

tas, ka apstrīdētajās normās paredzēti kritēriji, kurus izpildot

ir iespējams īstenot studiju programmas svešvalodās.

Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību aptverot

arī augstāko izglītību. Ņemot vērā Augstskolu likuma 6. pantā

ietvertās augstskolu tiesības uz akadēmisko brīvību, apstrīdēto

normu atbilstība Satversmes 112. pantam esot jāskata kopsakarā ar

to atbilstību Satversmes 113. pantam.

Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai

arī kontekstā ar tiesībām uz izglītību. Tās nodrošinot, ka

augstskolu absolventi var pilnvērtīgi līdzdarboties demokrātiskā

sabiedrībā, ir profesionālā līmenī apguvuši un lieto katra

izraudzītajai profesijai atbilstošo latviešu valodas

terminoloģiju. Latviešu valodas izmantošana tikai daļā no studiju

procesa nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē kā

apstrīdētajās normās noteiktais tiesiskais regulējums.

Tomēr esot jāņem vērā, ka lēmumi par valstij būtisku vērtību,

tajā skaitā valodas, aizsardzību ir kvalificējami kā politiski

lēmumi. Likumdevējs varot izšķirties par to, ka plašāka valsts

valodas lietošana ir svarīgāka par iespēju īstenot ārvalstu

studentu piesaistīšanas politiku. Tāpat tikai likumdevējs varot

izšķirties par to, vai ārvalstu studentu piesaistīšana ir vēlama

kā augstskolu komercdarbību veicinošs pasākums vai arī tās mērķis

ir piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku ar latviešu valodas

zināšanām.

Vērtējot apstrīdēto normu radītā ierobežojuma samērīgumu,

vajagot pārbaudīt, vai nav izjaukts līdzsvars starp sabiedrības

leģitīmajām gaidām attiecībā uz valsts valodas lietošanu un

privāto augstskolu akadēmisko brīvību. Tiesībsargs piekrīt, ka

kvalitatīva zinātniskā darbība citstarp ietver dialogu ar

radniecīgās nozarēs strādājošiem zinātniekiem no visas pasaules

un ka norobežošanās no pasaules zinātnes procesiem noved pie

zinātniskās darbības stagnācijas. Taču apstrīdētajās normās esot

noteikti izņēmuma gadījumi studiju programmu īstenošanai

svešvalodās, lai neizslēgtu augstskolas no starptautiskās

aprites. Augstskolu likuma 6. pants garantējot akadēmisko

brīvību, taču tā neesot attiecināma uz studiju valodu.

Apstrīdētās normas neierobežojot augstskolu, to mācībspēku un

studentu brīvību veikt zinātniskos pētījumus, nodot un iegūt

zināšanas, kā arī paust savus uzskatus un pārliecību.

Līdz ar to labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām

normām, esot lielāks nekā indivīdu tiesībām nodarītais kaitējums.

Demokrātija prasot, lai valstī visiem būtu kopīga valsts valoda.

Tiesībsargs, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, uzsver, ka

valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai ikviena persona

varētu līdzdarboties demokrātiskas valsts dzīvē. Valsts valoda

nodrošinot valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un

valsti. Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo

Latvijā, vajagot prast šīs valsts valodu.