15. pants

Ar Autoceļu lietošanas nodevas likumu citstarp tika

ieviesta Direktīva, kuras mērķis ir infrastruktūru lietošanas

maksas noteikšana smagajiem kravas transportlīdzekļiem. Saskaņā

ar Direktīvas 9.a pantu dalībvalstis izveido piemērotu kontroles

mehānismu un izstrādā par atbilstoši Direktīvai pieņemto valsts

noteikumu pārkāpumiem piemērojamo sankciju sistēmu; tās veic

visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šo noteikumu

ievērošanu. Noteiktajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un

preventīvām.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas

neatbilst Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai par Direktīvas

9.a panta interpretāciju. Savukārt Saeima un Tieslietu ministrija

uzskata, ka Latvijas tiesiskais regulējums atšķiras no tā, kādu

vērtēja Eiropas Savienības Tiesa lietās, uz kurām atsaucas

Pieteikuma iesniedzēja, un līdz ar to Eiropas Savienības Tiesas

atziņas nav attiecināmas uz apstrīdētajām normām.

Gan pieņemot nacionālās tiesību normas, gan noskaidrojot

nacionālo tiesību normu saturu un piemērojot tās, ir jāņem vērā

demokrātiju stiprinošās Eiropas Savienības tiesību normas un

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to

interpretācija (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 23.1. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi: ja nav veikta Eiropas

Savienības tiesību aktu saskaņošana attiecībā uz piemērojamām

sankcijām par tādu nosacījumu neievērošanu, kas paredzēti ar šiem

tiesību aktiem izveidotajā sistēmā, tad dalībvalstu kompetencē ir

tādu sankciju izvēlēšanās, kuras tās uzskata par piemērotām.

Tomēr dalībvalstīm šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Eiropas

Savienības tiesības un vispārējos tiesību principus (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 22. marta sprieduma

apvienotajās lietās C‑497/15 un C‑498/15 "Euro‑Team

Kft." un "Spirál-Gép Kft." 39. punktu).

15.1. No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet:

Direktīvas 9.a pants ir interpretējams tādējādi, ka ar tajā

ietverto samērīguma prasību ir pretrunā tāda sankciju sistēma,

kurā paredzēta fiksēta naudas soda uzlikšana par visiem to

noteikumu pārkāpumiem - neatkarīgi no to veida un smaguma -, kas

attiecas uz pienākumu iekasēt iepriekšēju nodevas samaksu par

ceļu infrastruktūras izmantošanu (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2017. gada 22. marta sprieduma apvienotajās lietās

C‑497/15 un C‑498/15 "Euro-Team Kft." un

"Spirál-Gép Kft." 50. punktu).

Atbilstoši Direktīvas 9.a pantam dalībvalsts noteiktie

represīvie pasākumi citstarp nedrīkst nedz pārsniegt to, kas

nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajos tiesību aktos leģitīmi

paredzētos mērķus, nedz arī būt nesamērīgi ar šiem mērķiem

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 22. marta sprieduma

apvienotajās lietās C‑497/15 un C‑498/15 "Euro-Team

Kft." un "Spirál-Gép Kft." 58. punktu).

Nevar uzskatīt, ka Direktīvas 9.a pantā izvirzītajai

samērīguma prasībai būtu tieša iedarbība. Tomēr valsts tiesai

atbilstoši pienākumam veikt visus vispārīgos vai īpašos

pasākumus, kas tiek piemēroti, lai nodrošinātu šīs tiesību normas

īstenošanu, ir jāinterpretē valsts tiesības atbilstīgi minētajai

normai vai, ja šāda atbilstīga interpretācija nav iespējama,

jāatstāj bez piemērošanas jebkura valsts tiesību norma, kuras

piemērošana lietas apstākļos izraisītu tādu rezultātu, kas būtu

pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībām (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2018. gada 4. oktobra sprieduma lietā C‑384/17

"Dooel Uvoz-Izvoz Skopje Link Logistic N&N" 62.

punktu).

