10. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Modris Žeivots -

uzskata, ka fiksētas soda sankcijas piemērošana, neparedzot

iespēju to samazināt un liedzot iespēju vērtēt pārkāpuma raksturu

un smagumu, nav samērīga un atbilstoša Satversmes 92. pantam,

Hartas 49. panta 3. punktā un Direktīvas 9.a pantā izvirzītajai

samērīguma prasībai, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai

šajā jomā.

Latvijas tiesu judikatūrā esot nostiprināta atziņa, ka, par

administratīvo pārkāpumu paredzot fiksētu (konstantu) naudas

sodu, šā soda samērīgumu jau izvērtējis likumdevējs un tas

atbilst Kodeksā noteiktajam soda mērķim. Tomēr fiksētie naudas

sodi neļaujot ņemt vērā visu lietas apstākļu kopumu atbilstoši

Kodeksa 32. panta otrajā daļā un 272. pantā noteiktajam.

Atbilstoši normatīvajam regulējumam ar tehniskajiem līdzekļiem

fiksētā informācija par autoceļu lietošanas nodevas nesamaksāšanu

tiekot nodota Valsts policijai, kas ir tiesīga pieņemt lēmumu

administratīvā pārkāpuma lietā. Proti, lēmums par soda

piemērošanu netiekot sastādīts sistēmā automātiski, bet to

pieņemot Valsts policijas amatpersona, pamatojoties uz lietā

esošo informāciju. Tādas situācijas kā Pieteikuma iesniedzējas

izskatīšanā esošajā lietā varētu tikt novērstas, uzliekot

pienākumu Valsts policijai pēc savas iniciatīvas noskaidrot

lietas faktiskos apstākļus, tai skaitā informēt vainīgo personu

par šādiem, īpaši vienas dienas laikā fiksētiem atkārtotiem

pārkāpumiem, pirms tiek pieņemts lēmums par soda uzlikšanu. Tas

neprasītu lielus budžeta līdzekļus, toties tiktu novērsta

pārkāpuma turpināšanās un vienlaikus nodrošinātas procesa

dalībniekiem vienādas iespējas īstenot savas tiesības.

Neviens nevarot tikt sodīts par vienu un to pašu pārkāpumu

divas un vairākas reizes dienā, kamēr pirmais lēmums par soda

uzlikšanu vainīgajai personai nav darīts tai zināms, kā arī

neparedzot personai iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt

pierādījumus. Atkārtota personas sodīšana par ilgstošiem

pārkāpumiem esot pieļaujama tikai ar tādu nosacījumu, ka persona

ir informēta par pirmo lēmumu par administratīvā soda

piemērošanu. Pretējā gadījumā persona objektīvu iemeslu dēļ

nevarot pati novērst pārkāpumu.

Vairākās Kodeksa normās, piemēram, 260. panta otrajā daļā,

268. panta 4. punktā, 271. panta otrajā daļā un citās, bijis

noteikts pienākums izmeklēt pārkāpumu, tai skaitā arī informēt

personu par fiksēto pārkāpumu un iespēju tai izteikt savu

viedokli. Arī atbilstoši Kodeksa 271. panta ceturtajai daļai

amatpersonai bijušas tiesības, nevis pienākums izskatīt lietu bez

lietas dalībnieku klātbūtnes gadījumos, kad pārkāpums ceļu

satiksmē fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot

transportlīdzekli. Turklāt arī taisnīguma princips ietverot

prasību, ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt savu

viedokli izskatāmajā lietā. Tas nozīmējot, ka Valsts policijai,

arī apstrīdēto normu spēkā esības laikā, bijusi iespēja informēt

pārkāpēju, tādējādi novēršot pārkāpuma turpināšanos.

Kodeksā neesot bijis ietverts jēdziena "ilgstošs

pārkāpums" skaidrojums. Arī tiesu praksē tas ticis saprasts

un piemērots dažādi. Tomēr par ilgstošu pārkāpumu esot uzskatāms

tāds pārkāpums, kas tā atklāšanas brīdī vēl nav izbeigts. Šobrīd

spēkā esošajā Administratīvās atbildības likumā šis trūkums esot

novērsts. Minētais likums ne tikai ietverot ilgstoša

administratīvā pārkāpuma definīciju, bet citstarp paredzot arī

soda piemērošanas kārtību ilgstoša pārkāpuma gadījumā. Proti, ja

par administratīvo pārkāpumu piemērots administratīvais sods,

taču pārkāpums turpinās un netiek izbeigts, administratīvo sodu

par administratīvā pārkāpuma turpināšanu piemērojot pēc tam, kad

ir pagājis saprātīgs laiks administratīvā pārkāpuma izbeigšanai.

Šādā gadījumā tiekot ievērots arī procesuālā taisnīguma princips,

dodot personai iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt papildu

pierādījumus.

Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1 panta otrā

daļa esot zaudējusi spēku, tomēr tai līdzīga norma ietverta

Administratīvās atbildības likuma 161. panta trešajā daļā un 162.

panta pirmajā daļā. Lai gan pārkāpuma fiksēšana ar tehniskajiem

līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, esot specifiska, vēl

attīstāma un pētāma joma, tomēr administratīvā pārkāpuma

lietvedības principi šādās lietās nedrīkstot atšķirties no

vispārējiem normatīvajos aktos noteiktajiem administratīvā

pārkāpuma lietvedības pamatprincipiem.

Tādējādi Mg. iur. Modris Žeivots uzskata, ka par

transportlīdzekļa vadīšanu bez autoceļu lietošanas nodevas

samaksāšanas persona visupirms bija sodāma par pirmo pārkāpumu

vai vismaz tā bija jāinformē par fiksēto pārkāpumu un tikai tad,

kad pagājis saprātīgs termiņš un persona pārkāpumu nav izbeigusi

un ir to turpinājusi, būtu piemērojams sods par nākamo pārkāpumu.

Turklāt sods būtu piemērojams neatkarīgi no tā, kādā veidā un ar

kādiem līdzekļiem pārkāpums fiksēts. Ikkatra administratīvā

pārkāpuma izdarītāja sodīšana neesot pašmērķis, sodīšana esot

instruments, kas tiek lietots, lai sasniegtu galveno mērķi -

veicinātu tiesību normu ievērošanu.

Secinājumu

daļa