20. pants

Izvērtējot tiesiskā regulējuma atbilstību

samērīguma principam, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas, nav lielākas par labumu, ko gūst

sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

likumiskās intereses un tas, kurai no šīm likumiskajām interesēm

un tiesībām būtu piešķirama prioritāte (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2019-05-01 24. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai pastāv

līdzsvars starp autoceļu lietotāju likumiskajām interesēm un

valsts pienākumu izveidot tādu autoceļu lietošanas kontroles

sistēmu, kas ir efektīva un attiecīgi veicina sabiedrības

labklājības aizsardzību.

Sabiedrības interesēs ir veicināt labprātīgu autoceļu

lietošanas nodevas nomaksu un līdz ar to sekmēt valsts autoceļu

uzturēšanu un attīstību. Regulējumam, kas paredz atbildību par

autoceļu lietošanas noteikumu pārkāpšanu, ir jābūt efektīvam, un

tā efektivitāti garantē gan soda neizbēgamība, gan soda

bardzība.

Kā jau tika norādīts, paaugstinot piemērojamā naudas soda

apmēru un ieviešot iespēju pārkāpumu fiksēt ar tehniskajiem

līdzekļiem, ievērojami samazinājās konstatēto pārkāpumu skaits

(sk. šā sprieduma 19.2. punktu). Tātad apstrīdētajās

normās noteiktais soda apmērs ir pietiekams, lai veicinātu

autoceļu lietošanas nodevas labprātīgu maksāšanu.

Jāņem vērā arī tas, ka Autoceļu lietošanas nodevas likums

paredz pienākumu maksāt nodevu par konkrētu Latvijas autoceļu

posmu lietošanu un to maksāt tikai tad, ja kravas

transportlīdzekļa pilna masa ir lielāka par 3000 kilogramiem vai

kravas transportlīdzekļu sastāva pilna masa ir lielāka par 3500

kilogramiem (sk. Autoceļu lietošanas nodevas likuma 2. panta

pirmo daļu). Turklāt nodevas maksāšanas pienākums un nodevas

apmērs citstarp ir saistīts ar to, kādu ietekmi

transportlīdzeklis atstāj uz valsts galveno un reģionālo autoceļu

un vides stāvokli. Arī Saeima ir norādījusi, ka autoceļu

lietošanas nodevas idejas pamatā ir infrastruktūras izmaksu

segšanas princips. Jo vairāk transportlīdzeklis izmanto likumā

minētos autoceļus, jo vairāk tam ir pienākums piedalīties

infrastruktūras izmaksu segšanā (sk. Saeimas atbildes rakstu

lietas materiālu 1. sēj. 23.-49. lp.).

Likumā noteiktā valsts autoceļa posma lietošanas nodevas

maksātājs var izvēlēties sev ekonomiski izdevīgāko autoceļu

lietošanas periodu, ņemot vērā savas darbības specifiskos

apstākļus un to, cik regulāri nepieciešams attiecīgos autoceļu

posmus izmantot. Autoceļu lietošanas nodevas samaksas kārtība ir

noteikta Ministru kabineta 2014. gada 26. maija noteikumos Nr.

272 "Autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas, iekasēšanas un

administrēšanas kārtība". No lietas materiāliem neizriet, ka

tā pienākuma izpilde, par kura nepildīšanu apstrīdētajās normās

ir paredzēta administratīvā atbildība, radītu personām

ievērojamas grūtības.

Labums, ko sabiedrība gūst no efektīvas autoceļu lietošanas

kontroles sistēmas, citstarp izpaužas arī sabiedriskās kārtības

nodrošināšanā. Savukārt labums, ko sabiedrība gūst no tā, ka

autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpums tiek

fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, izpaužas gan procesa

efektivitātē, gan tā izmaksu samazinājumā. Paredzētais kontroles

mehānisms nodrošina soda neizbēgamību, proti, to, ka katrs šāds

pārkāpums tiek fiksēts attiecīgajā autoceļa posmā, kurā uzstādīti

tehniskie līdzekļi.

Tādējādi likumdevēja noteiktais soda apmērs gadījumos, kad

pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, nav uzskatāms par

nesamērīgu ar pārkāpuma raksturu un likumdevēja soda politikas

mērķi, kuru tas iecerējis sasniegt. Nelabvēlīgās sekas, kas

personai rodas, ir mazākas nekā labums, ko no apstrīdētajām

normām gūst sabiedrība kopumā.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 1. pantam.