15.2. Saskaņā ar Autoceļu lietošanas nodevas likuma 4.

panta pirmo daļu nodevu maksā atkarībā no transportlīdzekļa

motora izmešu līmeņa un no transportlīdzekļa vai

transportlīdzekļu sastāva asu skaita par laiku, kurā paredzēts

lietot autoceļus saskaņā ar šā likuma 2. pielikumā noteiktajām

likmēm. Dienas likme par pielikumā norādīto valsts autoceļu posmu

lietošanu ir noteikta robežās no sešiem līdz 12 euro,

nedēļas likme - no 14 līdz 51 euro, mēneša likme - no 28

līdz 101 euro, bet gada likme - no 300 līdz 1018

euro. Autoceļu lietošanas nodevas likuma 1. pielikumā

"Valsts galveno un reģionālo autoceļu posmi, par kuru

lietošanu maksājama nodeva" ir noteikti kopumā 17 ceļu

posmi, kuru garums ir robežās no 7,1 kilometra līdz pat 306,5

kilometriem. Ja par transportlīdzekli ir samaksāta autoceļu

lietošanas nodeva, tas var noteiktajā laika periodā izmantot

jebkuru no likumā noteiktajiem autoceļu posmiem.

Līdz ar to secināms, ka Latvijā autoceļu lietošanas nodevas

apmēri ir atšķirīgi un atkarīgi no autoceļu lietošanas perioda un

noteiktiem transportlīdzekļa tehniskajiem parametriem. Proti,

nodevas maksātājs var izvēlēties sev ekonomiski izdevīgāko

autoceļu lietošanas periodu un attiecīgi maksāt dienas, nedēļas,

mēneša vai gada nodevas likmi.

15.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas paredz fiksēta apmēra naudas soda piemērošanu, un norāda,

ka tajās noteiktais naudas soda apmērs - 500 euro - 83

reizes pārsniedz konkrētajai personai, kas vērsusies tiesā,

piemērojamo vienas dienas nodevas likmi (sešus euro).

15.3.1. Eiropas Savienības Tiesa to, vai Direktīvas 9.a

pantam atbilst tāda sankciju sistēma, kurā paredzēta fiksēta

naudas soda piemērošana, ir vērtējusi attiecībā uz Ungārijas

nacionālajos normatīvajos aktos noteikto tiesisko regulējumu.

Eiropas Savienības Tiesa konstatēja, ka Ungārijā

transportlīdzekļu vadītājiem par pārkāpumiem, kas attiecas uz

pienākumu maksāt nodevu par ceļu infrastruktūras izmantošanu,

piemērojamais naudas sods tika noteikts, balstoties tikai uz

transportlīdzekļa kategoriju, kura savukārt tika noteikta pēc

transportlīdzekļa asu skaita. Eiropas Savienības Tiesa secināja,

ka Ungārijas normatīvie akti neparedz tiesai pilnvaras,

piemērojot naudas sodu, ņemt vērā transportlīdzekļa vadītāja

uzvedību, izdarītā pārkāpuma veidu un smagumu (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2017. gada 22. marta sprieduma apvienotajās

lietās C‑497/15 un C‑498/15 "Euro‑Team Kft." un

"Spirál‑Gép Kft." 44. un 47. punktu).

Tomēr Latvijā likumdevējs Kodeksa 149.40 panta

otrajā daļā ir noteicis minimālo un maksimālo par konkrēto

pārkāpumu uzliekamā naudas soda apmēru. Proti, transportlīdzekļa

vadītājam piemērojams naudas sods no 180 līdz 360 euro,

bet pārvadātājam - no 500 līdz 1000 euro. Līdz ar to

tiesību normu piemērotājam, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma

raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko

stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, katrā

konkrētajā gadījumā ir iespēja noteikt personai piemērojamā

naudas soda apmēru Kodeksa 149.40 panta otrajā daļā

paredzētajās robežās (sk. Kodeksa 32. panta otro daļu).

Noteiktā naudas soda minimālā un maksimālā robeža ļauj nodrošināt

soda individualizāciju, ievērojot konkrētās lietas apstākļus.

Apstrīdētajās normās paredzētajā gadījumā, kad pārkāpums

fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli,

uzliktais sods nav uzskatāms par fiksētu sodu tādā izpratnē, kā

to skaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa. Administratīvā pārkāpuma

process gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem

līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, atšķiras no procesa

gadījumos, kad pārkāpumu fiksē kompetentā institūcija vai

amatpersona. Tas skaidrojams ar to, ka gadījumā, kad pārkāpums

fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, tiesību normu piemērotājam

nav iespējams pilnībā noskaidrot un izvērtēt visus apstākļus, kas

tiek noskaidroti un izvērtēti citos gadījumos (sk. arī

Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 7.-13.

lp.). Tādēļ Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1

panta otrā daļa paredz personai tādu piemērojamā naudas soda

apmēru, kas ir mazākais iespējamais gadījumā, kad konstatēts

Kodeksa 149.40 panta otrajā daļā paredzētais

pārkāpums.

