2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Rēzeknes tiesa (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Autoceļu lietošanas nodevas

likuma 9.1 panta otrā daļa (šeit un turpmāk -

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 30. jūnijam) un Kodeksa

149.40 panta otrā daļa (turpmāk kopā arī - apstrīdētās

normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir administratīvā

pārkāpuma lieta Nr. 1A26005620, kurā juridiskajai personai

piemēroti septiņi administratīvie sodi par autoceļu lietošanas

nodevas nesamaksāšanu. Pārkāpumi tika fiksēti ar tehniskajiem

līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, un juridiskajai

personai, citstarp pamatojoties uz apstrīdētajām normām, par

katru administratīvo pārkāpumu piemērots naudas sods 500

euro apmērā (kopsummā 3500 euro). Privātpersonai

piemērotais sods - 500 euro - pārsniedzot vienas dienas

nodevas likmi (seši euro) vairāk nekā 83 reizes.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka šāda fiksētas soda sankcijas

piemērošana, neparedzot iespēju to samazināt un liedzot iespēju

vērtēt pārkāpuma raksturu un smagumu, nav samērīga un atbilstoša

Eiropas Savienības tiesībām.

Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 17. jūnija direktīvas

1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu

smagajiem kravas transportlīdzekļiem, kas grozīta ar Eiropas

Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija direktīvu 2006/38/EK,

(turpmāk - Direktīva) 9.a pants piešķirot dalībvalstīm plašu

rīcības brīvību tiesiskā regulējuma un sankciju noteikšanā, lai

nodrošinātu ceļa nodevu iekasēšanu. Tomēr Eiropas Savienības

Tiesa, interpretējot minēto pantu, esot norādījusi: ja nav veikta

Eiropas Savienības tiesību aktu saskaņošana attiecībā uz

piemērojamām sankcijām par tādu nosacījumu neievērošanu, kas

paredzēti ar šiem tiesību aktiem izveidotajā sistēmā, tad

dalībvalstu kompetencē ir tādu sankciju izvēlēšanās, kuras tās

uzskata par piemērotām. Tomēr dalībvalstīm šī kompetence esot

jāīsteno, ievērojot Eiropas Savienības tiesības un vispārējos

tiesību principus, tostarp samērīguma principu. Eiropas

Savienības Tiesa esot skatījusi lietu, kurā vienam pārvadātājam

piemērotais sods pārsniedzis maksājamās ceļa nodevas apmēru 500

reizes, bet otram pārvadātājam - 87 reizes. Vērtējot piemēroto

naudas sodu samērīgumu ar izdarīto pārkāpumu raksturu konkrētajā

lietā, tiesa atzinusi, ka šādu sodu bardzība ir efektīva un

preventīva, tomēr vienlaikus norādījusi, ka fiksētu soda sankciju

piemērošana, nevērtējot pārkāpuma raksturu un smagumu, nav

saderīga ar Direktīvas 9.a panta noteikumiem un vispārējiem

Eiropas Savienības tiesību principiem.

Sankcijas bardzībai esot jāatbilst attiecīgā pārkāpuma

smagumam, jo šāda prasība izrietot gan no Eiropas Savienības

Pamattiesību hartas (turpmāk - Harta) 52. panta 1. punkta, gan

tās 49. panta 3. punktā paredzētā sodu samērīguma principa.

Eiropas Savienības Tiesa esot norādījusi: lai gan Direktīvas 9.a

pantā izvirzītajai samērīguma prasībai nav tiešas iedarbības

nacionālajā līmenī, tomēr nacionālajai tiesai atbilstoši

pienākumam veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas tiek

piemēroti, lai nodrošinātu šīs tiesību normas īstenošanu, ir

jāinterpretē valsts tiesības atbilstīgi minētajai normai vai, ja

šāda atbilstīga interpretācija nav iespējama, jāatstāj bez

piemērošanas jebkura valsts tiesību norma, kuras piemērošana

lietas apstākļos izraisītu tādu rezultātu, kas būtu pretrunā ar

Eiropas Savienības tiesībām.

Tiesas iespējas atjaunot taisnīgumu katrā konkrētajā gadījumā

esot nesaraujami saistītas ar likumdevēja pieņemto procesuālo un

materiālo tiesību normu kopumu, saskaņā ar kuru tiek izspriesta

konkrētā lieta. Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka vairākos

pirmās instances tiesu spriedumos ticis norādīts, ka Kodeksa

149.40 panta otrajā daļā paredzētais sods nav samērīgs

un atbilstošs Direktīvas 9.a pantam, taču apelācijas instances

tiesas nav devušas savu vērtējumu par šajos tiesu spriedumos

norādītajām atsaucēm uz Eiropas Savienības Tiesas praksi. Pirmās

instances tiesas nolēmumus esot motivējušas dažādi, bet

apelācijas instances tiesas vairākkārt šādās lietās norādījušas,

ka sods par pārkāpuma izdarīšanu piemērots atbilstoši noteiktajai

soda sankcijai, ka šā soda samērīgumu jau izvērtējis un uz to

norādījis likumdevējs un ka noteiktais sods atbilst

administratīvā soda mērķim.

Lietā neesot strīda par to, ka tiesību normas ir pieņemtas un

izsludinātas Satversmē noteiktajā kārtībā un ka tās ir pietiekami

skaidri formulētas. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

pienākums maksāt autoceļu lietošanas nodevu ir vērsts uz citu

cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību, jo tas

nodrošina galveno autoceļu uzturēšanu un attīstību, kā arī

veicina videi draudzīgāku transportlīdzekļu izmantošanu. Tomēr

fiksētas soda sankcijas 500 euro apmērā piemērošana,

neparedzot iespēju to samazināt un liedzot iespēju vērtēt

pārkāpuma raksturu un smagumu, neesot samērīga un līdz ar to

neatbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam samērīguma

principam.

Iestādei un tiesai neesot pilnvaru ņemt vērā administratīvā

pārkāpuma izdarīšanas apstākļus un smagumu un pielāgot atbilstošu

naudas sodu pārkāpējam. Izspriežot lietu, balstoties uz normatīvo

regulējumu un ņemot vērā apelācijas instances tiesas nolēmumos

paustās atziņas, tiesai neesot iespējams taisīt lietā taisnīgu

spriedumu. Likumdevējs neesot ņēmis vērā Eiropas Savienības

Tiesas praksē nostiprinātās atziņas, Hartas 49. panta trešo daļu

un Direktīvas 9.a pantu un neesot pieņēmis taisnīgas tiesas

spriešanai nepieciešamās tiesību normas. Tādējādi neesot ievērots

Satversmes 92. panta pirmais teikums.

Autoceļu lietošanas nodevas likuma un Direktīvas mērķi esot

iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

likumdevējam normatīvajā regulējumā paredzot iestādei un tiesai

iespēju samazināt piemērojamo soda sankciju atbilstoši pārkāpuma

raksturam un smagumam vai arī nosakot zemāku minimālā soda

apmēru.