9. pants

Pieaicinātā persona - Augstākās izglītības

padome - uzskata, ka Augstskolu likuma 5. pants atbilst, bet

56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts neatbilst

Satversmes 1., 105. un 112. pantam, kas skatāms kopsakarā ar

Satversmes 113. pantu.

Augstākās izglītības padomes pārstāvis Jānis Vētra tiesas sēdē

norādīja, ka augstākā izglītība atšķiras no pārējām izglītības

pakāpēm, jo tās iegūšana nav obligāta, tā ir cieši saistīta ar

pētniecību, kā arī akadēmisko brīvību, ar kuru apveltīti gan

mācībspēki, gan studējošie. Neesot iespējams savstarpēji nošķirt

valodu, augstskolu zinātnisko darbību un izglītību.

Pēc Augstākās izglītības padomes ieskata, Augstskolu likuma 5.

pantā ietvertais vispārīgais pienākums attīstīt un izkopt

latviešu valodu nekādā veidā neierobežo augstākās izglītības

institūciju autonomiju un šo institūciju personāla akadēmisko

brīvību. Šis pienākums būtu īstenojams, piemēram, attīstot

terminoloģiju un veicinot valsts valodas lietošanu akadēmiskajā

vidē. Padomes pārstāvis tiesas sēdē gan atzīmēja, ka savulaik šī

norma veidota reizē ar priekšlikumu izslēgt no Augstskolu likuma

56. panta trešo daļu, nevis nolūkā ar šīs daļas regulējumu

aptvert arī privātās augstskolas.

Priekšlikums par Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas

attiecināšanu uz privātajām augstskolām esot bijis negaidīts, jo

sākotnēji šī norma attiecināta tikai uz valsts augstskolām valsts

finansējuma iesaistes dēļ. Valodas lietošanas regulējumam vajagot

būt vienādam attiecībā uz valsts un privātajām augstskolām, taču

šajā normā ietvertais detalizētais valsts valodas lietošanas

regulējums būtiski ierobežojot studiju procesa daudzveidību gan

studējošo un mācībspēku sastāva, gan studijām nepieciešamā

materiāltehniskā nodrošinājuma ziņā. Nepieciešamība pēc valodu

lietojuma varot atšķirties pa akadēmiskajiem gadiem un

programmām. Tādēļ šis jautājums būtu risināms augstākās

izglītības institūciju autonomijas ietvaros, nevis ar normatīvajā

regulējumā noteiktām proporcijām. Valsts varot veidot studiju

procesa un pētnieciskā darba kvalitātes izvērtēšanas noteikumus,

taču nedrīkstētu augstskolu vietā izlemt tādus jautājumus, kuru

risināšanā tai nav pietiekamas kompetences vai spējas radīt

elastīgu regulējumu.

Turklāt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu neesot

iespējams piemērot praktiski, jo neesot iespējams izsekot, kādā

valodā studējošie veic patstāvīgo darbu vai izstrādā pētnieciskos

darbus. Pēc padomes ieskata, Augstskolu likuma 56. panta trešā

daļa liedz veidot kopīgas studiju programmas ārvalstu un Latvijas

valstspiederīgajiem studentiem.

Tiesas sēdē padomes pārstāvis papildus norādīja, ka stingrais

valodu regulējums šobrīd sabiedrībā vairs neesot nepieciešams, jo

situācija vispārējā izglītībā esot mainījusies. Atbildot uz

jautājumu par to, kā apstrīdētās normas ietekmējušas privāto

augstskolu darbību, padomes pārstāvis norādīja, ka pretēji likumā

noteiktajam augstskolas veidojot Latvijas valstspiederīgajiem un

ārvalstu studentiem kopīgas programmas, bet esot apgrūtinātas to

iespējas pieaicināt viesprofesorus no valstīm ārpus Eiropas

Savienības, kā arī vienām pašām vai kopīgi ar ārvalstu

universitātēm īstenot tādas studiju programmas, kurās būtu

nepieciešamas svešvalodu zināšanas.