Iestādei un tiesai administratīvā pārkāpuma procesā arī tādā

gadījumā, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, ir

jāpārbauda, vai administratīvais pārkāpums ir noticis, vai pie

atbildības ir saucama un sodāma konkrētā persona un vai

administratīvā pārkāpuma lieta ir izskatīta atbilstoši tiesību

normām. Saskaņā ar Kodeksa 289.12 panta otrās daļas 4.

punktu vispār tiesai ir tiesības grozīt iestādes noteiktā soda

apmēru, bet tikai tajos ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā,

kurš regulē atbildību par attiecīgo administratīvo pārkāpumu.

Apstrīdētajās normās paredzētajā gadījumā tiesai šādu tiesību nav

tikai tā iemesla dēļ, ka likumdevējs jau ir noteicis: gadījumos,

kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, personai

piemērojams mazākais iespējamais naudas sods. Proti, saskaņā ar

apstrīdētajām normām tiesa nevar grozīt naudas soda apmēru tikai

tādēļ vien, ka tas jau ir noteiktais mazākais iespējamais par

attiecīgo pārkāpumu uzliekamā naudas soda apmērs.

Tātad apstrīdētās normas neparedz to, ka naudas sods par

autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumiem būtu

piemērojams, neņemot vērā pārkāpēja uzvedību, izdarītā pārkāpuma

veidu un smagumu.

15.3.2. Eiropas Savienības Tiesa citstarp ir vērtējusi

arī to, vai dalībvalsts nacionālajos normatīvajos aktos noteikto

sodu bardzība ir pretrunā ar Direktīvas 9.a pantā ietverto

samērīguma prasību.

Lietā C‑497/15 transportlīdzekļa vadītājs navigācijas sistēmas

kļūdas dēļ bija pabraucis garām izejai, pa kuru viņam bija

jāatstāj automaģistrāle, lai turpinātu maršrutu pa zemākas

kategorijas ceļu, kura lietošanas atļauja viņam bija. Tādējādi

vadītājs apmēram piecus kilometrus bija nobraucis pa

automaģistrāli, iepriekš nesamaksājot ceļa nodevu par tās

lietošanu. Transportlīdzekļa vadītājam uzliktais naudas sods

vairāk nekā 500 reizes pārsniedza nesamaksāto ceļa nodevu, kura

ir mazāka par summu, kas faktiski tika samaksāta par pielīdzināmu

ceļa posmu. Savukārt lietā C‑498/15 transportlīdzekļa vadītājs

pēc tam, kad bija konstatējis, ka savas kļūdas dēļ jau 20 minūtes

izmanto tādu ceļa posmu, par kuru nodeva nav samaksāta,

nekavējoties pats pēc savas iniciatīvas samaksāja prasītā apmēra

nodevu. Šajā lietā transportlīdzekļa vadītājam uzliktais naudas

sods vairāk nekā 87 reizes pārsniedza ar nokavēšanos samaksāto

nodevas summu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 22.

marta sprieduma apvienotajās lietās C‑497/15 un C‑498/15

"Euro‑Team Kft." un "Spirál‑Gép Kft." 62.,

63. un 65. punktu).

Abās lietās Eiropas Savienības Tiesa konstatēja, ka pie

atbildības sauktās personas pārkāpumu rezultātā nav guvušas

nekādas priekšrocības un nav radījušas nekādus zaudējumus. Tāpat

Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka tāda apmēra sankcijas, kādas

tika piemērotas pamatlietās, nav samērīgas ar izdarītajiem

pārkāpumiem.

Turklāt Eiropas Savienības Tiesa norādījusi: lai novērtētu

sankcijas samērīgumu, ir jāņem vērā arī saikne starp potenciāli

uzliekamā naudas soda apmēru un ekonomisko priekšrocību, kas

izriet no izdarītā pārkāpuma, lai atturētu ikvienu personu no

tāda paša rakstura pārkāpuma izdarīšanas (sal. sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 11. februāra sprieduma lietā

C‑77/20 "K. M" 53. punktu). Samērīguma princips ir

jāievēro, ne tikai nosakot pārkāpuma sastāvu un paredzot

noteikumus par naudas sodu apmēru, bet arī vērtējot aspektus, kas

var būt ņemami vērā, lai noteiktu naudas sodu (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2017. gada 22. marta sprieduma apvienotajās

lietās C‑497/15 un C‑498/15 "Euro‑Team Kft." un

"Spirál‑Gép Kft." 43. punktu).

