3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

1. pantam, bet tiesvedība par apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam būtu izbeidzama.

3.1. Likumdevējam esot plaša rīcības brīvība sodu un

sodu izpildes politikas veidošanā. Direktīvā neesot reglamentēts

tas, kā nosakāmas sankcijas par saskaņā ar šo direktīvu pieņemto

valsts noteikumu pārkāpumiem. Dalībvalstu kompetencē esot tādu

sankciju izvēlēšanās, kuras tās uzskata par piemērotām, tomēr

sankcijām vajagot būt ne tikai samērīgām ar izdarītajiem

pārkāpumiem, bet arī efektīvām un preventīvām. Vajagot ņemt vērā

arī to, ka Kodeksa 149.40 panta otrajā daļā

paredzētais naudas sods tiek piemērots par autoceļu lietošanas

nodevas nesamaksāšanu, nevis par tās nesamaksāšanu pilnā

apmērā.

Pieteikuma iesniedzēja atsaukusies uz divām Eiropas Savienības

Tiesas lietām, kurās tika vērtēts Ungārijā par autoceļu

lietošanas nodevas nesamaksāšanu paredzētā naudas soda apmēra

samērīgums. Tomēr Ungārijā esot bijis noteikts fiksēta apmēra

naudas sods atkarībā no transportlīdzekļa kategorijas. Savukārt

Kodeksa 149.40 panta otrajā daļā noteikts, ka tiek

piemērots naudas sods no 500 līdz 1000 euro, un konkrētu

naudas sodu likumdevējs paredzējis tikai vienā gadījumā, tas ir,

gadījumā, kad administratīvais pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem

līdzekļiem. Šajā gadījumā likumdevējs neatkarīgi no

administratīvā pārkāpuma rakstura un smaguma esot izšķīries par

privātpersonai vislabvēlīgāko risinājumu, nosakot mazāko

iespējamo naudas soda apmēru. Pēc Saeimas ieskata, šāds naudas

sods nevar tikt atzīts par fiksētu naudas sodu, jo pat tad, ja

nebūtu Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1 panta

otrās daļas, vērtējot attiecīgā administratīvā pārkāpuma raksturu

un smagumu, iestāde un tiesa nedrīkstētu noteikt par 500

euro mazāku naudas sodu.

Pieteikuma iesniedzēja norāda uz Eiropas Savienības Tiesas

atzīto, ka par nesamērīgu atzīstams tāds naudas sods, kas 87 un

500 reizes pārsniedz summu, kāda būtu maksājama kā autoceļu

lietošanas nodeva. Tomēr esot jāņem vērā, ka ir dažādas autoceļu

lietošanas nodevas likmes (dienas, nedēļas, mēneša vai gada

likme) un jebkurā gadījumā piemērojamam naudas sodam jābūt

efektīvam un preventīvam. Piemēram, salīdzinot minimālo naudas

sodu (500 euro) un transportlīdzekļiem ar pilnu masu no

3001 kilograma līdz 3500 kilogramiem noteikto autoceļu lietošanas

nodevas gada likmi (300 euro), kas ir mazākā iespējamā

nodevas gada likme, esot secināms, ka piemērojamais minimālais

naudas sods ir tikai 1,67 reizes lielāks par to. Ja naudas soda

samērīgumu vērtētu tikai un vienīgi attiecībā uz dienas likmi,

izveidotos tāda situācija, ka nav efektīvas un preventīvas

sankcijas par citu autoceļu lietošanas nodevas likmju

nesamaksāšanu. Naudas sodam vajagot būt samērīgam ar pārkāpumu,

kas izpaudies arī kā šīs nodevas gada likmes nesamaksāšana. Tāpat

nebūtu pieļaujams, atsaucoties tikai uz vienas valsts pieredzi,

atzīt, ka Latvijā noteiktais naudas soda apmērs ir

nesamērīgs.

Pirms tika paaugstināts transportlīdzekļa vadītājam

piemērojamais naudas sods, esot konstatēta problēma, ka

ievērojama daļa autopārvadātāju nemaksā autoceļu lietošanas

nodevu, jo viņiem samaksāt sodu bija izdevīgāk nekā samaksāt

autoceļu lietošanas nodevu visam gadam. Ja minimālais naudas sods

tiktu samazināts līdz iepriekšējam apmēram, tas ir, līdz 120

euro, tad minētā problēma rastos no jauna. Turklāt Latvijā

vēl aizvien situācija esot tāda, ka likumā noteiktu pienākumu

izpildē liela nozīme ir sodam, proti, tieši sods esot tas, kas

attur no pārkāpuma izdarīšanas un mudina izpildīt likumā noteikto

pienākumu.

Pēc Satiksmes ministrijas sniegtās informācijas, šobrīd esot

ievērojami samazinājies to personu skaits, kuras nepilda

pienākumu maksāt autoceļu lietošanas nodevu. Viens no pasākumiem

autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas disciplīnas uzlabošanai

esot šādu pārkāpumu fiksēšana ar tehniskajiem līdzekļiem. Tāpat

nozīme esot arī informatīvajiem pasākumiem.