Kā jau tika norādīts, Kodeksa 149.40 panta otrā

daļa kopsakarā ar citām Kodeksa normām paredz soda

individualizāciju, ievērojot konkrētās lietas apstākļus. Latvijā

likumdevējs ir izvēlējies noteikt tādas nodevas likmes, kas

balstītas uz transportlīdzekļa tehniskajiem parametriem un

autoceļu lietošanas periodu. Likumdevēja noteiktais naudas soda

apmērs gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem

līdzekļiem (500 euro), vairāk nekā 41 reizi pārsniedz

lielāko dienas likmi (12 euro), vairāk nekā deviņas reizes

- lielāko nedēļas likmi (51 euro), vairāk nekā četras

reizes - lielāko mēneša likmi (101 euro), bet lielākā gada

likme (1018 euro) ir vairāk nekā divas reizes lielāka par

noteikto naudas soda apmēru. Jāņem vērā, ka Latvijā arī pati

pārkāpuma fiksēšanas sistēma, kas paredzēta apstrīdētajās normās,

ir citāda nekā Ungārijā. Proti, Latvijā pārkāpums netiek fiksēts

ik reizi, kad transportlīdzeklis uzsāk ceļu pa jebkuru no tiem

likumā minētajiem autoceļu posmiem, par kuru izmantošanu

maksājama autoceļu lietošanas nodeva. Pārkāpums ar tehniskajiem

līdzekļiem tiek fiksēts tad, ja transportlīdzeklis bez iepriekš

samaksātas autoceļu lietošanas nodevas brauc pa tādu ceļa posmu,

kurā konkrētajā brīdī šie tehniskie līdzekļi ir novietoti.

Noteiktajam soda apmēram ir jābūt ne tikai tādam, kas

nodrošinātu paredzēto leģitīmo mērķu sasniegšanu, bet jābūt arī

efektīvam un preventīvam. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot

efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2012-18-01 17. punktu). Tāpat sabiedrības labklājības

interesēs arī nodevu iekasēšanas sistēmai jābūt efektīvai un

tiesiskais regulējums šajā jomā nebūtu uzskatāms par pietiekamu,

ja nefunkcionētu iedarbīga pārkāpumu novēršanas sistēma (sal.

sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2020‑31‑01 16.3. punktu). Likumdevēja veidotā sodu politika

ir vērtējama, ņemot vērā par visiem noteiktajiem laika periodiem

maksājamo nodevu apmērus. Likumdevēja izšķiršanās noteikt arī

dienas likmi kā īsāko periodu, par kuru iespējams samaksāt

nodevu, nenozīmē, ka līdz ar to būtu samazināms arī likumā par

attiecīgā pienākuma nepildīšanu noteiktais naudas sods.

Eiropas Savienības Tiesas vērtētā maksājamo autoceļu

lietošanas nodevu sistēma, kāda pastāvēja Ungārijā, ir balstīta

citstarp arī uz transportlīdzekļa nobraukto attālumu (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 22. marta sprieduma

apvienotajās lietās C‑497/15 un C‑498/15 "Euro‑Team

Kft." un "Spirál‑Gép Kft." 9., 22. un 26. punktu

un 2018. gada 4. oktobra sprieduma lietā C‑384/17 "Dooel

Uvoz-Izvoz Skopje Link Logistic N&N" 21. punktu).

Savukārt Latvijas autoceļu lietošanas nodevas sistēma ir balstīta

uz noteiktiem transportlīdzekļa tehniskajiem parametriem un

autoceļu lietošanas periodu. Ņemot vērā būtiskās atšķirības

autoceļu lietošanas nodevas apmēra noteikšanas sistēmās, Eiropas

Savienības Tiesas vērtējums par soda apmēru jeb bardzību

salīdzinājumā ar maksājamās nodevas apmēru nav tieši attiecināms

uz Latvijas tiesisko regulējumu.

Līdz ar to par vienīgo argumentu tam, ka naudas sods neatbilst

samērīguma principam, nevar uzskatīt šā soda apmēra un vienas

dienas nodevas likmes salīdzinājumu.