Saeima papildus vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Kodeksa

294. panta otro daļu par naudas soda uzlikšanu pieņemtā lēmuma

izpildi ar konkrētu nosacījumu varēja atlikt uz laiku līdz sešiem

mēnešiem no lēmuma pieņemšanas dienas.

Ņemot vērā minēto, Kodeksa 149.40 panta otrajā daļā

paredzētais minimālais naudas sods esot uzskatāms par

samērīgu.

3.2. Administratīvo pārkāpumu process tiesā saskaņā ar

spēku zaudējušo Kodeksu bijis veidots tādējādi, lai tiktu

īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras lēmumiem

par personas saukšanu pie administratīvās atbildības. Šīs

kontroles rezultātā tiesai esot iespēja arī novērst tiesību

normām neatbilstoša lēmuma sekas attiecībā uz personu - gan

atcelt iestādes pieņemto lēmumu, gan arī samazināt personai

piemēroto naudas sodu, iekļaujoties likumdevēja noteiktajos par

attiecīgo administratīvo pārkāpumu uzliekamā naudas soda

apmēros.

Ja iestāde saukusi personu pie administratīvās atbildības,

piemērojot par attiecīgo pārkāpumu paredzēto minimālo naudas

sodu, tad tiesai neesot tiesību samazināt personai piemērotā

naudas soda apmēru, jo tas jau esot mazākais iespējamais naudas

sods, kādu likumdevējs paredzējis par attiecīgo pārkāpumu. Ja

tiktu secināts, ka Autoceļu lietošanas nodevas likuma

9.1 panta otrās daļas dēļ tiesai nav iespējams

nodrošināt Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošu

tiesas procesu, tad nāktos izdarīt arī tādu secinājumu, ka tiesai

nav iespējams nodrošināt tiesībām uz taisnīgu tiesu atbilstošu

tiesas procesu ikvienā gadījumā, kad iestāde ir piemērojusi

mazāko iespējamo naudas sodu.

Arī tad, kad administratīvais pārkāpums fiksēts ar

tehniskajiem līdzekļiem, tiesai saskaņā Kodeksa 289.6

panta devīto daļu, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu,

saglabājoties pienākums izlemt visus tos pašus jautājumus, kas

tai jāizlemj citos gadījumos. Tādējādi tiesa varot īstenot

visaptverošu kontroli un atcelt tādu lēmumu par personas saukšanu

pie administratīvās atbildības, kurš neatbilst tiesību

normām.

Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā nesamērīgums

veidojoties nepareizas tiesību normu piemērošanas dēļ. Proti, ja

no konkrētā gadījuma faktiskajiem apstākļiem patiesi izriet tas,

ka persona par tās izdarīto administratīvo pārkāpumu informēta

tikai pēc tam, kad šis pārkāpums fiksēts jau septiņas reizes, tad

šāda administratīvā sodīšana esot pretrunā ar Kodeksa 22. pantā

noteikto administratīvās sodīšanas mērķi. No sodīšanas mērķa

izrietot, ka personai pēc tam, kad tā informēta par

administratīvo pārkāpumu, ir jādod iespēja lemt par savu turpmāko

rīcību - atturēties no pārkāpumiem vai ne.

Tiesu praksē esot bijuši gadījumi, kad administratīvo

pārkāpumu protokoli par cita veida administratīvajiem pārkāpumiem

atcelti tāpēc, ka piemērotais naudas sods neatbilst

administratīvā soda mērķim un taisnīguma principam. Tas

nozīmējot, ka Pieteikuma iesniedzējas rīcībā ir visas

nepieciešamās juridiskās metodes, lai konkrētajā lietā panāktu

taisnīgu atrisinājumu un pieņemtu taisnīgu nolēmumu. Pēc Saeimas

ieskata, arī samērīguma princips var kalpot par pamatu

administratīvo pārkāpumu protokolu atcelšanai, ciktāl šā principa

pārkāpums izpaudies tiesību piemērošanā.

Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā atsevišķi

būtu vērtējams arī tas, vai dubultās sodīšanas nepieļaujamības

principam atbilst tāda situācija, ka personai tiek piemērots

administratīvais sods par vienā un tajā pašā dienā, bet atšķirīgā

laikā izdarītu vienu un to pašu administratīvo pārkāpumu, kas

fiksēts, personai braucot ar vienu un to pašu transportlīdzekli

pa vienu un to pašu ceļa posmu. Vajagot ņemt vērā arī to, ka

īsākais periods, par kuru iespējams samaksāt autoceļu lietošanas

nodevu, ir viena diena.

Tiesības uz taisnīgu tiesu neprasot, lai tiesa, pārbaudot

lēmumu par personas saukšanu pie administratīvās atbildības, pati

izdarītu lietderības apsvērumus un uz to pamata noteiktu personai

citu piemērojamo sodu. Tas esot likumdevēja izšķiršanās

jautājums. Tas vien, ka spēku zaudējušā Kodeksa 289.12

panta otrajā daļā tiesai bija paredzēta iespēja grozīt soda

apmēru, nedodot pamatu secināt, ka šāda iespēja paredzama tāpēc,

lai nodrošinātu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošu

tiesas procesu. Līdz ar to Saeima uzskata, ka tiesvedība lietā

daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam būtu izbeidzama.